1.atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos finansēt humāno palīdzību, ES un tās dalībvalstīm saglabājot globālo līderību uz vajadzībām balstītas humānās palīdzības sniegšanā; uzstāj uz to, ka visām valstīm un konfliktā iesaistītajām pusēm ir pienākums ievērot SHT un starptautiskās cilvēktiesības un nodrošināt to ievērošanu, kā arī tās ir atbildīgas par šo ievērošanu un tās nodrošināšanu, ka par prioritāti ir jānosaka civiliedzīvotāju aizsardzība un ka tiem arī turpmāk jābūt svarīgam ES ārējās darbības, tostarp humānās palīdzības sniegšanas, mērķim; aicina ES arī turpmāk stiprināt neapspriežamo humanitāro principu – cilvēciskuma, objektivitātes, neitralitātes un neatkarības – svarīgumu, jo tie tiek pakļauti arvien lielākiem izaicinājumiem, un aktīvi atbalstīt SHT ievērošanu, piemērojot uz noteikumiem un vajadzībām balstītu humanitāro pieeju un atturoties no partnerībām, kas mazina šo principu nozīmīgumu; ņemot vērā pašreizējo tendenci atņemt prioritāti humānajai palīdzībai, it īpaši tai, ko sniedz sievietēm un meitenēm, atgādina, ka saskaņā ar LES 3. panta 5. punktu ES veicina cilvēktiesību aizsardzību un veicina starptautisko tiesību, tostarp ANO Statūtos noteikto principu, stingru ievērošanu un pilnveidošanu, kā arī saskaņā ar LES 2. pantu atbalsta dzimumu līdztiesību kā vienu no tās pamatprincipiem; uzsver, ka ir svarīgi veicināt vispārēju piekļuvi seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumiem, kas ir daļa no ES humanitārās rīcības un ES apņemšanās nodrošināt piekļuvi reproduktīvās un mātes veselības aprūpes pakalpojumiem;

2.pauž satraukumu par SHT pārkāpumu skaita pieaugumu pēdējos gados, par dažiem no kuriem ir ziņots kā par stratēģiskām karadarbības metodēm; pauž nožēlu par humanitārās telpas sašaurināšanos un SHT un humanitāro principu ievērošanas mazināšanos, jo šie procesi rada būtiskus šķēršļus dzīvību glābjošas palīdzības sniegšanai vairākās konfliktu skartās vietās; stingri nosoda satraucošo pret civiliedzīvotājiem un viņu izdzīvošanai nepieciešamo infrastruktūru vērsto uzbrukumu skaita pieaugumu un uzbrukumus humānās palīdzības darbiniekiem; nosoda kliedzošo nevērību pret medicīnas iestāžu un to aprīkojuma aizsardzību, jo gandrīz visu konfliktu laikā tiek veikti uzbrukumi slimnīcām, tādējādi pārkāpjot ANO Drošības padomes 2016. gada 3. maija Rezolūciju Nr. 2286(2016) par ievainoto un slimo personu, kā arī medicīniskā un humānās palīdzības personāla aizsardzību bruņotos konfliktos; prasa saukt pie atbildības par šādiem sistemātiskiem uzbrukumiem atbildīgās personas un aicina ES apsvērt iespēju noteikt sankcijas pret valsts vai nevalstiskiem dalībniekiem, kas tīši kavē piekļuvi humānajai palīdzībai;

3.aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt darbības SHT pārkāpumu novēršanai un pievērsties nepilnībām SHT pārkāpumu uzraudzībā, izmantojot objektīvu un neatkarīgu datu vākšanu un efektīvāku, uz pierādījumiem balstītu aizstāvību, lai sauktu pie atbildības nozieguma izdarītājus; aicina Komisiju atbalstīt mehānismus, kas paredzēti ar piekļuvi humānajai palīdzībai saistītu izaicinājumu uzraudzībai konfliktu skartās teritorijās un ziņošanai par tiem;

4.atzinīgi vērtē ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2730(2024) par humānās palīdzības darbinieku un ANO un saistītā personāla aizsardzību bruņotos konfliktos; uzsver SHT noteikto pienākumu respektēt un aizsargāt humānās palīdzības personālu, kā arī to, ka ir svarīgi atbalstīt neatkarīgu, neitrālu un objektīvu humanitāro rīcību, aizsargājot humanitāro telpu no tiešiem uzbrukumiem, terorisma apkarošanas politikas un sankciju režīmu neplānotas ietekmes, politizācijas un maldinošiem vēstījumiem;

5.prasa veikt konkrētus pasākumus, lai nodrošinātu humānās palīdzības darbinieku drošības un drošuma aizsardzības pasākumu efektīvu īstenošanu saskaņā ar ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2730(2024), tostarp noteikt pienākumu nodrošināt izmeklēšanu, pārredzamību un SHT pārkāpumu objektīvu izmeklēšanu; uzsver nepieciešamību ņemt vērā to, ka vietējie darbinieki – kas saskaras ar paaugstinātu risku drošumam un drošībai – ir mazāk aizsargāti, un nodrošināt viņiem īpašu aizsardzību; aicina Komisiju atbalstīt drošuma un drošības pasākumus humānās palīdzības darbinieku aizsardzībai un pieprasīt atbildību par uzbrukumiem, kas vērsti pret viņiem; atkārtoti norāda, ka liela nozīme ir ātras reaģēšanas mehānismiem, kas, balstoties uz tādiem piemēriem kā iniciatīva “Aizsargāsim palīdzības darbiniekus”, piedāvā tūlītēju finansiālu, juridisku un psihosociālu palīdzību humānās palīdzības darbiniekiem, kuri saskaras ar aizturēšanu, iebiedēšanu vai citiem ar drošību saistītiem incidentiem;

