(1)Interešu pārstāvība Savienībā ir augoša un aizvien biežāk pārrobežu aktivitāte. Ievērojot nepieciešamo pārredzamības līmeni, šādas darbības ļauj dalīties ar pieredzi un viedokļiem par problēmām un risinājumiem, palīdzēt publisko lēmumu pieņēmējiem izprast dažādu pieeju piedāvātās iespējas un kompromisus.

(2)Interešu pārstāvība tiek īstenota ne tikai vietējo ieinteresēto personu vārdā, bet aizvien biežāk arī trešo valstu vārdā. Trešo valstu idejas var dot pozitīvu pienesumu publiskajām debatēm un ir vēlams starptautiskās līdzdalības elements. Tomēr amatpersonas un indivīdi ne vienmēr spēj identificēt trešo valstu iesaisti interešu pārstāvības darbībās lēmumu pieņemšanas procesa kontekstā vai izprast šādu darbību vērienu, tendences un iesaistītās personas. Ar trešajām valstīm tiek saprastas valstis, kuras nav Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstis.

(3)Tiktāl, cik interešu pārstāvība, tostarp trešām valstīm nodrošināta interešu pārstāvība, parasti tiek nodrošināta pret atlīdzību, tā ir uzskatāma par pakalpojumu Līguma par Eiropas Savienības darbību (“LESD”) 57. panta izpratnē. Interešu pārstāvības tirgus arī ietver interešu pārstāvības darbības, ko veic trešo valstu subjekti paši veidā, kas ir salīdzināms ar pakalpojumiem, un ir saistītas ar vai aizstāj saimnieciska rakstura darbības. Pret šādām darbībām būtu jāizturas tāpat kā pret interešu pārstāvības pakalpojumiem.

(5)Dalībvalstu pasākumi interešu pārstāvības darbību pārredzamības regulēšanai ir ļoti atšķirīgi, jo īpaši attiecībā uz uzskaites un reģistrācijas prasībām, kas tiek piemērotas subjektiem, kuri veic interešu pārstāvību. Dažās dalībvalstīs ir izveidoti obligāti reģistri nolūkā jo īpaši nodrošināt pārredzamību. Citās ir izveidoti brīvprātīgi reģistri, savukārt dažās dalībvalstīs vispār nav reģistru interešu pārstāvības jomā. Pastāv arī ievērojamas atšķirības attiecībā uz pārredzamības nolūkos sniegtās informācijas granularitāti, ieskaitot pieprasītās informācijas veidu, piemēram, par pārstāvētajām interesēm vai klientu. Dažās dalībvalstīs informācija par interešu pārstāvību ir jāatjaunina regulāri, savukārt citās informācija ir jāatjaunina ikreiz, kad tiek mainīta īstenotās interešu pārstāvības darbības joma.

(6)Šādas atšķirības rada nevienlīdzīgus konkurences apstākļus un palielina atbilstības izmaksas subjektiem, kuri vēlas veikt interešu pārstāvības darbības vairākās dalībvalstīs, kas var kavēt jaunu interešu pārstāvības darbību attīstību un sniegšanu iekšējā tirgū. Trešās valstis visticamāk vēlas īstenot interešu pārstāvību vairāk nekā vienā ES dalībvalstī, lai nodrošinātu sev labvēlīgu politiku kopumā visā Savienībā. Šādi apstākļi negatīvi ietekmē ekonomikas dalībniekus un ir šķērslis interešu pārstāvības pakalpojumu pārrobežu sniegšanai iekšējā tirgū. Nevienlīdzīgie konkurences apstākļi arī novirza pārrobežu interešu pārstāvības darbības prom no dalībvalstīm ar augstāka līmeņa regulējumu uz tām, kurās regulējums ir zemākā līmenī vai kur noteikumu izpildes panākšana ir ierobežota. Šāda regulējuma arbitrāža arī rada iespējas trešo valstu personām, kuras vēlas apiet pārredzamības prasības.

(7)Lielākas informētības par trešo valstu mēģinājumiem ietekmēt demokrātiskos procesus Savienībā kontekstā dažas dalībvalstis visticamāk izstrādās jaunus noteikumus, lai nodrošinātu interešu pārstāvības ceļā īstenotas ārvalstu ietekmes pārredzamību. Šķēršļu, ko šādu pakalpojumu sniegšanai vairāk nekā vienā ES dalībvalstī rada trešo valstu vārdā veiktu interešu pārstāvības darbību iekšējā tirgus sadrumstalotība, līdz ar to visticamāk kļūs vairāk.

(8)Esošās atšķirības pasākumos, ar kuriem valstis regulē interešu pārstāvības pārredzamību, kas jo īpaši skar trešo valstu vārdā veiktu interešu pārstāvību, un šābrīža lielākā informētība par ārvalstu iejaukšanās demokrātiskajos procesos riskiem uzsver nepieciešamību rīkoties Savienības līmenī, lai regulētu interešu pārstāvības pakalpojumu sniegšanu un iesaistīšanos interešu pārstāvībā trešo valstu vārdā visā Savienībā, vienlaikus nodrošinot augstu šo darbību pārredzamības līmeni.

(9)Lai novērstu situāciju, kur dalībvalstis vēlas vienpusēji risināt savas bažas attiecībā uz interešu pārstāvības ceļā īstenotas ārvalstu ietekmes pārredzamību, un novērstu papildu šķēršļu rašanos trešo valstu vārdā veiktu interešu pārstāvības pārrobežu darbībām valstu tiesību aktu atšķirīgas un nekonsekventas attīstības dēļ, ir nepieciešams noteikt saskaņotus pasākumus Savienības līmenī.

(10)Nosakot visā iekšējā tirgū piemērojamas saskaņotas pārredzamības prasības, šīs direktīvas mērķis ir izveidot saskaņotu un sistemātisku satvaru pārredzamības nodrošināšanai attiecībā uz trešo valstu vārdā veiktām interešu pārstāvības darbībām nolūkā ietekmēt politikas vai tiesību aktu izstrādi, saturu vai īstenošanu vai publisko lēmumu pieņemšanas procesus Savienībā.

(11)Kopēju pārredzamības un pārskatatbildības standartu un kopēju ziņošanas standartu noteikšana arī veicina demokrātisko pārskatatbildību un labākas vispārējās zināšanas par interešu pārstāvības darbībām, kas tiek veiktas nolūkā ietekmēt politikas vai tiesību aktu izstrādi, saturu vai īstenošanu vai publisko lēmumu pieņemšanas procesus Savienībā, risinot nepieciešamību iegūt uzticamus un konsekventus datus. Nepieciešamība nodrošināt trešo valstu vārdā veiktu interešu pārstāvības darbību pārredzamību ir leģitīms sabiedrisks mērķis, ņemot vērā atklātības un pārredzamības principus, kam saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 1. panta otro rindkopu un 10. panta 3. punktu ir jāvada Savienības demokrātiskā dzīve, atbilstoši Savienības un dalībvalstu kopīgajām vērtībām saskaņā ar LES 2. pantu, vienlaikus arī atbalstot pilsonības tiesību īstenošanu.

(12)Trešo valstu vārdā slēpti veiktas interešu pārstāvības darbības var ietekmēt Savienības iekšējo un ārējo politiku izstrādi, saturu un īstenošanu, tostarp saistībā ar ekonomiskajām un drošības interesēm. Tas skar demokrātiju vispārīgākā veidā, kas ir Savienības kopēja vērtība, kuras aizsargāšana ir fundamentāli svarīga Savienībai un tās dalībvalstīm. Saskaņota pārredzamības līmeņa noteikšanai visā Savienībā attiecībā uz šādām darbībām būtu jāveicina sabiedrības uzticības pieaugums Savienības un dalībvalstu lēmumu pieņemšanas procesiem.

(13)Lai arī noteikumi par interešu pārstāvības darbību atklātību un pārredzamību pastāv noteiktās trešās valstīs, šie noteikumi neattiecas uz darbībām nolūkā ietekmēt politikas vai tiesību aktu izstrādi, saturu vai īstenošanu vai publisko lēmumu pieņemšanas procesus Savienībā. Līdz ar to šie noteikumi pienācīgi nenodrošina pārredzamību attiecībā uz interešu pārstāvību nolūkā ietekmēt lēmumu pieņemšanu Savienībā.

(14)Šajā direktīvā noteiktie pasākumi ir proporcionāli un ierobežoti līdz tiem, kas nepieciešami, lai nodrošinātu noteikta darbību kopuma pārredzamību, proti, trešo valstu vārdā veiktu interešu pārstāvības darbību pārredzamību. Tie paredz prasības saistībā ar šīm darbībām, bet neparedz prasības subjektiem tikai tādēļ, ka tie saņem finansējumu no ārvalstīm. Šī direktīva ir vērsta uz to, lai palielinātu pārredzamību gadījumos, kad subjekti iekšējā tirgū veic interešu pārstāvības darbības trešo valstu vārdā. Jo īpaši ar šo direktīvu tiek noteikts pienākums nodrošināt, ka publiskotie dati tiek prezentēti faktos balstītā un neitrālā veidā un ka kompetentās valsts iestādes rīkojas tā, lai no fakta, ka subjekts ir reģistrēts saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem, tam nerastos negatīvas sekas, piemēram, stigmatizācija. Saskaņoto pasākumu proporcionalitātes nodrošināšanai direktīvā ir paredzēta visaptveroša aizsardzības pasākumu sistēma, ieskaitot efektīvu izskatīšanu tiesā. Šajā direktīvā noteiktie pasākumi pilnībā atbilst pamattiesībām un principiem, kas atzīti, jo īpaši, Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (“Harta”), tostarp vārda un informācijas brīvībai, pulcēšanās un biedrošanās brīvībai, zinātnisko pētījumu brīvībai, ieskaitot akadēmisko brīvību, tiesībām uz personas datu aizsardzību, tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un darījumdarbības brīvībai. Panākot vienotu pārredzamības līmeni attiecībā uz interešu pārstāvību trešo valstu vārdā, šajā direktīvā noteiktie pasākumi stiprina Hartā minētās pilsoņu demokrātiskās tiesības.

