1.uzstāj, ka ESF+ arī turpmāk jābūt galvenajam un primārajam instrumentam, ar ko tiek atbalstītas dalībvalstis, reģioni, vietējās pašvaldības un iedzīvotāji Savienības sociālās dimensijas stiprināšanā un tādas sociāli ekonomiskās attīstības īstenošanā, kura nevienu neatstāj novārtā;

2.uzsver, ka ESF+ ir jārisina tādas sociālās problēmas kā kā klimata pārmaiņu un digitalizācijas sekas, jāpalīdz pārvarēt tās un pielāgoties tām, vienlaikus risinot tādas sociālās problēmas kā pieaugošā dzīves dārdzība un algas, kas netiek līdzi cenām, veicinot sociālo noturību, mazinot nevienlīdzību un gādājot par visneaizsargātākajiem cilvēkiem; uzstāj, ka ESF+ būtu jāveicina ilgtermiņa investīcijas un izaugsme, koncentrējoties uz sociālo un teritoriālo kohēziju, vienlaikus atbalstot strukturālo pārveidi visā ES un uzlabojot konverģenci starp dalībvalstīm;

3.uzstāj, ka ESF+ ir jāturpina veicināt augšupēju sociālo konverģenci, jo īpaši attiecībā uz vistrūcīgākajām personām, un jāiegulda cilvēkkapitālā, nodarbinātībā, prasmju attīstībā un sociālajā iekļaušanā, vienlaikus veicinot uzņēmējdarbību un sociālo inovāciju, ieguldot bērnos, risinot digitālo un zaļo pārkārtošanos, demogrāfiskās problēmas un pievēršoties krīžu skartajiems reģioniem, cita starpā Krievijas agresijas karam pret Ukrainu;

4.uzstāj, ka ESF+ ir jāturpina uzlabot nodarbinātības iespējas, jāveicina taisnīga darbaspēka mobilitāte, jāveicina kvalitatīvu darbvietu radīšana, jānodrošina pienācīgi darba apstākļi un jāuzlabo nodarbinātības līmenis, jo īpaši sieviešu, personu ar invaliditāti un citu neaizsargātās situācijās esošu personu vidū, lai uzlabotu sociālo un ekonomisko noturību un tādējādi palīdzētu pielāgoties pārmaiņām rūpniecībā, tostarp izmantojot apmācību, pārkvalifikāciju un prasmju pilnveidi;

5.uzsver, ka ESF+ ir jābalstās uz sociālo ieguldījumu stratēģiju un mūžizglītības pieeju, atbalstot pasākumus, kas var nodrošināt vidēja termiņa un ilgtermiņa risinājumus cilvēkiem;

6.uzstāj, ka ESF+ mērķiem vajadzētu būt sasniegt sociālo iekļaušanu, augstu nodarbinātības līmeni ar kvalitatīvām un ilgtspējīgām darbvietām, pienācīgu atalgojumu, ar pienācīgiem darba apstākļiem, tostarp darbinieku labbūtību, veselīgu darba vidi, taisnīgas sociālās drošības sistēmas dalībvalstīs, kā arī profesionālās izglītības un apmācības iespējas un mūžizglītību visiem, ņemot vērā neaizsargātās situācijās esošo cilvēku vajadzības, lai attīstītu prasmīgu, konkurētspējīgu un noturīgu darbaspēku, kas būtu gatavs divējādās pārkārtošanās procesam un nākotnes darba pasaulei, un veidot taisnīgu sociālo aizsardzību un iekļaujošu un saliedētu sabiedrību ar mērķi izskaust nabadzību, apkarot nevienlīdzību un sasniegt Eiropas sociālo tiesību pīlārā (ESTP) noteiktos principus un pamatmērķus;

7.aicina izveidot spēcīgu, pastiprinātu un nošķirtu ESF+ ar ievērojami lielāku publisko atbalstu instrumentiem dalībvalstīs, lai nodrošinātu neaizsargātā situācijā esošus cilvēkus un tos, kuriem mūsu sabiedrībā ir visvairāk vajadzību, ieguldot cilvēkos un prasmēs, palīdzot cilvēkiem izkļūt no nabadzības un sociālās atstumtības un veicinot sociālos ieguldījumus un sociālo uzņēmējdarbību; tādēļ uzstāj – lai sasniegtu ESF+ mērķus laikposmam pēc 2027. gada, būtu būtiski un pamatoti jāpalielina ESF+ budžets 2028.–2034. gada ESF+ finansējumā;

