(10)Seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojoši materiāli neatkarīgi no to radīšanas metodes, arī tā, vai tie radīti, izmantojot mākslīgo intelektu, bieži satur attēlus, kuros redzama seksuāla vardarbība pret bērniem, ko veic pieaugušie. Tie var arī būt attēli, kuros redzami bērni, kas iesaistīti nepārprotami seksuālā darbībā, vai viņu intīmās ķermeņa daļas, ja šādus attēlus uzņem vai izmanto galvenokārt seksuālos nolūkos, bērnam to zinot vai nezinot. Turklāt seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojošu materiālu jēdziens attiecas arī uz reālistiskiem bērna attēliem, kuros bērns ir iesaistīts vai attēlots kā iesaistījies nepārprotami seksuālā darbībā, galvenokārt seksuālos nolūkos, kā arī uz tā dēvētajām rokasgrāmatām, kuru mērķis ir dot padomus, norādījumus vai pamācīt par to, kā radīt, izplatīt vai iegūt seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojošu materiālu un kā izdarīt seksuālu vardarbību pret bērnu, kā bērnu seksuāli izmantot vai kā bērnam uzmākties.

(11)Pētījumi liecina, ka ierobežot seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojošu materiālu izplatīšanu, ir ne tikai būtiski, lai izvairītos no atkārtotas viktimizācijas, kas saistīta ar vardarbības attēlu un video apriti, bet tas ir arī būtisks veids, kā novērst kļūšanu par nodarījuma izdarītāju, jo piekļuve seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojošiem materiāliem, bieži vien ir pirmais solis ceļā uz praktisku vardarbību neatkarīgi no tā, vai tajos attēlota reāla vai vienkārši reālistiska vardarbība un izmantošana. Paredzams, ka turpmākajos gados strauji pieaugs tādu mākslīgā intelekta lietojumprogrammu izstrāde, kas spēj radīt reālistiskus attēlus, kuri nav atšķirami no reāliem attēliem, un mākslīgā intelekta ģenerētu vai citādi datorizēti radītu dziļviltotu attēlu, pseidofotoattēlu un videomateriālu skaits, kuros attēlota seksuāla vardarbība pret bērniem. Turklāt pašreizējā definīcija pilnībā neaptver palielinātās, paplašinātās un virtuālās realitātes iestatījumu izstrādi, kurā izmanto avatārus, tostarp sensorisko atgriezenisko saiti, piemēram, ar ierīcēm, kas nodrošina skārienjutīgu uztveri. Skaidri minot reprezentāciju “neatkarīgi no tai izmantotajiem līdzekļiem” un “reprodukcijas vai reprezentācijas” “neatkarīgi no radīšanas vai manipulācijas metodes”, būtu jānodrošina, ka seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojošu materiālu definīcija aptver šo un turpmāko tehnoloģiju attīstību pietiekami tehnoloģiju ziņā neitrālā un līdz ar to nākotnes prasībām atbilstošā veidā.

(12)Lai novērstu nodarījumus, kas saistīti ar seksuālu vardarbību pret bērniem, seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojošu materiālu definīcijā būtu jāiekļauj norādījumi par to, kā izdarīt seksuālu vardarbību pret bērnu vai kā bērnu seksuāli izmantot, neatkarīgi no tā, kādā formā šie norādījumi tiek sniegti. Minētajos norādījumos, tostarp rokasgrāmatu veidā, ir sniegtas pamācības par to, kā atrast, iedraudzināt bērnus un veikt vardarbību pret tiem un kā izvairīties no identificēšanas un kriminālvajāšanas, vai par to, kā radīt, izplatīt vai iegūt materiālus, kuros atspoguļota seksuāla vardarbība pret bērniem. Digitālie modeļi vai uzvednes, kas dod iespēju izveidot MI radītus materiālus, kuros atspoguļota seksuāla vardarbība pret bērniem, arī būtu jāuzskata par norādījumiem par to, kā veikt seksuālu vardarbību pret bērniem vai bērnus seksuāli izmantot, un tāpēc tie ietilpst seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojoša materiāla definīcijā. Mazinot šķēršļus un nodrošinot nepieciešamo zinātību, tās sekmē noziedznieku sakūdīšanu un atbalsta seksuālas vardarbības akta izdarīšanu. To izplatīšana tiešsaistē jau ir likusi dažām dalībvalstīm grozīt savas krimināltiesības un skaidri noteikt kriminālatbildību par šādu norādījumu glabāšanu un izplatīšanu. Saskaņotības trūkums ES rada nevienlīdzīgu aizsardzības līmeni.

(14)Pieņemot tiesību aktus materiālo krimināltiesību jomā, Savienībai būtu jānodrošina šādu tiesību aktu konsekvence, jo īpaši attiecībā uz soda pakāpēm. Tā kā šajā direktīvā ir ļoti liels dažādu nodarījumu skaits, lai ņemtu vērā atšķirīgās smaguma pakāpes, soda pakāpes tiek nodalītas sīkāk, nekā tas būtu parasti jāparedz Savienības juridiskajos instrumentos. Šai direktīvai būtu jānodrošina, ka par tehnoloģiju veicinātiem nodarījumiem piemēro tādus pašus sodus kā par citiem nodarījumiem, jo šo nodarījumu smagums un no tiem izrietošā trauma ir līdzvērtīgi.

(15)Attiecībā uz smagiem seksuālas vardarbības pret bērniem un bērnu seksuālas izmantošanas veidiem būtu jāpiemēro iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas. Tas jo īpaši attiecas uz dažāda veida seksuālu vardarbību pret bērniem un bērnu seksuālu izmantošanu, ko atvieglo informācijas un komunikācijas tehnoloģiju lietošana, piemēram, uzmākšanās bērniem tiešsaistē seksuālos nolūkos sociālo tīklu vietnēs un tērzētavās. Turklāt seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojošu materiālu definīcija būtu jāprecizē un jāsaskaņo ar starptautiskajos instrumentos ietverto definīciju. Plašākā nozīmē šajā direktīvā lietotā terminoloģija būtu jāsaskaņo ar atzītiem starptautiskajiem standartiem, proti, ar Terminoloģijas vadlīnijām par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību pret bērniem (Terminology Guidelines for the Protection of Children from Sexual Exploitation and Sexual Abuse), kuras 2016. gada 28. janvārī Luksemburgā pieņēmusi Starpaģentūru darba grupa. Turklāt, lai uzlabotu efektīvu šīs direktīvas īstenošanu, dalībvalstīm būtu jāsaskaņo un jāmodernizē savos tiesību aktos izmantotā valoda, lai to saskaņotu ar šajā direktīvā lietoto valodu. Šajā kontekstā izšķirošs sākotnējais pasākums ir termina “bērnu pornogrāfija” aizstāšana ar terminu “seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojošs materiāls”.

(20)Seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojošu materiālu kontekstā termins “nav uzskatāma par veiktu bez tiesībām to darīt” ļauj dalībvalstīm paredzēt aizsardzību attiecībā uz rīcību saistībā ar materiāliem, kurus varētu uzskatīt par seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojošiem materiāliem, bet kuriem, piemēram, ir medicīnisks, zinātnisks vai tamlīdzīgs nolūks. Turklāt formulējums “bez tiesībām to darīt” neizslēdz juridisku aizsardzību vai līdzīgus attiecīgus principus, kas noteiktos apstākļos atbrīvo personu no atbildības. Tas arī atļauj veikt darbības saskaņā ar valsts tiesību aktos noteiktajām pilnvarām, piemēram, iestādēm likumīgi glabāt seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojošus materiālus, lai veiktu kriminālprocesu vai novērstu, konstatētu vai izmeklētu noziegumus, vai tādas darbības, ko veic organizācijas, piemēram, uzticības līniju organizācijas, kuras sabiedrības interesēs rīkojas pret seksuālu vardarbību pret bērniem, ja minētajām organizācijām ir pilnvarojums no kompetentajām iestādēm tajā dalībvalstī, kur tās veic uzņēmējdarbību. Šīs darbības jo īpaši ietver ziņojumu saņemšanu, analīzi un sagatavošanu par gadījumiem, kad ir aizdomas par seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojošiem materiāliem, ieskaitot tās vietas noteikšanu, kur tiek mitināti tajos ziņojumos minētie materiāli, ko iesnieguši tiešsaistes lietotāji vai citas organizācijas, kas sabiedrības interesēs rīkojas pret seksuālu vardarbību pret bērniem, kā arī meklēšanas veikšanu, lai konstatētu seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojošu materiālu izplatīšanu.

(22)Uzmākšanās bērniem seksuālos nolūkos ir īpaša rakstura drauds saistībā ar internetu, jo internets lietotājiem sniedz nepieredzētu anonimitāti, jo tiem ir iespēja slēpt savu īsto identitāti un personu raksturojošas pazīmes, piemēram, to vecumu. Pēdējo desmit gadu laikā informācijas un komunikācijas tehnoloģiju izmantošana ir nodrošinājusi noziedzniekiem arvien vienkāršāku piekļuvi bērniem, kur saskarsme bieži vien sākas tādējādi, ka noziedznieks ievilina bērnu draudīgās situācijās, piemēram, izliekoties par vienaudzi, vai ar citu krāpniecisku vai glaimojošu uzvedību reālajā vai virtuālajā pasaulē. Šī arvien vienkāršākā piekļuve bērniem ir izraisījusi tādu parādību strauju pieaugumu kā seksuāla izspiešana Pret bērniem vērsta seksuāla izspiešana ir draudi izplatīt intīmus materiālus, kuros attēlots cietušais bērns, nolūkā iegūt naudu, seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojošus materiālus vai citu ieguvumu, draudot kopīgot šos materiālus bez attēlotās personas piekrišanas, un tā skar bērnus, kuri ir gan jaunāki, gan vecāki par dzimumpilngadību. Pēdējos gados ir pieaugusi finansiāli motivēta seksuāla izspiešana, ko veic organizētas noziedzīgas grupas, kas jo īpaši vērsta pret pusaudžiem zēniem un kas ir novedusi pie vairākiem gadījumiem, kad šie bērni ir zaudējuši dzīvību. Tādēļ ir būtiski, lai visas šīs parādības tiktu pienācīgi aptvertas dalībvalstu tiesību aktos. Vienlaikus dalībvalstis atzīst, ka ir svarīgi arī apkarot uzmākšanos bērnam ārpus interneta, jo īpaši, ja šādu uzmākšanos veic, neizmantojot informācijas vai komunikācijas tehnoloģijas. Dalībvalstis tiek mudinātas noteikt kriminālatbildību par darbību, kad uzmākšanās bērnam, aicinot satikt nodarījuma izdarītāju seksuālos nolūkos, notiek bērna klātbūtnē vai tuvumā, piemēram, kā īpaša sagatavošanās nodarījumam, mēģinājums veikt šajā direktīvā minētos nodarījumus vai kā īpašs seksuālas vardarbības veids. Neatkarīgi to tā, kādu juridisko risinājumu dalībvalstis izvēlas, lai noteiktu kriminālatbildību par iedraudzēšanos bezsaistē, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tās šādu nodarījumu izdarītājus sauc pie kriminālatbildības.

