1.apgalvo, ka ES un kandidātvalstis vienmēr ir izmantojušas paplašināšanos par politisku un ģeopolitisku instrumentu, ar ko veicināt demokrātiju, stabilitāti, drošību un labklājību visā kontinentā; uzskata, ka ES paplašināšanās ir ilgtermiņa ģeostratēģisks ieguldījums;

2.uzsver, ka Krievijas agresijas karš pret Ukrainu un citas ģeopolitiskas problēmas spilgti parāda, ka paplašināšanās process ir steidzami jāturpina; uzskata — lai paplašināšanās būtu sekmīga un ilgtspējīga, ir vajadzīgs ilgtermiņa politiskais redzējums un drosmīgi lēmumi, kuru mērķis ir veicināt efektīvu, spēcīgu un demokrātisku Eiropu;

3.norāda — pieredze liecina, ka katrs jaunais paplašināšanās vilnis rada jaunas institucionālas un politiskas problēmas un iespējas, kas būtu jārisina savlaicīgi — vēlams, pirms kandidātvalstis kļūst par dalībvalstīm —, lai nodrošinātu ES efektīvu darbību un novērstu institucionālu krīzi; norāda, ka Eiropas projekta vēsturē pirms katras paplašināšanās vai līdztekus tām ir veiktas nepieciešamās iekšējās institucionālās reformas;

4.atzīst, ka vienprātības mērķis ir nodrošināt, ka tiek ņemtas vērā visu dalībvalstu pamatotās bažas; tomēr uzskata, ka paplašinātai ES būs vajadzīga sarežģītāka koordinācija, lai risinātu pašreizējā paplašināšanās procesa problēmas; uzsver, ka ir svarīgi risināt jautājumu par grūtībām, ko rada vienprātība Padomē, tostarp par vienprātības izmantošanu paplašināšanās procesa starpposmos, kas divpusēju jautājumu dēļ var palēnināt jaunu dalībvalstu pievienošanos ES; atgādina, ka LES 49. pants ļauj pāriet uz kvalificēta vairākuma balsošanu, neizdarot izmaiņas Līgumā; norāda uz apgrūtinošo un novecojušo ES budžeta struktūru un pārvaldību, kā arī iespējamo pārdali lauksaimniecības un kohēzijas līdzekļu piešķiršanā; atgādina, ka šajā sakarā ES paplašināšanās rada iespēju pārskatīt galvenās ES rīcībpolitikas; atbalsta iniciatīvas, kuru mērķis ir palielināt lēmumu pieņemšanas procesa efektivitāti, kam ir būtiska nozīme ES konkurētspējas uzlabošanā;

5.atkārtoti pauž nostāju, ka Savienības padziļināšanai, tās paplašināšanās procesiem un Eiropas apvienošanai būtu jānotiek saskaņoti; uzsver, ka ir jāveic ES institucionālās un finanšu reformas, lai risinātu pašreizējā paplašināšanās procesa problēmas un nodrošinātu ES spēju uzņemt jaunas dalībvalstis un veicināt to sekmīgu integrāciju, nedestabilizējot citu dalībvalstu ekonomiku un nepadziļinot sociālo spriedzi;

6.atzīst, ka ad hoc risinājumi var noderēt kā pagaidu risinājumi, taču tiem trūkst paredzamības, demokrātiskas pārredzamības un pārskatatbildības, kā arī ilgtermiņa ilgtspējas, ko var nodrošināt tikai strukturālas reformas;

7.pauž stingru pārliecību, ka ES institucionālajām reformām neatkarīgi no to pieņemšanā izmantotās lēmumu pieņemšanas procedūras būtu jāpalielina ES spēja rīkoties efektīvi un savlaicīgi; norāda, ka pirms paplašināšanās veicamajām ES iestāžu sistēmas reformām būtu jāatbilst mērķiem uzlabot ES efektivitāti, padarīt ES spēcīgāku pasaules mērogā un padarīt ES demokrātiskāku, leģitīmāku un atbildīgāku;