8.aicina Komisiju nodrošināt palielinātu, mērķtiecīgu un labi sadalītu finansējumu ESF+ un Eiropas sociālo tiesību pīlāra mērķu un tā rīcības plāna un pamatmērķu sasniegšanai; tāpēc pauž bažas par mēģinājumiem sadalīt vai apvienot pašreizējo ESF+ ar citiem fondiem, jo tas radītu nopietnu risku tā mērķu, kā arī ESTP un tā rīcības plāna mērķu īstenošanai, kā arī ESTP pamatmērķu sasniegšanai un tā rīcības plāna un pamatmērķrādītāju izpildei; brīdina, ka līdzekļu apvienošana, racionalizēšana, centralizēšana vai saplūšana var neuzlabot to efektivitāti; šajā sakarībā uzsver, ka jebkādai iespējamai fonda pārveidi ir jāsaglabā ESF+ efektivitāte un mērķis, atbalstot nodarbinātības, sociālās iekļaušanas, izglītības, apmācības un prasmju pilnveides veicināšanas mērķus, un ka fonds ir jāpārvalda pēc iespējas tuvāk atbalsta saņēmējiem;

9.uzskata, ka ESF+ būtu jāsaglabā dalītās pārvaldības modelis un ka tādēļ ir jāizvairās no tā, ka citādas ESF+ pārvaldības rezultātā tiek zaudēta prioritāte, kas piešķirta sociālajiem aspektiem, tostarp nodarbinātībai, izglītībai, prasmēm, apmācībai un sociālās iekļaušanas projektiem, no potenciāla koncentrēšanās trūkuma un no tā, ka finansējums nesasniedz vietējo līmeni, neaizsargātā situācijā esošos cilvēkus un tos, kam tas visvairāk nepieciešams, palielinot risku, ka līdzekļi tiks pārdalīti citiem mērķiem;

10.aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt sociālo partneru, pilsoniskās sabiedrības organizāciju (PSO), tostarp bezpeļņas sociālo pakalpojumu sniedzēju, sociālo uzņēmumu, izglītības un apmācības sniedzēju, un mērķgrupu pārstāvju līdzdalību, un informācijas sniegšanu, kā arī apspriešanos ar visiem minētajiem, ESF+ izstrādes, īstenošanas, uzraudzības un novērtēšanas posmos, un piešķirt šim nolūkam pienācīgu finansējumu un novērst mazāku dalībnieku izslēgšanu; aicina Komisiju ievērot partnerības principu ES līmenī, jo tas ir būtisks ESF+ sekmīgai darbībai un ir jāsaglabā nākamajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS); aicina iesaistīt PSO ESF+ komitejā, jo tās ir galvenie fonda īstenošanas partneri;

11.uzsver, ka ESF+ pārvaldības modelim ir jāļauj, saglabājot augstu pārredzamības līmeni, darbības programmās pienācīgi atspoguļot valsts, reģionālās un vietējās īpatnības un problēmas, tostarp pienācīgi ņemot vērā valstu un reģionālo ieinteresēto personu, tostarp pilsoniskās sabiedrības, speciālās zināšanas un nodrošinot, ka finansējums tiek novirzīts organizācijām un darbībām, kas paredzētas grūtībās nonākušiem cilvēkiem;

12.uzsver, ka kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu, piemēram, agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes, izglītības un veselības aprūpes, pieejamība un vispārēja piekļuve tiem, kā arī piekļuve adekvātiem, cenas ziņā pieejamiem un pienācīgiem mājokļiem un pamatpakalpojumiem, piemēram, enerģijai par pieņemamu cenu, sanitārijai, ūdenim un veselīgam uzturam, ir nepieciešamie nosacījumi, lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas un uzlabotu nodarbinātības līmeni, dzīves un darba apstākļus un apkarotu nabadzību un sociālo atstumtību; uzsver ESF+ lomu šajā sakarībā; vērš īpašu uzmanību uz to vecāka gadagājuma cilvēku situāciju, kuri dzīves dārdzības pieauguma un viņu pensiju nodrošinātās pirktspējas samazināšanās dēļ dzīvo smagā nabadzībā vai ir pakļauti tās riskam, kā rezultātā viņiem bieži vien tiek liegtas pamatvajadzības, piemēram, pārtika, mājoklis un piekļuve aprūpes iestādēm, kā rezultātā viņi zaudē cieņu sabiedrības acīs;

13.norāda, ka pašreizējā ESF+ programma tika pieņemta pirms tādu krīžu rašanās, kas noveda pie augstas inflācijas un dzīves dārdzības pieauguma, un tāpēc ir vajadzīgi lielāki publiskie un sociālie ieguldījumi, lai spēkā esošais ESF+ nevarētu apmierināt pašreizējās vajadzības; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt, ka nākamajā DFS ESF+ tiek garantēts visaptverošs, stabils un plaša mēroga uz vajadzībām un tiesībām balstīts budžets, kurā ņemta vērā inflācija, dzīves dārdzības pieaugums, nabadzības līmenis un nepieciešamība pēc cenas ziņā pieejamiem mājokļiem;

