A.tā kā 2019. gadā Komisija publicēja principiālu nolīgumu, kurā apkopoti “ES un Mercosur asociācijas nolīguma tirdzniecības daļas sarunu rezultāti”; tā kā 2024. gada decembrī Komisija paziņoja, ka ir pabeigusi sarunas par ES un Mercosur nolīgumu; tā kā 2025. gada 3. septembrī Komisija iesniedza ES un Mercosur nolīgumu kā divus paralēlus juridiskos tekstus, proti, ES un Mercosur partnerības nolīgumu (EMPA) un pagaidu tirdzniecības nolīgumu (ITA), un iesniedza Padomei priekšlikumus par EMPA parakstīšanu un noslēgšanu; tā kā EMPA ir jaukts pamatnolīgums, kam ir vajadzīgs vienprātīgs apstiprinājums Padomē, Parlamenta piekrišana un ratifikācija visās 27 dalībvalstīs, pirms tas var pilnībā stāties spēkā; tā kā ITA attiecas tikai uz tiem noteikumiem, kas ir ES ekskluzīvā kompetencē, un, lai tas stātos spēkā, ir vajadzīgs tikai kvalificēts balsu vairākums Padomē un Parlamenta piekrišana;

B.tā kā 1995. gada Starpreģionālās sadarbības pamatnolīguma, kas ir 1999. gada sarunu norāžu pamatā, preambulā bija norādīts, ka tas “ir ievads sarunām par starpreģionālo asociācijas nolīgumu” un ka tā mērķis ir “sagatavot nosacījumus, kas ļautu izveidot starpreģionālo asociāciju”;

C.tā kā 1999. gada sarunu norādēs tika atļauts risināt sarunas par asociācijas nolīgumu ar Mercosur valstīm, un šim nolūkam ir vajadzīga Padomes vienprātība un ratifikācija valstu parlamentos; tā kā laikā, kad tika piešķirtas šīs pilnvaras un panākta vienošanās par tām, nebija iespējams paredzēt ne ITA darbības jomu, ne tā ietekmi uz dalībvalstu veto tiesībām; tā kā Padome savu nostāju apstiprināja savos 2018. gada Padomes secinājumos un norādīja, ka “Padome ir tā, kam jālemj, vai uzsākt sarunas uz šāda pamata. Tāpat Padome ir tā, kurai jālemj, katru gadījumu izskatot atsevišķi, par tirdzniecības nolīgumu sadalīšanu. Atkarībā no to satura — asociācijas nolīgumiem vajadzētu būt jauktiem nolīgumiem. Tie nolīgumi, par kuriem pašlaik notiek sarunas, piemēram, ar Meksiku, Mercosur un Čīli, joprojām paliks jaukti nolīgumi”; tā kā ES un Mercosur tirdzniecības nolīgumā, par kuru principā tika panākta vienošanās 2019. gada jūlijā, ir atsauce arī uz ES un Mercosur asociācijas nolīgumu; tā kā novirzi no 1999. gada sarunu norādēm un 2018. gada Padomes secinājumiem varētu uzskatīt par nesaderīgu ar ES tiesību aktiem;

D.tā kā dažādu dalībvalstu parlamenti jau ir pauduši iebildumus pret ES un Mercosur nolīguma ratifikāciju, pieņemot attiecīgas rezolūcijas; tā kā ES un Mercosur nolīguma sadalīšana divos atsevišķos juridiskos tekstos, proti, EMPA un ITA, apiet valstu parlamentu tiesības ratificēt ITA; tā kā ir svarīgi nodrošināt efektīvu apspriešanos ar iedzīvotājiem, Eiropas Parlamentu, valstu un reģionālajiem parlamentiem, pilsonisko sabiedrību un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām visos procesa posmos, lai garantētu demokrātisko pārskatatbildību;