(15)Šajā direktīvā ietvertajām saskaņotajām pārredzamības prasībām nevajadzētu skart valstu noteikumus attiecībā uz interešu pārstāvības darbībām citu personu, kas nav trešo valstu subjekti, vārdā, nedz arī šādu darbību saturu pēc būtības vai pamatnoteikumus, kuri tiek piemēroti amatpersonām mijiedarbojoties ar subjektiem, kas veic interešu pārstāvības darbības. Tām nevajadzētu skart noteikumus, kas attiecas uz noziedzīgām darbībām un to konstatēšanu, izmeklēšanu, kriminālvajāšanas uzraudzību un sodiem saskaņā ar valsts vai Savienības tiesību aktiem, piemēram saistībā ar korupciju.

(16)Pārredzamības prasību saskaņošanai ir nepieciešama kopēja interešu pārstāvības definīcija. Lai nodrošinātu saskaņoto pārredzamības prasību pareizu piemērošanu, interešu pārstāvības darbību jēdzienam būtu jābūt plašai nozīmei. Tam būtu jāaptver darbības, kas tiek veiktas nolūkā ietekmēt politikas vai tiesību aktu izstrādi, saturu vai īstenošanu vai publisko lēmumu pieņemšanas procesus, tostarp ietekmējot sabiedrisko domu, Savienībā un tās dalībvalstīs, tostarp reģionālā un vietējā līmenī.

(17)Būtu jābūt skaidrai un būtiskai saiknei starp darbību un iespējamību, ka tā varētu ietekmēt politikas vai tiesību aktu izstrādi, saturu vai īstenošanu vai publisko lēmumu pieņemšanas procesus Savienībā. Lai noteiktu šādas saiknes esamību, būtu jāņem vērā visi attiecīgie faktori, piemēram, darbības saturs, konteksts, kādā tā tiek veikta, tās mērķis, līdzekļi, ar ko tā tiek veikta, un tas, vai darbība ir daļa no sistemātiskas vai ilgstošas kampaņas. Aptvertajām darbībām nevajadzētu tikt ierobežotām tikai līdz darbībām, kuru mērķis ir veicināt izmaiņas konkrētā politikā, tiesību aktā vai publiskā lēmumu pieņemšanas procesā, bet būtu jāietver arī tādas darbības, kuru mērķis ir saglabāt status quo.

(18)Interešu pārstāvība jo īpaši var tikt īstenota ar tādām darbībām kā sanāksmju, konferenču vai pasākumu rīkošana vai dalība tajos, iesaistīšanās vai piedalīšanās apspriešanā, uzklausīšanā parlamentā vai citās līdzīgās iniciatīvās, komunikācijas vai reklāmas kampaņu rīkošana, tostarp medijos, platformās, izmantojot ietekmes veidotājus sociālajos medijos, tīklus un masu iniciatīvas, politikas un nostājas dokumentu, tiesību aktu grozījumu, sabiedriskās domas aptauju, atklātu vēstuļu un citu komunikācijas vai informācijas materiālu sagatavošana.

(19)Interešu pārstāvība arī varētu ietvert darbības, kas tiek veiktas trešo valstu vārdā pētniecības un izglītības kontekstā, piemēram, domnīcas var izplatīt dokumentus, iesakot vai atbalstot noteiktas publiskās politikas pieņemšanu. Saskaņā ar Hartas 13. pantā noteikto akadēmiskās brīvības un zinātnisko pētījumu brīvības principu interešu pārstāvībai nevajadzētu ietvert pētījumus, ko pētnieki veic sevis izvēlētā jomā, šo pētījumu rezultātu izplatīšanu vai mācīšanu vai izglītojošas darbības, kuras tiek veiktas saskaņā ar akadēmiskās brīvības un institucionālās autonomijas principu, izņemot gadījumus, kur šo darbību skaidrs mērķis ir ietekmēt politikas vai tiesību aktu izstrādi, saturu vai īstenošanu vai publisko lēmumu pieņemšanas procesus Savienībā un tās tiek veiktas trešās valsts subjekta vārdā. Pārējos gadījumos šādu darbību veikšana nebūtu par pamatu reģistrācijas prasību piemērošanai saskaņā ar šo direktīvu.

(20)Trešo valstu valdību amatpersonu veiktas darbības, kuras ir saistītas ar oficiālo pilnvaru īstenošanu, tostarp darbības saistībā ar diplomātisko attiecību uzturēšanu starp valstīm vai ar starptautiskām organizācijām, ir izslēdzamas no šīs direktīvas darbības jomas. Šai direktīvai arī nebūtu jāattiecas uz juristu veiktām darbībām — juridisku konsultāciju sniegšanu trešo valstu subjektiem vai to pārstāvību juridiskos, samierināšanas vai mediācijas procesos un to pamattiesību, piemēram, tiesību tikt uzklausītam, tiesību uz taisnīgu tiesu un tiesību uz aizstāvību, aizsardzību. Šīs direktīvas darbības jomā arī nebūtu jāiekļauj profesionālas konsultācijas, kas nav juridiskas konsultācijas, piemēram, speciālistu vai ekspertu pētījumu iepirkšana, lai tos izmantotu par pamatojumu argumentiem tiesā, tehnisku vai zinātnisku konsultāciju saņemšana par atbilstību tehniskajiem tiesību aktiem vai mediācijas pakalpojumu izmantošana, ko sniedz tādi speciālisti kā mediatori, kas ne vienmēr ir sertificēti juristi. Šai direktīvai nebūtu jāattiecas uz tādām papildu darbībām kā ēdināšana, pasākuma norises vietas nodrošināšana, brošūru vai politikas dokumentu drukāšana vai tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniegšana Regulas (ES) Nr. 2022/20653 izpratnē (piemēram, tiešsaistes platformu pakalpojumi).

__________________

3 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2022/2065 (2022. gada 19. oktobris) par digitālo pakalpojumu vienoto tirgu un ar ko groza Direktīvu 2000/31/EK (Digitālo pakalpojumu akts) (OV L 277, 27.10.2022., 1. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/reg/2022/2065/oj).

(21)Pārredzamības prasību saskaņošanai ir nepieciešama kopēja interešu pārstāvības pakalpojumu sniedzēju definīcija. Interešu pārstāvības pakalpojumu sniedzēji varētu būt juridiskas personas, ko regulē privāttiesības, privātpersonas, kuras individuāli iesaistās profesionālā lobēšanas darbībā, kā arī citas privātpersonas vai juridiskas personas, kuru nodarbošanās pamatā vai reizēm ir publisko lēmumu pieņemšanas procesu ietekmēšana, tostarp lobēšanas un sabiedrisko attiecību uzņēmumi, domnīcas, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, privāti pētniecības institūti, publiski pētniecības institūti, kas piedāvā pētniecības pakalpojumus, individuāli pētnieki un konsultanti.

(23)Subjekta lēmums īstenot interešu pārstāvību var būt saistīts ar trešās valsts valdību vai valsts iestādi. Tas var būt trešās valsts valdības vai valsts iestāžu īstenotas kontroles pār attiecīgo subjektu rezultāts, jo īpaši, ja tām ir izšķiroša ietekme pār šo subjektu ekonomisko tiesību, līgumattiecību vai citā veidā. Tas var arī izrietēt no situācijām, kur trešās valsts valdība vai valsts iestādes ir ietekmējušas subjekta lēmumu, jo īpaši, dodot instrukcijas vai norādījumus. Šādu gadījumu konstatēšanai jēdziens “trešās valsts subjekts” būtu jāsaprot kā tāds, kas aptver ne vien trešās valsts centrālo valdību un valsts iestādes, bet arī publiskas struktūras un privāttiesību subjektus, ieskaitot Savienības pilsoņus un Savienībā dibinātas juridiskas personas, kuru darbības galu galā ir saistāmas ar šo trešo valsti. Tas, vai publiska vai privāta subjekta darbības ir saistāmas ar trešās valsts valdību vai valsts iestādēm, būtu jānosaka katrā gadījumā atsevišķi, pienācīgi ņemot vērā tādus elementus kā attiecīgā subjekta iezīmes un tiesiskā un ekonomiskā vide trešajā valstī, kurā subjekts darbojas, tostarp valdības loma minētās valsts ekonomikā.