8.uzsver — lai uzlabotu paplašinātās ES efektivitāti, būtu jāpielāgo ES iestāžu sastāvs, tas būtu jāpadara efektīvāks un būtu jāuzlabo iestāžu darbība; ierosina paplašināšanās procesu atbalstīt, ES iestāžu darbībā agrīni un cieši iesaistot kandidātvalstis, piemēram, novērotāju statusā; norāda, ka to varētu sekmīgi panākt tādā pašā veidā kā 2004. gadā notikušās paplašināšanās laikā; kā pozitīvu šādas pakāpeniskas integrācijas piemēru min Komisijas centienus iesaistīt kandidātvalstis drošības un aizsardzības jomā, jo īpaši ietverot atsauci uz tām baltajā grāmatā par ES aizsardzības nākotni, un iekšējās drošības stratēģijā;

9.norāda, ka pirmspaplašināšanās institucionālajās reformās ir jāpievēršas paplašināšanās ietekmei uz Parlamenta sastāvu; uzsver, ka Parlamentam vajadzētu būt tik lielam, lai tas spētu turpināt funkcionēt, vienlaikus nodrošinot pienācīgu demokrātisko pārstāvību; uzsver, ka par prioritāti ir jāizvirza iekšējais un starpiestāžu darbs, kas tiek veikts, lai noteiktu pastāvīgu vietu sadales mehānismu, kas var nodrošināt taisnīgu, pārredzamu un noturīgu demogrāfisko un ģeogrāfisko pārstāvību atbilstoši līdzsvarotas proporcionalitātes principam; atkārtoti pauž nostāju, ka jautājums par Parlamenta sastāvu būtu jāskata kopā ar jautājumu par balsošanas sistēmu Padomē;

10.norāda, ka pašreizējā Komisijas sastāvā ir jāņem vērā paplašināšanās; šajā sakarā atgādina par Lisabonas līgumā paredzēto elastību; uzsver, ka, samazinot LES 17. panta 5. punktā noteikto komisāru kolēģijas sastāvu, ir jāturpina nodrošināt ģeogrāfiski, demogrāfiski un dzimu ziņā līdzsvarots Komisijas sastāvs;

11.atzīst, ka ir jāapsver iespēja pārskatīt Padomes darbību un lēmumu pieņemšanas procesu, ņemot vērā paplašināšanos; norāda, ka ir jāmaina kvalificēta balsu vairākuma definīcija, lai uzlabotu līdzsvaru starp lielākām un mazākām valstīm un saglabātu augstāku balsu minimumu attiecībā uz vissvarīgākajiem un politiski delikātākajiem lēmumiem; šajā sakarībā atgādina par 2023. gada 22. novembra rezolūciju par Eiropas Parlamenta Līgumu grozījumu projektu, jo īpaši par balsu vairākumu Padomē; uzsver, ka paplašināšanās kontekstā Padomes lēmumiem ir jābūt maksimāli pārredzamiem un ētiskiem;

12.ierosina stiprināt un reformēt LES 7. pantā paredzēto procedūru, izbeidzot vienprātību Eiropadomes lēmumu pieņemšanā, ieviešot skaidru grafiku un ieceļot Eiropas Savienības Tiesu par arbitru pārkāpumu gadījumā;

13.atkārtoti aicina pārskatīt DFS pārvaldību, jo īpaši piešķirot pilnīgi vienlīdzīgas likumdošanas pilnvaras attiecībā uz ES budžeta izdevumiem, tostarp DFS pieņemšanu;

14.pauž pārliecību, ka nākamajā DFS būtu jāsaglabā pašreizējā obligātā pārskatīšanas klauzula paplašināšanās gadījumā un valstīm piešķirtais finansējums nebūtu jāietekmē; uzsver, ka nākamajā DFS būs jāparedz arī atbilstoši pārejas un pakāpeniskas ieviešanas pasākumi galvenajās izdevumu jomās, piemēram, kohēzijā un lauksaimniecībā, pamatojoties uz rūpīgu ietekmes novērtējumu dažādās nozarēs;

15.uzskata, ka nākamajai DFS ir izšķiroša nozīme, lai sagatavotu Eiropas Savienību paplašināšanās procesam un kandidātvalstis — pievienošanās procesam;

