1.pauž bažas par to, ka 2024. gadā 93,3 miljoni cilvēku ES joprojām bija pakļauti nabadzības vai sociālās atstumtības riskam, ietverot 20 miljonus bērnu, kas nozīmē katru ceturto bērnu ES, un ka 27 miljoni cilvēku ES cieta no smagas materiālās un sociālās nenodrošinātības;

2.uzsver, ka nabadzība ir sarežģīta parādība, kas ietekmē visas dzīves jomas, sakņojas sistēmiskā un strukturālā netaisnībā un mijiedarbojas ar vēsturisku nevienlīdzību, kuras pamatā ir dzimums un dzimuma izpausmes, rase un etniskā piederība, reliģija, migrācijas statuss, vecums, seksuālā orientācija un invaliditāte;

3.uzsver, ka piemērotākā nabadzības novēršanas politika ir politika, kas vispirms novērš nabadzības cēloņus; aicina īstenot visaptverošu pieeju profilaksei, kas risina nabadzības un sociālās atstumtības pamatcēloņus un daudzdimensionālos aspektus, kā arī punktus, kuros tie mijiedarbojas, attiecībā uz piekļuvi kvalitatīvām darbvietām, sociālo aizsardzību un minimālo ienākumu, sabiedriskajiem pakalpojumiem, izglītībai, agrīnās intervences pasākumiem, veselības aprūpei, pārtikai, mājokļiem, enerģijai un nodokļiem; uzsver, ka nabadzību iespējams novērst, tikai sekmējot politiku, kas nodrošina politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību nedalāmību un universālumu;

4.atgādina, ka nabadzība nesamērīgi ietekmē marginalizētas un neaizsargātas sabiedrības grupas, piemēram, sievietes, ģimenes, cilvēkus ar dažādu rasu un etnisko izcelsmi, romus un klejotājus, bezpajumtniekus, bērnus aprūpes iestādēs, LGBTQIA+ personas, vecāka gadagājuma un jaunākus cilvēkus, personas ar invaliditāti, cilvēkus, kuri saskaras ar diskrimināciju reliģijas vai pārliecības dēļ, cilvēkus, kuri saskaras ar hroniskām slimībām un atkarībām, neformālos aprūpētājus un vientuļos vecākus; uzsver nepieciešamību pēc mērķorientētiem pasākumiem, lai risinātu šo problēmu, īpašu uzmanību pievēršot tiem, kas ir visvairāk pakļauti ārkārtējai nabadzībai;

5.atgādina, ka ES ar Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plānu ir apņēmusies līdz 2030. gadam samazināt nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku skaitu vismaz par 15 miljoniem, tostarp samazinot šim riskam pakļauto bērnu skaitu vismaz par 5 miljoniem; uzsver, ka Eiropas Savienība un tās dalībvalstis nesasniegs savus nabadzības mazināšanas mērķus, ja netiks mainīta pieejas nabadzības novēršanai paradigma un nodrošināts pietiekams finansējums;

6.aicina Komisiju iesniegt visaptverošu, vērienīgu un pienācīgi finansētu nabadzības novēršanas stratēģiju, kurā iekļauti šādi vispārīgi mērķi un pamatnostādnes:a)atzīt nabadzību par cilvēka cieņas pārkāpumu, kas apdraud cilvēktiesību pilnīgu īstenošanu, un par pamatu tiesībās balstītas pieejas veicināšanai saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem, jo​īpaši Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 25. pantu;b)izvirzīt mērķi steidzami izskaust nabadzību vēlākais līdz 2035. gadam, pamatojoties uz ANO ilgtspējīgas attīstības mērķu un Eiropas sociālo tiesību pīlāra standartiem, vienlaikus izstrādājot arī starpposma progresa rādītājus, skaidrus atskaites punktus un uzraudzības sistēmu, kas ļauj pienācīgi koordinēt politikas nostādnes un finansējuma vajadzības;c)šā mērķa panākšanas nolūkā pienācīgi koordinēt ES un dalībvalstu, kā arī attiecīgā gadījumā reģionu darbības, ievērojot subsidiaritātes principu;d)īstenot visaptverošu, uz cilvēku orientētu un integrētu dzīves cikla pieeju ilgtermiņa nabadzības novēršanas politikai, apvienojot universālus un mērķtiecīgus pasākumus, sākot jau bērnībā un visos dzīves posmos, ar mērķi izskaust nabadzību un veicināt sociālo iekļaušanu kā starpnozaru kritēriju nozaru politikā;e)panākt cilvēku ar dzīves pieredzi nabadzības jomā līdzdalību viņus ietekmējošas politikas nostādņu noteikšanā, īstenošanā un novērtēšanā iekļaujošā, efektīvā un pārredzamā veidā, kas iet roku rokā ar metodiku un spēju veidošanu;f)īstenot fundamentālu un horizontālu nediskriminācijas principu visā nabadzības novēršanas stratēģijā, lai risinātu strukturālo nevienlīdzību un sabiedrības stigmas, kas sakņojas diskriminācijā un saasina nabadzību un sociālo atstumtību;g)piešķirt atbilstošus un ilgtspējīgus budžeta resursus nabadzības novēršanas pasākumiem, izmantojot DFS un valstu budžeta mehānismus, lai atbalstītu nabadzības novēršanas stratēģijas pilnīgu īstenošanu un nodrošinātu tās ilgtermiņa ietekmi;

7.aicina Komisiju atzīt strukturālās saiknes starp nabadzību un ar dzimumu saistītu vardarbību un risināt ar dzimumu saistītas vardarbības jautājumu kā svarīgu stratēģiju nabadzības, jo īpaši sieviešu un bērnu nabadzības, izskaušanai, atzīstot, ka visu veidu vardarbības izskaušana ir būtiska, lai sievietes varētu pilnvērtīgi iesaistīties savās kopienās un ekonomikā, piekļūt izglītībai, nodarbinātībai un sociālajiem pakalpojumiem un tādējādi panākt finansiālu neatkarību; mudina Komisiju un dalībvalstis palielināt publiskās investīcijas politikā, kas vērsta pret dzimumbalstītu vardarbību; atzinīgi vērtē to, ka ES ir ratificējusi Stambulas konvenciju, un aicina Bulgāriju, Čehiju, Ungāriju, Lietuvu un Slovākiju nekavējoties pabeigt ratifikācijas procesu; aicina Komisiju nodrošināt Direktīvas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē efektīvu īstenošanu, garantējot, ka sievietēm, kuras saskaras ar nabadzību un cita veida vardarbību, ir atbilstīga un beznosacījumu piekļuve patversmēm, cietušo atbalsta pakalpojumiem, juridiskam atbalstam un sociālajai labklājībai neatkarīgi no viņu uzturēšanās vai imigranta statusa;

8.aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot mērķi, lai panāktu pilnīgu un pienācīgu nodarbinātību, arī atbilstošu​sociālo aizsardzību, ikvienam un ienākumu un bagātības taisnīgu sadali kā ekonomikas un sociālās politikas vadlīniju; šajā kontekstā aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt savu aktīvā darba tirgus politiku, jo īpaši attiecībā uz tiem, kuri ir vistālāk no nodarbinātības; uzsver, ka efektīvai aktīva darba tirgus politikai vajadzētu ietvert ne tikai piekļuvi nodarbinātībai, bet arī pakalpojumus, kas ļauj cilvēkiem saglabāt nodarbinātību;