(24)Interešu pārstāvības darbībai būtu jāietilpst šīs direktīvas darbības jomā, ja tā tiek veikta trešās valsts subjekta vārdā. Tas nozīmē, ka direktīvai būtu jāattiecas uz interešu pārstāvības pakalpojumiem, kuri tiek sniegti trešo valstu subjektiem. Tā kā trešo valstu valdības var paļauties uz subjektiem, kuru darbības ir saistāmas ar to, lai tie veiktu saimnieciska rakstura interešu pārstāvības darbības, kas līdz ar to ir līdzvērtīgas interešu pārstāvības pakalpojumam, šai direktīvai būtu jāattiecas arī uz šādām darbībām. Līdz ar to tā varētu arī attiekties uz trešo valstu subjektu veiktu interešu pārstāvību no iekšējiem resursiem. Šai direktīvai arī būtu jāattiecas uz trešo valstu vārdā veiktām interešu pārstāvības darbībām, kas vērstas uz privātpersonām vai juridiskām personām vai kas tiek veiktas vai prezentētas publiskajā telpā vienā vai vairākās dalībvalstīs.

(25)Šai direktīvai nebūtu jāattiecas uz darbībām, kuras atbalsta vai sakrīt ar trešās valsts interesēm, taču kam nav nekādas saiknes ar šo trešo valsti. Tas ietver darbības, kas ir vārda brīvības un brīvības dalīties ar un saņemt informāciju un idejas izpausme vai akadēmiskās brīvības izpausme, piemēram, darbības, ko privātpersona veic privātā kapacitātē, vai žurnālisti, kuri strādā trešo valstu medijos un kuru darbības nav saistāmas ar trešo valsti vai nav klasificējamas kā interešu pārstāvība šīs direktīvas izpratnē. Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) XXX/XXXX4 2. pantā definēto mediju pakalpojumu sniegšana un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2010/13/ES 5 1. pantā definēto audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšana neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā. Tomēr tajā ietilpst trešo valstu subjekta vārdā veiktas interešu pārstāvības darbības, ko veic mediju pakalpojumu sniedzēji.

__________________

4 Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) XXXX/XXXX (XXXX. gada XX. XXXX) par vienota mediju pakalpojumu satvara izveidi iekšējā tirgū (Eiropas Mediju brīvības akts) un grozījumiem Direktīvā 2010/13/ES (OV L XX, XX.XX.XXXX., X. lpp., ELI: XXX).

5 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/13/ES (2010. gada 10. marts) par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (OV L 95, 15.4.2010., 1. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/dir/2010/13/oj).

(26)Trešo valstu subjektiem sniegtu interešu pārstāvības pakalpojumu kontekstā jebkāda atlīdzība, kas saņemta par šiem interešu pārstāvības pakalpojumiem, būtu uzskatāma par atlīdzību šīs direktīvas izpratnē. Tā varētu ietvert finansiālus ieguldījumus, piemēram, aizdevumus, kapitāla iepludināšanu, parādu anulēšanu, nodokļu atvieglojumus vai nodokļu atbrīvojumus, kas saņemti apmaiņā pret interešu pārstāvības darbību. Atlīdzība varētu arī ietvert atlīdzību natūrā, piemēram, biroja telpu nodrošināšanu, būvniecību vai uzturēšanu apmaiņā pret interešu pārstāvības pakalpojumiem. Šādās situācijās interešu pārstāvības pakalpojumu sniedzēji būtu atbildīgi par to, lai aplēstu saņemtās atlīdzības vērtību, piemēram, izmantojot tirgus likmes.

(27)Tiesa ir lēmusi, ka būtiska atlīdzības īpašība ir tā, ka tās pamatā ir ekonomiski apsvērumi. Iemaksas organizācijas pamatfinansējumā vai tamlīdzīgs finansiāls atbalsts, piemēram, tāds, kas sniegts trešās valsts piešķirtu dotāciju programmas ietvaros, nebūtu uzskatāms par atlīdzību par interešu pārstāvības pakalpojumiem, ja tie nav saistīti ar interešu pārstāvības darbībām, proti, ja subjekts šo finansējumu saņemtu neatkarīgi no tā, vai tas īsteno konkrētas interešu pārstāvības darbības tās trešās valsts vārdā, kura piešķir šo finansējumu.

(28)Lai nodrošinātu visaptverošu un pārredzamu pārskatu par interešu pārstāvības darbībām kopumā izmantotajām summām, šīs direktīvas izpratnē, gada kopsummās būtu jāiekļauj kopējā gadā saņemtā atlīdzība no trešās valsts subjekta par interešu pārstāvības pakalpojumiem un, ja šāda atlīdzība nav saņemta — ar veikto interešu pārstāvības darbību saistāmo gada izmaksu aplēse. Šo pašu iemeslu dēļ šajās summās būtu arī jāiekļauj apakšuzņēmēju un papildu darbību izmaksas.

(29)Apakšuzņēmēji var tikt klasificēti kā subjekts, kurš veic interešu pārstāvību trešās valsts subjekta vārdā, un līdz ar to uz tiem var attiekties šajā direktīvā noteiktie pienākumi. Administratīvā sloga mazināšanai un atlīdzības divkāršas uzskaites novēršanai, kā arī informācijas nodrošināšanai līgumu ķēdes ietvaros, subjektiem, kuri veic interešu pārstāvības darbības, būtu jānodrošina, ka to līgumi ar apakšuzņēmējiem ietver informāciju par to, ka interešu pārstāvības darbība tiek veikta trešās valsts subjekta vārdā, kā arī pienākumu šo informāciju nodot tālāk, ja darbībai tiek piesaistīti papildu apakšuzņēmēji. Uz šā pamata apakšuzņēmēji būtu jāatbrīvo no šajā direktīvā noteiktā pienākuma reģistrēties un vest uzskaiti, un attiecīgos gadījumos — iecelt juridisko pārstāvi.

(30)Lai veicinātu šajā direktīvā noteikto reģistrācijas prasību ievērošanu, interešu pārstāvības pakalpojumu sniedzējiem būtu jābūt tiesībām pieprasīt subjektam, kura vārdā pakalpojumi tiek sniegti, deklarēt, vai tas ir trešās valsts subjekts. Interešu pārstāvības pakalpojumu sniedzējiem būtu pēc iespējas apzinīgi jāizmanto šīs tiesības, lai izdarītu informācijā balstītas izvēles, ļaujot tiem savas darbības ietvaros pilnībā ievērot šajā direktīvā noteiktās prasības.

(31)Lai atbalstītu pārskatatbildību un veicinātu izpratni par pārstāvētās trešās valsts interesēm, subjektiem, kuri veic interešu pārstāvību trešās valsts subjekta vārdā, būtu jāved noteikta uzskaite. Šajā uzskaitē būtu jāietilpst interešu pārstāvības darbības nolūka aprakstam, jo īpaši norādot lēmumu pieņemšanas procesu, kuru ir plānots ietekmēt, un vēlamo rezultātu. Uzskaitē būtu jāietilpst trešās valsts subjekta identitātei, kas gadījumos, ja šis subjekts ir privātpersona, ir jāsaprot kā privātpersonas pilns vārds. Būtu arī jāglabā līgumu un galvenās sarakstes kopijas, kam ir būtiska nozīme, lai izprastu interešu pārstāvības darbības raksturu, mērķi un ar to saistītās finanšu vienošanās, kā arī informāciju vai materiālus, kas ir būtiski darbības komponenti, piemēram, ar amatpersonām kopīgoti nostājas dokumenti.

(32)Subjektiem, kuri veic interešu pārstāvību trešo valstu vārdā, nebūtu jābūt prasībai glabāt šajos datos ietvertos personas datus ilgāk kā nepieciešams, lai nodrošinātu, ka uzraudzības iestādes var veikt savus uzraudzības un izpildes panākšanas uzdevumus. Šādi dati būtu jāglabā pietiekami ilgi, lai uzraudzības iestādes pamatotos gadījumos varētu iegūt glabātos datus par trešās valsts subjektu un interešu pārstāvības darbību, kā arī gada agregētos datus.

(33)Efektīvas pārraudzības nolūkā subjekti, kuri veic interešu pārstāvību trešās valsts subjekta vārdā un kuriem nav uzņēmējdarbības veikšanas vietas Savienībā, būtu jāieceļ Savienībā dibināts juridiskais pārstāvis un jānodrošina, ka šim juridiskajam pārstāvim ir nepieciešamās pilnvaras un resursi, lai sadarbotos ar attiecīgajām valsts iestādēm.

(34)Pārredzamības prasību saskaņotībai visā iekšējā tirgū subjektiem, kuri veic interešu pārstāvību trešās valsts subjekta vārdā, būtu jāreģistrējas valsts reģistrā savā uzņēmējdarbības vietā. Esošās reģistrācijas atjauninājumi pēc tam būtu veicami šajā valsts reģistrā. Šie reģistri būtu jāizveido, jāved un jāuztur dalībvalstīm. Dalībvalstis šīs direktīvas vajadzībām var izmantot esošos valsts reģistrus ar nosacījumu, ka tiek ievērotas šīs direktīvas prasības. Lai ievērotu valstu kompetenču sadalījumu, dalībvalstīm būtu jābūt tiesībām izveidot vairāk nekā vienu šādu reģistru. Šādos gadījumos dalībvalstīm būtu jānosaka noteikumi, norādot, kurā valsts reģistrā subjektam, kurš veic interešu pārstāvību trešās valsts vārdā, būtu jāreģistrējas. Personas datu apstrādes darbību žurnāli valstu reģistros nebūtu jāglabā ilgāk kā nepieciešams, lai uzraudzītu piekļuves personas datiem likumību, un līdz ar to šim termiņam nevajadzētu pārsniegt vienu gadu.