14.uzsver, ka ESF+ pēc 2027. gada būtu jāiegulda ilgstošu sociālo problēmu risināšanā un jāsaglabā atbilstība vispārējiem un konkrētajiem mērķiem, kas noteikti pašreizējā ESF+, vienlaikus spējot reaģēt uz mainīgajiem sociālekonomiskajiem apstākļiem un pielāgoties tiem; uzsver, cik svarīgi ir fonda dalītās pārvaldības principi, skaidri mērķi un tematiskā koncentrācija un ka lielākā daļa fonda līdzekļu būtu jāizlieto pēc iespējas tuvāk tiem, kas izmanto fondu, cieši sadarbojoties ar vietējām un reģionālām pašvaldībām un organizācijām; uzsver, ka ir jāapmainās ar paraugpraksi par visefektīvāko un pārredzamāko ESF+ īstenošanu; uzsver, ka ir pastāvīgi jānovērtē ESF iniciatīvu ietekme un efektivitāte;

15.uzsver, ka ESF+ pēc 2027. gada pirmām kārtām būtu jārisina strukturālās sociālās un ekonomiskās problēmas; pauž bažas par to, ka ESF+ ticis atkārtoti izmantots kā ārkārtas reaģēšanas instruments, un uzsver, ka šāda pieeja apdraud kohēzijas politikas un ieguldījumu mērķus, kā arī rada risku, ka nebūs iespējams pietiekami sasniegt tos cilvēkus, kuriem ir paredzēta kohēzijas politika;

16.tādēļ aicina Komisiju aizsargāt ESF+ budžeta piešķīrumu, lai to varētu izmantot tā galvenajiem mērķiem un saņēmējiem, un ierosināt finanšu rezerves instrumentu, kas ļautu ES ātri un elastīgi reaģēt uz sociālajām ārkārtas situācijām un krīzes situācijām, papildinot ESF+ un citus kohēzijas fondus, vai nu pamatojoties uz 2020. gadā ieviestā ES pagaidu instrumenta “Atbalsts bezdarba risku mazināšanai ārkārtas situācijā (SURE)” panākumiem, vai nu ES bezdarba pārapdrošināšanas shēmu, vai ES Solidaritātes fondu, kas paredzēts, lai to izmantotu dabas katastrofu vai sabiedrības veselības ārkārtas situāciju nodarītā kaitējuma novēršanai; tādēļ aicina Komisiju nodrošināt pietiekamu finansējumu, ņemot vērā palielinātos riskus šajās jomās klimata pārmaiņu dēļ;

17.uzsver, ka horizontālajiem principiem, piemēram, dzimumu līdztiesībai, no dzimuma, seksuālās orientācijas, vecuma, reliģiskās piederības vai pārliecības, valspiederības, rases vai etniskās izcelsmes LESD 10. pants. izrietošas diskriminācijas novēršanai vajadzētu būt ESF+ neatņemamai sastāvdaļai; uzsver intersekcionālas pieejas nozīmi visā fonda izstrādes, īstenošanas, uzraudzības un izvērtēšanas gaitā;

18.uzsver, cik svarīga ir personu ar invaliditāti sociālā iekļaušana, un tādēļ uzstāj, ka ar ESF+ ir jāatbalsta personu ar invaliditāti nodarbinātība, izmantojot darba un apmācības prakses, jo īpaši, lai atvieglotu pāreju no aizsargātām darbnīcām uz atvērtu darba tirgu;

19.uzsver, ka ir jāpieliek lielākas pūles, lai nodrošinātu, ka personas ar invaliditāti var piekļūt kvalitatīvam atbalstam un izmantot savas tiesības, kā aprakstīts UNCRPD; uzsver, ka gaidāmajam ESF+ arī turpmāk būtu jāpiešķir prioritāte neatkarīgai dzīvei un pārejai no aprūpes ilgstošas sociālās aprūpes iestādē uz kopienā balstītu aprūpi un jāveicina mājas atbalsta un personīgās palīdzības shēmas; aicina attiecībā uz ESF+ īstenot Eiropas stratēģiju personu ar invaliditāti tiesību jomā 2021.–2030. gadam un jo īpaši veicināt gaidāmo ES vadlīniju par neatkarīgu dzīvi un iekļautību kopienā, gaidāmās sistēmas par izciliem sociālajiem pakalpojumiem personām ar invaliditāti un personu ar invaliditāti nodarbinātības paketes īstenošanu;