9.aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt politiku, kas aizsargātu un sekmētu darba tiesības, kvalitatīvas darbvietas, stabilas darba attiecības un aizsardzību pret nepamatotu atlaišanu, taisnīgu atalgojumu, tostarp vienādu samaksu par vienādu darbu un vienādu samaksu sievietēm un vīriešiem, mūžizglītību, kvalifikācijas celšanu un pārkvalifikāciju, veselību un drošību darbavietā, nediskrimināciju un piekļuvi pienācīgai sociālajai aizsardzībai; šajā sakarā atzinīgi vērtē paziņojumu par kvalitatīvu darbvietu ceļvedi, lai nodrošinātu taisnīgu pāreju visiem darba ņēmējiem un pašnodarbinātajām personām, jo īpaši palielinot koplīguma sarunu tvērumu; uzsver, ka šis ceļvedis sniedz iespēju noteikt individuālas tiesības uz apmācību un mūžizglītību; uzsver, ka viens no divpadsmit strādājošajiem visā ES joprojām saskaras ar nodarbinātu personu nabadzību; šajā kontekstā uzstāj, ka ES nedrīkstētu būt nodarbinātu personu nabadzība, un mudina Komisiju un dalībvalstis nopietni risināt šo problēmu, novēršot strukturālus šķēršļus, kas nav saistīti tikai ar darbvietu kvalitāti, ietverot piekļuvi bērnu aprūpes pakalpojumiem un atbalstu tiem, uzlabojot kvalifikāciju atzīšanu un risinot pielāgotas karjeras atbalsta un apmācības atbalsta trūkumu; uzsver, ka Direktīvas (ES) 2022/2041 par adekvātām minimālajām algām transponēšana būs ļoti svarīga, lai novērstu un apkarotu nabadzības risku darba ņēmēju vidū, vienlaikus stiprinot stimulus strādāt;

10.uzsver nepieciešamību stiprināt demokrātisku līdzdalību darbā kā instrumentu nodarbinātu personu nabadzības apkarošanai, izmantojot tiesības organizēties un uz kolektīvu rīcību, kā arī uzlabojot koplīguma sarunas, izmantojot arodbiedrību tiesības, proti, brīvību dibināt arodbiedrības un pievienoties tām, uzlabojot darba un privātās dzīves līdzsvaru un nodrošinot taisnīgus darba apstākļus, tostarp darba laiku, un pielāgojot darba apstākļus cilvēku vajadzībām;

11.uzsver nepieciešamību stiprināt valsts nodarbinātības dienestus, apmācības ceļus un darba meklēšanas atbalsta sistēmas cilvēkiem, kas dzīvo nabadzībā, un neaizsargātām grupām, jo īpaši ilgstošiem bezdarbniekiem un mazkvalificētām personām; uzsver individuālu norādījumu, neformālo prasmju atzīšanas un apmācības sasaistes ar kvalitatīvām darba iespējām nozīmi; aicina dalībvalstis nodrošināt valsts sistēmu izstrādi un paplašināšanu neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanai, ļaujot atzīt praktisko pieredzi tādās nozarēs kā būvniecība, lauksaimniecība, veselības aprūpe un sociālā aprūpe, viesmīlība, ražošana, amatniecība, loģistika un informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, pamatojoties uz Padomes 2012. gada 20. decembra ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu OV C 398, 22.12.2012., 1. lpp.;

12.uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt sieviešu uzņēmējdarbības un pašnodarbinātības iespējas, jo īpaši lauku, salu un citos ģeogrāfiski attālos apgabalos, lai panāktu labāku ekonomisko iekļaušanu un dzimumu līdztiesību un apkarotu nabadzību, radītu vietējās darbvietas un veicinātu iekļaujošu ekonomikas attīstību; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt mērķtiecīgu atbalstu sievietēm uzņēmējām, uzlabojot piekļuvi finansējumam, apmācībai uzņēmējdarbības jomā, digitālajiem rīkiem un tirgiem; aicina Komisiju izstrādāt politiku, kas atvieglotu sieviešu piekļuvi kvalitatīvām darbvietām un uzņēmējdarbības ceļiem, stimulējot uzņēmumus pieņemt darbā un atbalstīt sievietes, jo īpaši vientuļās mātes, un nodrošināt elastīgu darba režīmu;

13.uzsver, ka segregācija bērnu ar invaliditāti piekļuvē vispārējai izglītībai noved pie sociālās atstumtības un joprojām ir problēma visā ES; aicina ar nabadzības novēršanas stratēģiju nodrošināt bērniem ar invaliditāti piekļuvi izglītībai gan fiziskās infrastruktūras, gan izglītības resursu ziņā, lai garantētu vienlīdzīgas iespējas visiem skolēniem; uzsver pieejamu palīgtehnoloģiju un mākslīgā intelekta (MI) potenciālu uzlabot iekļaujošu mācīšanu skolēniem ar invaliditāti, piedāvājot personalizētu atbalstu, pielāgošanās rīkus un labāku komunikāciju; mudina dalībvalstis ieguldīt šajās tehnoloģijās un nodrošināt, ka skolotāji ir apmācīti tās efektīvi integrēt; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt stingrus aizsardzības pasākumus pret intelektuālās attīstības traucējumu vai īpašu izglītības vajadzību nepareizu diagnozi romu bērniem, kas izraisa izglītības segregāciju; uzsver, cik svarīga ir nediskriminējoša novērtēšanas prakse, kā arī iekļaujoša izglītības politika, kurā tiek ievērotas visu bērnu tiesības un cieņa pret viņiem;

14.iesaka Komisijai un dalībvalstīm ņemt vērā pieeju, kas pausta ANO īpašā referenta ārkārtējas nabadzības un cilvēktiesību jautājumos 2023. gada ziņojumā, lai novērstu nabadzību, nodrošinot efektīvu piekļuvi darbam un tiecoties pēc pilnīgas nodarbinātības un kvalitatīvu darbvietu sasniegšanas, proti, izveidojot vai stiprinot īpašus instrumentus, kuru galvenais mērķis ir novērst bezdarbu un nepietiekamu nodarbinātību, sniedzot personalizētu atbalstu un palielinot to cilvēku nodarbinātības iespējas, kuri ir vistālāk no darba tirgus, jo īpaši runājot par cilvēkiem, kas nāk no nelabvēlīgā situācijā esošām un neaizsargātām grupām, piemēram, romiem un personām ar invaliditāti; uzskata, ka šajos instrumentos būtu jāņem vērā gan privātā, gan publiskā sektora loma un dalībvalstu sociālā atbildība;

15.uzskata, ka sociālā ekonomika ir ES sociālās tirgus ekonomikas būtisks elements un ESTP un tā mērķrādītāju īstenošanas virzītājspēks, bieži nodrošinādama neaizsargātu un atstumtu grupu nodarbinātību; aicina īstenot nabadzības novēršanas stratēģiju, lai stiprinātu sociālo ekonomiku saskaņā ar ES sociālās ekonomikas rīcības plānu un Ljēžas ceļvedi sociālajai ekonomikai Eiropas Savienībā; atkārtoti aicina Komisiju izpētīt inovatīvus finansēšanas mehānismus, piemēram, sociālās ietekmes obligācijas, lai finansētu projektus, kas atbalsta sociālās ekonomikas attīstību ES Eiropas Parlamenta 2022. gada 6. jūlija rezolūcija par ES sociālās ekonomikas rīcības plānu (OV C 47, 7.2.2023., 171. lpp.).;