6.pauž bažas par pieaugošajiem draudiem cilvēktiesību aizstāvjiem un brīvprātīgajiem humānās palīdzības sniedzējiem, viņu vajāšanu un viņu darba kriminalizēšanu konfliktu un krīžu skartajās vietās; prasa ES noteikt viņu aizsardzību par vienu no savas humanitārās iesaistes prioritātēm; pauž nožēlu par arvien biežākajiem mēģinājumiem bez leģitīma pamata bažām kriminalizēt humānās palīdzības sniegšanu, it īpaši dzīvību glābjošus intervences pasākumus, kas paredzēti cilvēkiem, kuri bēg no konflikta, vardarbības, vajāšanas vai nabadzības; prasa pieņemt aizsargājošu tiesisko regulējumu, lai risinātu palīdzības sniegšanas kriminalizēšanas problēmu, apkarotu nesodāmību un sankciju režīmos iekļautu ar humāno palīdzību saistītus izņēmumus, kā arī pieņemt pasākumus, lai novērstu humānās palīdzības darbinieku veiktā darba kriminalizēšanu terorisma apkarošanas tiesību aktos;

7.apstiprina savu atbalstu multilaterālismam, kurā centrālā loma ir ANO; uzsver, ka ES darbībām ir jābūt koordinētām un saskaņotām ar starptautiskām struktūrām, un aicina Komisiju turpināt sniegt izšķiroši svarīgu atbalstu dažādām ANO vienībām humānās palīdzības jomā, lai uzturētu humanitāro principu un SHT ievērošanu; atkārtoti apstiprina pienākumu ievērot ANO vienību pilnvaras un atvieglot to īstenošanu un stingri nosoda jebkādus mēģinājumus kavēt, ierobežot vai mazināt ANO aģentūru spēju efektīvi pildīt savus humanitāros pienākumus;

8.uzsver nepieciešamību steidzami risināt bezprecedenta humanitāro krīzi Sudānā un Kongo Demokrātiskajā Republikā (KDR), kuras ir vienas no nopietnākajām pašreizējām krīzēm pasaulē, par ko liecina tas, ka vienai trešdaļai Sudānas iedzīvotāju ir steidzami nepieciešama humānā palīdzība un daudzās tās daļās ir konstatēts satraucošs pārtikas trūkuma līmenis un pat bads; līdzīga situācija ir KDR, kur humānā palīdzība ir nepieciešama 21 miljonam cilvēku; aicina visas konfliktā iesaistītās puses nodrošināt drošu un netraucētu piekļuvi humānajai palīdzībai saskaņā ar humanitārajiem principiem un respektēt un aizsargāt humānās palīdzības personālu; turklāt prasa ES un tās dalībvalstīm palielināt humāno palīdzību Sudānai un KDR, kā arī to kaimiņvalstīm un it īpaši finansēt atbalsta sniegšanu personām, kuras pārcietušas ar konfliktiem saistītu seksuālu vardarbību, vietējās noturības un aizsardzības programmas un programmas, kas veicina sieviešu un bērnu tiesības un dzimumu līdztiesību;

9.uzsver, ka humāno palīdzību un līdz ar to badu nekādā gadījumā nedrīkst politizēt un izmantot kā ieroci un ka tai būtu jāsasniedz civiliedzīvotāji, kuriem tā ir nepieciešama, bez šķēršļu likšanas un manipulēšanas, pilnībā ievērojot SHT; atkārtoti norāda, ka sadales vietas, civiliedzīvotāji, humānās palīdzības darbinieki un medicīniskais personāls ir jāaizsargā un tie nedrīkst kļūt par militāras darbības mērķi; pauž sašutumu par 508 humānās palīdzības darbinieku nogalināšanu, kā arī par atkārtotajiem uzbrukumiem slimnīcām un humānās palīdzības konvojiem; stingri iebilst pret jebkādu tādu palīdzības sadales sistēmu Gazā, kas nav savienojama ar humanitārajiem principiem; pauž nožēlu par to, ka šādas sadales sistēmas dēļ ir nogalināti vairāk nekā tūkstotis palestīniešu, kas meklēja palīdzību; pieprasa starptautisku reakciju un izmeklēšanu, lai nodrošinātu saukšanu pie atbildības par iespējamiem starptautisko tiesību pārkāpumiem, kas notikuši Gazas Humānās palīdzības fonda pārvaldītajās vietās;

10.prasa nodrošināt netraucētu, ANO koordinētu liela mēroga humanitārās palīdzības sniegšanu saskaņā ar humanitārajiem principiem; prasa atvērt visas attiecīgās robežšķērsošanas vietas, atgādinot, ka piekļuves dzīvību glābjošai humānajai palīdzībai liegšana ir kolektīva sodīšana, kas ir kara noziegums; uzsver, ka saskaņā ar LESD 214. pantu steidzami ir jānodrošina pilnīga, ātra, droša un netraucēta piekļuve Gazas joslai un visā tās teritorijā visām starptautiskajām humānās palīdzības struktūrām un it īpaši tām, kas ir daļa no ANO tīkla; uzsver Apvienoto Nāciju Organizācijas Palīdzības un darba aģentūras Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos (UNRWA) centrālo lomu humānās palīdzības sniegšanā palestīniešu bēgļiem un pauž nožēlu par mēģinājumiem to deleģitimizēt; prasa pilnībā atjaunot UNRWA pilnvaras un finansēšanu – pastāvot stingrai uzraudzībai un pārskatatbildībai –, nodrošinot ilgtermiņa, ilgtspējīgu, daudzgadu un paredzamu finansējumu reformētajai UNRWA, lai sniegtu vitāli svarīgus pakalpojumus palestīniešu bēgļiem, un novēršot turpmākas humanitārās krīzes;