20.uzstāj, ka ESF+ būtu jāpievēršas nelabvēlīgā situācijā esošiem cilvēkiem mūsu sabiedrībā, jo īpaši marģinalizētiem cilvēkiem un kopienām, piemēram, bērniem neaizsargātā situācijā un vecāka gadagājuma cilvēkiem, etniskajām minoritātēm, romiem, personām ar invaliditāti vai hroniskām slimībām, bezpajumtniekiem, grupām ar zemiem ienākumiem, ilgstošiem bezdarbniekiem, kā arī tiem, kas dzīvo lauku apvidos, salās vai attālos reģionos un kuri saskaras ar unikālām sociālekonomiskām problēmām; uzsver, ka ESF+ ir jābūt iekļaujošam, īpašu uzmanību pievēršot visu veidu ģimenēm, cilvēkiem un ģimenēm mazapdzīvotos apgabalos, kuros piekļuve pakalpojumiem un iespējām var būt ierobežotāka, un bērniem, kuriem nav vecāku aprūpes; turklāt uzsver, ka ESF+ būtu jāveicina tādu pasākumu pieņemšana, tostarp vecāku izglītības programmas, uz ģimeni orientēta terapija un apmācība nodarbinātības jomā, kas novērstu tādu ģimeņu sairšanu, kas ir nestabilās situācijās;

21.uzsver, ka ESF+ būtu jāiegulda projektos, kas vērsti uz sieviešu nodarbinātību un sieviešu sociālo un ekonomisko iekļaušanu, īpašu uzmanību pievēršot vientuļajām mātēm un sieviešu vadītām mājsaimniecībām; uzstāj, ka ESF+ ir jāatbalsta sievietes, kuras ir neaizsargātā situācijā un kurām ir vajadzīgs papildu atbalsts, lai (no jauna) iekļautos sabiedrībās un darba tirgū, tostarp sievietes, kas cietušas no dzimumbalstītas vardarbības, tostarp ekonomiskās vardarbības; aicina ESF+ izmantot transversālu pieeju Komisijas 2020. gada 5. marta paziņojums “Savienība, kurā valda līdztiesība: dzimumu līdztiesības stratēģija 2020.-2025. gadam” (COM(2020)0152). dzimumu līdztiesībai;

22.aicina Komisiju, ņemot vērā pašreizējās problēmas, ESF+ konkrētajos mērķos iekļaut taisnīgas pārkārtošanās veicināšanu, bezpajumtniecības izskaušanu, sociālo uzņēmumu veicināšanu sociālajā ekonomikā un neaizsargātā situācijā esošu cilvēku, tostarp migrantu, jauniešu, vecāka gadagājuma cilvēku un iedzīvotāju, kas dzīvo teritorijās, kuras skārusi demogrāfiskā lejupslīde, un personu ar invaliditāti vai hroniskām slimībām, kā arī personu, kas atgriežas darba tirgū pēc ilgākas prombūtnes, sociālekonomisko integrāciju;

23.uzsver, ka Eiropas sociālo tiesību pīlāra mērķu sasniegšana nabadzības jomā kļūs sarežģīta, janetiks paredzēts īpašs atbalsts vidēja termiņa un ilgtermiņa risinājumu izstrādei, lai palīdzētu cilvēkiem izkļūt no nabadzības un novērstu nevienlīdzības strukturālos cēloņus, padarot viņus noturīgākus pret gaidāmajām problēmām, novēršot pašreizējās nepilnības valstu sociālās aizsardzības sistēmās un tādējādi stiprinot labklājības sistēmas un mērķtiecīgi mazinot krīžu sociālo ietekmi; uzstāj, ka ir jāatvēlē atbalsts, lai nodrošinātu pienācīgus dzīves apstākļus, nevienu neatstājot novārtā un nodrošinot piekļuvi kvalitatīviem sabiedriskiem pamatpakalpojumiem; prasa, lai ES nabadzības apkarošanas stratēģija, kas izklāstīta Komisijas priekšsēdētājas Urzulas fon der Leienas politiskajās pamatnostādnēs 2024.–2029. gada sasaukumam, pārsniegtu politikas priekšlikumus un nākamajā DFS piešķirtu labāku finansējumu sociālajam taisnīgumam visos fondos un atvieglotu ESF+ īstenošanu uz vietas; uzsver ESF+ lomu minētās stratēģijas īstenošanā;

24.uzsver, ka bērnu nabadzības novēršanai ir vajadzīgi pienācīgi finansēti, visaptveroši un integrēti pasākumi, kā arī Eiropas Garantijas bērniem īstenošana valstu līmenī, un uzstāj, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu dalībvalstīm šis jautājums ir steidzami jārisina ar stabiliem budžeta resursiem, un ir gatavas uzlabot koordināciju un paraugprakses apmaiņu ES līmenī, vienlaikus turpinot sniegt papildu atbalstu no ESF+; turklāt uzstāj, ka visām dalībvalstīm vismaz 5 % no saviem ESF+ līdzekļiem būtu jāpiešķir bērnu nabadzības novēršanai un ka tām dalībvalstīm, kurās nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauts lielāks bērnu īpatsvars nekā ES caurmērā, būtu jāpiešķir lielākas summas, lai šo problēmu risinātu efektīvāk; uzstāj, ka pārredzami un efektīvi jāizmanto Eiropas Garantijas bērniem budžets pēc iespējas tuvāk mērķgrupām un sadarbībā ar plašu ieinteresēto personu un vietējo organizāciju loku;