(35)Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) Nr. 2018/17246 informācija par reģistrācijas pienākumiem un formalitātēm, kas noteiktas šajā direktīvā, ir pieejama Vienotajā digitālajā vārtejā, ar kuru portālā Your Europe tiek izveidota vienas pieturas aģentūra, kas uzņēmumiem un pilsoņiem nodrošina informāciju par noteikumiem un procedūrām vienotajā tirgū visos pārvaldības līmeņos un sniedz tiešu, centralizētu un instruētu pieeju palīdzības un problēmu risināšanas pakalpojumiem, kā arī plašam klāstam pilnībā digitalizētu administratīvo procedūru. Turklāt reģistrācijas procedūra ir pilnībā pieejama tiešsaistē un veidota saskaņā ar vienreizējās iesniegšanas principu, lai atvieglotu datu atkārtotu izmantošanu.

__________________

6 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/1724 (2018. gada 2. oktobris), ar ko izveido vienotu digitālo vārteju, lai sniegtu piekļuvi informācijai, procedūrām un palīdzības un problēmu risināšanas pakalpojumiem, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1024/2012 (OV L 295, 21.11.2018., 1. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/reg/2018/1724/oj).

(36)Ja subjekts, kurš veic interešu pārstāvības darbības trešās valsts subjekta vārdā, ir iedibināts vairākās dalībvalstīs, reģistrācija būtu jāveic tikai tajā dalībvalstī, kura ir subjekta galvenā uzņēmējdarbības vieta. Ar subjekta galveno uzņēmējdarbības vietu saprot vietu, kur subjektam ir galvenais birojs vai juridiskā adrese, kurā tiek īstenotas galvenās saimnieciskās darbības un operatīvā vadība.

(37)Šīs direktīvas vajadzībām reģistrācijā iekļaujamā informācija būtu ierobežojama līdz tai, kas ir nepieciešama, lai nodrošinātu trešo valstu vārdā veiktu interešu pārstāvības darbību pārredzamību un šīs direktīvas efektīvu izpildi. Šādai informācijai būtu jāietver dati par pašu subjektu, kurš veic interešu pārstāvības darbību, trešo valsti, kuras vārdā darbība tiek veikta, šajā direktīvā dotajai definīcijai atbilstošo interešu pārstāvības darbības veicošo apakšuzņēmēju identitāti un informāciju par konkrēto veikto interešu pārstāvības darbību. Attiecīgos gadījumos šeit būtu arī jāietver atsauce uz mediju pakalpojumu sniedzējiem vai tiešsaistes platformām, kurās interešu pārstāvības darbības ietvaros ir izvietota reklāma. Reģistrācijā nebūtu jānorāda informācija par summām vai izcelsmi finansiālam atbalstam, kas saņemts nesaistīti ar interešu pārstāvības darbību.

(38)Lai nodrošinātu, ka uz reģistrācijas vajadzībām iesniegtās informācijas pamata par valsts reģistriem atbildīgās valsts iestādes var turpināt pareizi un precīzi identificēt trešās valstis, kuru vārdā tiek veikta interešu pārstāvība, un cik tiek tērēts par šādām darbībām, Komisijai būtu jādod pilnvaras pieņemt deleģētos aktus informācijas standarta kopas pielāgošanai.

(39)Valstu reģistros reģistrētiem subjektiem, kuri veic interešu pārstāvības darbības trešo valstu vārdā, informācija valsts reģistrā būtu jāatjaunina vismaz reizi gadā. Tomēr, ņemot vērā šādos valsts reģistros glabātās informācijas precizitātes svarīgumu šīs direktīvas piemērošanā un pārraudzībā, jebkādas izmaiņas vai papildinājumi reģistrēta subjekta kontaktinformācijā būtu jāveic ātrāk un jebkurā gadījumā saprātīgā laika periodā.

(41)Subjektiem, kuri veic interešu pārstāvības darbības trešo valstu vārdā, būtu jāspēj pierādīt, ka tie ir izpildījuši reģistrācijas prasības. Pēc reģistrācijas subjektam būtu jāizsniedz valsts reģistrā iekļautās informācijas kopija un unikāls Eiropas interešu pārstāvības numurs (European Interest Representation Number — EIRN). EIRN būtu jākalpo par līdzekli, lai atvieglotu saskaņā ar šo direktīvu reģistrēto subjektu identifikāciju visā Savienībā. Līdz ar to EIRN sastāvam būtu jāļauj identificēt reģistrācijas dalībvalsti un konkrēto valsts reģistru, kurā reģistrācija ir veikta. Reģistrācijas valsts reģistra identifikācijas koda izvēlei būtu jābūt loģiski saprotamai personām, kuras ir pazīstamas ar attiecīgās dalībvalsts kārtību.

(42)Pēc reģistrācijas uzņēmējdarbības vietas dalībvalstī reģistrētiem subjektiem nebūtu jāreģistrējas citā dalībvalstī, pat ja tie tajā uzsāk interešu pārstāvības darbību. Tomēr, lai amatpersonām atvieglotu piekļuvi informācijai par subjektiem, kuri veic interešu pārstāvības darbības un ar kuriem tās varētu mijiedarboties, citām dalībvalstīm, kurās šādas darbības tiks veiktas, savos valsts reģistros būtu jāiekļauj attiecīgo reģistrēto subjektu nosaukumi, to EIRN un saite uz reģistrācijas valsts reģistrā iekļauto informāciju, kas ir publiski pieejama.

(43)Lai nodrošinātu atbilstību reģistrācijas prasībai, uzraudzības iestādēm (ja tām ir uzticama informācija, ka subjekts nav reģistrējies, piemēram, pamatojoties uz trauksmes cēlēja ziņojumu) būtu jābūt iespējai lūgt subjektam iesniegt tikai tādu informāciju, kas ir konkrēti nepieciešama, lai noteiktu, vai tas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā. Šādai informācijai tipiski nebūtu jāpārsniedz tas informācijas apjoms, ar kuru tiešā veidā iespējams pierādīt, vai subjekts ietilpst šīs direktīvas darbības jomā. Tā varētu ietvert tāda veida informāciju, kas paredzēta datu glabāšanas pienākuma ietvaros, ieskaitot saņemtās deklarācijas par to, vai subjekts, kuras vārdā interešu pārstāvības pakalpojums tiek sniegts, ir trešās valsts subjekts. Ja iespējams, būtu jāpieprasa tikai tāda informācija, kam būtu jābūt subjekta rīcībā. Vienlaikus uzraudzības iestādēm, ja tām ir uzticama informācija par iespējamu reģistrācijas pienākumu neievērošanu, būtu jābūt iespējai lūgt subjektam iesniegt informāciju, kas nepieciešama šādas iespējamas neatbilstības izmeklēšanai. Šādai informācijai tipiski nevajadzētu pārsniegt to apjomu, kas nepieciešams, lai konkrēti pierādītu reģistrācijas un datu atjaunošanas prasības ietvaros iesniegtās informācijas pilnīgumu vai precizitāti. Ja iespējams, būtu jāpieprasa tikai tāda informācija, kam būtu jābūt reģistrētā subjekta rīcībā. Jebkurā šādā pieprasījumā būtu jānorāda pamatojums, pieprasītā informācija un iemesli, kādēļ tā nepieciešama, kā arī informācija par pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Šādiem pieprasījumiem nebūtu jāskar valsts iestāžu pilnvaras izmeklēt jebkuru rīcību, kas varētu būt uzskatāma ar noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar valsts vai Savienības tiesību aktiem.

(44)Demokrātiskā pārskatatbildība ir labi funkcionējošu demokrātiju pīlārs. Paredzot pilsoņiem piekļuvi informācijai par subjektiem, kuri iekšējā tirgū veic interešu pārstāvības darbības trešo valstu vārdā, kā arī par trešo valstu subjektiem, ko tie pārstāv, šī direktīva pilsoņiem un citām ieinteresētajām personām ļauj izmantot to demokrātiskās tiesības un pienākumus, tostarp to spēju īstenot demokrātisku kontroli, pilnībā apzinoties, kā interesēs tiek īstenotas interešu pārstāvības darbības, kas varētu būt vērstas uz viņiem vai viņu vēlētajiem pārstāvjiem. Pilsoņu un ieinteresēto personu publiska kontrole jautājumos, kas skar demokrātisko sfēru, atbalsta demokrātisko līdzsvara un atsvara sistēmu. Demokrātiskā pārskatatbildība arī veicina iespēju nodrošināšanu pilsoņiem, lai viņi varētu paust un īstenot savas demokrātiskās izvēles, tostarp, balsojot. Kā vēlētāji arī paši pilsoņi ir būtiski lēmumu pieņēmēji un arī uz viņiem var būt orientēti noteikti interešu pārstāvības pakalpojumi.

(45)Lai nodrošinātu proporcionalitāti, publiskojot personas datus, tie būtu jāierobežo līdz tikai tiem, kas ir absolūti nepieciešami, lai informētu pilsoņus, viņu pārstāvjus un citas ieinteresētās personas par trešo valstu vārdā veiktām interešu pārstāvības darbībām. Papildus tam informācija par gadā deklarētajām summām būtu jāpublisko, izmantojot diapazonus, kuri ir plašāki par tiem, kādi tiek izmantoti, iesniedzot informāciju valsts reģistriem, lai nodrošinātu pilsoņu, viņu pārstāvju un citu ieinteresēto personu informēšanai nepieciešamo detalizācijas līmeni. Informācija, kas ir aktuāla tikai uzraudzības iestādēm, piemēram, par reģistrēto subjektu atbildīgo personu kontaktinformācija, nebūtu jāpublisko.

