(3)Direktīvas 2006/43/EK 26.a panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm jānodrošina, lai obligātie revidenti un revīzijas uzņēmumi veiktu ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanu atbilstīgi ticamības apliecināšanas standartiem, kas jāpieņem Komisijai. Minētās direktīvas 26.a panta 3. punktā noteikts, ka Komisijai minētie standarti ir jāpieņem līdz 2026. gada 1. oktobrim. Uzņēmumi ir pauduši bažas par darbu, ko veic ticamības apliecināšanas pakalpojumu sniedzēji, un ir pauduši vajadzību pēc elastības attiecībā uz konkrētu risku novēršanu un kritiski svarīgu problēmjautājumu risināšanu, kuri identificēti saistībā ar ilgtspējas ticamības apliecināšanu. Strādājot pie ierobežotas ticamības apliecināšanas standartiem, Komisijai būtu pienācīgi jāņem vērā šīs bažas. Saskaņotu ticamības apliecināšanas standartu trūkums veicina problēmas, ar kurām saskaras uzņēmumi, un tāpēc Komisijai ir ārkārtīgi steidzami jāpieņem piemērots deleģētais akts, kā plānots.

(5)Direktīvas 2013/34/ES 19.a panta 1. punktā ir noteikts, ka lieliem uzņēmumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuru vērtspapīrus ir atļauts tirgot ES regulētā tirgū, izņemot mikrouzņēmumiem, ir jāsagatavo un jāpublicē ilgtspējas deklarācija individuālā līmenī. Lai samazinātu ziņu sniegšanas slogu uzņēmumiem, pienākums sagatavot un publicēt ilgtspējas deklarāciju individuālā līmenī būtu jāattiecina tikai uz uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits pārsniedz 1750 darbiniekus, bet neto apgrozījums – EUR 450 000 000 finanšu gadā. Vajadzētu būt iespējai atbrīvot galvenos mātesuzņēmumus, kas ir finanšu pārvaldītājuzņēmumi, kuri nav iesaistīti pārvaldības darbībās, no ziņošanas pienākumu izpildes.

svītrots

(7)Direktīvas 2013/34/ES 1. panta 3. punktā ir noteikts, ka kredītiestādēm un apdrošināšanas uzņēmumiem, kas ir lielie uzņēmumi vai mazie un vidējie uzņēmumi (izņemot mikrouzņēmumus), ar vērtspapīriem, kurus atļauts tirgot ES regulētā tirgū, piemēro minētajā direktīvā noteiktās ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības neatkarīgi no to juridiskās formas. Ņemot vērā to, ka ilgtspējas ziņu sniegšanas darbības joma individuālā līmenī būtu jāierobežo, attiecinot to tikai uz uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits pārsniedz 1750 darbiniekus, bet neto apgrozījums – EUR 450 000 000 finanšu gadā, minētajam darbības jomas samazinājumam būtu jāattiecas arī uz kredītiestādēm un apdrošināšanas uzņēmumiem.

(9)Direktīvas 2013/34/ES 19.a panta 3. punktā ir noteikts, ka uzņēmumiem ir jāsniedz informācija par paša uzņēmuma darbību un par tā vērtības ķēdi. Ir nepieciešams nodrošināt skaidrību un samazināt ziņošanas slogu tiem vērtības ķēdes uzņēmumiem, kuriem nav jāsniedz ziņas par savu ilgtspēju. Kas attiecas uz ilgtspējas informācijas sniegšanu individuālā vai konsolidētā līmenī saskaņā ar Direktīvu 2013/34/ES, un neskarot Savienības prasības veikt pienācīgas rūpības procesu, ziņojošajam uzņēmumam nevajadzētu no uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits pārsniedz 750 darbinieku, bet neto apgrozījums – EUR 450 000 000 finanšu gadā, censties iegūt informāciju, kas pārsniedz informāciju, kura noteikta standartos, kuru izmantošana ir brīvprātīga uzņēmumiem, kam nav pienākuma ziņot par savu ilgtspēju. Ziņojošajam uzņēmumam būtu jāpieņem uz risku balstīta pieeja, par prioritāti nosakot centienus vākt informāciju par augsta riska ietekmi un ilgtspējas jautājumiem, kas parasti saistīti ar tā nozari, un būtu jāļauj no šādiem savas vērtības ķēdes uzņēmumiem ievākt jebkādu papildu ilgtspējas informāciju, ar kuru parasti apmainās attiecīgās nozares uzņēmumi. Ja nav pieejama visa nepieciešamā informācija par vērtību ķēdi vai ja šāda informācija ir nepilnīga vai uz to attiecas juridiski ierobežojumi, uzņēmumiem būtu jāļauj izskaidrot centienus, kas veikti, lai iegūtu vajadzīgo informāciju par savu vērtību ķēdi, iemeslus, kāpēc šādu informāciju nevarēja iegūt, un savus plānus iegūt šādu informāciju turpmāk. Būtu jāuzskata, ka uzņēmumi, kas ziņo par savu vērtības ķēdi saskaņā ar minētajiem ierobežojumiem, ir izpildījuši pienākumu ziņot par savu ilgtspēju. Ticamības apliecināšanas pakalpojumu sniedzējiem būtu jāsagatavo ticamības apliecināšanas atzinums, ievērojot uzņēmumu pienākumu necensties no savas vērtības ķēdes uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits nepārsniedz 1750 darbinieku, bet neto apgrozījums – EUR 450 000 000 finanšu gadā, iegūt informāciju, kas pārsniedz informāciju, kura noteikta standartos, kuru izmantošana ir brīvprātīga uzņēmumiem, kam nav pienākuma ziņot par savu ilgtspēju. Šajā nolūkā Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt deleģēto aktu, lai noteiktu ilgtspējas ziņu sniegšanas standartus, kuru izmantošana ir brīvprātīga uzņēmumos, kam nav pienākuma ziņot par savu ilgtspēju. Minētajiem standartiem vajadzētu būt samērīgiem un nozīmīgiem minēto uzņēmumu spējām un iezīmēm, kā arī to darbības apjomam un sarežģītībai. Minētajos standartos, ciktāl iespējams, būtu jānorāda arī struktūra, kas jāizmanto minētās informācijas izklāstam. Uzņēmumiem vērtības ķēdē vajadzētu būt iespējai brīvprātīgi izvēlēties ilgtspējas informācijas sniegšanas matrici, lai no uzņēmumiem, kas pieprasa informāciju, neprasītu novērtēt vai kartēt visu to vērtības ķēdē ietilpstošo vienību lieluma kategorijas.