(23)Ņemot vērā tehnoloģiju neseno attīstību un jo īpaši mākslīga intelekta un papildinātās, paplašinātās un virtuālās realitātes vides izstrādi, ir steidzami iedarbīgāk jāvēršas pret uzmākšanos bērniem un periodiski jāizvērtē tiesiskais regulējums: kriminālatbildības noteikšanai par uzmākšanos bērniem nevajadzētu aprobežoties tikai ar balss, teksta vai e-pasta saziņu, bet arī ietvert saskarsmi, saziņu vai tikšanos reālajā vai virtuālajā pasaulē, arī papildinātās, paplašinātās vai virtuālās realitātes vidē, kā arī plaša mēroga uzmākšanos bērniem ar šim nolūkam apmācītu sarunbotu starpniecību, jo domājams, ka mākslīgā intelekta lietojumprogrammu paredzamās pilnveidošanās rezultātā šī parādība pati par sevi palielināsies. Tādēļ formulējums “izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas” būtu jāsaprot pietiekami plaši, lai aptvertu visu šo tehnoloģiju attīstību.

(24)Ar šo direktīvu netiek reglamentēta dalībvalstu politika attiecībā uz seksuālām darbībām ar savstarpēju piekrišanu, kurās var būt iesaistīti bērni un kuras var uzskatīt par normālu seksualitātes atklāšanu cilvēka attīstības gaitā, ņemot vērā dažādās kultūras un tiesību tradīcijas, kā arī jaunus veidus, kā bērni un jaunieši savā starpā veido un uztur attiecības, tostarp, izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas. Dalībvalstis, kas izmanto šajā direktīvā minētās iespējas, to dara, īstenojot savu kompetenci. Konkrētāk, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai atbrīvot no kriminālatbildības noteikšanas par seksuālām darbībām ar savstarpēju piekrišanu, kurās iesaistīti tikai tādi bērni, kas ir vecāki par dzimumpilngadības vecumu, kā arī par tādām seksuālām darbībām ar savstarpēju piekrišanu, kurās iesaistīti vienaudži. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka vienaudži ir aizsargāti pret kriminālvajāšanu par seksuālām un neekspluatatīvām darbībām ar savstarpēju piekrišanu, ar noteikumu, ka attiecībās starp vienaudžiem nav piespiešanas, ļaunprātīgas uzticības izmantošanas vai atkarības elementa. Minētā panta grozījumu mērķis ir precizēt atkāpes darbības jomu, ņemot vērā to, ka dažas dalībvalstis, šķiet, ir pārāk plaši interpretējušas tās sākotnējo formulējumu (piemēram, atbrīvojot no kriminālatbildības par darbībām ar savstarpēju piekrišanu starp nepilngadīgajiem, kas vecāki par dzimumpilngadības vecumu, un starp jebkura vecuma pieaugušajiem, kas uzskatāmi par “vienaudžiem”, neraugoties uz būtisku vecuma starpību). Noteikumus, kas saistīti ar piekrišanas vecumu, nevajadzētu interpretēt tā, ka tiktu ierobežota kriminālatbildības noteikšana par seksuālu vardarbību pret piekrišanas vecumu sasniegušiem bērniem un tādu bērnu izmantošanu, jo neviens bērns nevar piekrist seksuālai vardarbībai.

(25)Dalībvalstīm valsts tiesību aktos būtu jāparedz atbildību pastiprinoši apstākļi saskaņā ar šo valstu tiesību sistēmā definētiem piemērojamiem noteikumiem par atbildību pastiprinošiem apstākļiem. Kā atbildību pastiprinošs apstāklis būtu jāņem vērā cietušā vecums, ārstēšana, kuras mērķis ir mainīt personas seksuālo orientāciju vai dzimtes identitāti (tā sauktā “konversijas terapija”), un fakts, ka nodarījuma pamatā ir viens vai vairāki iemesli, kas aizsargāti saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantu. Tām būtu jānodrošina, lai tiesnešiem, piespriežot sodu nodarījumu izdarītājiem, ir iespēja ņemt vērā minētos atbildību pastiprinošus apstākļus, kaut arī tiesnešiem nav pienākums minētos atbildību pastiprinošus apstākļus piemērot. Dalībvalstīm atbildību pastiprinošie apstākļi valstu tiesību aktos nebūtu jāparedz, ja tie, ņemot vērā konkrētā nodarījuma būtību, nav atbilstoši. Dažādu šajā direktīvā paredzēto atbildību pastiprinošo apstākļu atbilstība būtu jāizvērtē valsts līmenī attiecībā uz katru šajā direktīvā minēto nodarījumu.

(26)Fiziska vai garīga nespēja šajā direktīvā būtu jāsaprot arī kā fiziska vai garīga nespēja, ko izraisījusi narkotiku, zāļu vai alkohola ietekme vai jebkādas citas tādas vielas ietekme, kura var apdraudēt personas brīvu gribu. Rīcībnespējīgas personas nevar dot informētu un brīvprātīgu piekrišanu, un jebkāda seksuāla darbība šādos apstākļos pēc būtības ir darbība bez piekrišanas.

(31)Personas, kas cietušas no seksuālas vardarbības pret bērniem un bērnu seksuālas izmantošanas, bieži vien vairākas desmitgades pēc tam nespēj ziņot par nodarījumu kauna, vainas un paškritikas dēļ, kas cita starpā var būt saistīts ar sociālo un kultūras stigmatizāciju, kura joprojām skar seksuālu vardarbību, ar slepenību, kurā vardarbība notiek, ar draudēšanu vai vainojošu rīcību no nodarījuma izdarītāja puses un/vai traumu. Ņemot vērā bērnu īpašo nepasargātību un attīstības ierobežojumus, viņi var nebūt pilnībā sapratuši, ka tas, kas notika, bija vardarbība, jo īpaši tad, ja vardarbības izdarītājs bijis uzticams pieaugušais. Var būt tā, ka emocionālo briedumu, kas vajadzīgs, lai cietušais atpazītu vardarbību un izprastu tās ilgtermiņa sekas, var sasniegt tikai pieaugušā vecumā. Traumas dēļ cietušie gadiem ilgi var apspiest vai bloķēt atmiņas, tā sevi sargājot. Personas, kas veic seksuālu vardarbību pret bērniem un bērnu seksuālu izmantošanu, atšķirībā no citu vardarbīgu noziegumu izdarītājiem, parasti turpina šādi rīkoties līdz vecumdienām, joprojām apdraudot bērnus. Ņemot to vērā, efektīvu izmeklēšanu un saukšanu pie kriminālatbildības par nodarījumiem, kas saistīti ar seksuālu vardarbību pret bērniem un bērnu seksuālu izmantošanu, kā arī pienācīgu palīdzību un atbalstu cietušajiem var sniegt tikai tad, ja noilguma termiņi tiek likvidēti.

(34)Dalībvalstīm būtu jāmudina visas personas, kurām ir informācija vai aizdomas par bērna seksuālu izmantošanu vai seksuālu vardarbību pret bērnu, par to ziņot kompetentajiem dienestiem. Konkrētāk, dalībvalstīm būtu jādara bērniem pieejama informācija par iespēju ziņot par vardarbību, tostarp pa palīdzības līnijām un komunikācijas platformās, ko jaunieši izmanto visbiežāk. Katras dalībvalsts pienākums ir noteikt kompetentās iestādes, kurām var ziņot par šādām aizdomām. Minētajām kompetentajām iestādēm nav jābūt vienīgi bērnu aizsardzības dienestiem vai attiecīgiem sociālajiem dienestiem. Prasība par to, ka aizdomām jābūt izteiktām godprātīgi, jāparedz, lai izvairītos no tā, ka noteikumu izmanto, lai personu ļaunprātīgi apsūdzētu par pilnīgi iztēlotiem vai nepatiesiem faktiem.

(35)Noteikumi par jurisdikciju būtu jāgroza, lai nodrošinātu to, ka personas no Savienības, kuras izdarījušas seksuālu vardarbību pret bērniem vai tos seksuāli izmantojušas, tiek sauktas pie kriminālatbildības, pat ja tās noziegumus veikušas ārpus Savienības, jo īpaši izmantojot tā dēvēto sekstūrismu. Bērnu seksuāla izmantošana ceļojumos vai tūrismā būtu jāsaprot kā bērnu seksuāla izmantošana, ko veic persona vai personas, kura vai kuras no savas ierastās vides veic ceļojumu uz galamērķi ārzemēs, kur tām ir seksuāli sakari ar bērniem un tās piedalās šajā direktīvā aprakstītajos nodarījumos. Ja bērnu seksuāla izmantošana ceļojumos vai tūrismā notiek ārpus Savienības, dalībvalstis tiek mudinātas ar pieejamajiem valsts un starptautiskiem instrumentiem, tostarp divpusējiem vai daudzpusējiem nolīgumiem par izdošanu, savstarpēju palīdzību vai procesa nodošanu, censties pastiprināt sadarbību ar trešām valstīm un starptautiskām organizācijām, lai apkarotu bērnu seksuālu izmantošanu ārzemēs. Dalībvalstīm būtu jāveicina atklāts dialogs un saziņa ar valstīm ārpus Savienības, lai atbilstīgi attiecīgajiem valsts tiesību aktiem varētu saukt pie kriminālatbildības tādus nodarījumu izdarītājus, kas ceļo ārpus Savienības robežām ar nolūku seksuāli izmantot bērnus ceļojumos vai tūrismā.