(47)Lai nodrošinātu to personu aizsardzību, kas konkrētas informācijas publicēšanas dēļ var būt pakļautas savu pamattiesību aizskārumiem, piemēram, represijām pret personām, kuras darbojas reģistrēta subjekta labā, kurš savukārt strādā trešā valstī, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka uzraudzības iestādes spēj pēc pieprasījuma ierobežot daļas vai visas valsts reģistrā ievadītās informācijas publicēšanu. Reģistrētajam subjektam būtu jāpierāda, ka, ņemot vērā visus konkrētā gadījuma attiecīgos apstākļus, publicēšana būtu jāierobežo tādu leģitīmu interešu dēļ kā komercnoslēpums vai nopietns risks, ka publicēšana pakļautu privātpersonu pamattiesību, jo īpaši Hartas 1. pantā (tiesības uz cilvēka cieņu), 2. pantā (tiesības uz dzīvību), 3. pantā (tiesības un personas neaizskaramību), 4. pantā (spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu aizliegums) un 6. pantā (tiesības uz brīvību un drošību) aizsargāto tiesību, pārkāpumiem, piemēram, nolaupīšanai, šantāžai, izspiešanai, uzmākšanās, vardarbībai vai iebiedēšanai. Analīzē būtu jāņem vērā riski darbinieku vai jebkuru personu, kuras strādā reģistrētā subjekta vārdā vai ir saistītas ar to, fiziskai drošībai. Leģitīmās interesēs arī būtu jāietilpst riskiem personām, kuras gūst labumu no reģistrētā subjekta veiktajām darbībām. Uzraudzības iestādes lēmumā būtu jāņem vērā šīs direktīvas mērķi un būtu jābūt iespējai šo lēmumu izskatīt reģistrācijas dalībvalsts tiesā. Uzraudzības iestādes un attiecīgos gadījumos piekritīgās tiesas lēmumi būti jāpieņem bez kavēšanās. Lai sabiedrība varētu zināt, ka reģistrēts subjekts ir ievērojis šajā direktīvā noteiktās reģistrācijas prasības gadījumos, kad ir noteikts datu publicēšanas ierobežojums, datu lauks valsts reģistrā būtu aizstājams ar norādi, ka datu publicēšana ir ierobežota leģitīmu interešu dēļ.

(50)Lai novērstu reģistrēto subjektu stigmatizāciju, publicētie dati būtu jāprezentē faktos balstītā un neitrālā veidā. Papildus tam, veicot šajā direktīvā tām noteiktos uzdevumus, kompetentajām valsts iestādēm būtu jānodrošina, ka tikai no fakta, ka subjekts ir reģistrēts, tam nerodas nekādas negatīvas sekas. Jo īpaši publicēto informāciju nevajadzētu prezentēt kopā ar vai tai pievienojot paziņojumus vai noteikumus, kas varētu radīt neuzticību pret reģistrētajiem subjektiem vai kas varētu atturēt privātpersonas vai juridiskas personas no dalībvalstīm vai trešām valstīm no sadarbības ar tiem vai finansiāla atbalsta sniegšanas tiem. Šādas stigmatizācijas piemēri ietver reģistrēto subjektu negatīvus apzīmējumus vai nievājošus apgalvojumus, kuru mērķis ir mazināt reģistrēta subjekta uzticamību un leģitimitāti, radot iespaidu, ka reģistrēti subjekti vēlas nelikumīgi ietekmēt demokrātiskus procesus.

(51)Ja trešā valsts velta īpaši lielas summas interešu pārstāvībai vai ja subjekts saņem īpaši lielu atlīdzību no viena vai vairākiem trešās valsts subjektiem, pastāv lielāka iespējamība, ka veiktās interešu pārstāvības darbības varētu sekmīgi ietekmēt dalībvalsts vai Savienības kopumā politiskās izvēles. Šādos gadījumos uzraudzības iestādēm būtu jābūt iespējai pieprasīt papildu informāciju no subjektiem, kuri veic interešu pārstāvības darbības trešo valstu vārdā, lai īstenotu stingrāku kontroli.

(52)Lai nodrošinātu šīs direktīvas samērīgu pārraudzību, uzraudzības iestādēm būtu jābūt iespējai lūgt subjektiem, kuri veic interešu pārstāvības darbības trešo valstu subjektu vārdā, sniegt nepieciešamo informāciju, lai izmeklētu iespējamu neatbilstību šajā direktīvā noteiktajai reģistrācijas prasībai. Šajā nolūkā uzraudzības iestādēm būtu jābūt iespējai rīkoties pēc pašu iniciatīvas vai uz trauksmes cēlēja vai citas dalībvalsts uzraudzības iestādes ziņojuma pamata.

(53)Uzraudzības iestādēm būtu jāsadarbojas gan valstu, gan Savienības līmenī. Šai sadarbībai būtu jānodrošina ātra, droša informācijas apmaiņa. Savu uzraudzības uzdevumu izpildei uzraudzības iestādēm būtu jābūt iespējai pieprasīt no reģistrācijas dalībvalsts uzraudzības iestādes reģistrācijā sniegto informāciju, ieskaitot to, kas nav publiski pieejama, un noteiktos gadījumos arī subjekta glabātos datus, kā arī veiktās analīzes. Uzraudzības iestādēm un Komisijai būtu jāsadarbojas, lai nodrošinātu direktīvas īstenošanu. Lai labāk izprastu Savienībā trešo valstu vārdā veikto interešu pārstāvības darbību kopējos apmērus un sadalījumu, Komisijai būtu jābūt iespējai no uzraudzības iestādēm pieprasīt agregētus datus, balstoties uz informāciju, ko reģistrējoties iesniedz subjekti, kuri veic interešu pārstāvību trešo valstu vārdā. Lai visaptveroši uzraudzītu Savienībā trešo valstu vārdā veikto interešu pārstāvības darbību modalitātes un iezīmes, šādos agregētajos datos var iekļaut informāciju, kas reģistros nav publiski pieejama, tostarp personas datus tiktāl, cik tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu efektīvu uzraudzību.

(54)Lai vēl vairāk ierobežotu administratīvo slogu, valsts iestāžu, kā arī uzraudzības iestāžu un Komisijas administratīvā sadarbība un informācijas apmaiņa notiek, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (IMI sistēma), kas dalībvalstu kompetento iestāžu ar vienoto tirgu saistītās politikas jomās administratīvajai sadarbībai izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 1024/20127. IMI sistēmas un valstu reģistru sadarbspēja būtu jānodrošina atbilstoši Eiropas sadarbspējas satvaram.

__________________

7 Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regula (ES) Nr. 1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu, un ar ko atceļ Komisijas Lēmumu 2008/49/EK (“IMI regula”) (OV L 316, 14.11.2012., 1. lpp., ELI; http://data.europa.eu/eli/reg/2012/1024/oj).

(55)Lai palīdzētu Komisijai īstenot tās uzdevumu nodrošināt kompetento valsts iestāžu efektīvu sadarbību un pilnīgu un efektīvu šīs direktīvas īstenošanu, būtu jāizveido padomdevēju grupa. Padomdevēju grupā būtu jāiekļauj viens pārstāvis no katras dalībvalsts uzraudzības iestādes. Padomdevēju grupai būtu jāsniedz konsultācijas par direktīvas īstenošanu, ieskaitot par prasību novērst negatīvas sekas, kas varētu rasties tikai no fakta, ka subjekts ir reģistrēts saskaņā ar šajā direktīvā noteiktajām prasībām. Tai būtu jāsniedz atzinumi, ieteikumi un ziņojumi, kas būtu jāpublicē dalībvalstu ieceltajām kompetentajām valsts iestādēm. Lai nodrošinātu juridisko noteiktību subjektiem, kuri varētu ietilpt direktīvas darbības jomā, padomdevēju grupai jo īpaši būtu jāsniedz Komisijai padomi par iespējamiem norādījumiem par direktīvas darbības jomu, trešās valsts subjekta jēdzienu un darbībām, kuru mērķis ir vai kuru rezultāts var būt šajā direktīvā noteikto pienākumu apiešana. Attiecīgos gadījumos būtu jānodrošina sadarbība ar Eiropas korupcijas apkarošanas tīklu.

(58)Tīša un apzināta līdzdalība darbībās, kuru mērķis ir apiet vai kuru rezultātā tiek apieti šajā direktīvā noteiktie pienākumi, jo īpaši reģistrācijas prasības, būtu jāaizliedz. Šādas darbības ietver slēptu atlīdzību par reprezentācijas pakalpojumiem, uzņēmumu dibināšanu nolūkā slēpt saikni ar trešo valstu valdībām, mākslīgu darbību sadalīšana pa dažādiem subjektiem nolūkā nepārsniegt direktīvā noteiktos sliekšņus.

(59)Lai atturētu no šīs direktīvas prasību neievērošanas un paredzētu par to sankcijas, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka šajā direktīvā noteikto pienākumu pārkāpumi tiek sodīti ar efektīviem, samērīgiem un atturošiem administratīvajiem sodiem. Sankcijām nevajadzētu būt krimināla rakstura. Nosakot sankcijas, būtu jāņem vērā pārkāpuma raksturs, atkārtošanās un ilgums, ņemot vērā sabiedrības intereses, veikto darbību apjomu un veidu, kā arī subjekta, kurš veic interešu pārstāvības darbības, saimniecisko stāvokli. Sankcijām katrā individuālajā gadījumā būtu jābūt efektīvām, samērīgām un atturošām, pienācīgi ievērojot pamattiesības, tostarp vārda brīvību, biedrošanās brīvību, akadēmisko brīvību un zinātnisko pētījumu brīvību, aizsardzības pasākumus un nodrošinot piekļuvi efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, tostarp tiesībām tikt uzklausītam. Tās būtu piemērojamas pēc uzraudzības iestādes agrīna brīdinājuma, izņemot ja pārkāpums ir apiešanas aizlieguma pārkāpums.