(12)Direktīvas 2013/34/ES 29.a panta 1. punktā ir noteikts, ka lielu grupu mātesuzņēmumiem ir jāsagatavo un jāpublicē ilgtspējas deklarācija konsolidētā līmenī. Lai samazinātu ziņošanas slogu minētajiem mātesuzņēmumiem, minētā pienākuma darbības joma būtu jāsamazina, attiecinot to tikai uz tādu grupu mātesuzņēmumiem, kuru vidējais konsolidētais darbinieku skaits pārsniedz 1750 darbinieku, bet neto apgrozījums – EUR 450 000 000 finanšu gadā.

(13)Ar Direktīvas 2013/34/ES 29.b panta 1. punkta trešo daļu Komisija tiek pilnvarota ar deleģētajiem aktiem pieņemt nozarei specifiskus ziņošanas standartus, un pirmais šādu standartu kopums jāpieņem līdz 2026. gada 30. jūnijam. Lai izvairītos no tā, ka palielinās to datu punktu skaits, par kuriem uzņēmumiem būtu jāziņo, minētais pilnvarojums būtu jāatceļ. Tā vietā Komisijai būtu jāizdod brīvprātīgas nozarei specifiskas pamatnostādnes, lai atbalstītu uzņēmumus un revidentus to risku, iespēju un ietekmes novērtēšanā konkrētās nozarēs, atvieglotu ESRS piemērošanu konkrētā nozarē, apzinātu ilgtspējas jautājumus, kas varētu būt būtiski konkrētai nozarei, un samazinātu ziņošanas slogu. Šādām pamatnostādnēm vajadzētu būt balstītām uz apspriešanos ar attiecīgajām ieinteresētajām personām.

(14)Direktīvas 2013/34/ES 29.b panta 4. punktā ir prasīts, lai ar ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem netiktu paredzēts, ka jāatklāj tāda informācija, kas uzņēmumiem būtu jāiegūst no maziem un vidējiem uzņēmumiem to vērtības ķēdē un kas pārsniegtu informāciju, kura atklājama saskaņā ar ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuru vērtspapīrus ir atļauts tirgot ES regulētā tirgū. Tā kā mazie un vidējie uzņēmumi, kuru vērtspapīrus ir atļauts tirgot ES regulētā tirgū, būtu jāizslēdz no ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības, un lai samazinātu ziņošanas slogu vērtības ķēdes uzņēmumiem, uz kuriem neattiecas ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības, ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos nebūtu jāparedz tādas informācijas atklāšana, saskaņā ar kuru uzņēmumiem no to vērtības ķēdes uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits nepārsniedz 1750 darbinieku, bet neto apgrozījums – EUR 450 000 finanšu gadā, ir jāiegūst informācija, kas pārsniedz informāciju, kura atklājama saskaņā ar ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem, kuru izmantošana ir brīvprātīga uzņēmumos, kam nav pienākuma ziņot par savu ilgtspēju.

(15)Direktīvas 2013/34/ES 29.d pantā ir noteikta prasība, ka uzņēmumi, uz kuriem attiecas minētās direktīvas 19.a un 29.a panta prasības, sagatavo savus vadības vai konsolidētos vadības ziņojumus elektroniskā ziņošanas formātā, kas minēts Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2019/81511 3. pantā, un iezīmē savas sniegtās ilgtspējas ziņas, tostarp Regulas (ES) 2020/85212 8. pantā noteikto atklājamo informāciju, atbilstīgi minētajā deleģētajā regulā noteiktajam elektroniskās ziņošanas formātam. Lai uzņēmumiem nodrošinātu skaidrību, būtu jāprecizē, ka līdz brīdim, kad šādi noteikumi par ilgtspējas ziņu sniegšanas iezīmēšanu tiek pieņemti ar minēto deleģēto regulu, no uzņēmumiem nebūtu jāprasa iezīmēt savas sniegtās ilgtspējas ziņas.

__________________

11 Komisijas Deleģētā regula (ES) 2019/815 (2018. gada 17. decembris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/109/EK papildina attiecībā uz regulatīvajiem tehniskajiem standartiem par vienotā elektroniskās ziņošanas formāta specifikāciju (OV L 143, 29.5.2019., 1. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/reg_del/2019/815/oj).

12 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2020/852 (2020. gada 18. jūnijs) par regulējuma izveidi ilgtspējīgu ieguldījumu veicināšanai un ar ko groza Regulu (ES) 2019/2088 (OV L 198, 22.6.2020., 13. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/reg/2020/852/oj).