25.mudina Komisiju atbilstoši diviem galvenajiem fonda mērķiem un pēc vienādiem kritērijiem atspoguļojot to nozīmīgumu, palielināt piešķīrumu sociālajai iekļaušanai, pārsniedzot pašreizējos 25 %, un piešķirt 5 % pārtikas palīdzībai un pamata materiālajai palīdzībai vistrūcīgākajām personām, reaģējot uz dzīves un pārtikas izmaksu pieaugumu;

26.atzinīgi vērtē Komisijas priekšsēdētājas paziņojumu par Eiropas cenas ziņā pieejamu mājokļu plāna īstenošanu un Eiropas mēroga investīciju platformas izveidi cenas ziņā pieejamu un ilgtspējīgu mājokļu jomā; atbalsta ieceri par prioritāti noteikt mājokļu krīzes risināšanu saskaņā ar subsidiaritātes principu un uzsver, ka ESF+ pēc 2027. gada būtu jāuzlabo savlaicīga un vienlīdzīga piekļuve cenas ziņā pieejamiem, pienācīgiem, ilgtspējīgiem un kvalitatīviem pakalpojumiem, veicinot iespēju iegūt mājokli, kas ietvertu tādus pasākumus kā, piemēram, sociālo mājokļu piešķiršana un dzīvokļu par pieņemamām cenām īres shēmas; uzskata, ka visām dalībvalstīm pietiekamas summas no ESF+ līdzekļiem ir jāiegulda bezpajumtniecības novēršanā, un prasa Komisijai iesniegt priekšlikumu par ievērojamu līdzekļu paredzēšanu šim nolūkam;

27.uzsver, ka ir jānodrošina pietiekams finansējums ESF+ laikposmam pēc 2027. gada, lai visiem nodrošinātu kvalitatīvu un pieejamu publisko izglītību un apmācību, kā arī nodrošinātu darbinieku sociālās tiesības piedalīties prasmju pilnveidošanā, prasmju pilnveidē, pārkvalifikācijā un mūžizglītībā un novērstu prasmju trūkumu un intelektuālā darbaspēka emigrāciju, nodrošinot, ka cilvēki var sekmīgi orientēties statusa maiņai darba tirgū, nesaskaroties ne ar kādu diskrimināciju, kas jo īpaši svarīgi tiem strādājošajiem, kurus ietekmē digitālā un zaļā pārkārtošanās, kā arī veicinot īpašus pasākumus gados vecākiem darbiniekiem, lai maksimāli izmantotu vecāka gadagājuma cilvēku talantus un pieredzi; šajā sakarībā aicina uz ciešu sadarbību starp galvenajiem dalībniekiem, tostarp izglītības iestādēm, darba devējiem, darbiniekiem, pārvaldes un vietējām iestādēm;

28.uzsver ESF+ potenciālu inovācijas un digitālo prasmju veicināšanā, vienlaikus atbalstot digitālās un zaļās pārkārtošanās skartos darbiniekus, mērķtiecīgi saskaņojot izglītības un apmācības programmas ar mainīgajām galveno nozaru vajadzībām un nodrošinot piekļuvi mūžizglītības iespējām, lai visu vecumu darbinieki varētu pastāvīgi pielāgot savas prasmes jaunajām nodarbinātības vajadzībām strauji mainīgajā ekonomikā; uzsver, ka ir nepieciešams vairāk subsīdiju un tādu programmu izstrāde, kas atbalsta darbiniekus digitālās un zaļās pārkārtošanās procesā, tostarp darbinieku apmācību jaunām prasmēm un pārkvalifikāciju;

29.uzstāj, ka pasākumi, kuru mērķis ir uzlabot piekļuvi darba tirgum un veicināt prasmju apguvi, būtu jāizstrādā tā, lai veicinātu un atzītu personu autonomiju, prognozētu nākotnē vajadzīgās prasmes un pievērstos darbiniekiem, kuriem draud darba zaudēšana nākotnē; šajā sakarībā atgādina par ES līmenī uzsākto prasmju uzlabošanas iniciatīvu plašo klāstu, kas var sniegt noderīgus norādījumus izglītības un apmācības programmu izstrādei valsts un reģionālā līmenī;