(36)Pasākumi, lai visaptveroši aizsargātu cietušos bērnus, būtu jāpieņem, ņemot vērā bērnu intereses un viņu vajadzību izvērtējumu. Efektīvai bērnu aizsardzībai ir nepieciešama visas sabiedrības iesaiste. Liekot centrā bērna vajadzības, visām attiecīgajām iestādēm un dienestiem būtu jāsadarbojas un jāatbalsta bērni, pilnībā ievērojot to intereses. “Barnahus” modelis, kas paredz bērniem draudzīgas vides nodrošināšanu ar speciālistiem no visām attiecīgajām disciplīnām, pašlaik ir visprogresīvākais piemērs, kāda ir bērniem draudzīga pieeja justīcijai un kā izvairīties no atkārtotas viktimizācijas. Šīs direktīvas attiecīgo noteikumu pamatā ir minētā modeļa principi. Minētā modeļa mērķis ir nodrošināt, ka visiem bērniem, kas iesaistīti izmeklēšanās par vardarbību pret bērniem vai bērnu seksuālu izmantošanu, tiek nodrošināts kvalitatīvs izvērtējums bērniem draudzīgā vidē, piemērots psihosociālais atbalsts un bērnu aizsardzības pakalpojumi. Ar šo direktīvu cenšas nodrošināt, ka visas dalībvalstis ievēro šos uz cietušajiem vērstos principus un ievieš vecumam piemērotas un daudzdisciplīnu bērnu aizsardzības sistēmas, ar ko nodrošināt reālu aprūpi un juridisko atbalstu cietušajiem bērniem, lai gan tajā nav prasīts, lai dalībvalstis īstenotu konkrēti “Barnahus” modeli. Ja kriminālizmeklēšanas vajadzībām ir nepieciešamas bērna medicīniskās pārbaudes, piemēram, lai savāktu pierādījumus par vardarbību, tām būtu jāaprobežojas ar absolūti nepieciešamo, lai ierobežotu atkārtotu traumatizāciju. Šim pienākumam nevajadzētu kavēt citas medicīniskās pārbaudes, kas nepieciešamas bērna labklājībai. Cietušajiem bērniem būtu jānodrošina atvieglota piekļuve bērniem draudzīgai justīcijai, tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un pasākumiem interešu konfliktu atrisināšanai, ja seksuāla vardarbība pret bērnu vai bērna seksuāla izmantošana notiek ģimenē. Ja bērnam kriminālizmeklēšanā vai kriminālprocesā būtu jānozīmē īpašs pārstāvis, šo uzdevumu var veikt arī juridiska persona, iestāde vai struktūra. Turklāt cietušie bērni, kas par savu gadījumu ziņo kompetentajām iestādēm, būtu jāpasargā no sankcijām, ko paredz, piemēram, valstu tiesību akti par prostitūciju. Turklāt, cik vien iespējams, būtu jānodrošina, lai piedalīšanās kriminālprocesā, neradītu cietušajiem bērniem papildu traumu, ko var izraisīt nopratināšana vai vizuāls kontakts ar nodarījuma izdarītājiem. Visām tiesvedībā iesaistītajām iestādēm vajadzētu būt apmācītām bērniem draudzīgas justīcijas jomā. Laba izpratne par bērniem un viņu uzvedību pēc traumējošas pieredzes palīdzēs nodrošināt kvalitatīvu pierādījumu vākšanu un arī samazinās stresu, kas bērniem rodas, veicot nepieciešamos pasākumus. Ja cietušie bērni vai bērni liecinieki piedalās kriminālprocesā, tiesai, veicot procesu, būtu pilnībā jāņem vērā viņu vecums un briedums un jānodrošina, ka process ir bērnam piekļūstams un saprotams. Par prioritāti būtu jānosaka bērna tiesības tikt uzklausītam un jēgpilni piedalīties, nodrošinot, ka bērna viedoklis tiek uzklausīts un ņemts vērā visā procesā.

(37)Dalībvalstīm vajadzētu cietušajiem bērniem un izdzīvojušajiem neatkarīgi no tā, vai viņi iesnieguši oficiālu sūdzību, nodrošināt pielāgotu un visaptverošu palīdzību īstermiņā un ilgtermiņā. Ar apzīmējumu “izdzīvojušais” būtu jāsaprot persona, kura kā bērns ir piedzīvojusi seksuālu vardarbību, neatkarīgi no personas juridiskā statusa un no tā, vai tā tiesību sistēmā ir atzīta par cietušu noziegumā. Jebkurš kaitējums, ko radījusi seksuāla vardarbība pret bērnu un bērna seksuāla izmantošana, ir būtisks un tam būtu jāpievērš uzmanība pēc iespējas drīz pēc cietušā pirmās saziņas ar iestādēm. Tūlītēja palīdzība cietušajiem pirms kriminālizmeklēšanas un tiesvedības un to laikā ir būtiska, lai ierobežotu ilglaicīgo traumu, kas saistīta ar pārciesto vardarbību. Lai veicinātu ātru palīdzības sniegšanu, tostarp attiecīgo atbalsta pakalpojumu identificēšanu, dalībvalstīm būtu jāizdod vadlīnijas un protokoli veselības aprūpes, izglītības un sociālo dienestu speciālistiem, tostarp palīdzības līniju darbiniekiem. Ņemot vērā seksuālas vardarbības un seksuālas izmantošanas radītā kaitējuma specifiku, šādas palīdzības sniegšana būtu jāturpina, cik vien ilgi nepieciešams, lai nodrošinātu bērna fizisku un psiholoģisku atlabšanu, un vajadzības gadījumā to var turpināt sniegt arī pieaugušā vecumā. Būtu jāapsver iespēja sniegt palīdzību un konsultācijas arī cietušā bērna vecākiem, aprūpētājiem vai aizbildņiem – ja vien viņi netiek turēti aizdomās par attiecīgo nodarījumu – lai palīdzētu viņiem atbalstīt cietušos bērnus visā kriminālprocesa gaitā.

(39)Direktīvā 2012/29/ES ir noteiktas cietušo tiesības kriminālprocesā, tostarp tiesības uz aizsardzību un tiesības saņemt lēmumu par kompensāciju no nodarījuma izdarītāja un jebkādas organizācijas, kas atbildīga par seksuālu vardarbību pret bērnu un bērna seksuālu izmantošanu. Priekšlikums pārskatīt Cietušo tiesību direktīvu paredz mērķtiecīgus grozījumus attiecībā uz visām cietušo tiesībām. Turklāt papildus tiesībām, ko paredz minētā direktīva, bērniem, kas ir cietuši no seksuālas vardarbības, seksuālas izmantošanas vai seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojošiem materiāliem, būtu jādod iespēja saņemt juridiskas konsultācijas un – saskaņā ar cietušā statusu attiecīgajā tieslietu sistēmā – juridisko pārstāvību, tostarp nolūkā prasīt atlīdzību. Šādas juridiskās konsultācijas un juridisko pārstāvību kompetentas iestādes varētu nodrošināt arī, lai prasītu atlīdzību no valsts. Juridisko konsultāciju mērķis ir nodrošināt, lai cietušie saņemtu informāciju un padomus par dažādām iespējām, ko viņi var izmantot. Juridiskās konsultācijas būtu jāsniedz personai, kas saņēmusi atbilstīgu juridisku apmācību, bet tai nav obligāti jābūt juristam. Vismaz tajos gadījumos, kad cietušajam nav pietiekamu finanšu līdzekļu, juridiskās konsultācijas un – saskaņā ar cietušo statusu attiecīgajā tieslietu sistēmā – juridiskā pārstāvība būtu jānodrošina atbilstīgi dalībvalstu iekšējām procedūrām bez maksas. Uz cietušo tiesībām uz kompensāciju nebūtu jāattiecina noilguma termiņš.

(40)ES Bērnu aizsardzības centram (“ES centrs”), kas izveidots ar Regulu [.../.../ES, ar ko paredz noteikumus seksuālas vardarbības pret bērniem novēršanai un apkarošanai]16, būtu jāatbalsta dalībvalstu veiktās novēršanas darbības un palīdzība šajā direktīvā noteiktajiem cietušo centieniem un pienākumiem. Minēto noteikumu pieņemšana un ES centra izveide bez liekas kavēšanās ir ārkārtīgi svarīga nolūkā racionalizēt un pastiprināt daudzos centienus novērst un apkarot seksuālu vardarbību pret bērniem visā Savienībā. Tam būtu jāveicina paraugprakses apmaiņa Savienībā un ārpus tās. ES centram būtu jāveicina dialogs starp visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, lai palīdzētu izstrādāt mūsdienīgas novēršanas programmas. Turklāt, sadarbojoties ar dalībvalstīm un palīdzot standartizēt datu vākšanu par seksuālu vardarbību pret bērniem un bērnu seksuālu izmantošanu visā Savienībā, ES centram vajadzētu būt par līdzekli, ar kura palīdzību atbalstīt uz pierādījumiem balstītu politiku gan attiecībā uz novēršanu, gan palīdzību cietušajiem. Dalībvalstīm būtu jāizveido valsts iestādes vai līdzvērtīgas struktūras, ko tās uzskata par vispiemērotākajām atbilstoši to iekšējai organizācijai, ņemot vērā to, ka ir vajadzīga minimāla struktūra ar noteiktiem uzdevumiem, kura spētu izvērtēt seksuālas vardarbības pret bērniem tendences, vākt statistiku, izmērīt rezultātus, kas gūti, veicot pasākumus seksuālas vardarbības pret bērniem novēršanai un apkarošanai, un regulāri ziņot par šādām tendencēm, statistiku un rezultātiem. Šādām valsts iestādēm būtu jādarbojas kā valsts kontaktpunktiem un savā darbā būtu jāizmanto integrējoša daudzu ieinteresēto personu pieeja. Turklāt dalībvalstīm valsts līmenī būtu jāizveido nepieciešamie mehānismi, kas nodrošinātu efektīvu koordināciju un sadarbību tādu pasākumu izstrādē un īstenošanā, kuru mērķis ir novērst un apkarot seksuālu vardarbību pret bērniem un bērnu seksuālu izmantošanu gan tiešsaistē, gan bezsaistē, starp visiem attiecīgajiem publiskā un privātā sektora dalībniekiem, kā arī jāveicina sadarbība ar ES centru un Komisiju. Tā kā ES centrs ir izveidots ar Regulu [.../.../ES, ar ko paredz noteikumus seksuālas vardarbības pret bērniem novēršanai un apkarošanai], visi šīs direktīvas noteikumi, kas uz to attiecas, būtu jāpiemēro no minētās regulas spēkā stāšanās dienas.