(16)Direktīvas 2013/34/ES 33. panta 1. punktā ir noteikts, ka uzņēmuma administratīvo, vadības un uzraudzības struktūru locekļi ir kolektīvi atbildīgi par to, lai būtu sagatavoti un publicēti daži dokumenti atbilstīgi šīs direktīvas prasībām. Lai uzņēmumiem nodrošinātu elastību un samazinātu to ziņošanas slogu, dalībvalstis var paredzēt, ka uzņēmumu administratīvo, vadības un uzraudzības struktūru locekļu kolektīvā atbildība par atbilstību minētās direktīvas 29.d panta prasībām attiecībā uz vadības ziņojuma digitalizāciju attiecas tikai uz tā publicēšanu vienotā elektroniskā formātā, tostarp sniegto ilgtspējas ziņu iezīmēšanu tajā.

(17)Saskaņā ar Direktīvas 2013/34/ES 40.a panta 1. punkta ceturto un piekto daļu tāda trešās valsts uzņēmuma meitasuzņēmumam Savienībā, kura neto apgrozījums Savienībā pārsniedz 150 miljonus EUR, vai, ja šāda meitasuzņēmuma nav, filiālei Savienībā, kuras neto apgrozījums pārsniedz 40 miljonus EUR, ir jāpublicē un jādara pieejama ilgtspējas informācija trešās valsts mātesuzņēmuma grupas līmenī. Konsekvences un sloga samazināšanas nolūkā, kā arī lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, būtu jāpielāgo lielums, sākot no kura uz meitasuzņēmumu un filiāli attiektos 40.a pants. Meitasuzņēmuma un filiāles lielums būtu jānosaka kā neto apgrozījums, kas pārsniedz EUR 450 000 000.

(18)Direktīvas (ES) 2022/2464 5. panta 2. punkta pirmajā daļā ir noteikti datumi, sākot no kuriem dalībvalstīm jāpiemēro Direktīvā 2013/34/ES noteiktās ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības – nosakot dažādus datumus atkarībā no attiecīgā uzņēmuma lieluma. Tā kā individuālas ilgtspējas ziņu sniegšanas prasību darbības joma būtu jāsamazina, tās attiecinot tikai uz uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits pārsniedz 1750 darbiniekus, bet neto apgrozījums – EUR 450 000 00 finanšu gadā, un tā kā attiecīgi būtu jāsamazina konsolidētas ilgtspējas ziņu sniegšanas prasību tvērums, būtu jāpielāgo piemērošanas datumu noteikšanas kritēriji un jāsvītro atsauce uz maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuru vērtspapīrus ir atļauts tirgot ES regulētā tirgū.

(19)Direktīvas (ES) 2022/2464 5. panta 2. punkta trešajā daļā ir noteikti datumi, sākot no kuriem dalībvalstīm jāpiemēro Direktīvā 2004/109/EK noteiktās ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības – nosakot dažādus datumus atkarībā no attiecīgā emitenta lieluma. Tā kā individuālas ilgtspējas ziņu sniegšanas prasību darbības joma būtu jāsamazina, attiecinot tās tikai uz uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits pārsniedz 1750 darbinieku, bet neto apgrozījums – EUR 450 000 00 finanšu gadā, un tā kā attiecīgi būtu jāsamazina konsolidētas ilgtspējas ziņu sniegšanas prasību darbības joma, būtu jāpielāgo piemērošanas datumu noteikšanas kritēriji un jāsvītro atsauce uz maziem un vidējiem uzņēmumiem.

(20)Direktīvas (ES) 2024/1760 4. panta 1. punktā ir noteikts aizliegums dalībvalstīm savos valsts tiesību aktos ieviest noteikumus jomā, uz kuru attiecas šī direktīva, nosakot pienācīgas rūpības pienākumus cilvēktiesību un vides jomā, kuri atšķiras no 8. panta 1. un 2. punktā un 10. panta 1. punktā paredzētajiem pienākumiem. Lai nodrošinātu, ka dalībvalstis nepārsniedz to, kas ir paredzēts minētajā direktīvā, un lai izvairītos no sadrumstalotas regulatīvās vides radīšanas, kas radītu juridisko nenoteiktību un nevajadzīgu slogu, Direktīvas (ES) 2024/1760 pilnīgas saskaņošanas noteikumi būtu jāpaplašina, iekļaujot papildu noteikumus, kas reglamentētu pienācīgas rūpības procesa galvenos aspektus. Tas jo īpaši ietver noteikumus par pienācīgas rūpības pienākumu uzņēmumu darbībā grupas līmenī, identifikācijas pienākumu, pienākumus novērst nelabvēlīgu ietekmi, kas ir identificēta vai būtu bijusi jāidentificē, prioritāšu noteikšanu, pienākumus konkrētos gadījumos sadarboties ar ieinteresētajām personām un pienākumu nodrošināt sūdzību un paziņošanas mehānismu. Tajā pašā laikā būtu jāļauj dalībvalstīm arī turpmāk ieviest vai saglabāt noteikumus valsts tiesību aktos, kas reglamentē konkrētu nelabvēlīgu ietekmi vai konkrētas darbības nozares, konkrētus produktus vai pakalpojumus, lai panāktu atšķirīgu cilvēktiesību, nodarbinātības un sociālo tiesību, vides vai klimata aizsardzības līmeni.