(60)Lai grozītu papildu informācijas pieprasīšanas sliekšņus, mainītu reģistrācijas pieteikumā iesniedzamās informācijas sarakstu un lai mainītu dalībvalstu publicētajos ziņojumos iekļaujamās informācijas sarakstu, Komisijai būtu deleģējamas pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanas, arī ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanas tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu9. Konkrēti, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaikus ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

__________________

9 OV L 123, 12.5.2016, 1. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/agree_interinstit/2016/512/oj

(63)Konkrēti Savienības līmeņa sistēma atbalsta kompetentās valsts iestādes to pārraudzības funkciju īstenošanā un citas ieinteresētās personas to lomas īstenošanā demokrātiskajos procesos un palielina Savienības demokrātiju vispārējo noturību pret trešo valstu iejaukšanos. Trešo valstu vārdā veiktu interešu pārstāvības darbību nolūkā radīt ietekmi pārredzamības risināšanai Savienības līmenī ir pievienotā vērtība, jo šādu darbību ticamā pārrobežu rakstura dēļ ir nepieciešama koordinēta pieeja dažādos līmeņos un nozarēs. Sadarbojoties un daloties ar informāciju, dalībvalstis var gūt labāku priekšstatu par šīs parādības vērienu, kas palīdz novērst to, ka trešās valstis varētu savā labā izmantot atšķirības vai nepilnības regulējumā.

(64)Īstenojot direktīvu, dalībvalstīm būtu jātiecas līdz minimumam samazināt administratīvo slogu attiecīgajiem subjektiem un jo īpaši mikrouzņēmumiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/34/ES10 3. panta izpratnē.

__________________

10 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2013/34 (2013. gada 26. jūnijs) par noteiktu veidu uzņēmumu gada finanšu pārskatiem, konsolidētajiem finanšu pārskatiem un saistītiem ziņojumiem, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/43/EK un atceļ Padomes Direktīvas 78/660/EEK un 83/349/EEK (OV L 182, 29.6.2013., 17. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/dir/2013/34/oj).

(65)Šīs direktīvas kontekstā veiktajai personas datu apstrādei, tostarp personas datu apstrādei valsts reģistra vai reģistru uzturēšanai par subjektiem, kuri veic interešu pārstāvību trešo valstu vārdā, piekļuvei personas datiem šādā valsts reģistrā vai reģistros un personas datu apmaiņai dalībvalstu administratīvās sadarbības un savstarpējās palīdzības ietvaros saskaņā ar šo direktīvu, ieskaitot IMI sistēmas izmantošanu un datu glabāšanu saskaņā ar šajā direktīvā noteiktajiem datu glabāšanas pienākumiem, piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/67911 un Regulu (ES) 2018/172512. Jebkādai personas datu apstrādei šādos nolūkos, citastarp, jāatbilst datu minimizēšanas, datu precizitātes un glabāšanas ierobežojuma principiem un datu integritātes un konfidencialitātes prasībām. Dalībvalstīm būtu jānosaka pasākumi likumīgas un drošas apstrādes nodrošināšanai attiecībā uz to valsts reģistrā vai reģistros ietverto personas datu apstrādi atbilstoši attiecīgajiem tiesību aktiem par personas datu aizsardzību.

__________________

11 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/reg/2016/679/oj).

12 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/1725 (2018. gada 23. oktobris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās un par šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 45/2001 un Lēmumu Nr. 1247/2002/EK (OV L 295, 21.11.2018., 39. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/reg/2018/1725/oj).

(69)Saskaņā ar Regulas (ES) 2018/1725 42. panta 1. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, kas XXXX sniedza atzinumu15,

__________________

Mērķis un nolūks

Šī direktīva nosaka saskaņotas prasības attiecībā uz trešo valstu subjektu vārdā veiktām interešu pārstāvības saimnieciskām darbībām nolūkā uzlabot iekšējā tirgus darbību, nodrošinot vienotu pārredzamības līmeni visā Savienībā.

Šīs direktīvas mērķis ir panākt šo pārredzamību tādā veidā, ka tiek novērsta neuzticības rašanās, kas varētu atturēt privātpersonas vai juridiskas personas no dalībvalstīm vai trešām valstīm no sadarbības ar subjektiem, kuri veic interešu pārstāvību trešo valstu subjektu vārdā, vai finansiāla atbalsta sniegšanas tiem.

(1)“interešu pārstāvības darbība” ir darbība, kas tiek veikta nolūkā ietekmēt politikas vai tiesību aktu izstrādi, saturu vai īstenošanu vai publiskos lēmumu pieņemšanas procesus Savienībā, kas jo īpaši varētu tikt veikta, rīkojot vai piedaloties sanāksmēs, konferencēs vai pasākumos, sniedzot pienesumu vai piedaloties apspriešanās vai uzklausīšanā parlamentā, organizējot komunikācijas vai reklāmas kampaņas, organizējot tīklus un masu iniciatīvas, sagatavojot politikas un nostājas dokumentus, tiesību aktu grozījums, sabiedriskās domas aptaujas, apsekojumus vai atklātas vēstules, vai darbības pētniecības un izglītības kontekstā, ja tās tiek konkrēti veiktas ar minēto mērķi;

(2)“interešu pārstāvības pakalpojums” ir interešu pārstāvības darbība, ko parasti sniedz pret atlīdzību, kā norādīts Līguma par Eiropas Savienības darbību 57. pantā;

(4)“trešās valsts subjekts” ir:

(b) publisks vai privāts subjekts, kura darbības, ņemot vērā visus attiecīgos apstākļus, var piedēvēt a) punktā minētam subjektam;

(a) kopējā gadā saņemtā atlīdzība no trešās valsts subjekta par interešu pārstāvības pakalpojumu sniegšanu, ko nemateriālas atlīdzības gadījumā izsaka kā aplēsto vērtību; vai

(9)“par valsts reģistru atbildīgā iestāde” ir valsts iestāde vai struktūra, kura atbild par 9. pantā minētā valsts reģistra uzturēšanu un saskaņā ar šo direktīvu iesniegto reģistrāciju apstrādi;

(a)trešo valstu subjektiem sniegti interešu pārstāvības pakalpojumi;

(b)2. panta 4. punkta b) apakšpunktā minētu trešās valsts subjektu veikta interešu pārstāvības darbība, kas ir saistīta ar vai aizstāj saimnieciska rakstura darbības un tādējādi ir līdzvērtīga šā punkta a) apakšpunktā minētajiem interešu pārstāvības pakalpojumiem.

(a)darbības, ko tiešā veidā veic 2. panta 4. punkta a) apakšpunktā minēti trešās valsts subjekti un kas ir saistītas ar oficiālu pilnvaru izmantošanu, tostarp darbības saistībā ar diplomātisko vai konsulāro attiecību uzturēšanu starp valstīm vai ar starptautiskām organizācijām;

i)konsultācijas trešās valsts subjektam, lai palīdzētu tam nodrošināt, ka tā darbības atbilst spēkā esošajām juridiskajām prasībām;

ii)trešās valsts subjekta pārstāvība saistībā ar samierināšanas vai mediācijas procedūru, kuru īsteno, lai izvairītos no strīdu izskatīšanas vai izlemšanas tiesu vai administratīvā iestādē;

iii)trešās valsts subjekta pārstāvība tiesvedībā;

Attiecībā uz interešu pārstāvības darbībām, kuras ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, dalībvalstis neuztur un neievieš noteikumus, kas atšķiras no šajā direktīvā noteiktajiem, tostarp vairāk vai mazāk striktus noteikumus šo darbību atšķirīga pārredzamības līmeņa nodrošināšanai.

Dalībvalstis nodrošina, ka interešu pārstāvības pakalpojumu sniedzējiem ir iespēja pieprasīt, lai subjekts, kura vārdā pakalpojums tiek sniegts, deklarētu, vai tas ir trešās valsts subjekts.

1.Dalībvalstis nodrošina, ka 3. panta 1. punktā minētie subjekti līgumos ar apakšuzņēmējiem iekļauj informāciju par to, ka interešu pārstāvības darbība ietilpst 3. panta 1. punkta darbības jomā, kā arī pienākumu šo informāciju nodot turpmākiem apakšuzņēmējiem. Apakšuzņēmējiem, kuri ir šādi informēti, nav jāizpilda 7., 8., 10. un 11. panta prasības attiecībā uz interešu pārstāvības darbību, kas tiek veikta saskaņā ar līgumu, kurā šī informācija iekļauta.

2.Dalībvalstis nodrošina, ka, ja apakšuzņēmējs interešu pārstāvības pakalpojumu nodod turpmākiem apakšuzņēmējiem, tas informē galveno darbuzņēmēju vai attiecīgos gadījumos apakšuzņēmēju, ar kuru tam noslēgts līgums par interešu pārstāvības darbības veikšanu, par to, ka par interešu pārstāvības darbību ir noslēgti tālāki apakšlīgumi, un nodrošina, ka līgumos tiek iekļauta informācija par to, ka interešu pārstāvības darbība ietilpst 3. panta 1. punkta darbības jomā.