__________________

16 COM (2022) 209, 11.5.2022.

(42)Dalībvalstīm būtu jārīkojas, lai novērstu vai aizliegtu tādas darbības, kas saistītas ar seksuālas vardarbības pret bērniem un bērnu seksuālas izmantošanas ceļojumos vai tūrismā popularizēšanu. Varētu apsvērt dažādus preventīvus pasākumus, piemēram, tūrisma nozares rīcības kodeksa un pašregulējošu mehānismu izstrādi un pastiprināšanu, ētikas kodeksa vai “kvalitātes marķējuma” izstrādi un piešķiršanu vai skaidras politikas noteikšanu tādām tūrisma organizācijām, kas apkaro seksuālu vardarbību pret bērniem un bērnu seksuālu izmantošanu ceļojumos vai tūrismā. Dalībvalstīm būtu jāizmanto instrumenti, kas ir to rīcībā saskaņā ar ES tiesību aktiem, valsts tiesību aktiem un starptautiskiem nolīgumiem, lai novērstu seksuālu vardarbību pret bērniem un bērnu seksuālu izmantošanu ceļojumos vai tūrismā to teritorijā vai ar galamērķi to teritorijā, jo īpaši attiecīgi rīkojoties pēc attiecīgās informācijas saņemšanas no trešām valstīm, tostarp veicot papildu pārbaudes vai izdodot ieceļošanas atteikumu saistībā ar Regulu (ES) 2018/1861 par Šengenas Informācijas sistēmas (SIS) izveidi, darbību un izmantošanu robežpārbaužu jomā17.

__________________

17 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula 2018/1861 (2018. gada 28. novembris) par Šengenas Informācijas sistēmas (SIS) izveidi, darbību un izmantošanu robežpārbaužu jomā un ar kuru groza Konvenciju, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu, un groza un atceļ Regulu (EK) Nr. 1987/2006 (OV L 312, 7.12.2018., 14. lpp.), ELI: http://data.europa.eu/eli/reg/2018/1861/oj.

(43)Dalībvalstīm būtu jānosaka vai jānostiprina politikas nostādnes, kuru mērķis ir novērst seksuālu vardarbību pret bērniem un bērnu seksuālu izmantošanu, tostarp pasākumi, ar kuriem atturēt no pieprasījuma un samazināt šo pieprasījumu, kas veicina visus bērnu seksuālās izmantošanas veidus, un pasākumi, kuri mazina risku, ka bērni kļūst par cietušajiem, šim nolūkam izmantojot informēšanas un izpratnes veidošanas kampaņas, kas cita starpā paredzētas vecākiem, brīvprātīgajiem, aprūpētājiem, skolotājiem, izglītotājiem, bērna aizsardzības speciālistiem, sociālās aprūpes un aprūpes audžuģimenē speciālistiem, treneriem, juridiskajiem speciālistiem, ģimenes tiesu tiesnešiem, ierindas policijas darbiniekiem, veselības aprūpes speciālistiem, reliģiskajiem līderiem, kā arī sabiedrībai kopumā, un pētniecības un izglītošanas programmas, ieskaitot seksuālo izglītību. Šādās iniciatīvās dalībvalstīm būtu jāpieņem uz bērnu tiesībām balstīta pieeja. Būtu jārūpējas par to, lai nodrošinātu, ka bērniem domātās izpratnes veidošanas kampaņas ir piemērotas un pietiekami viegli saprotamas, kā arī pielāgotas īpašajām vajadzībām, kādas ir dažādu vecumu grupu bērniem, tostarp pirmsskolas vecuma bērniem, kā arī īpaši nepasargātiem bērniem, tostarp bērniem ar psihoemocionālu, intelektuālu, sensoru vai fizisku invaliditāti, bērniem migrācijas kontekstā — gan nepavadītiem, gan pavadītiem — un bērniem, kas neatbilst tradicionālajām normām attiecībā uz seksuālo orientāciju, dzimtes identitāti vai dzimumpazīmēm. Novēršanas pasākumos būtu jāizmanto holistiska pieeja seksuālas vardarbības pret bērniem un bērnu seksuālas izmantošanas parādībai, pievēršoties to tiešsaistes un bezsaistes dimensijai un mobilizējot visas attiecīgās ieinteresētās personas. Jo īpaši attiecībā uz tiešsaistes dimensiju pasākumos būtu jāiekļauj digitālo prasmju attīstīšana, tostarp kritiska iesaistīšanās digitālajā pasaulē, lai palīdzētu lietotājiem identificēt un novērst seksuālas vardarbības pret bērniem tiešsaistē mēģinājumus, meklēt atbalstu un novērst tās izdarīšanu. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš seksuālas vardarbības pret bērniem un bērnu seksuālas izmantošanas novēršanai attiecībā uz tādiem bērniem, kas ir aprūpē grupā, nevis aprūpē ģimeniskā vidē. Kur tas vēl nav izdarīts, būtu jāapsver specializētu palīdzības vai informācijas līniju izveidošana. Bērniem vajadzētu būt iespējai saņemt informāciju un padomus par 3.–8.b pantā minētajiem nodarījumiem, izmantojot minētos kanālus.

svītrots

(50)Ja tas ir atbilstīgi, ņemot vērā nodarījumu izdarītāju bīstamību un risku, ka nodarījumi varētu tikt atkārtoti, notiesātajiem nodarījumu izdarītājiem būtu uz laiku vai pastāvīgi jāliedz veikt vismaz profesionālo un brīvprātīgo darbību, kas ietver tiešu un regulāru saskarsmi ar bērniem vai tādās organizācijās, kas strādā ar bērniem, vai tādās organizācijās, kas sabiedrības interesēs iesaistās cīņā pret seksuālu vardarbību pret bērniem. Darba devējiem gadījumos, kad viņi pieņem darbā amatam, kurā ir tieša un regulāra saskarsme ar bērniem, būtu jāpieprasa informācija par spēkā esošiem notiesājošiem spriedumiem par seksuāliem nodarījumiem pret bērniem, par kuriem informācija iekļauta sodāmības reģistrā vai par spēkā esošiem aizliegumiem. Šajā direktīvā termins “darba devējs” būtu arī jāattiecina uz personām, kas vada organizāciju, kura aktīvi veic brīvprātīgu darbu saistībā ar bērnu uzraudzību vai aprūpi, kur ir tieša un regulāra saskarsme ar bērniem, tostarp kopienu vidē, piemēram, skolās, slimnīcās, sociālās aprūpes dienestos, sporta klubos vai reliģiskās kopienās. Informācijas sniegšanas veids, piemēram, piekļuve ar attiecīgās personas starpniecību, un informācijas precīzs saturs, organizētas brīvprātīgas darbības nozīme un tieša un regulāra saskarsme ar bērniem būtu jānosaka saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Tomēr informācijā, ko viena kompetentā iestāde nosūta citai, būtu jāietver vismaz visi attiecīgie ieraksti, ko katra dalībvalsts glabā savos valsts sodāmības reģistros, un visi attiecīgie ieraksti, kurus var viegli iegūt no trešām valstīm, piemēram, informācija, ko var iegūt no Apvienotās Karalistes, izmantojot kanālu, kas izveidots saskaņā ar Tirdzniecības un sadarbības nolīguma starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu, no vienas puses, un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, no otras puses, trešās daļas IX sadaļu19.

__________________

19 OV L 149, 30.4.2021., 10. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/agree_internation/2021/689(1)/ojhttp://data.europa.eu/eli/agree_internation/2021/689(1)/oj.

(52)Attiecībā uz informāciju, kas Eiropas Sodāmības reģistru informācijas sistēmā (ECRIS) nav pieejama vai vēl nav pieejama, piemēram, informāciju par nodarījumu izdarītājiem, kas ir trešo valstu valstspiederīgie, līdz brīdim, kad būs pilnībā īstenota Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/81620, dalībvalstīm būtu jāizmanto citi kanāli, lai sniegtu visu attiecīgo informāciju darba devējiem, kuri pieņem darbā tādam amatam, kas ietver tiešu un regulāru saskarsmi ar bērniem. Šīs direktīvas mērķis nav saskaņot noteikumus par attiecīgo personu piekrišanu, kad notiek apmaiņa ar informāciju no sodāmības reģistriem, proti, par to, vai šāda piekrišana ir jāpieprasa vai nē. Neatkarīgi no tā, vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem šāda piekrišana ir vajadzīga vai nē, ar šo direktīvu netiek noteikts jauns pienākums grozīt valsts tiesību aktus un kārtību šajā jautājumā.

__________________

20 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/816 (2019. gada 17. aprīlis), ar ko Eiropas Sodāmības reģistru informācijas sistēmas papildināšanai izveido centralizētu sistēmu (ECRIS-TCN) tādu dalībvalstu identificēšanai, kurām ir informācija par notiesājošiem spriedumiem par trešo valstu valstspiederīgajiem un bezvalstniekiem, un ar ko groza Regulu (ES) 2018/1726 (OV L 135, 22.5.2019., 1. lpp.), ELI: http://data.europa.eu/eli/reg/2019/816/oj.