(21)Direktīvas (ES) 2024/1760 5. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, ka lielie uzņēmumi, kas pārsniedz noteiktu lielumu, īsteno uz risku balstītu pienācīgu rūpību cilvēktiesību un vides jomā. Lai nodrošinātu efektivitāti, samazinātu slogu uzņēmumiem, kuriem ir jāpilda minētais pienākums, un nodrošinātu, ka to resursi tiek izmantoti mērķtiecīgi, prasītajā pienācīgajā rūpībā un veiktajos pasākumos būtu jāņem vērā attiecīgie riska faktori, tostarp uzņēmuma līmeņa riska faktori, piemēram, tas, vai darījuma partneris nav uzņēmums, uz kuru attiecas šī direktīva, darījumdarbības riska faktori, ģeogrāfiskie un kontekstuālie riska faktori, piemēram, tiesībaizsardzības līmenis attiecībā uz nelabvēlīgās ietekmes veidu; produktu un pakalpojumu riska faktori un nozaru riska faktori. Uzņēmumiem būtu jāveic darbības jomas izpēte, lai noteiktu vispārīgās jomas, kurās nelabvēlīga ietekme, visticamāk, varētu rasties un būs visnopietnākā. Pamatojoties uz izpētes rezultātiem un ja, balstoties uz būtisku, faktisku un uzticamu informāciju, uzņēmumam ir pamats uzskatīt, ka ir radusies vai var rasties nelabvēlīga ietekme, no uzņēmumiem vajadzētu prasīt veikt papildu izvērtējumus tikai jomās, kurās identificēta visiespējamākā vai visbūtiskākā nelabvēlīgā ietekme.

(22)Lai ierobežotu lejupējo ietekmi uz citiem uzņēmumiem, tostarp maziem un vidējiem uzņēmumiem un mazām vidējas kapitalizācijas sabiedrībām, kad runa ir par darbību ķēdes darbības jomas izpēti, lai identificētu nelabvēlīgu ietekmi, darbības jomā ietilpstošajiem uzņēmumiem nebūtu jācenšas iegūt informāciju no saviem darījuma partneriem, bet būtu jāpaļaujas tikai uz informāciju, kas jau ir pamatoti pieejama, piemēram, publiski zināmu informāciju, meklējumos iegūtu informāciju un informāciju, kas iegūta iepriekšējās sadarbības rezultātā. Šajā posmā vienības līmeņa informācija un saziņa ar darījuma partneriem nav būtiska. Vajadzētu būt iespējai pieprasīt šādu informāciju turpmākiem izvērtējumiem, tikai ievērojot konkrētus nosacījumus. Šādā gadījumā vajadzētu būt iespējai pieprasīt informāciju no darījuma partneriem tikai tad, ja, izmantojot uz risku balstītu pieeju, šāda informācija ir nepieciešama, ņemot vērā norādes par iespējamu nelabvēlīgu ietekmi no darījuma partneriem, kuri nodarbina mazāk nekā 5000 darbinieku, ja šādu papildu informāciju nevar pamatoti iegūt ar citiem līdzekļiem, galvenokārt no pastāvošiem vai sekundāriem avotiem. Jebkurā gadījumā jebkuram pieprasījumam vajadzētu būt mērķtiecīgam, pamatotam un samērīgam. Lai uzņēmumiem un attiecīgajiem darījuma partneriem atvieglotu atbilstības nodrošināšanu, vajadzētu būt iespējai nepieciešamo informāciju iegūt vai nu individuāli, vai sadarbojoties.

(23)Uzņēmumi var atrasties situācijās, kad to izlaide lielā mērā ir atkarīga no viena vai vairākiem piegādātājiem. Tajā pašā laikā, ja šāda piegādātāja darījuma darbība ir saistīta ar būtisku nelabvēlīgu ietekmi, tostarp bērnu darbu vai būtisku kaitējumu videi, un uzņēmums ir nesekmīgi izsmēlis visus pienācīgas rūpības pasākumus šīs ietekmes novēršanai, uzņēmumam kā galējo līdzekli prasa uz laiku apturēt darījuma attiecības, vienlaikus turpinot sadarbību ar piegādātāju, lai rastu risinājumu, pēc iespējas jebkādā veidā vēl vairāk palielinot no apturēšanas izrietošo spiedienu, pēc iespējas jebkādā veidā vēl vairāk palielinot no apturēšanas izrietošo spiedienu. Uzņēmumam, apspriežoties ar attiecīgajam ieinteresētajām personām, būtu jānovērtē, vai šāda apturēšana izraisītu būtisku kaitējumu uzņēmumam, tostarp gadījumos, kad būtiski darījuma partneri nodrošina izejvielas, ražojumus vai pakalpojumus, kas ir būtiski uzņēmuma darījumdarbībai un kuriem nav alternatīvas. Būtisks kaitējums būtu jāinterpretē kā negatīva un nozīmīga ietekme uz uzņēmuma juridisko, finansiālo vai ekonomisko stāvokli vai tā ražošanas jaudu, tostarp ilgtermiņā, piemēram, ietekme, kas rada maksātnespējas iespējamību. Lai neapdraudētu šīs direktīvas mērķus, uz lēmumu nepārtraukt darījuma attiecības būtu jāattiecina turpmāki nosacījumi, tostarp nosacījums paziņot kompetentajai uzraudzības iestādei pienācīgi pamatotus šāda lēmuma iemeslus. Uzņēmumiem būtu arī jāizvērtē, vai var pamatoti sagaidīt, ka, to darot, nelabvēlīgā ietekme būs nepārprotami būtiskāka nekā tā nelabvēlīgā ietekme, kuru nebija iespējams novērst vai pienācīgi mazināt. Tādā gadījumā uzņēmumam nebūtu jāaptur darījuma attiecības, un tam būtu jāspēj paziņot kompetentajai uzraudzības iestādei pienācīgi pamatotus šāda lēmuma iemeslus.