30.aicina pastiprināt centienus, lai atbalstītu garantijas jauniešiem īstenošanu; mudina Komisiju ierosināt, ka visas dalībvalstis palielina līdzekļu paredzēšanu virs pašreizējiem 12,5 % no saviem ESF+ līdzekļiem, lai atbalstītu mērķtiecīgas darbības un strukturālas reformas, kas vajadzīgas, lai atbalstītu jauniešu kvalitatīvu nodarbinātību, profesionālo izglītību un apmācību, jo īpaši stažēšanos un māceklību, kā arī pāreju no skolas uz darba dzīvi, iespējas integrācijai izglītībā un apmācībā un otrās iespējas izglītībā; šajā sakarībā atkārtoti aicina dalībvalstis aizliegt izmantošanas prakses, tostarp neapmaksātu stažēšanos; uzsver, ka ir vajadzīgi uzraudzības un izvērtēšanas mehānismi, lai ilgtermiņā nodrošinātu to iedarbību un efektivitāti;

31.uzsver ESF+ nozīmi, koncentrējoties uz dažādām grupām ar atšķirīgām vajadzībām; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi piešķirt atbalstu cita starpā projektiem, kas saistīti ar personu ar invaliditāti, romu, sabiedrības novecošanas, sieviešu un bērnu, kā arī sieviešu vadītu un lielu mājsaimniecību un ģimeņu sociālo iekļaušanu un migrantu, tostarp darba meklējumos ieceļojušo migrantu, sociālekonomisko integrāciju, īpašu uzmanību pievēršot migrantēm; turklāt uzsver, ka ESF+ būtu jāatbalsta projekti, kas vērsti uz sociālajiem un izglītības mērķiem un prasmju uzlabošanu reģionos, kuros vērojama ievērojama iedzīvotāju skaita samazināšanās; uzstāj, ka ESF+ pēc 2027. gada ir jāiekļauj citi sociālās iekļaušanas aspekti, piemēram, mājokļi, veselības un ģimenes apstākļi un atbalsts pakalpojumiem, kurus piedāvā publiskā pārvalde un pašvaldības; uzsver, ka nav universāla risinājuma un ka veidi, kā apmierināt šīs vajadzības, dažādos reģionos var atšķirties;

32.uzsver, ka ESF+ Nodarbinātības un sociālās inovācijas sadaļa atbalsta iniciatīvas, ar kurām risina mobilo strādājošo nestabilo situāciju un nodrošina finansējumu konsultācijām, kas saistītas ar arodbiedrībām, uzsverot, cik svarīgi ir darbinieku pārstāvji koplīguma sarunām; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt stabilu finansējumu Eiropas tīkla valsts un transnacionāliem arodbiedrību konsultāciju pakalpojumiem šādiem strādājošiem, lai uzlabotu taisnīgu darbaspēka mobilitāti;

33.atgādina, ka ESF+ būtu arī jātiecas nodrošināt stabilu un labi pielāgotu darba vidi, lai reaģētu uz risku veselībai, kas saistīts ar pārmaiņām darba veidos un novecojoša darbaspēka vajadzībām; uzsver, ka pandēmija ir paātrinājusi jaunas realitātes ieviešanos un jaunu darba veidu pieaugumu, ko rada digitalizācija, tostarp mākslīgais intelekts (MI), kas ir ietekmējuši darbinieku drošību un veselības aizsardzību darbā; šajā sakarībā aicina atbalstīt un piešķirt pietiekamu finansējumu, lai nodrošinātu efektīvu darbu pie darbinieku aizsardzības pret bīstamām un kaitīgām vielām;

34.aicina veicināt ar ESF+ Eiropas aprūpes stratēģijas efektīvu īstenošanu visās dalībvalstīs, ieguldot kvalitatīvos kopienā balstītus un mājas aprūpes pakalpojumos un infrastruktūrā, ilgtermiņa aprūpē un atbalstā personām ar invaliditāti un gados vecākiem cilvēkiem ar atbalsta vajadzībām un kvalitatīvā agrīnā pirmsskolas izglītībā un aprūpē, izmantojot kopienā balstītas, uz bērniem un personām vērstas, kvalitatīvas, cenas ziņā adekvātas un pieejamas publiskās aprūpes sistēmas, kas veicina to personu autonomiju, kurām nepieciešama aprūpe, kā arī viņu un aprūpētāju cieņu; aicina veikt turpmākus ieguldījumus, lai atbalstītu formālus un neformālus aprūpētājus, vienlaikus ar aprūpes stratēģijas palīdzību nodrošinot pienācīgus darba apstākļus aprūpes nozarē strādājošajiem, tostarp pienācīgas algas; aicina dalībvalstis pilnībā izmantot ESF+ līdzekļus, lai pastiprinātu un pabeigtu deinstitucionalizācijas procesu nolūkā nodrošināt, ka ikviens var dzīvot ģimenes vai kopienas vidē;