16.aicina Komisiju un dalībvalstis, ņemot vērā dzīves dārdzības krīzi, nodrošināt piekļuvi pieejamām būtiskām precēm un pakalpojumiem, piemēram, pārtikai, enerģijai, ūdenim, mājokļiem, transportam un sakariem;

17.mudina Komisiju un dalībvalstis novērst nabadzību, sekmējot publisko politiku, kas nodrošina politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību nedalāmību un universālumu; uzstāj uz daudznozaru pieejas nozīmi un nabadzības un sociālās atstumtības novēršanu, jo īpaši veicinot piekļuvi mājoklim, sabiedriskām telpām un pakalpojumiem, veselības aprūpei, labklājībai un dzīves kvalitātei; aicina dalībvalstis izstrādāt metodiku, lai novērtētu strukturālos vai sistēmiskos šķēršļus nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanai un pilnvērtīgai līdzdalībai sabiedrībā neatkarīgi no tā, vai šie šķēršļi ir sastopami to tiesību sistēmās un publiskajā politikā vai to īstenošanā teritoriālā līmenī;

18.aicina ES nabadzības novēršanas stratēģijā iekļaut kvalitatīvus rādītājus, lai labāk atspoguļotu nabadzības daudzdimensionālos aspektus;

19.aicina Komisiju un dalībvalstis ievērojami palielināt publiskos ieguldījumus politikas jomās, kas garantē sociālās tiesības, nodrošinot vispārēju piekļuvi augstas kvalitātes sabiedriskajiem pakalpojumiem un vispārējas ekonomiskas un sociālas nozīmes precēm un pakalpojumiem, piemēram, pienācīgam mājoklim, pārtikai, ūdenim, sanitārijai, enerģijai, transportam, sakariem, kā arī kultūras un atpūtas aktivitātēm; uzsver, ka piekļuve veselīgam un cenas ziņā pieejamam uzturam ir būtiska vajadzība, jo īpaši personām un ģimenēm, kuras dzīvo ārkārtējā nabadzībā, bērniem, vientuļiem vecāka gadagājuma cilvēkiem un marginalizētām kopienām; uzsver šādu ieguldījumu nozīmi, lai pārtrauktu nabadzības ciklu no paaudzes paaudzē un veicinātu sociālo un nodarbinātības iekļaušanu, jo īpaši tādās jomās kā izglītība, tostarp pirmsskolas izglītība un aprūpe, veselības aprūpe, tostarp psihoemocionālās veselības aprūpe, un sociālā aizsardzība;

20.aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis tādas mājokļu politikas veicināšanā, kas nodrošina vispārēju piekļuvi pienācīgam un cenas ziņā pieejamam mājoklim saskaņā ar ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem un Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, proti, tās 25. pantu, un ietver konkrētus pasākumus bezpajumtniecības problēmas risināšanai; aicina Komisiju nodrošināt, lai Eiropas pieejamu mājokļu plāns atbilstu visu ES valstu mājokļu vajadzībām, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu un īpašu uzmanību pievēršot nabadzīgiem cilvēkiem, neaizsargātiem bērniem, jauniešiem un marginalizētām kopienām; uzsver cenas ziņā pieejamu un piekļūstamu mājokļu būtisko lomu deinstitucionalizācijas atbalstīšanā un nabadzības, nepietiekama mājokļa vai atbalsta trūkuma izraisītas institucionalizācijas novēršanā Eurofound, Paths towards independent living and social inclusion in Europe, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga, 2024. gads.; prasa, lai šajā plānā tiktu paredzēts ievērojams ES finansējums sabiedrisko un sociālo mājokļu fonda paplašināšanai un renovācijai; aicina pārskatīt valsts atbalsta noteikumus, lai dalībvalstis varētu veikt lielākus ieguldījumus sabiedriskajos un sociālajos mājokļos, veikt pasākumus bezpeļņas sektora un sociālās ekonomikas sociālo un kooperatīvo mājokļu shēmu atbalstam, kā arī pasākumus īrnieku aizsardzībai, mājokļu stabilitātes nodrošināšanai, nepamatotu piespiedu izlikšanu novēršanai un spekulatīvas prakses apkarošanai;

21.mudina Komisiju atbalstīt dalībvalstis, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu, tādu programmu un pasākumu kā “Mājoklis vispirms” īstenošanā un paplašināšanā, lai risinātu un novērstu bezpajumtniecības problēmu, īpašu uzmanību pievēršot bērnu bezpajumtniecībai un atzīstot bezpajumtniecību par vienu no smagākajām un redzamākajām nabadzības un sociālās atstumtības formām; mudina Komisiju nākt klajā ar pamatīgu rīcības plānu ar konkrētiem mērķiem, lai līdz 2030. gadam izskaustu bezpajumtniecību visā ES, kurā ir jāiekļauj konkrēti pasākumi, lai novērstu bezpajumtniecību kopumā, bērnu un ģimeņu bezpajumtniecību, bezpajumtniecību darbvietu zaudēšanas un nedrošu darba apstākļu dēļ, un lai risinātu sieviešu bezpajumtniecības problēmu, ko bieži izraisa vardarbība ģimenē, kā arī pasākumus, lai uzlabotu mājokļu piekļūstamību personām ar invaliditāti un vecāka gadagājuma cilvēkiem;

22.aicina dalībvalstis izveidot un atbalstīt centrus, kas paredzēti bezpajumtniekiem, piedāvājot pamata un specializētu medicīnisko aprūpi, kas pielāgota bezpajumtnieku vajadzībām, tostarp fiziskās un psihoemocionālās veselības pakalpojumus, ko papildina izglītības programmas, kuru mērķis ir novērst narkotiku lietošanu, tostarp konsultācijas, un prasmju attīstības iniciatīvas, lai atbalstītu reintegrāciju sabiedrībā; aicina Komisiju sniegt norādījumus un veicināt paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, lai nodrošinātu šo centru efektīvu un humānu darbību;

23.aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt efektīvus pasākumus un politiku, lai īstenotu principu “vienāds atalgojums par vienādu darbu”, apkarojot nevienlīdzību un diskrimināciju darbavietā, jo īpaši to, kuras pamatā ir dzimums, rase vai etniskā izcelsme, invaliditāte, vecums, sociālekonomiskā izcelsme, seksuālā orientācija, dzimumidentitāte vai imigranta statuss; uzsver, cik svarīgi ir ātri īstenot Direktīvu (ES) 2023/970 par vienādu darba samaksu par vienādu darbu, kā arī rīkot informatīvas kampaņas un apmācības par apzinātiem un neapzinātiem aizspriedumiem, lai novērstu šādu nevienlīdzību un diskrimināciju;

24.aicina piemērot jaunus paātrinātus centienus novērst vīriešu un sieviešu nodarbinātības atšķirības un dzimumu darba samaksas un pensiju atšķirības un palielināt investīcijas sabiedriskajos pakalpojumos un sociālajā infrastruktūrā; mudina Komisiju aicināt dalībvalstis izstrādāt mērķtiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu pienācīgu pensijas līmeni, tai skaitā automātisku indeksāciju;