Ar šo direktīvu tiek paredzēti minimālie noteikumi noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai attiecībā uz seksuālu vardarbību pret bērniem, bērnu seksuālu izmantošanu, seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojošiem materiāliem un uzmākšanos bērniem seksuālos nolūkos, arī tad, ja šīs darbības izdarītas, izmantojot informācijas un komunikāciju tehnoloģijas. Ar to arī tiek ieviesti noteikumi, lai pastiprinātu minēto noziedzīgo nodarījumu novēršanu un tajos cietušo aizsardzību.

a)jebkāds materiāls, kurā attēlots bērns, kas ir iesaistīts īstā vai imitētā nepārprotami seksuālā darbībā;

b)jebkāda bērnu intīmu ķermeņa daļu reprezentācija, kas galvenokārt paredzēta seksuāliem nolūkiem, neatkarīgi no tai izmantotajiem līdzekļiem,

c)jebkāds materiāls, kurā attēlota persona, kas izskatās pēc bērna un kas ir iesaistīta īstā vai imitētā nepārprotami seksuālā darbībā, vai jebkāds vizuāls attēls, kurā galvenokārt seksuālos nolūkos attēlotas personas, kas izskatās pēc bērna, intīmas ķermeņa daļas;

d)jebkādi reālistiski attēli, pseidofotoattēli, reprodukcijas vai reprezentācijas, kur attēlots bērns, kas ir iesaistīts nepārprotami seksuālā darbībā, vai kur galvenokārt seksuālos nolūkos attēlotas bērna intīmas ķermeņa daļas, neatkarīgi no radīšanas vai manipulācijas metodes, ieskaitot mākslīgo intelektu, dziļviltošanas tehnoloģijas un papildinātās, paplašinātās un virtuālās realitātes vides;

e)jebkāds materiāls neatkarīgi no tā formas, kas paredzēts, lai sniegtu pamācības, norādījumus vai instrukcijas par to, kā izdarīt kādu no 3.–8.b pantā minētajiem nodarījumiem, ieskaitot jebkādas norādes mākslīgā intelekta sistēmām;

(4)“bērnu izmantošana prostitūcijai” ir bērna izmantošana seksuālās darbībās, bērnam kā samaksu apmaiņā pret viņa iesaistīšanos seksuālās darbībās dodot vai solot naudu vai cita veida samaksu, ieguvumu, priekšrocību, labumu vai atlīdzību, neatkarīgi no tā, vai minētā samaksa, solījums, ieguvums, priekšrocība, labums vai atlīdzība ir dota bērnam vai trešai personai;

(5)“seksuālas vardarbības pret bērniem priekšnesums” ir vienam vai vairākiem skatītājiem domāta dzīva izrādīšana, kurā, tostarp izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, izrāda:

a)bērnu, kas ir iesaistīts īstā vai imitētā nepārprotami seksuālā darbībā vai rīcībā; vai

b)bērna intīmas ķermeņa daļas galvenokārt seksuālos nolūkos;

(8)“vienaudži” ir personas, kurām ir līdzīgs vecums un līdzīga psiholoģiskās un fiziskās attīstības un brieduma pakāpe.

Nodarījumi saistībā ar seksuālu vardarbību pret bērniem

1.Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 2. līdz 8. punktā minētā tīšā rīcība ir sodāma.

2.Par bērna, kurš nav sasniedzis dzimumpilngadības vecumu, vai bērna, kurš ir sasniedzis dzimumpilngadības vecumu, bet nav devis piekrišanu, iesaistīšanu par seksuālu darbību liecinieku, ieskaitot šā bērna pakļaušanu pornogrāfiskam saturam, seksuālos nolūkos, pat ja bērnam nav tajās jāpiedalās, paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz viens gads.

3.Par bērna, kurš nav sasniedzis dzimumpilngadības vecumu, vai bērna, kurš ir sasniedzis dzimumpilngadības vecumu, bet nav devis piekrišanu, iesaistīšanu par seksuālas vardarbības liecinieku seksuālos nolūkos, pat ja bērnam nav tajā jāpiedalās, paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz divi gadi.

4.Par iesaistīšanos seksuālās darbībās ar bērnu, kurš nav sasniedzis dzimumpilngadības vecumu, vai par bērna iesaistīšanu seksuālās darbībās ar citu personu vai ar sevi paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz 10 gadi.

a)ļaunprātīgi izmantojot atzītu uzticību, autoritāti vai ietekmi uz bērnu, paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz 12 gadi; vai

b)ļaunprātīgi izmantojot bērna īpaši neaizsargāto situāciju, kas radusies jo īpaši psihoemocionālu, intelektuālu, sensoru vai fizisku traucējumu vai tādas situācijas dēļ, kurā bērns ir atkarīgs, paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz 12 gadi; vai

c)izmantojot piespiešanu, spēku, fizisku vai psiholoģisku vardarbību, šantāžu vai citādus draudus, paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz 14 gadi;

6.Par bērna iesaistīšanu seksuālās darbībās ar trešām personām vai ar sevi, izmantojot piespiešanu, spēku vai draudus, paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz 14 gadi.

7.Par šādu tīšu rīcību paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz 16 gadi:

8.Par 7. punktā minēto veidu rīcību paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz 16 gadi, ja bērns ir sasniedzis dzimumpilngadības vecumu un nav devis piekrišanu.

9.Šā panta 2., 3., 4. un 8. punkta vajadzībām dalībvalstis nodrošina, ka:

a)darbība bez piekrišanas jāsaprot kā darbība, kas tiek veikta bez bērna piekrišanas, vai kā darbība, kas veikta, kad bērns nespēj īstenot brīvu gribu 5. punktā minēto apstākļu dēļ vai citu apstākļu dēļ, tostarp bērna fiziskā vai garīgā stāvokļa, piemēram, bezsamaņas stāvokļa, miega, intoksikācijas, pārsteiguma, sastingšanas, slimības vai miesas bojājumu dēļ;

c)piekrišanas neesamību nevar atspēkot ar bērna klusēšanu, verbālu vai fizisku nepretošanos, pašreizēju vai pagātnes seksuālo uzvedību vai bijušām vai esošām attiecībām ar likumpārkāpēju.

Nodarījumi saistībā ar bērnu seksuālu izmantošanu

1.Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 2. līdz 7.a punktā minētā tīšā rīcība ir sodāma.

2.Par bērna iesaistīšanu vai bērna vervēšanu dalībai seksuālas vardarbības pret bērniem priekšnesumā, par labuma gūšanu no tā vai par bērna citādu izmantošanu šādā nolūkā paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz seši gadi.

3.Par bērna iesaistīšanu seksuālas vardarbības pret bērniem priekšnesumā ar piespiešanu vai spēku vai par šādā nolūkā bērnam izteiktiem draudiem paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz deviņi gadi.

4.Par apzinātu tādu seksuālas vardarbības pret bērniem priekšnesumu apmeklēšanu, kuros piedalās bērni, paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz trīs gadi.

5.Par bērna iesaistīšanu vai vervēšanu, lai to izmantotu prostitūcijai vai par labuma gūšanu no tā, vai bērna citādu izmantošanu šādā nolūkā paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz 12 gadi.

6.Par bērna izmantošanu prostitūcijai, izmantojot piespiešanu vai spēku vai par šādā nolūkā bērnam izteiktiem draudiem paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz 14 gadi.

7.Par iesaistīšanos seksuālās darbībās ar bērnu, kad bērnu izmanto prostitūcijai, paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz 12 gadi.

2.Par seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojošu materiālu iegūšanu vai glabāšanu, ieskaitot 2. panta 3. punkta d) apakšpunktā minētā materiāla glabāšanu, privātai lietošanai paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz divi gadi.

3.Par apzinātu piekļuvi seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojošiem materiāliem, izmantojot informācijas vai komunikācijas tehnoloģijas, paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz divi gadi.

4.Par seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojošu materiālu realizāciju, izplatīšanu vai pārsūtīšanu paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz četri gadi.

5.Par seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojošu materiālu piedāvāšanu, piegādi vai pieejamības nodrošināšanu paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz četri gadi.

6.Par seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojošu materiālu izgatavošanu, ieskaitot 2. panta 3. punkta d) apakšpunktā minētā materiāla izgatavošanu, privātai lietošanai paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz astoņi gadi.

Šā panta 1. punktā darbības, kas minētas 2. un 3. punktā, un 4. punktā minēto pārsūtīšanu neuzskata par veiktām bez tiesībām konkrēti tādos gadījumos, ja tās veic tāda organizācija, piemēram, uzticības līnija, kura ir iedibināta dalībvalstī un kura sabiedrības interesēs rīkojas pret seksuālu vardarbību pret bērniem, kura saņēmusi atļauju no minētās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, vai ja tās tiek veiktas minētās organizācijas uzdevumā un atbildībā, ja šādas darbības ir veiktas saskaņā ar šādā atļaujā izklāstītajiem nosacījumiem.

Šie nosacījumi ietver prasību, ka organizācijām, kas saņem šādas atļaujas, ir nepieciešamās speciālās zināšanas un neatkarība, ka pastāv piemēroti ziņošanas un uzraudzības mehānismi, lai nodrošinātu, ka organizācijas rīkojas ātri, rūpīgi un sabiedrības interesēs un ka organizācijas izmanto drošus saziņas kanālus, lai veiktu darbības, uz kurām attiecas atļauja.

8.Dalībvalstis 7. punktā minētajām organizācijām, kuras sabiedrības interesēs rīkojas pret seksuālu vardarbību pret bērniem, nodrošina tiesisko regulējumu un nodrošina, ka atļaujas, ko šādas organizācijas saņem no kompetentajām dalībvalstu iestādēm, ļauj veikt visas turpmāk minētās darbības:

(Neattiecas uz tekstu latviešu valodā.)

b.par paziņoto nelikumīgo saturu nekavējoties informēt attiecīgo tiesībaizsardzības iestādi dalībvalstī, kurā materiāls tiek mitināts;

c.sadarboties ar organizācijām, kas sabiedrības interesēs rīkojas pret seksuālu vardarbību pret bērniem un dalībvalstī vai trešā valstī, kurā materiāls tiek mitināts, ir ieguvušas atļauju saskaņā ar a) apakšpunktu saņemt ziņojumus par gadījumiem, kad ir aizdomas par seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojošiem materiāliem;

d.veikt meklēšanu mitināšanas pakalpojumos publiski pieejamos materiālos, lai atklātu seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojošu materiālu izplatīšanu, izmantojot a) apakšpunktā minētos ziņojumus par gadījumiem, kad ir aizdomas par seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojošiem materiāliem, vai pēc cietušā pieprasījuma.

a)par piedāvājumu satikt bērnu vai nu tiešsaistē, vai personīgi, arī par tādu, kas izteikts, izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, ar nolūku izdarīt kādu no 3. panta 4., 5., 6. un 7. punktā, 4. pantā un 5. panta 6. punktā minētajiem nodarījumiem, ja pēc minētā piedāvājuma ir veiktas faktiskas darbības, lai šāda tikšanās varētu notikt, paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz viens gads.

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka par pieaugušā mēģinājumu — arī ar informācijas un komunikācijas tehnoloģiju palīdzību — izdarīt 5. panta 2. un 3. punktā paredzētos nodarījumus, uzmācoties bērnam, lai tas sniegtu seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojošu materiālu, paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz viens gads.

Par pirmajā daļā minēto darbību paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz divi gadi, ja ir izmantota piespiešana, spēks vai draudi.