3.Dalībvalstis nodrošina, ka apakšuzņēmējs galvenajam darbuzņēmējam vai attiecīgos gadījumos apakšuzņēmējam sniedz nepieciešamo informāciju 10. panta prasību izpildei.

7. pants

Uzskaites dokumentācija

3.Dalībvalstis nodrošina, ka juridiskos pārstāvjus ir iespējams saukt pie atbildības par to pārstāvēto subjektu šajā direktīvā paredzēto pienākumu nepildīšanu, neskarot saukšanu pie atbildības un prasības tiesā, kuras var tikt uzsāktas pret minēto subjektu. Dalībvalstis nodrošina, ka 3. panta 1. punktā minētie subjekti savam juridiskajam pārstāvim izsniedz nepieciešamās pilnvaras un pietiekamus resursus, lai garantētu efektīvu un savlaicīgu sadarbību ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm un nodrošinātu to lēmumu izpildi.

2.Valsts reģistru vai attiecīgos gadījumos reģistrus uztur par valsts reģistriem atbildīgās iestādes. Personas datu apstrādes vajadzībām šīs iestādes rīkojas kā pārziņi Regulas (ES) 2016/679 4. panta 7. punkta izpratnē.

Dalībvalstis nodrošina, ka to teritorijā dibināti 3. panta 1. punktā minēti subjekti reģistrējas valsts reģistrā vēlākais brīdī, kad tiek uzsāktas interešu pārstāvības darbības.

3.Ja 3. panta 1. punktā minēts subjektam nav uzņēmējdarbības vietas Savienībā, tas reģistrējas dalībvalstī, kurā ir tā saskaņā ar 8. pantu ieceltā juridiskā pārstāvja uzņēmējdarbības vieta vai, ja tam nav uzņēmējdarbības vietas, dalībvalstī, kur tam ir pastāvīgās dzīvesvietas adrese vai kur tas parasti uzturas.

4.Dalībvalstis nodrošina, ka reģistrācijas vajadzībām subjektam ir jāiesniedz tikai I pielikumā norādītā informācija.

(a)saprātīgā laika periodā informāciju par izmaiņām vai papildinājumiem datos, kas iesniegti saskaņā ar I pielikuma 1. punkta a), b), f (i) un f (ii) apakšpunktiem;

Šī iestāde pieprasījumu izskata piecu darbadienu laikā un svītro reģistrēto subjekti no valsts reģistra, ja tā uzskata, ka subjekts vairs nav klasificējams kā 3. panta 1. punktā minēts subjekts vai ka attiecīgajā gadījumā tam vairs nav jābūt reģistrētam reģistrā, par kuru atbild šī iestāde. Par attiecīgo valsts reģistru atbildīgās iestādes lēmums ir apstrīdams administratīvi vai tiesā reģistrācijas dalībvalstī.

8.Dalībvalstis nodrošina, ka reģistrāciju, atjauninājumus, pieprasījumus tikt svītrotam no reģistra un pieprasījumus saskaņā ar 12. panta 3. punktu var iesniegt elektroniski un bez maksas.

2.Ja reģistrācijas vajadzībām iesniegtā informācija ir nepilnīga vai satur acīmredzamas kļūdas, par valsts reģistru atbildīgā iestāde lūdz subjektam papildināt vai labot savu pieteikumu. Piecu darbadienu laikā pēc atbildes saņemšanas no attiecīgā subjekta par valsts reģistru atbildīgā iestāde vai nu izdara attiecīgu ierakstu savā valsts reģistrā, vai atsakās izdarīt šādu ierakstu un informē attiecīgo subjektu par to, kādēļ pieteikums aizvien ir nepilnīgs vai satur acīmredzamas kļūdas.

3.Pēc ieraksta iekļaušanas valsts reģistrā reģistrētais subjekts nekavējoties un ne vēlāk kā piecu darbadienu laikā no par valsts reģistru atbildīgās iestādes saņem reģistrācijas apstiprinājumu, un tam tiek izsniegts unikāls EIRN, kā arī valsts reģistrā iekļautās informācijas kopija. EIRN formāts ir noteikts II pielikumā.

4.Dalībvalstis nodrošina, ka par reģistrācijas dalībvalsts valsts reģistru atbildīgā iestāde nekavējoties un ne vēlāk piecu darbadienu laikā pēc ieraksta izdarīšanas valsts reģistrā par katru jaunu reģistrāciju paziņo saskaņā ar I pielikuma 2. punkta e) apakšpunktu reģistrācijā norādīto dalībvalstu saskaņā ar 15. panta 1. punktu ieceltajām valsts iestādēm. Šāds paziņojums tiek nosūtīts arī, ja saskaņā ar 10. panta 6. punktu reģistrēts subjekts ir iesniedzis I pielikuma 2. punkta e) apakšpunktā minētās informācijas izmaiņas vai papildinājumus. Paziņojumā norāda reģistrētā subjekta nosaukumu, tā EIRN un saiti uz valsts reģistriem, kur reģistrācija ir veikta.

5.Dalībvalstis nodrošina, ka par valsts reģistru uzturēšanu atbildīgās iestādes dalībvalstīs, kas saņem 4. punktā minēto paziņojumu, tajā ietverto informāciju nekavējoties un ne vēlāk kā piecu darbadienu laikā iekļauj attiecīgajā reģistrā. Informācija par reģistrēto subjektu netiek publicēta, ja reģistrācijas dalībvalsts attiecīgajos valsts reģistros šai informācijai tiek piemērota atkāpe no publicēšanas pienākuma saskaņā ar 12. panta 3. punktu.

9.Ja uzraudzības iestādei ir ticama informācija par subjekta, kas reģistrēts saskaņā ar 15. panta 3. punktu tās jurisdikcijā esošā reģistrā, iespējamu neatbilstību saskaņā ar 10. pantu pieņemtajos valsts noteikumos paredzētajiem pienākumiem, piemēram, neprecīzas informācijas sniegšanu reģistrējoties, tā var subjektam lūgt iesniegt 7. pantā minēto informāciju tādā apjomā, kāds nepieciešams, lai izmeklētu iespējamo neatbilstību.

(c)informācija par pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.

11.Subjekts, kam pieprasījums tiek iesniegts, 10 darbadienu laikā iesniedz saskaņā ar 8. vai 9. punktu pieprasīto informāciju pilnīgā un precīzā veidā.

12.Attiecībā uz šā panta 8. un 9. punktā minētajiem pieprasījumiem ir piemērojami tās dalībvalsts tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kuras uzraudzības iestāde ir izdevusi pieprasījumu.

(a) informācija, ko reģistrētais subjekts ir iesniedzis saskaņā ar I pielikuma 1. punkta a), e), f) (i), f) (ii), h), i), j) un k) apakšpunktiem un 2. punkta a) (i) apakšpunktu un b)–h) apakšpunktu;

3.Dalībvalstis nodrošina, ka 3. panta 1. punktā minētie subjekti var pieteikt atkāpi no 1. punktā minētās datu publicēšanas, iesniedzot pienācīgi pamatotu pieprasījumu. Uzraudzības iestāde pieņem lēmumu par publiskās piekļuves daļēju vai pilnīgu ierobežošanu, ja pieprasījumu iesniegušais subjekts pierāda, ka, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tas ir pamatots ar leģitīmām interesēm, tostarp nopietnu risku, ka publicēšanas gadījumā kādas personas pamattiesības varētu tikt pārkāptas, jo īpaši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 1., 2., 3., 4 vai 6. pantā aizsargātās pamattiesības. Pretējā gadījumā uzraudzības iestāde pieņem lēmumu par pieprasījuma noraidīšanu.

4.Jebkurš saskaņā ar 3. punktu pieņemts lēmums ir apstrīdams, izmantojot tiesiskās aizsardzības līdzekļus reģistrācijas dalībvalstī. Dalībvalstis nodrošina, ka jebkuras izskatīšanas procedūras, ieskaitot tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanu, tiek īstenotas saprātīgā laika periodā un galīgais lēmums tiek pieņemts bez kavēšanās.

6.Dalībvalstis nodrošina, ka, ja 3. punktā minētais lēmums ir stājies spēkā, valsts reģistra ierakstā, uz kuru lēmums attiecas, tiek norādīts, ka publiskā piekļuve ir attiecīgi daļēji vai pilnībā ierobežota.

1.Sākot no [gads pēc transponēšanas termiņa] 31. marta un pēc tam līdz katra gada 31. martam katra dalībvalsts publicē un nosūta Komisijai ziņojumu, kura pamatā ir to valsts reģistros reģistrēto subjektu sniegtā informācija. Šis ziņojums satur tikai šādus datus:

(a)agregētos datus par gada summām, kas iepriekšējā finanšu gadā saņemtas no katras trešās valsts. Šo agregēto datu pamatā būtu jābūt informācijai, kas iesniegta saskaņā ar I pielikuma 2. punkta b) un c) apakšpunktiem;

(b)agregētos datus par gada summām, kas iepriekšējā finanšu gadā saņemtas no katras trešās valsts dalījumā pa organizāciju kategorijām. Šo agregēto datu pamatā būtu jābūt informācijai, kas iesniegta saskaņā ar I pielikuma 1. punkta h) apakšpunktu un 2. punkta b) un c) apakšpunktiem;

(c)trešo valstu subjektu kopskaitu, kas saistāmi ar konkrētu trešo valsti. Šo agregēto datu pamatā būtu jābūt informācijai, kas iesniegta saskaņā ar I pielikuma 2. punkta b) apakšpunktu;

5.Ja dalībvalsts ieceļ vairāk nekā vienu uzraudzības iestādi, tā nodrošina, ka katras iestādes uzdevumi ir skaidri noteikti un tās savu pienākumu izpildē cieši un efektīvi sadarbojas. Dalībvalstis norāda, kurai uzraudzības iestādei adresējama saziņa pārsūtīšanai attiecīgajai iestādei šajā dalībvalstī.