35.atgādina, ka publiskie izdevumi ir vajadzīgi, lai nodrošinātu augšupēju sociālo konverģenci; uzsver, ka Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošana un reformas saskaņā ar attiecīgajiem konkrētām valstīm adresētajiem ieteikumiem Eiropas pusgadā ir atkarīgas arī no ESF+ stingra atbalsta konkrētiem politikas pasākumiem, jo īpaši tiem, kas saistīti ar sociālās labklājības sistēmu stiprināšanu, iekļaujošas, pieejamas un kvalitatīvas publiskās izglītības un apmācības, aprūpes sistēmu un veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu, tostarp garīgās veselības jomā, bērnu nabadzības mazināšanu un bezpajumtniecības izskaušanu, un pasākumiem, kas saistīti ar vienlīdzīgu attieksmi un iespējām sievietēm un vīriešiem, kuri ir jāgarantē un jāstiprina visās jomās, tostarp attiecībā uz dalību darba tirgū, nodarbinātības noteikumiem un karjeras izaugsmi;

36.atgādina, ka ES politika var vislabāk iedarboties, ja to koordinē ar finansēšanas instrumentiem un citiem stratēģiskiem satvariem, piemēram, Eiropas pusgadu un tā konkrētām valstīm adresētajiem ieteikumiem; norāda, ka ESF+ finansēto intervences pasākumu efektivitāte ir atkarīga no reformu sekmīgas īstenošanas;

37.uzsver, ka sociālajam dialogam un darba koplīguma slēgšanas sarunām ir izšķiroša nozīme labbūtībai darbā un strādājošo nabadzības, sociālās atstumtības un algu nevienlīdzības mazināšanā; aicina Komisiju piešķirt konsekventus, adekvātus un pietiekamus finanšu resursus spēju veidošanai ar mērķi dot sociālajiem partneriem iespēju uzņemties nozīmīgu lomu to kompetences jomās, stiprināt to spēju iesaistīties sociālajā dialogā gan ES, gan valstu līmenī un uzlabot sociālo partneru darbības ar pienācīgām minimālajām saistībām visās dalībvalstīs, un iekļaut arī tehnisko palīdzību attiecībā uz šiem trīs mērķiem; turklāt uzstāj, ka PSO un bezpeļņas organizācijām būtu vienlīdzīgi jāgarantē minimālā piekļuve finansējumam, lai veicinātu un sasniegtu ESF+ mērķus dalībvalstīs; vienlaikus uzsver, ka ir jāattīsta institucionālās spējas, izmantojot spēcīgu un profesionālu pārvaldību, un jāveicina inovācija publiskā sektora pārvaldībā;

38.uzsver darbiniekiem piederošu kooperatīvu, sociālo uzņēmumu un citu alternatīvu uzņēmējdarbības modeļu nozīmi ES iekļaušanas mērķu sasniegšanā; uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai mazajiem sociālajiem uzņēmumiem, bezpeļņas sociālajiem dienestiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām būtu piekļuve visiem ESF+ aspektiem; prasa noteikt līdzfinansējuma likmi vismaz 90 % apmērā pasākumiem, kas paredzēti vistrūcīgākajām personām, un vismaz 70 % apmērā visām citām darbībām, ko īsteno mazas struktūras ar ierobežotām spējām, piemēram, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, bezpeļņas sociālie dienesti un sociālie uzņēmumi, lai tiem būtu pieejams finansējums, vienlaikus saglabājot minimālo skaitu dažādu līdzfinansējuma likmju;

39.aicina dalībvalstis nodrošināt koordināciju starp reģionālajām un vietējām iestādēm un organizācijām un to iesaistīšanos no valstu budžetiem finansētos projektos un uzstāj, ka ir jāsaglabā pašreizējā ESF+ partnerības pieeja, kas ir būtiska, lai stiprinātu ESF+ finansēto programmu kvalitāti; atkārtoti norāda, ka ir jāpieņem noteikumi fonda pārvaldībai sadarbībā ar vietējiem dalībniekiem, kuri ir vistuvāk cilvēku vajadzībām un var izstrādāt vietējiem apstākļiem pielāgotus risinājumus, kas vislabāk atbilst viņu konkrētajām teritorijām; uzsver, ka fonda īstenošanā ir jāiesaista reģionālie un vietējie dalībnieki;

40.uzstāj, ka noteikumiem, kas reglamentē ESF+ izmantošanu un īstenošanu, ir jānodrošina un jāuzlabo atbilstība tiesiskumam, ES tiesību aktu kopumam, augstākajiem ES sociālajiem standartiem, sociālajām tiesībām un demokrātiskajiem principiem un ir jābūt saskaņotiem ar ESTP, ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem un cilvēktiesībām un strādājošo pamattiesībām, kā tas arī ir iekļauts ES Pamattiesību hartā;