11.prasa arī saglabāt un pat pastiprināt ES humāno palīdzību civiliedzīvotājiem, kurus skāris Krievijas agresijas karš pret Ukrainu, īpašu uzmanību pievēršot iekšzemē pārvietoto personu, bēgļu, vecāka gadagājuma cilvēku un bērnu, tostarp no deportācijas uz Krievijas Federāciju un okupētajām teritorijām cietušo, vajadzībām;

12.it īpaši uzsver stāvokli Afganistānā, kas saskaras ar smagu un sarežģītu humanitāro krīzi un kur vairāk nekā 23,7 miljoniem cilvēku ir nepieciešama palīdzība; atzīmē, ka situācija valstī, visticamāk, pasliktināsies vēl vairāk bēgļu izraidīšanas no Pakistānas un Irānas un reģionā valdošās nestabilitātes dēļ; atzinīgi vērtē ES apņemšanos sniegt atbalstu 266 miljonu EUR apjomā un prasa veikt mērķtiecīgas darbības vietējā līmenī, lai palīdzētu sievietēm un meitenēm;

13.atkārtoti aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm, Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un ES īpašajiem pārstāvjiem (ESĪP), apspriežoties ar humānās palīdzības sniedzējiem, izstrādāt ES humanitārās diplomātijas stratēģiju, lai pastiprinātu centienus un nodrošinātu sistemātiskāku un saskaņotāku pieeju humanitārajai diplomātijai un vienlaikus pielāgotos pastāvīgi mainīgajiem apstākļiem, izmantojot visus pieejamos instrumentus – šajā nolūkā ar politiska dialoga palīdzību maksimāli izmantojot ES politisko un ekonomisko ietekmi un tirdzniecības un palīdzības sniegšanas attiecības –, lai nodrošinātu piekļuvi humānajai palīdzībai, aizsargātu humānās palīdzības darbiniekus un saglabātu humānās palīdzības telpu bruņotos konfliktos, tostarp, risinot sarunas par karadarbības pārtraukšanu, humanitārajām pauzēm, drošas pārvietošanās kanāliem civiliedzīvotājiem un pirmās nepieciešamības preču piegādi aktīva konflikta zonās; mudina Komisiju kopā ar dalībvalstīm, EĀDD un ESĪP nodrošināt, ka augsta līmeņa humanitārās jomas diplomāti sistemātiski tiek informēti par humānās palīdzības sniedzēju – ar kuriem būtu regulāri jāapspriežas – operacionālo pieredzi;

14.aicina Komisiju pastiprināt darbības, kuru mērķis ir, izmantojot datu vākšanu un efektīvāku, uz pierādījumiem balstītu aizstāvību, novērst SHT pārkāpumus un trūkumus SHT pārkāpumu uzraudzībā;

15.uzsver, ka ir nepieciešama neatkarīga humānās palīdzības sniedzēju piekļuve visiem ar migrāciju saistītajiem objektiem, tostarp aizturēšanas centriem, karstajiem punktiem un neoficiālajām pierobežas zonām, kurās sievietes un LGBTIQ+ personas saskaras ar paaugstinātu vardarbības un ekspluatācijas risku, kā arī pamatpakalpojumu, tostarp seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes, atteikuma risku; prasa šādās vietās ieviest pārredzamus uzraudzības un pārskatatbildības mehānismus;

16.atzinīgi vērtē ierosinājumu palielināt instrumentam “Eiropa pasaulē” paredzēto humānās palīdzības finansējumu līdz 25 miljardiem EUR un prasa nākamajā DFS ievērojami palielināt humānās palīdzības finansējumu un nodrošināt, ka tas ir pietiekams, paredzams un ilgtspējīgs, un vienlaikus uzsver, ka būtu jāierobežo elastība humānās palīdzības jomā, it īpaši, ņemot vērā pieaugošo starpību starp vajadzībām pēc humānās palīdzības un tai piešķirto finansējumu, un prasa arī palielināt ES interesi veicināt globālā miera panākšanu, stabilitāti un tās kā uzticama humānās palīdzības sniedzēja, kas savā darbībā balstās uz humanitārajiem principiem, starptautisko ticamību; stingri iesaka visām ES institūcijām un dalībvalstīm strādāt pie tā, lai veicinātu starptautisko sadarbību nolūkā kopīgi risināt globālus humanitāros izaicinājumus, it īpaši globālo pārtikas trūkumu;

17.aicina Komisiju saglabāt humānajai palīdzībai paredzētas īpašas budžeta pozīcijas un instrumentus, lai ievērotu neitralitātes, neatkarības un objektivitātes principu; iebilst pret nākamajā DFS ierosināto ES humānās palīdzības instrumenta apvienošanu ar Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentu “Eiropa pasaulē” un uzsver – ir jānodrošina, ka rezerve palīdzībai ārkārtas gadījumos ir pietiekama, lai nepieciešamības gadījumā reaģētu gan uz iekšējām, gan ārējām vajadzībām;