25.aicina dalībvalstis izstrādāt politiku, kas stiprinātu maternitātes, paternitātes, vecāku un aprūpētāju tiesības, veicinot darba un privātās dzīves līdzsvaru, ietverot elastīgu darba režīmu, atvieglojot sieviešu piekļuvi garantētiem ienākumiem bērna kopšanas atvaļinājuma laikā un atbalstot sieviešu atgriešanos darbā pēc grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma, kā arī nodrošinot pienācīgus apstākļus barošanai ar krūti darbavietā; mudina dalībvalstis ieviest un veicināt pieejama un pienācīgi kompensēta paternitātes atvaļinājuma politiku, nodrošinot iespēju tēviem veidot ciešu saikni ar saviem bērniem, vienādi dalīt aprūpes pienākumus un izmantot nepieciešamo prombūtni no darba, lai atbalstītu bērna agrīno attīstību un ģimenes labbūtību;

26.uzsver neapmaksātā aprūpes darba nesamērīgo ietekmi uz sieviešu ekonomisko drošību; aicina dalībvalstis stiprināt savas publiskās, nacionālās un reģionālās aprūpes sistēmas, lai nodrošinātu, ka visiem cilvēkiem, gan vecākiem, gan jaunākiem, neatkarīgi no viņu izcelsmes, ir pieejami profesionāli aprūpes pakalpojumi, kas garantē labus darba apstākļus aprūpes speciālistiem; uzsver, ka aprūpes pakalpojumi mājās ir būtiski, lai nodrošinātu kvalitatīvu, uz personu orientētu aprūpi cilvēkiem, kuriem tā nepieciešama, tostarp vecāka gadagājuma cilvēkiem, kā arī augstas kvalitātes bērnu aprūpi; mudina dalībvalstis izpētīt iespēju ieviest praksi un pasākumus, kas sniegtu atbalstu neformālajiem aprūpētājiem, jo īpaši tiem, kuri rūpējas par personām no maznodrošinātām mājsaimniecībām, kas pēc profesionālas novērtēšanas tiek uzskatītas par nespējīgām dzīvot patstāvīgi, lai atbalstītu cieņpilnu, uz kopienu balstītu aprūpi;

27.aicina dalībvalstis izstrādāt politikas nostādnes un nodrošināt atgriešanās atbalsta pieejamību darba ņēmējiem, jo īpaši sievietēm, kuras ģimenes pienākumu dēļ vairākus gadus nav bijušas daļa no darbaspēka;

28.mudina dalībvalstis nodrošināt vispārēju piekļuvi cenas ziņā pieejamai, augstas kvalitātes valsts veselības aprūpei visiem, tostarp pirmsdzemdību, mātes, jaundzimušo un bērnu veselības aprūpei, tostarp primārajai profilaksei, vakcinācijas programmām un primārajai aprūpei, piekļuvi diagnostikai, ārstēšanai un rehabilitācijai, kā arī piekļuvi daudzveidīgai medicīniskai un terapeitiskai specializētai ārstēšanai, garantējot visām sievietēm tiesības uz seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpi, arī mērķorientētiem pasākumiem, lai nodrošinātu agrīnu identificēšanu un iejaukšanos tiem, kuriem draud veselības un attīstības problēmas, kā arī lai uzlabotu mērķtiecīgus agrīnās bērnības intervences pakalpojumus, kuru mērķis ir veicināt bērnu attīstību, labklājību un sociālo iekļaušanu;

29.atzīst menstruālās higiēnas preču nabadzību par strukturālu nabadzības un dzimumu nevienlīdzības veidu ES, kas skar aptuveni 10 % menstruējošo iedzīvotāju; uzsver tās nesamērīgo ietekmi uz sievietēm un meitenēm ar zemiem ienākumiem, bēgļiem, patvēruma meklētājiem, jauniešiem, bezpajumtniekiem, personām ar invaliditāti un citām neaizsargātām personām; uzsver, ka menstruālās higiēnas preču nabadzība nopietni ierobežo līdzdalību sociālajā, izglītības un profesionālajā dzīvē; aicina Komisiju kā daļu no ES nabadzības apkarošanas stratēģijas izstrādāt visaptverošu rīcības plānu ar mērķi nodrošināt bezmaksas vai cenas ziņā pieejamu piekļuvi menstruālās higiēnas precēm, informācijai un atbilstošām sanitārajām telpām, jo īpaši sabiedriskās vietās, piemēram, izglītības iestādēs, darba vietās, sabiedriskās ēkās un uzņemšanas centros;

30.aicina dalībvalstis stiprināt publiskās, universālās un solidārās sociālā nodrošinājuma sistēmas, lai nodrošinātu pilnīgu un efektīvu sociālo aizsardzību visiem, tostarp darba ņēmējiem, pašnodarbinātajiem un pensionāriem, un lai novērstu un risinātu nabadzības un nodarbinātu personu nabadzības pamatcēloņus saskaņā ar Padomes 2019. gada ieteikumu par darba ņēmēju un pašnodarbināto personu piekļuvi sociālajai aizsardzībai; uzstāj, ka ir svarīgi risināt problēmas, ar kurām saskaras cilvēki nestabilā vai nestandarta nodarbinātībā, jo īpaši jaunieši, kas saskaras ar diskrimināciju vecuma dēļ un kam nav pietiekamas iemaksu vēstures, lai piekļūtu sociālā nodrošinājuma pabalstiem, kā arī mākslinieki un kultūras un radošo nozaru darbinieki; aicina dalībvalstis risināt nabadzības problēmu vecāka gadagājuma cilvēku vidū, veicot īpašus pasākumus, pastiprinātu uzmanību pievēršot sievietēm, kuras tas skar nesamērīgi vairāk; aicina dalībvalstis savās pensiju shēmās pienācīgi ņemt vērā darba kavējumus vecāku atvaļinājuma dēļ;

31.uzsver, ka nabadzības novēršanas stratēģijā būtu jārisina neformālās ekonomikas problēma, ņemot vērā, ka tā joprojām ir plaši izplatīta visā ES, kā rezultātā rodas darbvietas bez piekļuves tiesībām, pienācīgas algas, sociālās aizsardzības vai veselības un drošības standartiem darbā; mudina dalībvalstis izveidot iekļaušanas ceļus starp neformālo un formālo ekonomiku, piemēram, ieviešot vienkāršotas reģistrācijas procedūras sezonas strādniekiem, roku darba veicējiem un mājsaimniecībās nodarbinātajiem;