6.Dalībvalstis nodrošina, ka uzraudzības iestāde savu funkciju izpildē ir neatkarīga. Dalībvalstis jo īpaši nodrošina, ka uzraudzības iestādes darbinieki, izmantojot ar šo direktīvu noteiktās pilnvaras:

(a)spēj izpildīt savus pienākumus neatkarīgi, bez politiskas vai cita veida ārējas ietekmes un ne lūdz, nedz pieņem instrukcijas no valdības vai citām publiskiem vai privātiem subjektiem;

7.Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar 1. punktu ieceltajām valsts iestādēm ir visi nepieciešamie līdzekļi, lai veiktu saskaņā ar šo direktīvu tām uzdotos uzdevumus, tostarp pietiekami tehniskie, finanšu un cilvēkresursi.

8.Dalībvalstis nodrošina, ka, veicot saskaņā ar šo direktīvu tām uzdotos uzdevumus, saskaņā ar 1. punktu ieceltās valsts iestādes nodrošina, lai nerastos nekādas negatīvas sekas, tostarp stigmatizācija, tikai no fakta, ka subjekts ir reģistrēts subjekts vai tam ir nosūtīts pieprasījums saskaņā ar 16. panta 3. punktu.

3.Izņemot 11. panta 8. un 9. punktā minētos gadījumus, pieprasījumu var veikt tikai šādos gadījumos un tas drīkst ietvert tikai saskaņā ar 7. pantu glabājamos datus:

(a)gada summa, ko reģistrēts subjekts iepriekšējā finanšu gadā saņēmis no viena trešās valsts subjekta, pārsniedz 1 000 000 EUR;

trešās valsts subjekts, kura vārdā reģistrētais subjekts rīkojas, darbības ir saistāmas ar trešo valsti, kura kādā no pieciem iepriekšējiem finanšu gadiem, ņemot vērā visus trešās valsts subjektus, kuru darbības ir saistāmas ar šo trešo valsti, ir kopā iztērējusi gada summu, kas pārsniedz kādu no šīm vērtībām:

(c)informāciju par pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.

5.Ja uzraudzības iestāde, kas nav reģistrācijas dalībvalsts uzraudzības iestāde, uzskata, ka ir izpildīts kāds no 3. punktā dotajiem nosacījumiem, tā var lūgt reģistrācijas dalībvalsts uzraudzības iestādi no reģistrētā subjekta pieprasīt saskaņā ar 7. pantu glabājamos datus.

Saņemot pieprasījumu saskaņā ar 5. punktu, un ja tā uzskata, ka ir izpildīti 3. punktā dotie nosacījumi, reģistrācijas dalībvalsts uzraudzības iestāde veic pieprasījumu saskaņā ar 3. punktu un saņemto informāciju nosūta uzraudzības iestādei, no kuras tika saņemts pieprasījums. Ja reģistrācijas dalībvalsts uzraudzības iestāde iepriekšējo 12 mēnešu laikā ir veikusi pieprasījumu saskaņā ar 3. punktu, pieprasot to pašu informāciju no tā paša reģistrētā subjekta, tā nosūta šo informāciju uzraudzības iestādei, no kuras pieprasījums tika saņemts, neveicot jaunu pieprasījumu.

8.Attiecībā uz šā panta 3. punktā minētajiem pieprasījumiem ir izmantojami tās dalībvalsts tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kuras uzraudzības iestāde ir veikusi pieprasījumu.

1.Dalībvalstis nodrošina, ka to uzraudzības iestādes sadarbojas ar visu pārējo dalībvalstu uzraudzības iestādēm, kad tas nepieciešams.

(b)attiecīgo faktu aprakstu, šīs direktīvas attiecīgos noteikumus un iemeslus, kādēļ ziņojošajai iestādei ir aizdomas par šīs direktīvas pārkāpumu.

5.Ja galvenās uzņēmējdarbības vietas dalībvalsts uzraudzības iestādei nav pietiekami daudz informācijas, lai rīkotos uz 2. punktā minētā paziņojuma pamata, tā var pieprasīt papildu informāciju no kompetentās iestādes, kura nosūtīja paziņojumu.

6.Saskaņā ar 15. panta 1. punktu iecelto valsts iestāžu, kā arī uzraudzības iestāžu un Komisijas administratīvā sadarbība un informācijas apmaiņa saskaņā ar šā panta 2., 4. un 5. punktu un šīs direktīvas 11. panta 4. punktu, 16. panta 5. un 6. punktu un 18. pantu tiek īstenota, izmantojot ar Regulu (ES) Nr. 1024/2012 izveidoto IMI sistēmu.

18. pants

Pārrobežu informācijas apmaiņa starp uzraudzības iestādēm

(b)atvieglot saziņu un dalīšanos ar informāciju un paraugpraksi par mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu Direktīvas 2013/34/ES 3. panta izpratnē konkrētajām vajadzībām;

(d)ziņot Komisijai par jebkādām atšķirībām šīs direktīvas piemērošanā;

4.Eiropas Parlamenta un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstu, kuras ir Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu17 līgumslēdzējas valstis, pārstāvji var tikt uzaicināti piedalīties padomdevēju grupas sanāksmēs kā novērotāji.

__________________

17 Līgums par Eiropas Ekonomikas zonu (OV L 1, 3.1.1994., 3. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/agree_internation/1994/1/oj).

Dalībvalstis nosaka noteikumus attiecībā uz sankcijām, kas ir ierobežotas līdz administratīviem sodiem, par 3. panta 1. punktā minēto subjektu vai attiecīgos gadījumos to juridisko pārstāvju izdarītiem to valsts noteikumu pārkāpumiem, kas pieņemti, lai transponētu 6., 7., 8., 10, 11., 14., 16. un 20. pantu. Šie noteikumi atbilst šā panta 2.–6. punkta nosacījumiem.

2.Šā panta 1. punktā minēto finansiālo sankciju maksimālā piemērojamā summa uzņēmumiem ir 1 % no to gada globālā apgrozījuma iepriekšējā finanšu gadā, citām juridiskām personām — 1 % no subjekta gada budžeta saskaņā ar pēdējā noslēgtā finanšu gada datiem un privātpersonām — 1000 EUR.

3.Sankcijas katrā individuālajā gadījumā ir efektīvas, samērīgas un atturošas, jo īpaši ņemot vērā pārkāpuma, ar kuru tās saistītas, raksturu, atkārtošanos un ilgumu, kā arī attiecīgos gadījumos 3. panta 1. punktā minētā subjekta, kurš izdarījis pārkāpumu, saimniecisko un tehnisko stāvokli un darbības spējas.

4. Pirms sankciju piemērošanas uzraudzības iestāde izdod brīdinājumu vai izsaka rājienu attiecīgajam subjektam par to, ka tas varētu pārkāpt vai ir pārkāpis šīs direktīvas noteikumus, izņemot, ja šis pārkāpums ir 20. panta pārkāpums.

2.Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus, kas minēti 10. panta 9. punktā, 13. panta 3. punktā un 16. panta 9. punktā, Komisijai piešķir uz nenoteiktu laikposmu no [šīs regulas spēkā stāšanās dienas].

4.Pirms deleģēta akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar katras dalībvalsts ieceltajiem ekspertiem saskaņā ar principiem, kas paredzēti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.

5.Tiklīdz Komisija pieņem deleģētu aktu, tā par šo aktu paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

6.Saskaņā ar 10. panta 9. punktu, 13. panta 3. punktu vai 16. panta 9. punktu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

1.direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunktam pievieno šādu xi) punktu:

2.pielikuma I daļā pievieno šādu K punktu:

Šajā izvērtējumā novērtā direktīvas efektivitāti un samērīgumu. Tajā, citastarp, novērtē nepieciešamību veikt izmaiņas darbības jomā un direktīvā paredzēto aizsardzības pasākumu efektivitāti. Attiecīgā gadījumā tam var pievienot attiecīgus tiesību aktu priekšlikumus.

Vēlākais [18 mēnešus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā] dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis tūlīt dara zināmu Komisijai minēto noteikumu tekstu.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu, vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā šāda atsauce izdarāma.

(a)šādu informāciju par katru trešās valsts subjektu, kura vārdā subjekts veic interešu pārstāvības darbību:

ii)adrese, kurā trešās valsts subjekts veic darījumdarbību, vai — attiecībā uz fiziskām personām — adrese, kurā tas parasti uzturas,

iii) apraksts par subjekta galvenajiem mērķiem, uzdevumiem un interešu jomām,

iv)trešās valsts subjekta reģistrācijas numurs uzņēmumu reģistrā vai pielīdzināms identifikācijas kods, ja tāds ir pieejams;

(b)trešā valsts, kuras vārdā trešās valsts subjekts rīkojas;