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka par mēģinājumu — arī ar informācijas un komunikācijas tehnoloģiju palīdzību — izdarīt 4. panta 2. un 5. punktā paredzētos nodarījumus, ko veic pieaugušais, kurš iesaista bērnu seksuālas vardarbības pret bērniem priekšnesumos un seksuālā izmantošanā, paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz trīs gadi.

Par pirmajā daļā minēto darbību paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz seši gadi, ja ir izmantota piespiešana, spēks vai draudi.

Uzmākšanās seksuālas vardarbības vai izmantošanas nolūkā, ieskaitot tiešraides straumēšanu

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka par naudas vai cita veida atlīdzības vai samaksas tīšu solīšanu vai došanu jebkurai personai, lai liktu tai izdarīt kādu no 3. panta 4., 5., 6., 7. un 8. punktā, 4. panta 2. un 3. punktā un 5. panta 6. punktā minētajiem nodarījumiem, ieskaitot tiešraides straumēšanu, paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz pieci gadi.

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka par tāda informācijas sabiedrības pakalpojuma tīšu nodrošināšanu vai administrēšanu, kura nolūks ir atvieglot vai mudināt izdarīt kādu no 3. līdz 7. pantā minētajiem nodarījumiem, paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz 10 gadi.

1.Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka kūdīšana izdarīt 3. līdz 8.b pantā minētos nodarījumus, vai palīdzēšana un atbalstīšana to izdarīšanā ir sodāma.

2.Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka mēģinājums izdarīt kādu no 3. panta 4., 5., 6., 7. un 8. punktā, 4. panta 2, 3., 5., 6. un 7. punktā , 5. panta 4., 5. un 6. punktā un 7. un 8.b pantā minētajiem nodarījumiem ir sodāms.

1.Dalībvalstis nodrošina, ka 3. panta 2., 4. un 7. punkta kontekstā tiek paredzēts atbrīvojums no kriminālatbildības noteikšanas par seksuālām darbībām starp vienaudžiem ar savstarpēju piekrišanu, ar noteikumu, ka attiecībās starp vienaudžiem nav ļaunprātīgas uzticības izmantošanas vai atkarības elementa.

2.Dalībvalstis nodrošina, ka 4. panta 4. punkta kontekstā tiek paredzēts atbrīvojums no kriminālatbildības noteikšanas par priekšnesumu attiecībās ar savstarpēju piekrišanu, ja bērns ir sasniedzis dzimumpilngadības vecumu, vai starp vienaudžiem, ja šīs darbības neietver vardarbību vai izmantošanu un ja apmaiņā pret priekšnesumu kā samaksa netiek dota nauda vai cita veida samaksa vai atlīdzība.

Dalībvalstis nodrošina, ka 5. panta 2., 3., 4. un 6. punkta kontekstā tiek paredzēts atbrīvojums no kriminālatbildības noteikšanas attiecībā uz tāda materiāla izgatavošanu, ieguvi un glabāšanu vai piekļuvi tam, kurā attēloti galvenokārt:

ja tas ir izgatavots un tiek glabāts ar šo bērnu piekrišanu un tikai iesaistīto personu privātai lietošanai, ja attiecībās starp vienaudžiem nav ļaunprātīgas uzticības izmantošanas vai atkarības elementa.

4.Dalībvalstis nodrošina, ka 6. panta kontekstā tiek paredzēts atbrīvojums no kriminālatbildības noteikšanas par priekšlikumiem, sarunām, saskarsmi vai saziņu starp vienaudžiem, ar noteikumu, ka attiecībās starp vienaudžiem nav ļaunprātīgas uzticības izmantošanas vai atkarības elementa.

Piemērojot šā panta 1. līdz 4. punktu, bērnu, kas ir vecāks par dzimumpilngadības vecumu, var uzskatīt par tādu, kas ir piekritis darbībai tikai tad, ja piekrišana ir dota brīvprātīgi, skaidri un informētā un nepārprotamā veidā, pēc bērna brīvas gribas, ko novērtē saistībā ar apkārtējiem apstākļiem, kā noteikts 2. panta 2.a punktā. Bērnu, kas ir vecāks par dzimumpilngadības vecumu, nevar uzskatīt par tādu, kurš ir piekritis darbībai, ja šis bērns nav spējis īstenot brīvu gribu 3. panta 5. punktā minēto apstākļu dēļ vai citu apstākļu dēļ, tostarp bērna fiziskā vai psihoemocionālā stāvokļa, piemēram, bezsamaņas stāvokļa, miega, intoksikācijas, pārsteiguma, sastingšanas, slimības vai miesas bojājumu dēļ.

Piekrišanas neesību nevar atspēkot ar bērna klusēšanu, verbālu vai fizisku nepretošanos, pagātnes seksuālo uzvedību vai bijušām vai esošām attiecībām ar likumpārkāpēju.

6.Intīmu attēlu, videomateriālu vai līdzīgu materiālu kopīgošanu ar piekrišanu nevar interpretēt kā piekrišanu jebkādai turpmākai šā paša attēla, videomateriāla vai līdzīga materiāla kopīgošanai vai izplatīšanai, ieskaitot manipulētā vai mainītā veidā. Jebkādai turpmākai kopīgošanai vai izplatīšanai, ko veic sākotnējais saņēmējs vai kāda cita puse, ir vajadzīga skaidra, informēta attēlotās personas piekrišana.

a)nodarījums ir izdarīts pret bērnu kādā īpaši neaizsargātā situācijā, piemēram, bērns ir jauns, bērnam ir psihoemocionāli, intelektuāli, sensori vai fiziski traucējumi, viņam ir liegta vai ierobežota brīvība, viņš ir situācijā, kurā ir atkarīgs, vai fiziskas vai garīgas nespējas stāvoklī;

1.Lai izvairītos no nodarījumu atkārtošanas riska, dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka fiziskai personai, kura bijusi notiesāta par kādu no 3. līdz 9. pantā minētajiem nodarījumiem, var uz laiku vai pastāvīgi liegt veikt vismaz profesionālo un organizētu brīvprātīgo darbību, kas ietver vai atvieglo tiešu un regulāru saskarsmi ar bērniem.

2.Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka darba devējiem gadījumos, kad viņi pieņem darbā personu profesionālai vai organizētai brīvprātīgai darbībai, kurā ir tieša un regulāra saskarsme ar bērniem, un organizācijām, kas sabiedrības interesēs darbojas pret seksuālu vardarbību pret bērniem, pieņemot darbiniekus, konsultantus un brīvprātīgos vai slēdzot ar tiem līgumu, ir pienākums saskaņā ar valsts tiesību aktiem, izmantojot jebkādus piemērotus līdzekļus, piemēram, piekļuvi pēc pieprasījuma vai ar attiecīgās personas starpniecību, pieprasīt informāciju par notiesājošiem spriedumiem par kādu no 3. līdz 9. pantā minētiem nodarījumiem, par kuriem informācija ir iekļauta sodāmības reģistrā vai par spēkā esošu aizliegumu veikt darbību, kas ietver tiešu un regulāru saskarsmi ar bērniem, ja aizlieguma pamatā ir minētais notiesājošais spriedums.

3.Dalībvalstis pēc kompetento iestāžu pieprasījuma veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka nolūkā piemērot šā panta 1. un 2. punktu no iestādēm pieprasītājam tiek nosūtīta informācija par notiesājošiem spriedumiem par kādu no 3. līdz 9. pantā minētiem nodarījumiem, par kuriem informācija ir iekļauta sodāmības reģistrā vai par aizliegumu veikt darbības, kas ietver tiešu un regulāru saskarsmi ar bērniem, ja aizlieguma pamatā ir minētais notiesājošais spriedums, un ka minētā nosūtītā informācija ir cik vien iespējams pilnīga un ietver vismaz dalībvalstu rīcībā esošo informāciju par notiesājošiem spriedumiem vai par aizliegumiem, kuru pamatā ir notiesājošie spriedumi. Šajā nolūkā šādu informāciju nosūta, izmantojot ECRIS vai sodāmības reģistra informācijas apmaiņas mehānismu, kas izveidots ar trešām valstīm.

Sodi juridiskām personām

1.Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka juridiskai personai, kuru sauc pie atbildības saskaņā ar 13. pantu, tiek piemēroti iedarbīgi, samērīgi un atturoši sodi, kas ietver naudas sodu kā kriminālsodu vai naudas sodu bez krimināla rakstura, un var ietvert citus sodus, piemēram:

2.Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecībā uz juridiskajām personām, kuras sauc pie atbildības saskaņā ar 13. pantu, nodarījumi, kas ir sodāmi ar maksimālo brīvības atņemšanas sodu vismaz divi gadi fiziskām personām, ir sodāmi ar naudas sodiem, kuru maksimālais apmērs nav mazāks par 1 procentu no juridiskās personas kopējā apgrozījuma visā pasaulē finanšu gadā pirms nodarījuma izdarīšanas gada vai finanšu gadā pirms lēmuma par naudas soda uzlikšanu vai summu, kura atbilst 8 000 000 EUR, izvēloties lielāko summu.

3.Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecībā uz juridiskām personām, kuras sauc pie atbildības saskaņā ar 13. pantu, nodarījumi, kas ir sodāmi ar maksimālo brīvības atņemšanas sodu vismaz trīs gadi fiziskām personām, ir sodāmi ar naudas sodiem, kuru maksimālais apmērs nav mazāks par 5 procentiem no juridiskās personas kopējā apgrozījuma visā pasaulē finanšu gadā pirms nodarījuma izdarīšanas gada vai finanšu gadā pirms lēmuma par naudas soda uzlikšanu vai summu, kas atbilst 40 000 000 EUR, izvēloties lielāko summu.

Izmeklēšana un kriminālvajāšana

svītrots

svītrots

svītrots

svītrots

svītrots

3.Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka personām, struktūrvienībām un dienestiem, kas ir atbildīgi par 3. līdz 9. pantā minēto nodarījumu izmeklēšanu vai saukšanu pie kriminālatbildības par tiem, ir pieejami efektīvi izmeklēšanas līdzekļi, piemēram, tādi, kurus izmanto organizētās noziedzības vai citos smagu noziegumu gadījumos. Attiecīgā gadījumā šie instrumenti ietver īpašus izmeklēšanas instrumentus, piemēram, tādus, ko izmanto organizētās noziedzības vai citas smagas noziedzības apkarošanā, piemēram, iespēju veikt slepenu izmeklēšanu, izmantot tā dēvētos “urķuslazdus”, sakaru pārtveršanu, slepenu novērošanu, ieskaitot elektronisku novērošanu un bankas kontu uzraudzību vai citādu finanšu izmeklēšanu saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

4.Dalībvalstis nodrošina, ka personām, struktūrvienībām vai dienestiem, kas izmeklē 3. līdz 9. pantā minētos nodarījumus un veic saukšanu pie atbildības par tiem, ir pietiekams personāls un speciālās zināšanas, lai, ievērojot piemērojamos Savienības un valsts tiesību aktu noteikumus, efektīvi izmeklētu šādus noziegumus un sauktu pie atbildības par tiem, tostarp par tādiem, kas izdarīti, izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas.