16.atgādina par Parlamenta nostāju, kas pausta 2025. gada 7. maija rezolūcijā par pārstrādātu ilgtermiņa budžetu Savienībai mainīgā pasaulē Pieņemtie teksti, P10_TA(2025)0090., proti, ka ES ilgtermiņa budžetā ir jāatsakās no vēsturiski ierobežojošā, pašnoteiktā līmeņa, proti, 1 % no agregētā nacionālā kopienākuma; uzsver, ka Dragi un Letas ziņojumi ir parādījuši, ka ir vajadzīgi ievērojami papildu pašu resursi, lai ES kļūtu konkurētspējīgāka, pabeigtu taisnīgu un zaļu pārkārtošanos un spētu līdz 2030. gadam autonomi aizsargāties pret Krievijas agresiju;

17.uzsver, ka DFS laikposmam pēc 2027. gada un efektīvākam budžetam, tostarp jaunajai pašu resursu paketei, būtu jāļauj ES apņēmīgi virzīties uz paplašināšanos, vienlaikus aizsargājot pašreizējo politiku, programmas un prioritātes;

18.uzsver, ka ir svarīgi stiprināt ES politikas demokrātisko leģitimitāti, nostiprinot Eiropas Parlamenta — vienīgās tieši ievēlētās iestādes, kura pārstāv ES pilsoņus, — lēmumu pieņemšanas un kontroles tiesības, tostarp spēcīgas tiesības veikt izmeklēšanu;

19.uzsver, ka ES pievienošanās sarunvalstu parlamenti pilda svarīgu lomu ES pievienošanās procesā, jo īpaši pieņemot ar pievienošanos saistītus tiesību aktus, un akcentē, ka šajā sakarā svarīga ir parlamentārā sadarbība un vienprātības veidošana jautājumos, kas saistīti ar pievienošanos ES; atkārtoti norāda uz Eiropas Parlamenta gatavību izmantot savus politiskos un tehniskos resursus, lai palīdzētu pievienošanās sarunvalstu parlamentiem panākt progresu ar ES saistīto reformu programmas īstenošanā, tostarp izmantojot demokrātijas atbalsta pasākumus; atzinīgi vērtē progresu, kas panākts vairākās kandidātvalstīs, tostarp izmantojot mediācijas pasākumus un Žana Monē dialoga procesu;

20.uzsver, ka ES lēmumu pieņemšanas procesu reformas nolūkā ir jāpilnvaro Parlaments, piešķirot tam tādas pašas tiesības kā Padomei; atkārtoti aicina Parlamentu iegūt pilnīgas likumdošanas iniciatīvas tiesības — pilnvaras ieviest, grozīt vai atcelt Savienības tiesību aktus; pauž pārliecību, ka vispārējas un tiešas iniciatīvas tiesības vēl vairāk stiprinātu ES demokrātisko leģitimitāti un paplašinātu ES pilsoņu tiesības;

21.atzīst, ka Parlamenta tiešās iniciatīvas tiesības nebūt nav pietiekami plašas, lai tas varētu pārstāvēt ES pilsoņu, pilsoniskās sabiedrības un sociālo partneru viedokli Eiropas iestādēs, faktiski atstājot Komisijai monopolstāvokli likumdošanas iniciatīvas īstenošanā;

22.uzsver, ka jau Lisabonas līgums piešķir Parlamentam tiešas iniciatīvas tiesības, atzīstot tā kompetenci pašam organizēties, tā kontroles funkciju un demokrātisko leģitimitāti kā vienīgajai tieši ievēlētajai ES iestādei;