18.prasa Komisijai nodrošināt, ka nākamajā DFS pastiprinātā elastība nāk par labu ES humanitārajai rīcībai, šajā nolūkā palielinot pārredzamību, un ka šī elastības pastiprināšana nenotiek uz neitralitātes, ietekmes, ticamības un paredzamības rēķina; atgādina, ka pārredzamība ir ļoti svarīga, lai nodrošinātu, ka nākamā DFS ir aizsargāta pret līdzekļu ļaunprātīgu izmantošanu, krāpšanu un tiesiskuma principu un ES vērtību neievērošanu un ka ES finansētā humānā un attīstības palīdzība sasniedz tos civiliedzīvotājus, kuriem tā ir nepieciešama; aicina Komisiju pastiprināt savus uzraudzības mehānismus un nodrošināt vietējo partneru stingru atlasi, līdzekļu izmantošanas stingru uzraudzību un ciešāku sadarbību ar dalībvalstīm un starptautiskajiem dalībniekiem, lai novērstu līdzekļu novirzīšanas vai ļaunprātīgas izmantošanas risku; prasa ieviest stingrākus demokrātiskās uzraudzības mehānismus attiecībā uz humānajai palīdzībai paredzētā ES finansējuma piešķiršanu un izmantošanu, ņemot vērā pilsoniskās sabiedrības organizāciju ieteikumus ES finansēto humānās palīdzības operāciju uzraudzībā un izvērtēšanā;

19.atkārtoti apgalvo, ka ES kā globāla humānās palīdzības sniedzēja uzticamība būs atkarīga no tā, vai tā saglabās savu apņēmīgo, uz principiem balstīto, ilgstošo un iekļaujošo saistību uzņemšanos attiecībā uz reģioniem, kurus piemeklējusi humanitāra krīze, tostarp vietās, kur ir nestabila situācija, un aizmirstas krīzes gadījumos; atkārtoti norāda, ka humāno palīdzību nedrīkst pakārtot ģeopolitiskiem, migrācijas kontroles un drošības mērķiem, un brīdina no humanitārās rīcības instrumentalizēšanas, to izmantojot ES vai tās dalībvalstu ārpolitikas mērķu sasniegšanai;

20.atkārtoti aicina Komisiju izstrādāt saskaņotāku pieeju aizmirstām krīzēm un atskaitīties par savu apņemšanos 15 % no tās sākotnējā humānās palīdzības gada budžeta atvēlēt aizmirstām krīzēm un nepieļaut līdzekļu pārvietošanu no krīzēm, kurām jau tāpat ir nepietiekams finansējums; aicina Padomi labāk koordinēt dalībvalstu uzmanības veltīšanu un atbalstu šādām krīzēm;

21.vērš uzmanību uz īpašajiem izaicinājumiem, ar ko saskaras personas ar invaliditāti un viņu ģimenes humānās palīdzības pieejamības ziņā; uzsver, ka, neraugoties uz bērnu ievērojamo īpatsvaru OAP saņemošo valstu iedzīvotāju vidū un to, ka investēšana bērnos – ne tikai atsevišķās nozares prioritātēs – veicina viņu un kopienas, kurā viņi dzīvo, ilgstošu dzīves līmeņa uzlabošanos, bērniem pašlaik ir paredzēta tikai neliela daļa no OAP (12 %); uzsver, ka visos humānās palīdzības sniegšanas posmos, tostarp sagatavošanā, ārkārtas palīdzības sniegšanā un atveseļošanā, ir svarīgi par prioritāti noteikt bērniem specifiskas vajadzības, it īpaši izglītību un bērnu aizsardzību; uzsver, ka bērnu tiesību un labklājības aizsardzība ir svarīga ilgtermiņa noturībai un ilgtspējīgai attīstībai; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt īpašus finansēšanas, plānošanas un koordinēšanas mehānismus, lai apmierinātu specifiskās bērnu vajadzības humanitāras krīzes skartās vietās;

22.uzsver, ka, ņemot vērā valstu atbildību par pietiekama un ilgtspējīga finansējuma nodrošināšanu, publiskajam finansējumam arī turpmāk vajadzētu vienam no galvenajiem humānās palīdzības finansēšanas avotiem, vienlaikus atzīstot, ka ar publisko finansējumu vien nepietiks, lai novērstu humānās palīdzības finansējuma trūkumu, un uzsverot, ka ir jāapsver jauni finansējuma avoti, tostarp privātais sektors; tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis paplašināt līdzekļu bāzi, atbalstot inovatīvu pieeju un partnerību izstrādi, lai novērstu humānās palīdzības finansējuma trūkumu, šajā nolūkā sadarbojoties ar starptautiskām finanšu institūcijām, daudzpusējām attīstības bankām, privāto sektoru – ar nosacījumu, ka jebkāda privātu dalībnieku iesaiste atbilst humanitārajiem principiem un ka tiek nodrošināta pilnīga pārredzamība, – un zinātnieku aprindām, lai papildinātu starptautisko publisko humāno palīdzību un novērstu globālo humānās palīdzības finansējuma trūkumu; aicina Komisiju un dalībvalstis izpētīt progresīvus un ilgtspējīgus humānās palīdzības finansēšanas mehānismus; uzsver nepieciešamību sadarboties ar jaunām līdzekļu devējām valstīm, lai palielinātu to ieguldījumu humānās palīdzības sniegšanā;

23.atzinīgi vērtē ANO sākto humānās palīdzības pārjaunošanu un uzsver, ka tā ir jāizmanto kā iespēja nostiprināt humanitāros principus un tādu sistēmu, kas balstās uz vajadzībām un ir orientēta uz cilvēkiem, nevis kas tiecas tikai uz izmaksu samazināšanu; uzsver, ka līdzās efektivitātes un piemērotības izvirzītajam mērķim palielināšanai vienlīdz svarīgi ir nodrošināt pārskatatbildību par rezultātiem un ka centrāla loma joprojām ir izšķiroši svarīgiem elementiem, tādiem kā aizsardzības pilnvaras un pasākumi ar dzimumu saistītas vardarbības novēršanai, jo tie palīdz glābt dzīvību;