32.aicina dalībvalstis risināt jauniešu nabadzības un sociālekonomiskās nevienlīdzības problēmu, atzīstot, ka jauniešus nesamērīgi skar bezdarbs, nestabila nodarbinātība, mājokļa zaudēšana un sociālā neaizsargātība; uzsver, ka jaunieši ir lielākoties pārstāvēti nozarēs, kurām raksturīgs nepilna laika, sezonāls, nestabils un nedeklarēts darbs, un ka jauniešu, kuri nemācās, nestrādā vai neapgūst arodu, līmenis vairākās dalībvalstīs joprojām ir pastāvīgi augsts un vairāk nekā divas reizes augstāks nekā kopējais bezdarba līmenis ES; uzsver nepieciešamību stiprināt Garantiju jauniešiem kā galveno instrumentu jauniešu iekļaušanas darba tirgū veicināšanai, kā arī nepieciešamību izmantot stratēģiju, lai attīstītu lielāku sinerģiju starp šo instrumentu un Eiropas Garantiju bērniem, un stiprināt abus instrumentus, pieņemot mērķorientētus pasākumus, veicinot cenas ziņā pieejamu mājokļu risinājumus jauniešiem gaidāmajā cenas ziņā pieejamu mājokļu plānā un uzlabojot pielāgotus psihoemocionālās veselības atbalsta un sociālās iekļaušanas pakalpojumus, kas īpaši paredzēti jauniešiem; aicina sniegt lielāku atbalstu jauniešiem, kuri pāriet no alternatīvās aprūpes, lai nodrošinātu stabilu un cieņpilnu ceļu uz pieaugušo dzīvi, proti, nodrošinot uzlabotu piekļuvi apmācības un nodarbinātības iespējām vai atbalstu universitātes vai profesionālās izglītības un apmācības jomā, lai šajā kritiskajā periodā mazinātu nabadzības, sociālās atstumtības un bezpajumtniecības risku;

33.aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt slēptās nabadzības parādības, lai apkarotu nabadzībā dzīvojošu cilvēku stigmatizāciju un pieejamo sociālo pabalstu neizmantošanu;

34.uzsver, ka ir svarīgi pārvarēt administratīvus šķēršļus, kas var traucēt mazāk aizsargātām grupām, piemēram, romiem, piekļūt pamatpakalpojumiem un sociālajai aizsardzībai, jo šie šķēršļi veicina nabadzības un atstumtības saglabāšanos un pastiprināšanos; uzsver, ka valsts identifikācijas numuri varētu veicināt vienlīdzīgu piekļuvi pamatpakalpojumiem, vienlaikus saglabājot administratīvo skaidrību un atbildību;

35.aicina Komisiju un dalībvalstis pārskatīt attiecīgos tiesību aktus, lai nepārprotami aizliegtu diskrimināciju sociālekonomiskā statusa dēļ, atzīstot tās mijiedarbību ar citiem diskriminācijas veidiem; uzsver, ka ir nepieciešams skaidrs juridiskais pamats, lai nodrošinātu īstenojamas tiesības un aizsardzību cilvēkiem, kuri saskaras ar nabadzību un sociālo atstumtību; turklāt aicina Padomi pieņemt savu nostāju par horizontālo diskriminācijas novēršanas direktīvu, lai sāktu iestāžu sarunas;

36.aicina dalībvalstis pārskatīt politikas nostādnes un pasākumus, kas soda cilvēkus, kuri dzīvo ārkārtējā nabadzībā, un sankcijas pret tiem, kas sniedz atbalstu; uzsver, ka šādi pasākumi bieži vien apdraud cieņu, palielina atstumtību un neveicina ilgtermiņa sociālās iekļaušanas mērķu sasniegšanu;

37.mudina dalībvalstis izpētīt un īstenot proaktīvus mehānismus, lai nodrošinātu, ka visas personas, kurām ir tiesības saņemt sociālos pabalstus, jo īpaši tās, kas ietilpst sociālās palīdzības mērķgrupās, tiek efektīvi informētas par tiem un saņem piekļuvi, tādējādi samazinot neizmantotos pabalstus, tostarp samazinot pabalstu pieprasījumu administratīvo slogu, nodrošinot lielāku pārredzamību un nodrošinot, ka darbinieki ir apmācīti sazināties ar cilvēkiem, kuri saskaras ar nabadzību, un palīdzēt viņiem, lai veidotu uzticību attiecīgajām iestādēm;

38.pauž nožēlu, ka ES stratēģiskā satvara romu jautājumos 2021.–2030. gadam mērķis samazināt nabadzības plaisu starp romu kopienām un kopējo iedzīvotāju skaitu vismaz uz pusi joprojām ir tālu no sasniegšanas; uzsver, ka ES nabadzības novēršanas stratēģijai vajadzētu būt kopīgam mērķim – veicināt pamattiesības, mazināt nevienlīdzību un risināt strukturālās diskriminācijas problēmu – ar ES romu stratēģisko satvaru un Eiropas Garantiju bērniem; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai šīs iniciatīvas tiktu īstenotas sinerģijā, jo īpaši bērnu nabadzības apkarošanā un paaudžu maiņu apburtā loka pārtraukšanā romu ģimenēs un klejotāju kopienās;

39.uzsver pieaugošo digitālo plaisu, kas var padziļināt nabadzību, ierobežojot piekļuvi informācijai, un nepieciešamību pēc pasākumiem, lai risinātu maznodrošinātu un marginalizētu grupu, tostarp vecāka gadagājuma cilvēku, digitālās atstumtības problēmu; šajā sakarā aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt neaizsargātu grupu digitālo iekļaušanu, izmantojot pasākumus un atbalsta programmas, kas nodrošina viņu piekļuvi digitālajām tehnoloģijām, infrastruktūrai un savienojamībai, kā arī apmācību digitālo pamatprasmju jomā; iesaka iekļaut skaidrus rādītājus digitālās iekļaušanas uzraudzībai, jo īpaši bērnu vidū, vienlaikus turpinot aizsargāt viņu un pusaudžu aktivitātes tiešsaistē;

40.uzskata, ka ES digitālās desmitgades politikas programmā noteiktais mērķis par galveno sabiedrisko pakalpojumu pilnīgu digitalizāciju var saasināt nevienlīdzību, jo īpaši starp pilsētu un lauku apvidiem, vecuma grupām un sociālekonomiskajām grupām, attālinoties no individualizēta atbalsta; šajā sakarā uzsver nepieciešamību panākt līdzsvaru starp sabiedrisko pakalpojumu un pārvaldes digitalizācijas procesu un neaizsargāto grupu vajadzībām; aicina Komisiju un dalībvalstis risināt šo jautājumu saistībā ar nabadzības novēršanas stratēģiju un valstu rīcības plāniem, nodrošinot nepieciešamos resursus, klātienes atbalstu un pienācīgu apmācību darbiniekiem galvenajos valsts pārvaldes dienestos, lai panāktu vienlīdzīgu piekļuvi sabiedriskajiem pakalpojumiem un novērstu digitālās plaisas paplašināšanos;

41.atgādina, ka algoritmu un mākslīgā intelekta sistēmu pieaugošā izmantošana būtiskos sabiedriskajos pakalpojumos var radīt ievērojamu risku pastiprināt esošos diskriminācijas veidus, jo īpaši pret cilvēkiem, kuri dzīvo nabadzībā; šajā sakarā mudina Komisiju veicināt mākslīgā intelekta sistēmas, kas ir ētiskas pēc savas būtības, un nodrošināt horizontālo nediskriminācijas principu visos ES noteikumos, kuri attiecas uz mākslīgo intelektu;

42.uzsver, ka nabadzība un psihoemocionālā veselība ir cieši saistītas un ka tās var viena otru negatīvi ietekmēt; iesaka dalībvalstīm stiprināt atbalstu cilvēkiem, tostarp ģimenēm un bērniem neaizsargātās situācijās, izmantojot psihoemocionālās veselības un psihosociālā atbalsta pakalpojumus, un nodrošināt pietiekamu resursu un pienācīgi apmācītu speciālistu nodrošināšanu, lai šos pakalpojumus sniegtu efektīvi;