(Neattiecas uz tekstu latviešu valodā.)

3.Dalībvalstis nodrošina, ka vismaz visi speciālisti un brīvprātīgie, kas strādā ciešā saskarsmē ar bērniem, tostarp bērnu aizsardzības, izglītības, sporta, bērnu aprūpes un veselības aprūpes nozarē, kā arī juristi, skolotāji un pedagogi, ģimenes lietu tiesu tiesneši un ierindas policijas darbinieki ir informēti un apmācīti, kā atpazīt seksuālu vardarbību pret bērniem.

4.Dalībvalstis no 3. punktā paredzētā ziņošanas pienākuma atbrīvo speciālistus, kuri darbojas tādu programmu kontekstā, kas paredzētas personām, kuras ir notiesātas par noziedzīgu nodarījumu, kas sodāms saskaņā ar šo direktīvu, vai tādas personas, kuras baidās, ka tās varētu izdarīt kādu no nodarījumiem, kas sodāmi saskaņā ar šo direktīvu.

1.Papildus cietušo tiesībām, iesniedzot sūdzību, saskaņā ar Direktīvas 2012/29/ES 5. pantu un 5.a pantu saskaņā ar Direktīvu (ES).../... [direktīvas priekšlikums, ar kuru groza Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus], dalībvalstis nodrošina, ka cietušie var bez maksas, droši un viegli, konfidenciāli un pieejamā veidā ziņot kompetentajām iestādēm par šīs direktīvas 3. līdz 9. pantā minētajiem nodarījumiem. Tas ietver iespēju ziņot par šiem noziedzīgajiem nodarījumiem un, ja iespējams, iesniegt pierādījumus, izmantojot viegli pieejamas un lietotājdraudzīgas informācijas un komunikācijas tehnoloģijas.

2.Dalībvalstis nodrošina, ka 1. punktā minētās ziņošanas procedūras ir drošas, konfidenciālas un izstrādātas bērniem draudzīgā veidā un valodā atbilstoši to vecumam un briedumam. Dalībvalstis nodrošina, ka ziņošana nav atkarīga no vecāku piekrišanas un ka par ziņošanas procedūrām un atbalsta pakalpojumiem tiek sniegta pienācīga informācija.

3.Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentajām iestādēm, kas sazinās ar cietušajiem, kuri ziņo par seksuālas vardarbības pret bērniem vai seksuālas izmantošanas nodarījumiem, ir aizliegts nosūtīt kompetentajām migrācijas iestādēm personas datus, kas attiecas uz cietušā uzturēšanās statusu, kā arī tos izmantot atgriešanas procedūru vajadzībām.

6.Ja kāds no 3. līdz 9. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem ietilpst vairāku dalībvalstu jurisdikcijā, šīs dalībvalstis sadarbojas, lai noteiktu, kurai dalībvalstij jāveic kriminālprocess. Attiecīgā gadījumā un saskaņā ar Pamatlēmuma 2009/948/TI 12. pantu lietu nodod Eurojust un attiecīgi informē visas kompetentās valsts iestādes, lai veicinātu pārrobežu sadarbību.

1.Dalībvalstis nodrošina, ka bērniem, kuri cietuši 3. līdz 9. pantā minētajos nodarījumos, saskaņā ar 21. un 22. pantu tiek nodrošināta palīdzība, atbalsts un aizsardzība, ņemot vērā bērna intereses, neatkarīgi no tā, vai viņi ir iesnieguši oficiālu sūdzību.

1.Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka cietušajiem tiek sniegta palīdzība un specializēts un pienācīgs atbalsts pirms kriminālprocesa, tā gaitā un piemērotu laikposmu pēc tā pabeigšanas, lai minētās personas varētu īstenot tiesības, kas noteiktas Direktīvā 2012/29/ES, Direktīvā (ES) …/… [Direktīvas priekšlikums par grozījumiem Direktīvā 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus] un šajā direktīvā. Dalībvalstis jo īpaši nodrošina 3. līdz 9. pantā minētajos nodarījumos cietušajiem viegli piekļūstamus nosūtīšanas centrus, kas var būt valsts veselības aprūpes sistēmas daļa, lai nodrošinātu reālu atbalstu bērniem, kas cietuši no seksuālas vardarbības vai izmantošanas, un nodrošinātu seksuālās vardarbības klīnisko pārvaldību, ieskaitot palīdzību pierādījumu saglabāšanā un dokumentēšanā, saskaņā ar 9.a pantu Direktīvā (ES).../... [priekšlikums direktīvai, ar kuru groza Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus]. Minētie centri sniedz atbalstu cietušajiem bērniem, ņemot vērā traumu, un vajadzības gadījumā nosūta uz specializētu atbalstu traumas gadījumā un konsultācijām. Dalībvalstis nodrošina, ka bērniem, kas cietuši no seksuālas vardarbības vai izmantošanas, ir piekļuve medicīniskiem un kriminālistikas izmeklējumiem, ko var veikt šajos centros vai nosūtot uz specializētiem centriem vai vienībām. Dalībvalstis nodrošina koordināciju starp nosūtīšanas centriem un kompetentajiem medicīnas un kriminālistikas centriem. Visus šajā pantā minētos pakalpojumus sniedz bērniem draudzīgā veidā. Dalībvalstis var paredzēt, ka minētie centri ir jāpievieno centriem, kas izveidoti saskaņā ar 28. pantu Direktīvā (ES) 2024/1385 par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē apkarošanu. Dalībvalstis jo īpaši veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to bērnu aizsardzību, kuri ziņo par vardarbības gadījumiem viņu ģimenē, atbilstoši bērna interesēm.

2.Dalībvalstis nodrošina, ka cietušajiem un viņu ģimenēm tiek nodrošināta piekļūstama, bērniem draudzīga, visaptveroša, specializēta, koordinēta, vajadzībām un vecumam piemērota medicīniskā aprūpe, ieskaitot piekļuvi seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumiem, emocionālais, psihosociālais, psiholoģiskais, juridiskais un izglītības un administratīvais atbalsts, kā arī jebkāds cits piemērots atbalsts, kas īpaši pielāgots seksuālas vardarbības situācijām, īpaši koncentrējoties uz cietušo ilgtermiņa atveseļošanos. Šāds atbalsts ir pieejams vienviet, un tā pamatā ir “Barnahus” modelis.

3.Ja nepieciešams, dalībvalstis nodrošina, ka bērniem tiek nodrošināts pagaidu mājoklis. Bērnus prioritārā kārtā ievieto pie citiem ģimenes locekļiem, ņemot vērā bērnu intereses, vajadzības gadījumā pagaidu vai pastāvīgā mājoklī, kurā ir pieejami atbalsta pakalpojumi.

4.Dalībvalstis nodrošina, ka noziedzīgos nodarījumos, kas sodāmi saskaņā ar šo direktīvu, cietušajiem ir piekļuve nosūtīšanas centriem, kas izveidoti saskaņā ar Direktīvas [.../.../ES direktīvas priekšlikums par vardarbību pret sievietēm] 26. pantu26.

__________________

26 COM(2022) 105, 8.3.2022.

7.Bērnus, kas cietuši 3. līdz 9. pantā minētajos nodarījumos, uzskata par īpaši neaizsargātiem cietušajiem Direktīvas 2012/29/ES 22. panta 2. punkta izpratnē un Direktīvas (ES) …/… [Direktīvas priekšlikums par grozījumiem Direktīvā 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus] izpratnē.

9.Tiklīdz ES centrs ir izveidots, tas proaktīvi atbalsta dalībvalstu centienus sniegt palīdzību cietušajiem:

Bērnu aizsardzība kriminālizmeklēšanā un kriminālprocesā

1.Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka saskaņā ar cietušā statusu attiecīgajā tieslietu sistēmā kompetentās iestādes kriminālizmeklēšanā un kriminālprocesā cietušajam bērnam ieceļ īpašu pārstāvi gadījumos, kad attiecīgās valsts tiesību aktos noteikts, ka personām, kurām ir vecāku atbildība, nav atļauts pārstāvēt bērnu interešu konflikta dēļ, kas pastāv starp viņiem un cietušo bērnu, vai ja bērns ir bez pavadoņa vai atšķirts no ģimenes. Visas tiesvedībā iesaistītās iestādes ir apmācītas bērniem draudzīgas justīcijas jomā.

a)cietušā bērna vai attiecīgā gadījumā bērna liecinieka nopratināšana tiek veikta, nepieļaujot nepamatotus kavējumus, pēc tam, kad fakti ir ziņoti kompetentajām iestādēm;

b)cietušā bērna vai attiecīgā gadījumā bērna liecinieka nopratināšana vajadzības gadījumā notiek minētajam nolūkam paredzētās vai pielāgotās telpās;

c)cietušo bērnu vai attiecīgā gadījumā bērnu liecinieku nopratina minētajam nolūkam īpaši apmācīti speciālisti, vai ar šādu speciālistu starpniecību;

d)ja tas ir iespējams un vajadzīgs, cietušo bērnu vai attiecīgā gadījumā bērnu liecinieku vienmēr nopratina vienas un tās pašas personas;

f)cietušo bērnu vai attiecīgā gadījumā bērnu liecinieku var pavadīt viņa vai viņas likumīgs pārstāvis vai attiecīgā gadījumā viņa vai viņas izraudzīts pieaugušais, ja vien attiecībā uz minēto personu nav pieņemts pamatots lēmums par pretējo;

4.Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 3. līdz 9. pantā minēto nodarījumu kriminālizmeklēšanā cietušā bērna vai attiecīgā gadījumā bērna liecinieka nopratināšanu var audiovizuāli ierakstīt un ka šādas audiovizuāli ierakstītās nopratināšanas var izmantot kā pierādījumus iztiesāšanā kriminālprocesā saskaņā ar to valsts tiesību aktiem.

b)cietušo bērnu vai attiecīgā gadījumā bērnu liecinieku tiesas zālē var uzklausīt bez viņa klātbūtnes, jo īpaši izmantojot piemērotas sakaru tehnoloģijas.