E.tā kā ar ITA 21. nodaļas 21.4. panta b) punktu un 1. nodaļas 1.3. panta k) punktu tiek ieviests jauns “līdzsvarošanas mehānisms vai klauzula”, kas ļauj pusei pieprasīt kompensāciju, ja “otras puses piemērotais pasākums anulē vai būtiski samazina ieguvumu, kas tai pienākas saskaņā ar aptvertajiem noteikumiem tādā veidā, kas nelabvēlīgi ietekmē tirdzniecību starp Pusēm, neatkarīgi no tā, vai šāds pasākums ir pretrunā šā nolīguma noteikumiem, ja vien nav skaidri noteikts kas cits”; tā kā šā mehānisma mērķis ir kompensēt tirdzniecības partnera tiesību aktu vai prakses ekonomisko ietekmi, pat ja tie nepārkāpj nolīguma noteikumus; tā kā, piemēram, ITA 21. nodaļas 21.20. pantā un 21.21. pantā ir paredzēts, ka pretpasākumu aptur tikai tad, kad attiecīgais pasākums ir “atsaukts vai grozīts tā, lai novērstu minēto anulēšanu vai būtisko kaitējumu”; tā kā Mercosur valstis varētu izmantot šo mehānismu, lai piespiestu ES atturēties no tādu tiesību aktu un citu pasākumu ieviešanas vai izpildes, kas saistīti ar klimata un vides aizsardzību, pārtikas nekaitīgumu vai dažu pesticīdu aizliegumu;

F.tā kā Brazīlijas valdības interpretācija par līdzsvarošanas klauzulas termiņa ilgumu atšķiras no Komisijas interpretācijas, jo Brazīlija uzskata, ka tā ir spēkā jau kopš 2019. gada;

G.tā kā šī klauzula ir plašāka nekā iepriekšējos ES noslēgtajos brīvās tirdzniecības nolīgumos spēkā esošās klauzulas un darbības jomas un satura ziņā atšķiras no klauzulas, kas izklāstīta Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) un PTO Vienošanās par strīdu izšķiršanu 26. panta 1. punktā; tā kā GATT ietvertā līdzsvarošanas klauzula nekad nav tikusi izmantota pret ilgtspējīgas attīstības tiesību aktiem, iespējams, tāpēc, ka uz šādiem tiesību aktiem attiektos GATT XX panta vispārējā izņēmuma klauzula;

H.tā kā Mercosur valstu iespēja saņemt kompensāciju par ES ilgtspējas pasākumu ietekmi uz tirdzniecību varētu mudināt ES likumdevējus atturēties no šādu pasākumu pieņemšanas un izdarīt spiedienu uz Komisiju, lai tā atsauktu, grozītu vai apturētu spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu; tā kā šis mehānisms jo īpaši varētu ietekmēt tiesību aktus, kuru mērķis ir saglabāt ar Hartu aizsargātās tiesības un Līguma principus, kas ir ES tiesiskās kārtības pamatā;

I.tā kā pastāv ievērojamas regulējuma atšķirības starp ES un Mercosur valstīm attiecībā uz pārtikas ražošanu un sanitārajiem un veterinārajiem standartiem; tā kā ES un Mercosur nolīgums samazina revīzijas un kontroles pasākumus lauksaimniecības produktu importam no Mercosur valstīm; tā kā ITA 6. nodaļa par sanitārajiem un fitosanitārajiem pasākumiem ietver vairākus pasākumus, kas vājina esošos kontroles mehānismus; tā kā saskaņā ar tās 6.12. panta 2. punktu sanitārie un fitosanitārie pasākumi ir pieņemami tikai tad, ja tie ir pagaidu pasākumi un tiek pārskatīti “saprātīgā laikposmā”; tā kā saskaņā ar ES tiesību aktiem piesardzības principa piemērošana nav atkarīga no šādas prasības;

J.tā kā ITA 18. nodaļa par tirdzniecību un ilgtspējīgu attīstību ierobežo piesardzības principa piemērošanu, jo īpaši situācijās, kad pastāv “pastāv nopietnas vides degradācijas vai arodveselības un drošības apdraudējuma risks”; tā kā šie ierobežojumi var pazemināt veselības, patērētāju un vides aizsardzības līmeni ES; tā kā pašreizējos ES pasākumus, kas ir atļauti saskaņā ar ES piesardzības principu, varētu apstrīdēt šķīrējtiesā, un tie var būt pamats kompensāciju pieprasīšanai;