41.aicina noteikumos, kas reglamentē ESF+, atļaut publiskos līdzekļus piešķirt tikai tiem darba devējiem, kuri ievēro darbinieku tiesības un piemērojamos noteikumus par darba apstākļiem; turklāt aicina noteikumos par publisko iepirkumu un koncesijām paredzēt efektīvāku sociālo nosacījumu sistēmu; mudina Komisiju izveidot visaptverošu datubāzi, kas papildinātu ES Statistikas biroja datus, lai varētu savlaicīgi un uzticami uzraudzīt norises nodarbinātības, dzīves apstākļu un darba attiecību jomā;

42.ar bažām norāda, ka valstu valdības bieži kavē ESF+ efektīvu īstenošanu, radot nevajadzīgu administratīvo slogu vai liedzot vietējiem dalībniekiem pārvaldīt fonda atbalstu vai finansēšanas iespējas; aicina samazināt administratīvo slogu un birokrātiju, jo īpaši vienkāršojot pieteikšanos finansējumam un ziņošanas procedūras, kam pakļautas organizācijas, jo īpaši samazinot šādas prasības pilsoniskās sabiedrības un sociālās ekonomikas, kā arī mazāka lieluma organizācijām; uzsver, ka vienkāršošanas pasākumu izstrādē būtu jāapspriežas ar atbalsta saņēmējiem, tostarp bezpeļņas sociālo pakalpojumu sniedzējiem; uzskata, ka vienkāršošanas procesā būtu jāsaglabā dalītās pārvaldības, pārredzamības, pārskatatbildības un neatkarīgas pārbaudes pamatprincipi, kā arī partnerības principi, nodrošinot publisko līdzekļu pareizu pārvaldību;

43.atzīst, ka pārmērīga paļaušanās uz tādiem rādītājiem kā kļūdu īpatsvars var radīt lielāku administratīvo slogu; norāda, ka dažādi rādītāji, tostarp ielaides, izlaides, snieguma vai kvalitatīvo pasākumu mērījumi, var atbilst dažādiem mērķiem un intervencēm;

44.aicina Komisiju sniegt konsekventu atbalstu un nodrošināt saziņu ar dalībvalstīm, lai palīdzētu tām efektīvi un pārredzami izveidot individuālus projektus, tostarp pārredzamus un paredzamus nosacījumus, kas nodrošina juridisko skaidrību un prognozējamību pieteikumu iesniedzējiem, kā arī finansējuma galīgajiem saņēmējiem;

45.aicina Komisiju nodrošināt rūpīgāku atsevišķu intervences pasākumu efektivitātes novērtējumu, neradot būtisku jaunu slogu pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, vienkāršojot informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un Komisiju un izveidojot novērtēšanas birojus gan ES, gan valstu līmenī;

46.atkārtoti norāda, ka digitalizācija ir viens no svarīgajiem instrumentiem, lai samazinātu administratīvo slogu un racionalizētu pieteikumus finansējuma iespējām, un ka tādējādi tā būtu jāveicina un jāstiprina cilvēku digitālās prasmes; tomēr brīdina, ka ne visi cilvēki ir gatavi digitalizācijai, ka ir dažas cilvēku grupas, jo īpaši visneaizsargātākās, piemēram, vecāka gadagājuma cilvēki un tie, kas dzīvo mazapdzīvotos apgabalos, kur piekļuve pakalpojumiem un iespējas var būt ierobežotākas, un ka viņiem paredzētie projekti, kā arī pilsoniskās sabiedrības organizācijas, bezpeļņas sociālie dienesti un sociālie uzņēmumi varētu zaudēt finansējuma iespējas;

47.uzskata, ka ir jādara vairāk, lai organizācijas un cilvēki būtu informēti par visām ESF+ piedāvātajām iespējām; uzstāj, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jāpalielina organizāciju informētība, jāinformē un jākonsultē par ESF+ piedāvātajām iespējām, īstenojot informācijas kampaņas; uzskata, ka piekļuvē pašreizējam ESF+ un ES finansēto projektu īstenošanā joprojām pastāv ievērojams zināšanu un prasmju trūkums, jo īpaši sociālo pakalpojumu jomā; jo īpaši uzskata, ka nākamajā ESF+ regulā būtu jāparedz tehniskās palīdzības budžets, lai izveidotu valstu palīdzības dienestu vai zema sliekšņa informācijas punktu tīklu, kas piedāvā tādus pakalpojumus kā konsultācijas par darbu, ko koordinē Eiropas līmenī, lai efektīvi nodrošinātu apmācību, norādījumus un atbalstu organizācijām uz vietas;

48.aicina Komisiju un dalībvalstis visos līmeņos nostiprināt sinerģiju starp projektiem, ko atbalsta ESF+ un citi ES fondi;

49.uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Eiropas Reģionu komitejai.