24.atzinīgi vērtē Komisijas būtiskos centienus padarīt humānās palīdzības piegādes ķēdes efektīvākas un piemērotākas izvirzītā mērķa sasniegšanai, ņemot vērā to, ka ar tām saistītās izmaksas ir gandrīz 70 % no humānās palīdzības sniegšanas izmaksām, kas tās padara par kritiski svarīgu jomu, kurai jāpievērš īpaša uzmanība pieaugošā finansējuma trūkuma novēršanā; mudina Komisiju turpināt izstrādāt un atbalstīt stratēģisku pieeju piegādes ķēdēm;

25.aicina dalībvalstis pildīt savu kolektīvo apņemšanos vismaz 0,7 % no nacionālā kopienākuma (NKI) atvēlēt OAP, lai sasniegtu noteikto mērķrādītāju, proti, līdz 2030. gadam panākt, ka 0,2 % no NKI tiek atvēlēti OAP vismazāk attīstītajām valstīm, un 10 % no OAP piešķirt humanitārajai rīcībai; aicina Komisiju nodrošināt, ka ar humāno palīdzību tiek pienācīgi apmierinātas sieviešu un meiteņu vajadzības, tādējādi kalpojot par stratēģisku investīciju, kam sniedz ilgtermiņa labumu visiem, un tajā pašā laikā pauž nožēlu par to, ka sieviešu tiesību organizācijām joprojām sistemātiski trūkst finansējuma un tās saņem mazāk nekā 1 % no globālās OAP23 ODI politikas kopsavilkuma dokuments “Where next for feminist foreign policy on funding feminist movements?”, - https://media.odi.org/documents/ODI-ET-FundingMovements-PB-EN-May24-Final.pdf, 2024. gada maijs.;

26.pauž bažas par iespējamo ES delegāciju personāla samazināšanu, tostarp trešās valstīs, kur tiek sniegta ievērojama humānā palīdzība; uzskata, ka, gluži pretēji, ir svarīgi stiprināt šīs struktūras visaugstākā riska valstīs;

27.uzsver, ka, ņemot vērā nestabilo situāciju dažādību, ir nepieciešama īpaši pielāgota pieeja un specifiski finanšu instrumenti, kas veicina humānās palīdzības sniedzēju, attīstības jomas dalībnieku un miera veicinātāju saskaņotu rīcību, vienlaikus ievērojot skaidri noteikto pilnvarojumu uz principiem balstītai humanitārai rīcībai, īpašu uzmanību veltot sadarbībai ar vietējiem dalībniekiem un to iespēju palielināšanai gan lēmumu pieņemšanā, gan programmu īstenošanā; aicina Komisiju un dalībvalstis saglabāt un pat pastiprināt saistību uzņemšanos attiecībā uz vietām, kur valda nestabila situācija, un konfliktu skartām vietām;

28.aicina Komisiju saskaņā ar savu 2026. gada darba programmu pieņemt paziņojumu par humāno palīdzību, kurā galvenā uzmanība būtu veltīta vērienīgai, uz cilvēkiem orientētai un integrētai pieejai nestabilitātei, un mehānismiem tās īstenošanai, un apspriesties ar Parlamentu par šīs stratēģijas sagatavošanu un īstenošanu; atzinīgi vērtē Komisijas paziņoto nodomu izstrādāt integrētu stratēģiju nestabilitātes un konfliktu novēršanai; uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt šādu stratēģiju – tās īstenošanai paredzot atbilstoši situācijai pielāgotu finansējumu –, kurā uzmanība būtu veltīta savstarpējiem saistītajiem miera, attīstības, rīcības klimata jomā un humanitāro vajadzību izaicinājumiem, tostarp, ciešāk sadarbojoties ar vietējo privāto sektoru un vienlaikus pilnībā ievērojot humanitāros principus; saistībā ar šo stratēģiju aicina Komisiju ņemt vērā dzimumu dimensiju;

29.aicina Komisiju nodrošināt, ka valstis neiestrēgst bezgalīgā humānās palīdzības ciklā, bet gan drīzāk var pāriet uz ilgtspējīgu attīstību, lai stiprinātu vietējās kopienas un novērstu atkarību no ārējām piegādēm, finansējot tādus svarīgus pakalpojumus kā izglītība, veselības aprūpe un pamatinfrastruktūra, tostarp “Global Gateway” ietvaros, taču ne tikai, jo tai piemīt potenciāls veicināt virkni savstarpēji saistītu IAM īstenošanu, izmantojot vairākus finansējuma avotus, tostarp privātā sektora investīcijas, un ievērojot sociālos un vides standartus, kas varētu paātrināt izaugsmi, pienācīgu darbvietu radīšanu un nabadzības un ienākumu nevienlīdzības mazināšanu, nodrošinot noturīgāku un iekļaujošāku attīstību, kurā neviens nav atstāts novārtā; aicina Komisiju izmantot ES sadarbības instrumentus vietējās attīstības plāniem, izmantojot īpašus mērķtiecīgus projektus, kurus dalībvalstis jau ir izmēģinājušas un pārbaudījušas;

30.atgādina, ka klimata pārmaiņas ir viens no galvenajiem faktoriem, kas izraisa konfliktus, sausumu, badu un migrāciju; uzsver, ka jūras līmeņa celšanās var radīt eksistenciālus draudus mazajām salu attīstības valstīm, kas ir to pasaules valstu vidū, kuras ir vismazāk aizsargātas pret klimata pārmaiņām;