43.uzsver, ka ir svarīgi ir nodrošināt ikvienas personas tiesības piekļūt kultūrai, radīt un piedalīties tajā, kā arī izskaust ekonomisko, sociālo un teritoriālo diskrimināciju kultūras pieejamības jomā;

44.uzsver, ka klimata pārmaiņas nesamērīgi ietekmē cilvēkus, kuriem draud nabadzība un sociālā atstumtība; atkārtoti uzsver, ka zaļajai un digitālajai pārkārtošanai ir jābūt sociāli taisnīgai un iekļaujošai; aicina ES nabadzības novēršanas stratēģijā iekļaut atbilstošus un mērķorientētus pasākumus, kas stiprina un papildina centienus taisnīgas pārejas virzienā, nodrošinot visaptverošu pieeju sociālās un ekonomiskās nevienlīdzības novēršanai; mudina Komisiju 2028.–2034. gada DFS atvēlēt pietiekamu finansējumu ieguldījumiem cilvēku atbalstīšanā šo pāreju laikā, īpašu uzmanību pievēršot mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem;

45.uzsver, ka cilvēki, kas dzīvo lauku apvidos, attālās kopienās un apgabalos ar zemu sabiedrisko pakalpojumu blīvumu, ir vairāk pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam nodarbinātības iespēju, sabiedrisko pakalpojumu (tostarp izglītības un sabiedriskā transporta), digitālās savienojamības trūkuma un augsto enerģijas un transporta cenu dēļ; aicina nabadzības novēršanas stratēģijā ņemt vērā šajās teritorijās dzīvojošo cilvēku īpašās vajadzības;

46.pauž nožēlu par to, ka ir palielinājies to bērnu skaits, kuri ir pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam; aicina Komisiju nodrošināt, lai nabadzības novēršanas stratēģija aktīvi apkarotu bērnu nabadzību, izmantojot dzīves cikla pieeju, ņemot vērā, ka bērnu dzīves pirmie gadi ir izšķiroši svarīgi viņu fiziskajai, psihoemocionālajai, kognitīvajai, sociālajai un emocionālajai attīstībai un viņu mūža piepildījumam, lai pārtrauktu paaudžu nabadzības ciklu;

47.atgādina par Komisijas priekšsēdētājas Urzulas fon der Leienas 2019. gadā pausto apņemšanos nodrošināt, ka ikvienam bērnam Eiropā, kuram draud nabadzība vai sociālā atstumtība, ir piekļuve pamattiesībām, piemēram, veselības aprūpei un izglītībai, un pēc tam 2021. gadā pieņemto Padomes ieteikumu, ar ko izveido Eiropas Garantiju bērniem; uzsver, ka Garantijas bērniem mērķus nevar sasniegt bez vērienīga un īpaši šim nolūkam paredzēta budžeta gan ES, gan valstu līmenī; šajā sakarībā atkārtoti aicina Eiropas Garantijai bērniem piešķirt ievērojamu īpašu budžetu vismaz 20 miljardu EUR apmērā; uzsver steidzamo nepieciešamību piešķirt šo īpašo budžetu nākamajā daudzgadu finanšu shēmā, lai risinātu arvien pieaugošo bērnu nabadzības un sociālās atstumtības problēmu;

48.aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis Eiropas Garantijas bērniem tūlītējā stiprināšanā un pilnīgā īstenošanā, lai nodrošinātu piekļuvi efektīvai un bezmaksas veselības aprūpei, izglītībai, pirmsskolas izglītībai un aprūpei, efektīvu piekļuvi atbilstošam un pienācīgam mājoklim un veselīgam uzturam visiem bērniem, kuriem tas ir nepieciešams; šajā kontekstā uzsver, cik svarīga ir efektīva un vispārēja piekļuve cenas ziņā pieejamām skolas pusdienām; uzsver Eiropas Garantijas bērniem centrālo lomu cīņā pret bērnu nabadzību un sociālo atstumtību un iesaka pienācīgi koordinēt un sasaistīt šo instrumentu ar nabadzības novēršanas stratēģiju; uzsver, cik svarīgi ir, lai dalībvalstis to pilnībā un savlaicīgi īstenotu; aicina Komisiju un dalībvalstis darīt pieejamus un pilnībā izmantot visus resursus, tostarp ESF+ un Atveseļošanas un noturības mehānismu, lai efektīvi īstenotu Eiropas Garantiju bērniem, vienlaikus nodrošinot arī lielāku finansējumu izglītības iekļaušanas veicināšanai;

49.atzinīgi vērtē Eiropas Garantijas bērniem Sociālās aizsardzības komiteja, „Update of the monitoring framework for the European Child Guarantee (Autumn 2025)”, 2026. gada 4. februāris,https://webgate.ec.europa.eu/circabc-ewpp/ui/group/bab664d7-1188-47b2-9fa6-869902320ba2/library/d7064b47-8a07-47b6-8d9f-0dc08849f2b7/details. uzraudzības sistēmas neseno atjaunināšanu un jaunu rādītāju iekļaušanu sistēmā, lai uzlabotu šā instrumenta īstenošanas progresa dalībvalstīs uzraudzības efektivitāti; uzsver, ka datu vākšanas un uzraudzības sistēmām ir svarīga nozīme, lai izprastu šķēršļus, ar kuriem saskaras neaizsargāti bērni, un lai nodrošinātu pielāgotus intervences pasākumus un resursu piešķiršanu; aicina Sociālās aizsardzības komiteju turpināt darbu, lai uzlabotu uzraudzības sistēmu nolūkā saglabāt tās atbilstību un novērst atlikušās datu nepilnības, un aicina dalībvalstis izmantot šo vienoto uzraudzības sistēmu, vienlaikus pielāgojot to saviem konkrētajiem apstākļiem saistībā ar bērnu nabadzību;

50.uzsver pēcskolas aprūpes nozīmi, kā arī priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas apkarošanas nozīmi; uzskata, ka nabadzības novēršanas stratēģija ir iespēja veicināt pirmsskolas izglītības un aprūpes pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu, nodrošinot atbilstošus finanšu un cilvēkresursus, apmācot darbiniekus, uzlabojot agrīnās brīdināšanas sistēmas un īstenojot pasākumus pedagoģiskās kvalitātes, piemēram, lasītprasmes un rēķināšanas prasmju, novērtēšanai un nepārtrauktai uzlabošanai, lai nodrošinātu bērnu vispārēju attīstību; uzsver, cik svarīgi ir novērst pastāvošās nepilnības funkcionālajā lasītprasmē un rēķināšanas prasmē, veicot mērķorientētas intervences formālās un neformālās izglītības vidē, lai mazinātu būtiskus šķēršļus nabadzības pārvarēšanai;

51.aicina Komisiju nodrošināt, lai Eiropas Garantijai bērniem tiktu piešķirts būtisks atsevišķs budžets, kas tiktu īstenots, izmantojot ESF+, lai reaģētu uz pieaugošajām bērnu nabadzības un sociālās atstumtības problēmām, un lai dalībvalstis vismaz 5 % no ESF+ līdzekļiem piešķirtu konkrētiem projektiem un strukturāliem ieguldījumiem bērnu nabadzības apkarošanai, vismaz 10 % paredzot dalībvalstīm, kurās bērnu nabadzības un sociālās atstumtības līmenis pārsniedz ES vidējo rādītāju; uzsver, ka šis ieguldījums nākamajā paaudzē papildus bērnu labklājības nodrošināšanai ir pamatots ieguldījums, kas novērstu turpmākas sabiedrības izmaksas Eiropas Komisija, “Update of the EU framework for monitoring the implementation of the European Child Guarantee”, 2025. gada 2. jūnijs.; uzsver, ka šo līdzekļu izmantošanai jābūt pārredzamai un to plānošanā, īstenošanā un novērtēšanā ir jāiesaista sociālās organizācijas;