(Neattiecas uz tekstu latviešu valodā.)

(26)Direktīvas (ES) 2024/1760 noteikumi par klimata pārmaiņu pārkārtošanās plānu tiek uzskatīti par nesamērīgiem, jo īpaši uzņēmumu un kompetento iestāžu administratīvā sloga dēļ, un tie varētu izraisīt juridisko nenoteiktību. Ir nepieciešams atcelt minētos noteikumus, lai racionalizētu pienākumus un atbalstītu mērķtiecīgāku un efektīvāku minētās direktīvas īstenošanu.

(27)Direktīvas (ES) 2024/1760 27. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāparedz sodi un ka šie sodi ir “efektīvi, samērīgi un preventīvi”. Minētās direktīvas 27. panta 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm, lemjot par sodu piemērošanu un, ja šādi sodi tiek piemēroti, nosakot to veidu un attiecīgo līmeni, pienācīgi jāņem vērā virkne faktoru, kas nosaka pārkāpuma smagumu un atbildību mīkstinošus vai pastiprinošus apstākļus. Minētās direktīvas 27. panta 4. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm visi piemērotie naudas sodi jānosaka, balstoties uz attiecīgā uzņēmuma neto apgrozījumu pasaulē. Lai nodrošinātu samērīgus sodus, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka naudas sodu maksimālais apmērs tiek noteikts 5 % apmērā no uzņēmuma neto apgrozījuma pasaulē vai 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā minēto uzņēmumu gadījumā – 5 % apmērā no neto konsolidētā apgrozījuma pasaulē, kas aprēķināts galvenā mātesuzņēmuma līmenī, finanšu gadā pirms tā finanšu gada, kurā pieņemts lēmums par naudas soda uzlikšanu. Turklāt, lai saskaņotu izpildes praksi visā Savienībā, Komisijai sadarbībā ar dalībvalstīm būtu jāizstrādā pamatnostādnes, lai palīdzētu uzraudzības iestādēm noteikt piemērotu sodu līmeni.

Komisija ne vēlāk kā līdz 2026. gada 1. oktobrim saskaņā ar 48.a pantu pieņem deleģētos aktus, lai papildinātu šo direktīvu, paredzot ierobežotas ticamības apliecināšanas standartus, ar kuriem nosaka procedūras, kas jāveic revidentam(-iem) un revīzijas uzņēmumam(-iem), lai sagatavotu savus secinājumus par ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamību, tostarp par uzdevumu plānošanu, riska ņemšanu vērā un reakciju uz riskiem, kā arī par to, kāda veida secinājumi ir iekļaujami ilgtspējas ziņu sniegšanas ticamības apliecināšanas ziņojumā vai attiecīgā gadījumā revīzijas ziņojumā.

Komisija pieņem pirmajā daļā minētos ticamības apliecināšanas standartus pēc tam, kad tā ieguvusi atzinumu no EFRAG, nodrošinot, ka minētie standarti:

“Šīs direktīvas 19.a, 19.b, 29.a, 29.aa, 29.d, 30. un 33. pantā, 34. panta 1. punkta otrās daļas aa) apakšpunktā, 34. panta 2. un 3. punktā un 51. pantā paredzētos koordinācijas pasākumus piemēro arī dalībvalstu normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas attiecas uz šādiem uzņēmumiem neatkarīgi no to juridiskās formas, ar noteikumu, ka minētajos uzņēmumos vidējais darbinieku skaits bilances datumā pārsniedz 1750 darbinieku, bet neto apgrozījums – EUR 450 000 000 finanšu gada laikā:”;

Uzņēmumi kuru vidējais darbinieku skaits bilances datumā pārsniedz 750 darbinieku, bet neto apgrozījums – EUR 450 000 000 finanšu gada laikā, vadības ziņojumā iekļauj informāciju, kura vajadzīga, lai izprastu uzņēmuma ietekmi uz ilgtspējas jautājumiem, un informāciju, kas vajadzīga, lai izprastu, kā ilgtspējas jautājumi ietekmē uzņēmuma attīstību, darbības rezultātus un stāvokli.

“Attiecīgā gadījumā 1. un 2. punktā minētā informācija ietver informāciju par paša uzņēmuma darbību un par tā vērtības ķēdi, arī tā produktiem un pakalpojumiem, darījumdarbības attiecībām un piegādes ķēdi. Dalībvalstis nodrošina, ka, sniedzot šajā direktīvā prasīto ilgtspējas informāciju, uzņēmumi necenšas no savas vērtības ķēdes uzņēmumiem, kuros bilances datumā vidējais darbinieku skaits nepārsniedz 1750 darbiniekus, bet neto apgrozījums – EUR 450 000 000 finanšu gadā, iegūt informāciju, kas pārsniedz informāciju, kura noteikta 29.ca pantā minētajos standartos, kuru izmantošana ir brīvprātīga, izņemot papildu ilgtspējas informāciju, ar ko parasti apmainās attiecīgās nozares uzņēmumi. Uzskata, ka šajā punktā noteikto pienākumu sniegt informāciju par vērtības ķēdi ir izpildījuši uzņēmumi, kas sniedz nepieciešamo informāciju par vērtības ķēdi, nesniedzot ziņas par savas vērtības ķēdes uzņēmumiem, kuros bilances datumā vidējais darbinieku skaits nepārsniedz 1750 darbiniekus, bet neto apgrozījums – EUR 450 000 000 finanšu gadā, kura pārsniedz informāciju, kas norādīta 29.ca pantā minētajos standartos, kuru izmantošana ir brīvprātīga, izņemot papildu ilgtspējas informāciju, ar ko parasti apmainās attiecīgās nozares uzņēmumi.”;