31.aicina ES panākt progresu trīskāršās saiknes īstenošanā, lai novērstu krīžu galvenos cēloņus un atbalstītu noturības veidošanu, it īpaši nestabilās un konfliktu skartās vietās, atbalstot vietējās organizācijas, tostarp jauniešu un sieviešu vadītas organizācijas un ticības organizācijas, kurām ir svarīga loma reaģēšanā uz humanitāru krīzi, un nodrošinot to pilnīgu, vienlīdzīgu un būtisku līdzdalību humānās palīdzības programmu ciklā un lēmumu pieņemšanas telpā visos līmeņos;

32.aicina Komisiju izpildīt savu apņemšanos līdz 2027. gadam vismaz 25 % no humānās palīdzības finansējuma novirzīt vietējiem dalībniekiem, tostarp, izmantojot valsts līmenī pārvaldītus apkopotus līdzekļus un citus finansēšanas mehānismus, kuros prioritāte tiek piešķirta vietējiem dalībniekiem, kā arī izpētīt, kā piešķirt dotācijas tieši vietējām organizācijām, un palīdzēt stiprināt to spēju izpildīt regulatīvās, pārredzamības un pārskatatbildības prasības; aicina ES par prioritāti piešķirt finansējumam, kas paredzēts vietējām organizācijām, kuras sniedz palīdzību jauniešiem, sievietēm, cilvēkiem ar invaliditāti, LGBTQI+ personām un citām neaizsargātām grupām;

33.aicina Komisiju nākamajā DFS prioritāti piešķirt daudzgadu finansējumam konfliktu novēršanai un miera veidošanai, lai nodrošinātu, ka tiek ievērota saikne starp humanitārajiem un reaģēšanas uz krīzi mehānismiem un ilgāka termiņa miera veidošanas un attīstības plānošanu; uzsver, ka ir svarīgi stiprināt koordinācijas mehānismus vietējā līmenī visās ES humanitārajās, attīstības un miera veidošanas darbībās, lai nodrošinātu vienotu un saskaņotu iznākumu, tostarp, izmantojot Eiropas komandas pieeju; uzsver arī ES un ANO partnerības nozīmi saiknes starp humāno palīdzību, attīstību un mieru stiprināšanā, īpašu uzmanību veltot meitenēm un jaunietēm, cilvēkiem ar invaliditāti, bērniem un vecāka gadagājuma cilvēkiem neaizsargātā situācijā, un ES finansējuma nozīmi ANO sistēmai; uzskata, ka strukturālā nevienlīdzība joprojām ietekmē humanitāro intervenču varas dinamiku, piekļuvi finansējumam un līdzdalību lēmumu pieņemšanā; prasa īstenot iekļaujošāku, taisnīgu un uz tiesībām balstītu pieeju ES humānās palīdzības politikai, vadošo lomu vairāk uzņemoties vietējiem un vēsturiski marginalizētiem dalībniekiem;

34.atzīmē, ka preventīva rīcība vietās ar augstu krīzes risku pirms humanitārās krīzes iestāšanās ir efektīvs veids, kā novērst vai mazināt humanitārās vajadzības nākotnē, kā arī atbalstīt kopienu spēju absorbēt satricinājumus un pielāgoties tiem, un veidot savu noturību; mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka tiek saglabātas investīcijas profilakses pasākumos, preventīvā rīcībā un sagatavotībā katastrofām, lai mazinātu krīzes ietekmi uz iedzīvotājiem un sistēmām;

35.uzstāj, ka ir nepieciešama uz faktiem balstīta pieeja preventīvai rīcībai, it īpaši vietās, kur valda nestabila situācija, un pret klimata pārmaiņām neaizsargātas vietās, lai palielinātu kvalitatīvu datu un riska analīzes pieejamību nolūkā uzlabot agrīnās brīdināšanas sistēmas un integrēt riska prognozes humānās palīdzības plānošanā;

36.mudina dalībvalstis ievērojami palielināt investīcijas vietēji vadītā un integrētā preventīvā rīcībā, kas izpaužas, piemēram, kā investēšana agrīnās brīdināšanas sistēmās, riska analīzē un kopienu noturībā, un to klimata jomas līdzekļu daļas palielināšana, kuri paredzēti noturības un pielāgošanās spējas uzlabošanai valstīs un reģionos, kas visvairāk pakļauti katastrofu riskam, un vienlaikus uzsver, ka liela nozīme ir dažādu dalībnieku, to skaitā pilsoniskās sabiedrības organizāciju un vietējā līmeņa tīklu, iesaistīšanai preventīvā rīcībā – tostarp uz prognozēm balstītā finansēšanā –, sagatavošanā katastrofām un riska pārvaldībā, it īpaši vietās, kur valda nestabila situācija, un pret klimata pārmaiņām neaizsargātas vietās;

37.atzinīgi vērtē progresu, kas panākts ANO Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 1325(2000) īstenošanā, un programmu sieviešu, miera un drošības jomā, kas ir svarīgs instruments, ar kura palīdzību nodrošināt, ka sieviešu un meiteņu tiesības tiek ievērotas jebkurā laikā; atzīmē, ka 25 gadus pēc tās pieņemšanas joprojām pastāv būtiski trūkumi tās īstenošana, jo sievietes joprojām ir marginalizētas miera procesos un viņas nesamērīgi ietekmē konflikti un krīzes, tostarp plaši izplatīta ar dzimumu saistīta vardarbība, un ka tāpēc nepieciešams lielāks ES politiskais un finansiālais atbalsts minētajai programmai kā ilgstoša un ilgtspējīga miera un attīstības katalizatoram un kā investīcijai to nodrošināšanā; aicina Komisiju un EĀDD arī turpmāk par prioritāti visā ES ārējā darbībā noteikt dzimumu līdztiesību, sieviešu tiesības un viņu iespēju palielināšanu, tostarp 5. IAM īstenošanu; aicina ES un dalībvalstis programmas sieviešu, miera un drošības jomā īstenošanai noteikt par prioritāti;