52.vēlreiz aicina Komisiju saistībā ar Eiropas pusgadu un konkrētām valstīm adresētajiem ieteikumiem rūpīgi uzraudzīt Eiropas Garantijas bērniem īstenošanu visās dalībvalstīs; uzskata, ka konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos būtu jāņem vērā dalībvalstu budžetu atbilstība ESF+ regulā izklāstītajai prasībai par minimālo piešķīrumu bērnu nabadzības novēršanai;

53.mudina dalībvalstis nodrošināt kvalitatīvu bērnu aprūpi, kas ir pieejama ikvienam, lai atbalstītu pirmsskolas izglītību un aprūpi kā būtiskus virzītājspēkus nabadzības apburtā loka pārtraukšanā un vecāku līdzdalības palielināšanā darba tirgū, atzīstot, ka aprūpes pienākumi nesamērīgi gulstas uz sievietēm;

54.aicina dalībvalstis savās sociālās aizsardzības sistēmās nodrošināt uz bērniem orientētu pieeju un stiprināt tās, sniedzot īpašus pabalstus bērniem, kuriem tie ir nepieciešami, lai atbalstītu viņu attīstību un labklājību, piemēram, bērnu pabalstus, skolas maltītes un izmaksu samazināšanas programmas kultūras, sporta, atpūtas un ārpusklases aktivitātēm;

55.uzsver, ka bērni, kurus skārusi nabadzība un sociālā atstumtība, saskaras ar grūtībām dažādās attīstības jomās; šajā sakarā uzsver daudznozaru pieejas nozīmi, kurā visas attiecīgās ieinteresētās personas sadarbojas, lai izstrādātu integrētu stratēģiju grūtību apzināšanai un nevienlīdzības novēršanai bērnībā, nodrošinot bērnu aizsardzības un ģimenes atbalsta pakalpojumus; uzsver, ka dažiem bērniem un viņu ģimenēm, kuras skārusi nabadzība, var būt nepieciešams īpašs atbalsts, piemēram, no logopēdiem, oftalmologiem, psihologiem, ergoterapeitiem un uztura speciālistiem; aicina nabadzības novēršanas stratēģijā aktīvi veicināt partnerības starp izglītības, veselības aprūpes un sociālajiem dienestiem, lai atvieglotu piekļuvi aprūpei un informācijas apmaiņu starp dienestiem, lai uzlabotu integrētus atbalsta un koordinācijas mehānismus bērniem, kuriem tas ir nepieciešams;

56.aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt ikviena bērna tiesības uz ģimenes dzīvi, kas nozīmē, ka nabadzība, nestabila mājokļa situācija vai piekļuves trūkums atbilstošiem sabiedriskajiem pakalpojumiem nekad netiek izmantoti kā vienīgais iemesls bērnu ievietošanai aprūpes iestādē; iesaka dalībvalstīm izstrādāt valsti profilakses stratēģijas un proaktīvas sociālās politikas nostādnes, lai nepieļautu bērnu nošķiršanu no viņu ģimenes vides; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai bērnu un jauniešu ievietošana aprūpes iestādēs tiktu uzskatīta par galējo līdzekli, un ieguldīt drošās bērnu un jauniešu aprūpes sistēmās, lai atvieglotu pāreju no aprūpes iestādēs uz aprūpi ģimenē un kopienā; iesaka dalībvalstīm izstrādāt un ieviest uzraudzības mehānismus, lai identificētu ar nabadzību saistītu ģimeņu atšķiršanu;

57.atgādina par ES mērķi virzīties no aprūpes iestādēs uz kopienā vai ģimenē balstītu aprūpi; atzīst nabadzības apkarošanas stratēģijas sniegto iespēju veidot saikni ar Eiropas Garantiju bērniem, jo īpaši ar pasākumiem, kas paredzēti, lai atbalstītu mērķa grupu – aprūpes iestādēs esošus bērnus; aicina dalībvalstis pilnībā izmantot ESF+ līdzekļus, kā arī citus attiecīgus Eiropas un valstu fondus, lai pabeigtu deinstitucionalizācijas procesu un nodrošinātu, ka bērni var dzīvot ģimenes vai kopienas vidē;

58.nosoda visu veidu pret bērniem vērstu vardarbību, ļaunprātīgu izmantošanu, ekspluatāciju un nevērību; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt ieguldījumus bērnu aizsardzības sistēmās, cita starpā novēršot vardarbību pret bērniem un bērnu vidū, piemēram, kibervardarbību un iebiedēšanu, jo īpaši ja tā balstās uz sociālekonomiskiem iemesliem un skar neaizsargātus bērnus, lai veicinātu paraugprakses apmaiņu šajā jomā ar mērķi izskaust vardarbību un aizskaršanu;

59.aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt atbilstošus, efektīvus un pārredzamus mehānismus, lai veicinātu cilvēku ar dzīves pieredzi nabadzībā jēgpilnu un nepārtrauktu līdzdalību visos politikas veidošanas posmos, tostarp tādu politikas nostādņu izstrādē, īstenošanā un novērtēšanā, kas ietekmē nabadzībā dzīvojošos cilvēkus, un lai tie ietu roku rokā ar metodiku un spēju veidošanu, kas ļautu šādai līdzdalībai notikt, rezultātā nodrošinot kopīgu radīšanu, nevis tikai konsultācijas, saskaņā ar principu “neko saistībā ar mums bez mūsu ziņas”;

60.iesaka rīkot ikgadēju konferenci, lai novērtētu nabadzības novēršanas stratēģijas īstenošanu, un tajā paredzēt plašu un daudzveidīgu dalībnieku sastāvu, ietverot cilvēkus, kas reāli saskaras ar nabadzību, jo īpaši sievietes; uzsver, ka konferencei būtu jāveicina ES oficiālā nabadzības novēršanas stratēģijas uzraudzība, nodrošinot telpu progresa pārskatīšanai, ņemot vērā skaidrus kritērijus un rādītājus; šajā sakarā aicina aktīvi atbalstīt to cilvēku tiešu līdzdalību, kuri ir piedzīvojuši nabadzību, un atzīt to par būtisku nabadzības novēršanas stratēģijas faktiskās ietekmes novērtēšanā;

61.atzīst dažādu sociālo organizāciju, arī bezpeļņas organizāciju, nozīmi cīņā pret nabadzību un tās novēršanā, kā arī šo organizāciju lomu nabadzības novēršanā, un uzsver nepieciešamību tās jēgpilni iesaistīt un palielināt resursus, kas piešķirti to darba atbalstam;

62.uzsver, ka nabadzības novēršanas stratēģijas panākumi būs atkarīgi arī no starpnozaru pieejas un atbilstoša finansējuma, kā arī no pienācīgas horizontālas un daudzlīmeņu koordinācijas starp visiem pārvaldības un lēmumu pieņemšanas līmeņiem, kas iesaistīti tās īstenošanā; atkārtoti uzsver nepieciešamību visaptveroši integrēt nabadzības novēršanas stratēģiju visās attiecīgajās politikas jomās, lai nodrošinātu konsekvenci, ietekmi un ilgtermiņa ilgtspējību;