23.uzskata, ka ir būtiski uzlabot Parlamenta pārredzamību un demokrātisko pārskatatbildību, stiprinot vēlēšanu Eiropas dimensiju un nosakot vienotus vēlēšanu noteikumus visā ES; aicina vienīgo dalībvalsti, kas to vēl nav izdarījusi, ratificēt Padomes Lēmumu 2018/994 Padomes Lēmums (ES, Euratom) 2018/994 (2018. gada 13. jūlijs), ar ko groza Aktu par Eiropas Parlamenta pārstāvju ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās, kurš pievienots Padomes 1976. gada 20. septembra Lēmumam 76/787/EOTK, EEK, Euratom (OV L 178, 16.7.2018., 1. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/dec/2018/994/oj).; aicina Padomi strādāt ar ierosinājumiem, kas izklāstīti Parlamenta 2022. gada 3. maija nostājā Eiropas Parlamenta 2022. gada 3. maija normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās, ar ko atceļ Padomes Lēmumu (76/787/EOTK, EEK, Euratom) un šim lēmumam pielikumā pievienoto Aktu par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās (OV C 465, 6.12.2022., 171. lpp.).; atkārtoti aicina Parlamentu un Padomi panākt progresu sarunās par pastāvīga Eiropas Parlamenta vietu sadalījuma mehānisma ieviešanu;

24.uzskata, ka iepriekš minētos institucionālo pirmspaplašināšanās reformu mērķus var sasniegt ar dažādiem līdzekļiem, tostarp aktivizējot spēkā esošajos Līgumos paredzētās elastības iespējas un izdarot vienu vai vairākus mērķtiecīgus grozījumus Līgumos;

25.atgādina, ka saskaņā ar pašreizējo ES tiesisko regulējumu jau ir iespējami vairāki elastības risinājumi, ko skaidri apliecina pieredze saistībā ar Šengenas zonu, kas ir viens no lielākajiem ES sasniegumiem, un vienotu valūtu, piemēram, ir pārejas klauzulas, ciešāka sadarbība, konstruktīva atturēšanās balsojumos, PESCO un atsevišķu noteikumu nepiemērošanas mehānismi; atgādina, ka pievienošanās procedūru kontekstā ir iespējams apspriest pakāpeniskas ieviešanas risinājumus, pagaidu atkāpes un pārejas periodus konkrētās politikas jomās;

26.atkārtoti pauž nostāju, ka diferencētai integrācijai vienmēr jānotiek Līguma satvarā, jāsaglabā ES iestāžu vienotība un tā nedrīkst radīt paralēlu institucionālu kārtību vai pasākumus, kas ir netieši pretrunā ES tiesību aktu garam un pamatprincipiem, bet tā vietā būtu jāļauj vajadzības gadījumā izveidot īpašas struktūras, neskarot ES iestāžu kompetenci un lomu;

27.uzsver, ka spēkā esošajos Līgumos paredzētās elastības iespējas ļauj darīt vairāk, lai virzītos uz Eiropas aizsardzības savienību, neprasot visaptverošu Līguma reformu procesu; uzsver, ka pastāvīgas Eiropas aizsardzības savienības izveidei galu galā būs vajadzīgs vienprātīgs lēmums saskaņā ar 42. panta 2. punktu;

28.uzsver, ka aizsardzības jomā PESCO (bijušais LES 46. pants) ļauj dalībvalstu grupai virzīties uz Eiropas aizsardzības sistēmas izveidi; norāda, ka, neraugoties uz to, ka PESCO ir izmantota galvenokārt industriālās aizsardzības projektos, tai ir plašāks potenciāls ļaut dalībvalstīm, kuras to vēlas, nekavējoties institucionalizēt kopīgo aizsardzību pat tad, ja Eiropadomē nav vienprātības;

29.uzsver, ka saskaņā ar spēkā esošajiem Līgumu noteikumiem lēmums, kas pieņemts ar kvalificētu balsu vairākumu, ļautu izveidot Eiropas aizsardzības sistēmu saskaņā ar LES 42. panta 6. punktu un 10. protokola 1. panta b) punktu, vienlaikus dodot iespēju citām dalībvalstīm pievienoties vēlāk, kā tas bija ekonomiskās un monetārās savienības gadījumā; šajā sakarā aicina Komisiju un dalībvalstis, kuras to vēlas, nekavējoties aktivizēt PESCO noteikumus;

30.aicina Komisiju un Padomi skaidri paziņot politikas pārskatu konstatējumus un sadarbībā ar Parlamentu izstrādāt reālistisku ceļvedi ar secīgiem soļiem, kā īstenot vajadzīgās institucionālās reformas saistībā ar paplašināšanās procesu;

31.uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.