38.aicina visas bruņotos konfliktos iesaistītās puses veikt pasākumus, lai aktīvi atbalstītu sieviešu un meiteņu seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesības un aizsargātu viņas no visu veidu ar konfliktiem saistītas seksuālās vardarbības un ar dzimumu saistītas vardarbības, it īpaši izvarošanas, un atzīst, ka šāda vardarbība bieži pastiprinās konfliktu laikā un var sistemātiski tikt izmantota kā kara ierocis; uzsver ciešo saikni starp bruņotiem konfliktiem un humanitārām un klimata krīzēm, un neatbilstīgas migrācijas, cilvēku tirdzniecības un ekspluatācijas riska – kas nesamērīgi skar sievietes un meitenes – palielināšanos; uzsver, ka liela nozīme ir sieviešu aktīvai, pilnīgai, vienlīdzīgai un būtiskai līdzdalībai visos miera procesa posmos, tostarp sarunās par pamieru, starpniecības centienos, bruņotu konfliktu novēršanā un atrisināšanā, miera veidošanā un pēckonflikta atjaunošanā; aicina Komisiju, EĀDD un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai konfliktu novēršanas, starpniecības un miera veidošanas stratēģijās tiktu ņemtas vērā sieviešu un meiteņu īpašās vajadzības un ieguldījums;

39.uzsver, ka sievietes humanitārās krīzes skartās vietās būtu jāatzīst nevis tikai par cietušajām, bet arī par pārmaiņu veicinātājām, kas aktīvi virza labvēlīgu pārveidi un kaļ pašas savu likteni; vērš uzmanību uz izšķiroši svarīgo lomu, kāda ir sievietēm kā pirmās palīdzības sniedzējām un kopienu vadītājām un kāda ir sieviešu vadītām organizācijām vietās, kur valda humanitārā krīze, kā arī sagatavošanā, reaģēšanā un atveseļošanas centienos, kad tās sniedz dzīvības glābšanas pakalpojumus, tādus kā patvēruma nodrošināšana, seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumi, pakalpojumi personām, kas cietušas no dzimumbalstītas vardarbības, palīdzība naudā un uzticama aizsardzība kopienā, un kad tās uzņemas sieviešu, meiteņu un marginalizētu iedzīvotāju tiesību un vajadzību aizstāvību un veic miera veidošanas un attīstības darbu savā kopienā, vienlaikus saņemot tikai 0,3 % no divpusējās palīdzības valstīs, kurās valda nestabila situācija;

40.pauž nožēlu, ka to organizāciju vidū, kuras vissmagāk skāris nesenais ārvalstu palīdzības apjoma samazinājums, ir vietējās sieviešu vadītās organizācijas un ka tā rezultātā pusei no tām draud slēgšana, un mudina tās vairāk iesaistīt humānās palīdzības plānošanā24 UN Women, Humanitarian funding cuts threaten women’s rights:What’s at stake and how to help’, 2025. gada 13. maijs.; aicina Komisiju piešķirt īpašu, ilgtspējīgu un elastīgu daudzgadu finansējumu, saglabāt esošās partnerības, vienkāršot piekļuvi līdzekļiem, paplašināt atbalstu vietējām sieviešu vadītām organizācijām humanitāras krīzes skartās teritorijās, nodrošināt efektīvāku, iekļaujošāku un atbildīgāku sistēmu, šajā nolūkā palielinot finansējumu vietējām sieviešu vadītām organizācijām, uzlabojot vietējām sieviešu vadītām organizācijām piešķirtā humānās palīdzības finansējuma izsekošanu un pārskatatbildību par to, pielāgojot esošos finansēšanas mehānismus un procesus, lai tie labāk atbilstu šo organizāciju vajadzībām un spējai, kā arī palielinot tām pieejamo tiešo daudzgadu finansējumu; ar nožēlu atzīmē, ka gandrīz puse (47 %) aptaujāto sieviešu vadīto un sieviešu organizāciju uzskata, ka tās tiks slēgtas nākamo sešu mēnešu laikā, ja saglabāsies pašreizējais finansēšanas līmenis, vairāk nekā trešā daļa (35 %) organizāciju uzskata, ka to situācija ir nenoteikta, tās nespēj plānot vai saglabāt savu darbību, un tikai 18 % uzskata, ka spēs turpināt darbu ilgāk nekā gadu25 UN Women, At a breaking point:The impact of foreign aid cuts on women’s organizations in humanitarian crises worldwide, 2025. gada aprīlis.; aicina Komisiju un dalībvalstis 5 % no palīdzības, kas paredzēta vietām, kur valda nestabila situācija, sniegt sieviešu vadītām un sieviešu tiesību organizācijām, izmantojot elastīgu un ilgtermiņa finansēšanu, tostarp, apņemoties nākamajā DFS vismaz 5 % no OAP finansējuma paredzēt šo organizāciju atbalstīšanai;