“Pirmā daļa neskar informācijas pieprasījumus, kas iesniegti citiem nolūkiem, izņemot ilgtspējas informācijas sniegšanu, kā prasīts šajā direktīvā, tostarp Savienības prasības uzņēmumiem veikt pienācīgas rūpības procesu.”;

svītrots

“Grupas mātesuzņēmumi, kuras vidējais konsolidētais darbinieku skaits bilances datumā pārsniedz 1750 darbiniekus, bet neto apgrozījums – EUR 450 000 000 finanšu gadā, konsolidētajā vadības ziņojumā iekļauj informāciju, kas ir vajadzīga, lai izprastu grupas ietekmi uz ilgtspējas jautājumiem, un informāciju, kura vajadzīga, lai izprastu, kā ilgtspējas jautājumi ietekmē grupas attīstību, darbības rezultātus un stāvokli.”;

“Attiecīgā gadījumā 1. un 2. punktā minētā informācija ietver informāciju par pašas grupas darbību un par tās vērtības ķēdi, arī tās produktiem un pakalpojumiem, darījumdarbības attiecībām un piegādes ķēdi. Dalībvalstis nodrošina, ka, sniedzot šajā direktīvā prasīto ilgtspējas informāciju, uzņēmumi necenšas no savas vērtības ķēdes uzņēmumiem, kuros bilances datumā vidējais darbinieku skaits nepārsniedz 1750 darbiniekus, bet neto apgrozījums – EUR 450 000 000 finanšu gadā, iegūt informāciju, kas pārsniedz informāciju, kura noteikta 29.ca pantā minētajos standartos, kuru izmantošana ir brīvprātīga, izņemot papildu ilgtspējas informāciju, ar ko parasti apmainās attiecīgās nozares uzņēmumi. Uzskata, ka šajā punktā noteikto pienākumu sniegt informāciju par vērtības ķēdi ir izpildījuši uzņēmumi, kas sniedz nepieciešamo informāciju par vērtības ķēdi, nesniedzot ziņas par savas vērtības ķēdes uzņēmumiem, kuros bilances datumā vidējais darbinieku skaits nepārsniedz 1750 darbiniekus, bet neto apgrozījums – EUR 450 000 000 finanšu gadā, kura pārsniedz informāciju, kas norādīta 29.ca pantā minētajos standartos, kuru izmantošana ir brīvprātīga, izņemot papildu ilgtspējas informāciju, ar ko parasti apmainās attiecīgās nozares uzņēmumi.”;

“Pirmā daļa neskar informācijas pieprasījumus, kas iesniegti citiem nolūkiem, izņemot ilgtspējas informācijas sniegšanu, kā prasīts šajā direktīvā, tostarp Savienības prasības uzņēmumiem īstenot pienācīgas rūpības procesu.”;

svītrots

a)panta 1. punkta trešo, ceturto un sesto daļu svītro;

b)panta 4. punkta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

“Ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos ņem vērā grūtības, tostarp no šīs direktīvas izrietošos juridiskos ierobežojumus, ar kuriem uzņēmumi var saskarties, vācot informāciju no dalībniekiem visā vērtības ķēdē, jo īpaši no tiem, uz kuriem neattiecas 19.a pantā vai 29.a pantā noteiktās ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības, un no piegādātājiem jaunajos tirgos un ekonomikās. Ilgtspējas ziņu sniegšanas standartos precizē atklājamo informāciju par vērtības ķēdēm, kas ir samērīga un nozīmīga vērtības ķēdēs iekļauto uzņēmumu spējām un iezīmēm, un to darbības mērogam un sarežģītībai, un tas jo īpaši attiecas uz uzņēmumiem, kuriem nepiemēro 19.a pantā vai 29.a pantā noteiktās ilgtspējas ziņu sniegšanas prasības. Ar ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem neparedz, ka jāatklāj tāda informācija, kas uzņēmumiem būtu jāiegūst no tiem savas vērtības ķēdes uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits bilances datumā nepārsniedz 1750 darbiniekus, bet neto apgrozījums – 450 000 000 EUR finanšu gadā, un kas pārsniegtu informāciju, kura atklājama saskaņā ar 29.ca pantā noteiktajiem ilgtspējas ziņu sniegšanas standartiem, kuru izmantošana ir brīvprātīga.”

1.Lai uzņēmumiem, kas nav 19.a panta 1. punktā un 29.a panta 1. punktā minētie uzņēmumi, atvieglotu brīvprātīgu ilgtspējas informācijas sniegšanu un ierobežotu informāciju, ko var pieprasīt no šādiem uzņēmumiem šajā direktīvā paredzētajiem nolūkiem, Komisija līdz [4 mēneši pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā] saskaņā ar 49. pantu pieņem deleģēto aktu, ar ko papildina šo direktīvu, lai paredzētu ilgtspējas ziņu sniegšanas standartus, kuru izmantošana šādiem uzņēmumiem ir brīvprātīga.

2.Šā panta 1. punktā minētie ilgtspējas ziņu sniegšanas standarti balstās uz Komisijas Ieteikumu 2025/4984 un ir samērīgi uzņēmumu lielumam, kā arī ir būtiski to uzņēmumu spējām un iezīmēm, kuriem tie ir paredzēti, kā arī to darbības apjomam un sarežģītībai. Ciktāl iespējams, tajos norāda arī struktūru, kas izmantojama šādas ilgtspējas informācijas izklāstam.”; Uzņēmumi vērtības ķēdē var izvēlēties ilgtspējas informācijas sniegšanas matrici, lai uzņēmumiem, kas pieprasa informāciju, nebūtu jānovērtē vai jākartē visu to vērtības ķēdē ietilpstošo vienību lieluma kategorijas.