63.uzskata, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu būtu pienācīgi jānosaka ES, dalībvalstu un reģionālā līmeņa pienākumu apjoms nabadzības izskaušanas mērķa sasniegšanai;

64.aicina Komisiju ieviest horizontālu principu nabadzības novēršanas stratēģijā, kas prasītu, lai visās attiecīgajās ES nozaru politikas jomās tiktu īstenots ex ante ietekmes novērtējums par nabadzību un nevienlīdzību, cita starpā izmantojot distributīvās ietekmes novērtējumus Komisijas 2022. gada 28. septembra paziņojums “Labāka dalībvalstu rīcībpolitiku distributīvās ietekmes novērtēšana” (COM(2022)0494)., īpašu uzmanību pievēršot ietekmei uz tiem, kuriem draud vislielākais sociālās atstumtības un ārkārtējas nabadzības risks;

65.uzsver, ka ES ir jāturpina koncentrēties uz cīņu pret bezpajumtniecību, ārkārtēju nabadzību un sociālo atstumtību, sniedzot atbilstošu finansiālu atbalstu, veicinot savstarpēju mācīšanos no dalībvalstu stratēģijām un pieredzes un izveidojot sistemātisku pieeju progresa un veikto pasākumu efektivitātes uzraudzībai;

66.atgādina, ka nabadzības vai sociālās atstumtības riska (AROPE) rādītājs neaptver nabadzības pamatcēloņus, jo īpaši neietverot personas, kas dzīvo ārpus privātām mājsaimniecībām, nabadzības kvalitatīvos aspektus un dzīves pieredzi ar marginalizāciju; uzsver, ka nabadzība ir kas vairāk nekā tikai nepietiekami ienākumi vai materiālā nenodrošinātība; aicina Sociālās aizsardzības komiteju sadarboties ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, lai atjaunotu AROPE statistikas mērījumus nolūkā tos paplašināt, virzoties uz spēcīgāku, dezagregētu un daudzdimensionālāku nabadzības un sociālās atstumtības redzējumu;

67.uzsver, ka nabadzības novēršanas stratēģija dos rezultātus tikai tad, ja to papildinās atbilstošs finansējums ES un valstu līmenī; uzstāj uz nepieciešamību aizsargāt un stiprināt kohēzijas politiku, lai saskaņā ar nākamo DFS turpinātu atbalstīt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un apkarotu asimetriju starp ES dalībvalstīm un to iekšienē; šajā sakarā aicina piešķirt atbilstošu un norobežotu finansējumu, lai stiprinātu politikas nostādnes, kas veicina nabadzības izskaušanu, ietverot mērķorientētu atbalstu marginalizētām un neaizsargātām grupām; uzsver ESF+ būtisko lomu sociālās iekļaušanas veicināšanā un nabadzības apkarošanā, jo īpaši sniedzot palīdzību vistrūcīgākajām personām un īstenojot Eiropas Garantiju bērniem, kā arī Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) un Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda lomu šajā kontekstā; uzsver, cik svarīgi ir optimizēt ES līdzekļu, tostarp Atveseļošanas un noturības mehānisma, izmantošanu, lai finansētu konkrētus nabadzības novēršanas pasākumus, piemēram, cenas ziņā pieejamu un energoefektīvu mājokli, piekļuvi kvalitatīvai pirmsskolas izglītībai un aprūpei, piemēram, izmantojot ES skolu apgādes programmu, pieejamu sabiedrisko transportu un mērķorientētu enerģētikas atbalstu mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem; uzsver, ka ir jānodrošina līdzekļu mērķtiecīga un pietiekami nodrošināta piešķiršana pārtikas bankām, kas sniedz materiālo atbalstu, tostarp pārtikas palīdzību, lai tām būtu pienācīgas darbības spējas un spēja ātri reaģēt uz pieaugošo nenodrošinātību ar pārtiku un materiālo nenodrošinātību; uzsver, ka šāds atbalsts ir jāpapildina ar papildu pasākumiem, kas veicina sociālo iekļaušanu un izkļūšanu no nabadzības saskaņā ar ESF+ noteikumiem;

68.atgādina par tematiskajiem veicinošajiem nosacījumiem, kas piemērojami ERAF, ESF+ un Kohēzijas fondam un izklāstīti IV pielikumā Eiropas Parlamenta Regulā (ES) 2021/1060 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2021/1060 (2021. gada 24. jūnijs), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu Plus, Kohēzijas fondu, Taisnīgas pārkārtošanās fondu un Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fondu un finanšu noteikumus attiecībā uz tiem un uz Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu, Iekšējās drošības fondu un Finansiāla atbalsta instrumentu robežu pārvaldībai un vīzu politikai (OV L 231, 30.6.2021., 159. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/reg/2021/1060/oj)., ar ko paredz kopīgus noteikumus šiem fondiem, jo īpaši 4.4. veicinošais nosacījums “Valsts stratēģiskā politikas sistēma sociālajai iekļaušanai un nabadzības mazināšanai”; uzsver, cik svarīgi ir sasaistīt nabadzības novēršanas stratēģiju un tās finansējumu ar iepriekš definētajiem konkrētajiem mērķiem; aicina Komisiju un Padomi nodrošināt, lai ERAF un ESF+ kopīgie noteikumi labāk atspoguļotu šos konkrētos mērķus, un iekļaut nabadzības novēršanas stratēģiju nākamajā DFS, kā arī dzimumu līdztiesības integrēšanu;

69.atgādina, ka enerģija un transports ir cita starpā galvenie pamatpakalpojumi, kuriem ikvienam vajadzētu būt piekļuvei, tāpēc uzstāj, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš sociālā klimata plāniem, kas dalībvalstīm ir jāizstrādā un jāīsteno Sociālā klimata fonda ietvaros, ieguldot energoefektivitātē, mājokļu renovācijā, kā arī atjaunīgo energoresursu un transporta sistēmu piekļūstamībā un cenas pieejamības nodrošināšanā; aicina dalībvalstis aktīvi iesaistīt cilvēkus no neaizsargātām situācijām, lai atbalsts varētu efektīvi sasniegt tos, kuriem tas visvairāk nepieciešams; aicina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi cīņā pret enerģētisko nabadzību, piemēram, runājot par enerģijas kuponiem un enerģijas cenu regulēšanu;

70.uzsver, ka ES līdzekļi vietējā līmenī un organizācijām ar mazākiem tehniskajiem resursiem ir grūti pieejami to sarežģītības dēļ; uzsver nepieciešamību vienkāršot ES finansēšanas mehānismu īstenošanu un kārtību, kādā šie līdzekļi tiek piešķirti galīgajiem saņēmējiem, kā arī apmācīt attiecīgo valsts iestāžu un organizāciju darbiniekus; uzsver, ka saskaņā ar ESF+ regulu ir jāturpina līdzfinansējuma likme vistrūcīgāko personu atbalstam un ka tai arī turpmāk jābūt 90 % vai tamlīdzīgai, lai šim finansējumam varētu vieglāk piekļūt programmas un darbības, kas paredzētas nabadzības izskaušanas veicināšanai;

71.uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.