41.mudina Komisiju, EĀDD un dalībvalstis atbilstoši ANO Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 1325(2000) mērķiem veicināt dzimumvērīgu pieeju humanitārās intervences pasākumos un palielināt atbalstu sieviešu līdzdalībai ar humāno palīdzību saistītu lēmumu pieņemšanā, atbalstot tādu apstākļu radīšanu sievietēm, lai viņas varētu uzņemties vadošu lomu krīzes skartās vietās, un nodrošinot, ka sieviešu viedoklim un vajadzībām tiek piešķirta prioritāte palīdzības plānošanā un sniegšanā; aicina Komisiju piemērot iekļaujošu, intersekcionālu un dzimumvērīgu pieeju visā humānās palīdzības plānošanas procesā, ņemot vērā sieviešu, meiteņu, personu ar invaliditāti, LGBTQI+ personu un citu marginalizētu grupu īpašās vajadzības un tiesības; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt šo grupu būtisku līdzdalību humānās palīdzības programmu izstrādē, īstenošanā un izvērtēšanā; uzskata, ka ES finansētas humānās palīdzības sniegšanā prioritāte būtu jāpiešķir personām ar invaliditāti, it īpaši pievēršoties sieviešu un bērnu ar invaliditāti vajadzībām un prioritātēm, tostarp, nodrošinot finansējumu vietējām sieviešu un meiteņu ar invaliditāti organizācijām un tīkliem, kuri bieži vien spēj vislabāk reaģēt uz vajadzībām, bet kurus visvairāk ietekmē finansējuma samazinājums;

42.aicina Komisiju nodrošināt, ka dzimumu līdztiesība saglabā savu prioritāti humānās palīdzības sistēmas reformēšanā un pārstrukturēšanā ANO vadītās humānās palīdzības pārjaunošanas ietvaros, saglabājot finansējumu un izšķiroši svarīgus mehānismus, piemēram, humānās palīdzības sistēmā saglabājot īpašu kopu, kas kā izšķiroši svarīgus dzīvības glābšanas pakalpojumus ietver specializētu rīcību ar dzimumu saistītas vardarbības gadījumos, dzimumu līdztiesību un aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un ļaunprātīgu izmantošanu; aicina Komisiju nodrošināt, ka sistemātiski tiek īstenota stingra dzimumu analīze, datu vākšana dzimumu iedalījumā, dzimumvērīga budžeta plānošana un ietekmes uz dzimumu līdztiesību izvērtēšana, kā arī īpašo zināšanu par dzimumu jautājumiem pilnveidošana Komisijā, atbalstīt šādas lomas partnerorganizācijās un pastiprināt ES dzimuma un vecuma rādītāja izmantošanu; atzinīgi vērtē to, ka palielinās par dzimumu jautājumiem atbildīgo personu skaits un ka šim darbam tiek piešķirts oficiāla amata statuss, par ko liecina tas, ka tagad šāda persona ir 99 % ES delegāciju un 87 % centrālo dienestu;

43.atkārtoti norāda uz to, ka prioritāte būtu jāpiešķir atbilstošiem un savlaicīgiem seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumiem un tie būtu jādara pieejami ikvienā reaģēšanā uz humanitāru krīzi, tostarp, nodrošinot minimālo sākotnējo pakalpojumu paketi reproduktīvās veselības jomā ārkārtas situācijās un pāreju uz visaptverošiem pakalpojumiem, tiklīdz situācija to ļauj;

44.atkārtoti prasa ES un tās dalībvalstīm pilnībā īstenot ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1325(2000) un tai sekojošās rezolūcijas; šajā sakarā atzinīgi vērtē progresu, kas panākts ES rīcības plāna attiecībā uz SMD un GAP III īstenošanā, un uzsver, ka ir svarīgi, lai Komisija nāktu klajā ar GAP IV, un ka tā īstenošanai ir nepieciešami atbilstoši līdzekļi; pauž nožēlu par to, ka kopš GAP III īstenošanas sākuma tikai 3,8 % no visām dzimumvērīgajām/mērķvirzītajām darbībām galvenais mērķis ir bijis dzimumu līdztiesība; aicina Komisiju nodrošināt, ka 85 % no visām jaunajām ārējām darbībām ietver dzimumu līdztiesību kā svarīgu vai galveno mērķi un ka 20 % no OAP visās valstīs tiek piešķirti programmām, kuru viens no galvenajiem mērķiem ir dzimumu līdztiesība;

45.pauž nopietnas bažas par ultrakonservatīvu, pret dzimumu līdztiesību vērstu un reliģiskā fundamentālisma kustību – kuru mērķis ir mazināt sieviešu un meiteņu pamattiesības, tostarp humanitāras krīzes skartās teritorijās, – pieaugošo ietekmi gan ES, gan ārpus tās; uzsver, ka šādas kustības bieži vien izplata dezinformāciju, stigmatizē seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumus un vājina sieviešu aizsardzību pret dzimumbalstītu vardarbību; aicina Komisiju, EĀDD un dalībvalstis nodrošināt, ka ES finansētās humānās palīdzības programmas arī turpmāk stingri balstās uz starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem un dzimumu līdztiesību, un aktīvi atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas, pret kurām vēršas tiesību pretinieki;

46.brīdina no institucionālas vardarbības un nolaidības no humānās palīdzības sniedzēju puses, tostarp no tādas plānošanas, kurā netiek ņemts vērā dzimuma aspekts, nedrošas vides sievietēm un LGBTQI+ personām un nesaukšanas pie atbildības par pārkāpumiem; prasa visās ES finansētajās humānās palīdzības operācijās izmantot saistošus dzimumsensitīvus standartus, visaptverošu ziņošanas sistēmu un nulles tolerances politiku;

47.uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un Eiropas Ārējās darbības dienestam.