Atkāpjoties no 1. punkta, dalībvalstis var paredzēt, ka uzņēmuma administratīvo, vadības un uzraudzības struktūru locekļiem, kas darbojas atbilstīgi pilnvarām, kas tiem piešķirtas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, nav kolektīvas atbildības nodrošināt, ka vadības ziņojums vai attiecīgā gadījumā konsolidētais vadības ziņojums tiek sagatavots saskaņā ar 29.d pantu.”;

2.aDalībvalstis nodrošina, ka 1. punkta otrās daļas aa) apakšpunktā minētais atzinums tiek sagatavots, pilnībā ievērojot uzņēmumam noteikto pienākumu necensties no savas vērtības ķēdes uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits bilances datumā nepārsniedz 1750 darbiniekus, bet neto apgrozījums – EUR 450 000 000 finanšu gadā, iegūt informāciju, kas pārsniedz informāciju, kura noteikta 29.ca pantā minētajos standartos, kuru izmantošana ir brīvprātīga, izņemot papildu ilgtspējas informāciju, ar ko parasti apmainās attiecīgās nozares uzņēmumi.”;

“Pirmo daļu piemēro tikai meitasuzņēmumiem, kuru neto apgrozījums pārsniedz EUR 450 000 000 finanšu gadā.”;

(b) ceturto daļu aizstāj ar šādu:

“Trešajā daļā minēto noteikumu piemēro filiālei tikai tad, ja trešās valsts uzņēmumam nav pirmajā daļā minētā meitasuzņēmuma un ja filiāles neto apgrozījums iepriekšējā finanšu gadā pārsniedz EUR 450 000 000.

a)pantā iekļauj šādu 3.c un 3.d punktu:

“3.c Pilnvaras pieņemt 29.ca pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz nenoteiktu laiku no [grozošās direktīvas spēkā stāšanās diena].

3.dEiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 29.ca pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz minētajā lēmumā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

svītrots

“5. Saskaņā ar 1. panta 2. punktu, 3. panta 13. punktu, 29.b, 29.c vai 40.b pantu, vai 46. panta 2. punktu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas minēto laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.”.

i)uzņēmumiem, kuru vidējais darbinieku skaits bilances datumā pārsniedz 1750 darbiniekus, bet neto apgrozījums – EUR 450 000 000 finanšu gadā;”;

ii)grupas mātesuzņēmumiem, kuras konsolidētais vidējais darbinieku skaits bilances datumā pārsniedz 1750 darbiniekus, bet neto apgrozījums – EUR 450 000 000 finanšu gadā;”;

i)emitentiem, kā tie definēti Direktīvas 2004/109/EK 2. panta 1. punkta d) apakšpunktā, ja tie ir uzņēmumi, kuru vidējais darbinieku skaits bilances datumā pārsniedz 1750 darbiniekus, bet neto apgrozījums – EUR 450 000 000 finanšu gadā;”;

ii)emitentiem, kā tie definēti Direktīvas 2004/109/EK 2. panta 1. punkta d) apakšpunktā, ja tie ir lielas grupas mātesuzņēmumi, kuras konsolidētais vidējais darbinieku skaits bilances datumā pārsniedz 1750 darbiniekus, bet konsolidētais neto apgrozījums – EUR 450 000 000 finanšu gadā;”;

(1)direktīvas 1. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir svītrots.

(2)direktīvas 3. panta 1. punktu groza šādi:

(3)direktīvas 4. pantu groza šādi:

a)panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

svītrots

“4. Dalībvalstis nodrošina, ka šā panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētās papildu izvērtēšanas nolūkā uzņēmumi necenšas iegūt informāciju no saviem darījuma partneriem, ja vien tas nav nepieciešams. Ja darījuma partnerim ir mazāk nekā 5000 darbinieku, uzņēmumi var pieprasīt šādu informāciju tikai kā galējo līdzekli, un ja to nevar pamatoti iegūt ar citiem līdzekļiem, jo īpaši no pastāvošiem vai sekundāriem avotiem. Jebkurā gadījumā jebkurš pieprasījums ir mērķtiecīgs, pamatots un samērīgs.

“5. Dalībvalstis nodrošina, ka nolūkā identificēt un izvērtēt 1. punktā minēto nelabvēlīgo ietekmi, attiecīgā gadījumā pamatojoties uz kvantitatīvu un kvalitatīvu informāciju, uzņēmumi ir tiesīgi izmantot piemērotus resursus, tostarp neatkarīgus ziņojumus, digitālus risinājums, nozares vai dažādu ieinteresēto personu iniciatīvas, sadarbību un informāciju, kas savākta, izmantojot 14. pantā paredzēto paziņošanas mehānismu un sūdzību procedūru.

Ja, neraugoties uz to, ka uzņēmumi ir veikuši atbilstīgus pasākumus nelabvēlīgās ietekmes identificēšanai, tiem nav visas nepieciešamās informācijas par to darbību ķēdēm, tiem jāspēj pamatoti paskaidrot, kāpēc šādu informāciju nevar iegūt. Ja tā rezultātā tās nevarēja veikt piemērotus pasākumus, lai novērstu, mazinātu, izbeigtu vai mazinātu nelabvēlīgo ietekmi, tās nesoda.”;

“6. Attiecībā uz iespējamu 1. punktā minēto nelabvēlīgo ietekmi, kuru nevarētu novērst vai pienācīgi mazināt ar 2., 4. un 5. punktā noteiktajiem pasākumiem, uzņēmumam kā galējo līdzekli var prasīt:

c)izmantot vai palielināt savus piespiešanai izmantotos līdzekļus, ja iespējams, uz laiku apturot darījuma attiecības saistībā ar attiecīgajām darbībām.