6.Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai cietušo bērnu vai attiecīgā gadījumā bērnu liecinieku interesēs un ņemot vērā citus svarīgākus iemeslus aizsargātu cietušo bērnu un bērnu liecinieku privātumu, identitāti un reputāciju un novērstu jebkādas tādas informācijas izplatīšanu atklātībā, kas ļautu viņus identificēt.

7.Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka gadījumos, kad ir nepieciešama bērna piedalīšanās kriminālprocesā, kas saistīts ar kādu no 3. līdz 9. pantā minētajiem nodarījumiem, tiesa attiecīgajā tiesvedībā ņem vērā bērna nepasargātību, ieskaitot tādu, kas saistīta ar bērna vecumu, briedumu un psihoemocionālo un fizisko labbūtību. Dalībvalstis nodrošina, ka tas attiecas uz visiem bērniem, arī tiem, kas tiek turēti aizdomās, ir apsūdzēti vai notiesāti par noziegumu.

2.Papildus tiesībām, kas noteiktas 16.a pantā Direktīvā (ES).../... [direktīvas priekšlikums, ar kuru groza Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus], cietušajiem ir atļauts kriminālprocesa un civilprocesa kontekstā pieprasīt kompensāciju par ikvienu kaitējumu, ko viņiem izraisījis kāds no nodarījumiem, kuri sodāmi saskaņā ar šo direktīvu. Dalībvalstis nodrošina, ka uz cietušā tiesībām uz kompensāciju neattiecas noilgums.

svītrots

svītrots

svītrots

svītrots

Dalībvalstis izveido vai norīko valsts iestādes vai līdzvērtīgas struktūras, kas veic šādas darbības:

Jo īpaši valsts iestādes ir atbildīgas par 31. pantā minētajiem datu vākšanas, pētniecības un ziņošanas pienākumiem.

Dalībvalstis ievieš piemērotus mehānismus, lai nodrošinātu efektīvu koordināciju un sadarbību nolūkā izstrādāt un īstenot pasākumus, lai valsts līmenī apkarotu seksuālu vardarbību pret bērniem un bērnu seksuālu izmantošanu gan tiešsaistē, gan bezsaistē, attiecībā uz attiecīgajām iestādēm, aģentūrām un struktūrām, tostarp vietējām un reģionālajām iestādēm, tiesībaizsardzības iestādēm, tiesu iestādēm, prokuroriem, atbalsta pakalpojumu sniedzējiem, kā arī informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem, nevalstiskajām organizācijām, tostarp tādām, kas nodrošina uzticības līnijas un palīdzības līnijas, sociālajiem dienestiem, tostarp bērnu aizsardzības vai labklājības iestādēm, izglītības un veselības aprūpes sniedzējiem, sociālajiem partneriem, neskarot to autonomiju, un citām attiecīgām organizācijām un struktūrām. Šie mehānismi arī nodrošina efektīvu koordināciju un sadarbību starp dalībvalstīm, ar ES centru un Komisiju un ar citām Savienības aģentūrām un struktūrām.

svītrots

1.Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka personām, kuras baidās, ka tās varētu izdarīt 3. līdz 9. pantā minētos nodarījumus, ir viegli un anonīmi piekļūstamas specializētas un efektīvas intervences programmas vai pasākumi, kas paredzēti, lai izvērtētu un novērstu šādu nodarījumu izdarīšanas iespējamību, kā arī piekļūstamiem, viegli lietojamiem, drošiem un ātri pieejamiem kanāliem, piemēram, palīdzības līnijām un tiešsaistes tērzētavām, kuras darbina pienācīgi apmācīts personāls.

2.Dalībvalstis nodrošina, ka 1. punktā minētās programmas vai pasākumi ir pieejami bez nepamatotiem ierobežojumiem, saskaņā ar valsts standartiem veselības aprūpes jomā un ka programmām visu laiku ir pienācīgi resursi.

1.Lai vājinātu un mazinātu pieprasījumu, kas veicina seksuālas vardarbības pret bērniem un bērnu seksuālas izmantošanas visus veidus dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus, piemēram, izglītības un apmācības jomā, informēšanas un izpratnes veidošanas kampaņas par bērnu seksuālas izmantošanas un seksuālas vardarbības pret bērniem sekām uz mūžu, par šo nodarījumu nelikumīgumu un par iespēju personām, kuras baidās, ka tās varētu izdarīt šādus nodarījumus, piekļūt specializētām un efektīvām intervences programmām vai pasākumiem. Dalībvalstis izstrādā komunikācijas stratēģiju, nacionālos rīcības plānus un veicina dialogu un sadarbību ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, uzticības līnijām, palīdzības līnijām, publiskajām iestādēm un attiecīgajiem informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem.

2.Dalībvalstis, tostarp ar interneta starpniecību, veic atbilstīgus pasākumus, piemēram, informēšanas un izpratnes veidošanas kampaņas, pētniecības, izglītības un apmācību programmas vai materiāli, arī par digitālo pratību, vecumam piemērotu dzimumizglītību, kas koncentrējas uz piekrišanas jēdzienu, drošu rīcību tiešsaistē un bezsaistē, kā arī pienācīgu interneta un jaunu tehnoloģiju izmantošanu, vajadzības gadījumā sadarbībā ar attiecīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām un citām ieinteresētajām personām, lai vairotu izpratni un samazinātu risku, ka bērni, varētu kļūt par seksuālas vardarbības vai seksuālas izmantošanas upuriem.

3.Dalībvalstis nodrošina, ka speciālistiem, tiesnešiem un amatpersonām, tostarp, bet ne tikai bērnu aizsardzības speciālistiem, tieslietu profesionāļiem, skolotājiem, bērnu aprūpes darbiniekiem, veselības aprūpes speciālistiem, izglītotājiem, brīvprātīgajiem, treneriem, ģimenes tiesību tiesnešiem un ierindas policijas darbiniekiem, kuriem varētu būt saskarsme ar bērniem, kas cietuši no seksuālas vardarbības vai izmantošanas, tiek veicināta vai piedāvāta regulāra un specializēta apmācība, tostarp bērnam draudzīgas justīcijas jomā, lai viņi spētu konstatēt agrīnas vardarbības vai potenciālas vardarbības vai seksuālas izmantošanas pazīmes, identificēt seksuālā vardarbībā pret bērniem vai seksuālā izmantošanā cietušos bērnus un potenciālos cietušos bērnus un strādāt ar viņiem.

Dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu seksuālas vardarbības pret bērniem novēršanu kopienas vidē, tostarp skolās, slimnīcās, sociālās aprūpes dienestos, aprūpē audžuģimenē, silītēs, sporta klubos un reliģiskās kopienās, bērniem un pieaugušajiem, tostarp vecākiem un izglītotājiem, nodrošinot pienācīgas prasmes iespējamas ļaunprātīgas rīcības atklāšanai.

a)specializētas apmācības un izpratnes veicināšanas darbības darbiniekiem, konsultantiem un brīvprātīgajiem, kas strādā ciešā saskarē ar bērniem, arī par to, kā novērst un identificēt seksuālu vardarbību pret bērniem un bērnu seksuālu izmantošanu un nodrošināt vecumam piemērotu, dzimumsensitīvu un traumas aspektā informētu reakciju;

b)obligātas bērnu aizsardzības rīcībpolitikas, specializētas vadlīnijas, iekšējos protokolus un standartus, kuros apzināta laba prakse, piemēram, uzraudzības un pārskatatbildības mehānismu izveidi personālam, kas strādā ciešā saskarsmē ar bērniem šādās vietās;

c)tādu drošu un piekļūstamu institūtu izveidi, kurus vada specializēts un pienācīgi apmācīts personāls un kurās bērni, vecāki, aprūpētāji un kopienas locekļi var ziņot par neatbilstošu uzvedību.

Novēršanas pasākumos īpašu uzmanību pievērš vajadzībai aizsargāt īpaši neaizsargātus bērnus, tostarp bērnus ar garīgu, intelektuālu, sensoru vai fizisku invaliditāti.

5.Tiklīdz ES centrs ir izveidots, tas šīs direktīvas vajadzībām proaktīvi atbalsta dalībvalstis:

c)veicinot zināšanu, ierindas speciālistu vadlīniju, paraugprakšu un lietpratības radīšanu un apmaiņu starp dalībvalstīm, Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām un trešām valstīm, uzturot publisku datubāzi par novēršanas pasākumiem un programmām, ko īsteno katrā dalībvalstī, kā arī trešās valstīs.

(Neattiecas uz tekstu latviešu valodā.)

2.Dalībvalstis var veikt pasākumus, lai tūlītēji bloķētu piekļuvi tīmekļa vietnēm, kurās ir seksuālu vardarbību pret bērniem atspoguļojoši materiāli vai caur kurām to izplata, interneta lietotājiem to teritorijā. Šie pasākumi jānosaka, izmantojot pārredzamas procedūras, un ar tiem ir jānodrošina atbilstīgi drošības pasākumi, jo īpaši nodrošinot, ka ierobežojuma apmērs nepārsniedz vajadzīgo līmeni un tas ir samērīgs, un ka lietotāji ir informēti par ierobežojuma iemeslu. Minētie drošības pasākumi ietver arī pārsūdzības iespēju.

1.Dalībvalstīs ir ieviesta sistēma, ar ko reģistrē, ģenerē un sniedz anonimizētus statistikas datus par ziņošanas, izmeklēšanas un tiesvedības posmiem attiecībā uz 3. līdz 9. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, lai uzraudzītu, cik iedarbīgi ir to pasākumi, ar kuriem apkaro seksuālu vardarbību pret bērniem un bērnu seksuālu izmantošanu.

2.Statistikā iekļauj šādus datus, kas sadalīti pēc cietušo un likumpārkāpēju dzimuma, dzimtes, vecuma, attiecībām starp cietušo un nodarījuma izdarītāju un nodarījuma veida:

b)gadā ziņoto nodarījumu skaits, to personu skaits, kuras gada laikā sauktas pie kriminālatbildības un kuras notiesātas par 3. līdz 9. pantā minētajiem nodarījumiem, iegūts no valsts administratīvajiem avotiem;