Kamēr pastāv pamatotas cerības, ka uzlabotais preventīvās rīcības plāns būs sekmīgs, tikai apstāklis, ka tiek turpināta sadarbība ar darījuma partneri, nepakļauj uzņēmumu sodīšanai saskaņā ar 27. pantu, kā arī neizraisa tā atbildību, kas paredzēta saskaņā ar 29. pantu.

Pirms uzņēmums uz laiku aptur darījuma attiecības, apspriežoties ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, novērtē, vai nav pieejama alternatīva minētajām darījuma attiecībām, kas nodrošina izejvielas, produktus vai pakalpojumus, kuri ir būtiski uzņēmuma preču ražošanai vai pakalpojumu sniegšanai, un vai apturēšana radītu būtisku kaitējumu uzņēmumam, vai arī ir pamatoti sagaidīt, ka to darot, nelabvēlīgā ietekme būs nepārprotami būtiskāka nekā tā nelabvēlīgā ietekme, kuru nebija iespējams novērst vai pienācīgi mazināt. Tādā gadījumā uzņēmumam nav jāaptur darījuma attiecības, un tas var paziņot kompetentajai uzraudzības iestādei pienācīgi pamatotus šāda lēmuma iemeslus.

Dalībvalstis līgumos, kurus reglamentē to tiesību akti, paredz iespēju apturēt vai izbeigt darījuma attiecības, izņemot līgumus, attiecībā uz kuriem pusēm saskaņā ar tiesību aktiem ir pienākums tos noslēgt.

“7. Attiecībā uz 1. punktā minēto faktisko nelabvēlīgo ietekmi, kuru nevarētu izbeigt vai kuras apjomu nevarētu samazināt ar 3., 5. un 6. punktā izklāstītajiem pasākumiem, uzņēmumam kā galējo līdzekli var prasīt:

b)ja tiesību akti, kas regulē tā attiecības ar attiecīgo darījuma partneri, dod tam attiecīgas tiesības, bez liekas kavēšanās pieņemt un īstenot uzlabotu korektīvas rīcības plānu attiecībā uz konkrēto nelabvēlīgo ietekmi, ja vien ir pamatotas cerības, ka šie centieni būs sekmīgi, un

c)izmantot vai palielināt savus piespiešanai izmantotos līdzekļus, ja iespējams, uz laiku apturot darījuma attiecības saistībā ar attiecīgajām darbībām.

Kamēr pastāv pamatotas cerības, ka uzlabotais korektīvās rīcības plāns būs sekmīgs, tikai apstāklis, ka tiek turpināta sadarbība ar darījuma partneri, nepakļauj uzņēmumu sodīšanai saskaņā ar 27. pantu, kā arī neizraisa tā atbildību, kas paredzēta saskaņā ar 29. pantu.

Pirms uzņēmums uz laiku aptur darījuma attiecības, tas, apspriežoties ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, izvērtē, vai nav pieejama alternatīva minētajām darījuma attiecībām, kas nodrošina izejvielas, produktus vai pakalpojumus, kuri ir būtiski uzņēmuma preču ražošanai vai pakalpojumu sniegšanai, un vai apturēšana radītu būtisku kaitējumu uzņēmumam, vai arī ir pamatoti sagaidīt, ka, to darot, nelabvēlīgā ietekme būs nepārprotami būtiskāka nekā tā nelabvēlīgā ietekme, kuru nebija iespējams izbeigt vai pienācīgi mazināt. Tādā gadījumā uzņēmumam nav jāaptur darījuma attiecības, un tas var paziņot kompetentajai uzraudzības iestādei pienācīgi pamatotus šāda lēmuma iemeslus.

Dalībvalstis nodrošina, ka līgumos, uz kuriem attiecas to tiesību akti, var iekļaut iespēju apturēt vai izbeigt darījumattiecības, izņemot līgumus, kuri saskaņā ar tiesību aktiem pusēm ir jānoslēdz obligāti.

Ja uzņēmums nolemj neapturēt darījuma attiecības, ievērojot šo pantu, tas uzrauga faktisko nelabvēlīgo ietekmi un periodiski izvērtē savu lēmumu un to, vai ir pieejami turpmāki attiecīgi pasākumi.”;

“Šādu izvērtēšanu attiecīgā gadījumā pamato ar kvalitatīviem un kvantitatīviem rādītājiem, un to veic bez liekas kavēšanās, tiklīdz notiek nozīmīgas izmaiņas, bet vismaz reizi 4 gados un ikreiz, kad ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pasākumi vairs nav atbilstoši vai efektīvi vai var rasties jauni minētās nelabvēlīgās ietekmes riski.”;

“3. Šā panta 2. punkta a), b) un d) līdz g) apakšpunktā minētās pamatnostādnes dara pieejamas līdz 2026. gada 26. jūlijam.

(10)direktīvas 22. pantu svītro;

(11)direktīvas 27. pantu groza šādi:

4.Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm izdod norādījumus par sodu pienācīgu līmeni, ņemot vērā uzņēmumu apgrozījumu, lai palīdzētu uzraudzības iestādēm noteikt sodu līmeni saskaņā ar šo pantu.”;

(13)direktīvas 36. pantu groza šādi: