1.uzsver, ka ir vajadzīga visaptveroša ES pieeja, lai apkarotu darbaspēka ekspluatāciju, tostarp ar to saistīto nelegālo darbu un organizēto noziedzību, kā arī ļaunprātīgas uzņēmējdarbības praksi, jo īpaši apakšuzņēmumu un darba starpnieku ļaunprātīgu rīcību; tādēļ aicina izstrādāt ES stratēģiju, lai cīnītos pret šīm problēmām, kuru ietekme dažādās dalībvalstīs un nozarēs var atšķirties; uzsver, ka darbaspēka ekspluatācija ir ne tikai darba ņēmēju tiesību un cilvēktiesību pārkāpums, bet tā arī kropļo godīgu konkurenci starp uzņēmumiem; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos 2026. gadā nākt klajā ar taisnīgas mobilitātes paketi; atgādina, ka vispārējie mērķi stiprināt Eiropas uzņēmumu konkurētspēju, vienkāršot regulējumu un samazināt nevajadzīgu administratīvo slogu nedrīkst pazemināt darba ņēmēju aizsardzības līmeni; uzsver, ka ir stingrāk jāīsteno spēkā esošie darba tiesību akti, lai nodrošinātu darba ņēmēju tiesību efektīvu aizsardzību un vienlīdzīgus konkurences apstākļus vienotajā tirgū;

2.atgādina par problēmām, ar kurām dažas dalībvalstis saskaras centienos reglamentēt apakšuzņēmumu darbību valsts līmenī, piemēram, ierobežojot apakšuzņēmēju ķēžu garumu, ieviešot solidāru atbildību vai nosakot prasības tiešai nodarbinātībai vienotā tirgus noteikumu atšķirīgas interpretācijas dēļ; aicina Komisiju precizēt dalībvalstu iespējas pieņemt samērīgus tiesību aktus, lai novērstu riskus un problēmas, ko rada garas un sarežģītas apakšuzņēmēju ķēdes; aicina Komisiju pastiprināt centienus apkarot darba ņēmēju ekspluatāciju;

3.atkārtoti aicina Komisiju pastiprināt pārredzamību un pārskatatbildību visā piegādes ķēdē Eiropas Parlamenta 2025. gada 9. septembra rezolūcija par publisko iepirkumu., lai izbeigtu ļaunprātīgu apakšuzņēmuma līgumu slēgšanu un aizsargātu darba ņēmēju tiesības;

4.uzsver, ka visās ES līmeņa iniciatīvās, kuru mērķis ir novērst darbaspēka ekspluatāciju un problēmas, kas saistītas ar sarežģītām apakšuzņēmēju ķēdēm, būtu jāņem vērā dalībvalstu paraugprakse, tās būtu jāizstrādā ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem, tostarp Eiropas nozaru sociālā dialoga komitejām, un tām vajadzētu būt pielāgotām faktiskajai situācijai attiecīgajās nozarēs; atgādina, ka jebkuri ar konkrētām nozarēm saistīti pasākumi un iniciatīvas, tostarp solidāras atbildības režīmi augsta riska nozarēs, ir jāsaskaņo ar ES tiesību aktiem un tie nedrīkst radīt nevajadzīgus šķēršļus pārrobežu uzņēmējdarbībai; uzsver, ka ar konkrētām nozarēm saistīti pasākumi un iniciatīvas var arī ietvert zemākas regulatīvās prasības uzņēmumiem zema riska nozarēs;

5.norāda, ka solidāras atbildības princips ir veids, kā nodrošināt, ka galvenais darbuzņēmējs uzņemas vispārēju atbildību par pakalpojumiem, kas sniegti visā apakšuzņēmēju ķēdē; uzskata, ka šāds princips var nodrošināt, ka visos apakšuzņēmēju ķēdes līmeņos līgumiski tiek garantēta pakalpojumu kvalitāte un izpilde un darba, sociālo un drošības standartu ievērošana; norāda, ka vairākas dalībvalstis ir nolēmušas ieviest stingrākus atbildības noteikumus apakšuzņēmēju ķēdēs nekā minimālās prasības, kas noteiktas Direktīvas 2014/67/ES 12. pantā;

6.aicina Komisiju un dalībvalstis novērst praksi, kura ir arī zināma kā “finanšu apakšuzņēmējdarbība” un saskaņā ar kuru galvenais darbuzņēmējs slēdz apakšuzņēmuma līgumus par visu darba apjomu, pats neveicot nekādu darbu; uzsver, ka galvenajiem darbuzņēmējiem būtu pašiem jāizpilda noteikta daļa no līgumā paredzētā darba; šajā sakarībā atkārtoti aicina Komisiju izvērtēt ietekmi, ko rada tas, ka publiskā iepirkuma līgumus galvenokārt izpilda izraudzītā pretendenta tiešie darbinieki, un iesaka publiskā iepirkuma noteikumos paredzēt stimulus uzņēmumiem nodrošināt pietiekamu skaitu iekšējo darbinieku, lai īstenotu projektus, attiecībā uz kuriem šiem uzņēmumiem piešķirtas tiesības slēgt publiskus līgumus Eiropas Parlamenta 2025. gada 9. septembra rezolūcija par publisko iepirkumu.;

7.aicina Komisiju un dalībvalstis vērsties pret nelikumīgu praksi apakšuzņēmēju ķēdēs, lai nodrošinātu uzņēmumu konkurētspēju un taisnīgus un drošus darba apstākļus; šajā sakarībā mudina, ciktāl tas ir iespējams, pamatoti un samērīgi, veidot tiešas darba attiecības augsta riska nozarēs, balstoties uz primāriem vispārējo interešu iemesliem, piemēram, darba ņēmēju un viņu tiesību aizsardzību;

8.aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt sabiedriskā labuma noteikumu iekļaušanu publiskā iepirkuma dokumentācijā un ES finansētu projektu līgumos, piemēram, pieprasot darbuzņēmējiem un apakšuzņēmējiem sniegt ieguldījumu vietējo prasmju attīstīšanā vai sociālās iekļaušanas iniciatīvās un tādējādi nodrošinot publisko investīciju pozitīvu papildu ietekmi;

9.uzsver, ka sociālie partneri, tostarp MVU pārstāvji, bieži ir kopīgi ierosinājuši valsts un reģionālā mēroga iniciatīvas, kuru mērķis ir ierobežot apakšuzņēmuma līgumu slēgšanas līmeni; uzsver, ka šādas iniciatīvas būtu jāņem vērā, savukārt apakšuzņēmuma līgumu slēgšanas ierobežojumiem jābūt samērīgiem;

10.norāda, ka apakšuzņēmēju ķēžu garums un sarežģītība rada būtiskas problēmas darba inspekcijām, nosakot juridisko atbildību par darba tiesību pārkāpumiem, un ka šīs problēmas ir jārisina;

11.uzsver, ka ir svarīgi jebkurā jaunā regulējumā iekļaut dzimumu līdztiesības nosacījumus;

12.uzsver – lai ierobežotu vienotā tirgus sadrumstalotību, Komisijai ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm un sociālajiem partneriem, tostarp nozaru sociālā dialoga komitejām, būtu jānosaka augsta riska nozaru definīcija; uzsver, ka dalībvalstis var pieprasīt Komisijai atļaut tiem vajadzības gadījumā koriģēt kopējo augsta riska nozaru sarakstu atbilstīgi to konkrētajai situācijai, lai nodrošinātu vislabāko iespējamo pieeju cīņai pret ļaunprātīgu apakšuzņēmuma līgumu slēgšanu, darbaspēka ekspluatāciju un ar darbu saistītu noziedzību; uzsver, ka, nosakot augsta riska nozares un koriģējot to sarakstu, būtu jābalstās uz precīziem un atjauninātiem datiem;

13.norāda, ka apakšuzņēmēju iesaiste pamatdarbībās var radīt sašķeltu un nedrošu darba vidi, mazināt pārredzamību un pārskatatbildību un palielināt risku, ka darba ņēmēji strādā ilgākas stundas, saņem zemākas algas un saskaras ar citiem darba tiesību pārkāpumiem, kā arī novest pie nedrošas un nestabilas nodarbinātības Pētījums Precarious Employment in Europe: Volume 1: Patterns, Trends and Policy Strategies (Nestabila nodarbinātība Eiropā: 1. sējums – modeļi, tendences un politikas stratēģijas), Eiropas Parlaments, 2016. gads; Key elements of fair employment and decent work (Galvenie taisnīgas nodarbinātības un pienācīgas nodarbinātības elementi), Eurofound, 2010. gads; Outsourcing, working conditions and inequality (Ārpakalpojumi, darba apstākļi un nevienlīdzība), Eiropas Komisija, Kopīgais pētniecības centrs, 2025. gads.; uzsver, ka saskaņā ar Direktīvu 2002/14/EK Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/14/EK (2002. gada 11. marts), ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā – Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīga deklarācija par darba ņēmēju pārstāvību (OV L 80, 23.3.2002., 29. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/dir/2002/14/oj). darba ņēmēju pārstāvji ir jāinformē un ar viņiem ir jāapspriežas par lēmumiem, kas varētu būtiski mainīt darba organizāciju vai līgumattiecības; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka attiecībā uz visiem darba ņēmējiem tiek ievērots vienlīdzīgas attieksmes princips un ka viņiem tiek garantēti pienācīgi darba apstākļi;

14.pauž bažas par juridiskās skaidrības trūkumu attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo patiesas un krāpnieciskas norīkošanas darbā nošķīrumu, kā arī par ES tiesību normu par pakalpojumu sniegšanu ļaunprātīgu izmantošanu, lai apietu migrācijas noteikumus un valstu darba tiesības; uzsver, ka krāpnieciska norīkošana darbā grauj vienotā tirgus sociālo struktūru, ļaunprātīgi izmantojot visneaizsargātākos cilvēkus; aicina Komisiju saskaņā ar E. Letas ziņojumu izvērtēt ar izpildes nodrošināšanu saistītās problēmas, jo īpaši attiecībā uz pārrobežu sadarbību, un veikt atbilstīgus pasākumus, lai izbeigtu norīkošanu darbā, ja darba ņēmējiem nav patiesas saiknes ar nosūtītāju dalībvalsti; atgādina par E. Letas un M. Dragi sagatavoto ziņojumu vispārējo secinājumu, ka ir jāstiprina vienotā tirgus konkurētspēja;

15.ar bažām norāda uz riskiem, kas izriet no norīkošanas darbā, ja tā vienlaikus ir saistīta ar ļaunprātīgiem apakšuzņēmējdarbības un darba starpniecības veidiem; aicina EDI izvērtēt darba starpnieku izmantošanu norīkošanā darbā, tostarp risku, ka šāda kārtība varētu tikt izmantota, lai izvairītos no atbildības, apietu pienākumus sociālā nodrošinājuma jomā un pazeminātu darba aizsardzības un darba drošības standartus; aicina Komisiju novērst jebkādus iespējamus Direktīvas par pagaidu darba aģentūrām Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/104/EK ( 2008. gada 19. novembris ) par pagaidu darba aģentūrām (OV L 327, 5.12.2008., 9. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/dir/2008/104/oj). pārkāpumus saistībā ar darba ņēmēju norīkošanu darbā;

16.uzsver, ka izmitināšanai, ko darba devējs vai darba starpnieks nodrošina darba ņēmējam, ir jāatbilst piemērojamiem kvalitātes, higiēnas un drošības standartiem; uzsver, ka šādas izmitināšanas vietas īres maksai jābūt samērīgai un nediskriminējošai; aicina augsta riska nozarēs veiktās darba inspekcijas pārbaudēs iekļaut izmitināšanas vietu pārbaudes, lai nepieļautu to, ka darba devēji vai starpnieki nodrošina darba ņēmējiem sliktā stāvoklī esošus, nedrošus vai pārapdzīvotus mājokļus; uzsver, ka līguma noteikumi, kas reglamentē darba ņēmēja izmitināšanu, nedrīkst novest pie nedrošiem un nestabiliem mājokļa apstākļiem, ja darba attiecības tiek izbeigtas;

17.aicina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm, lai nodrošinātu spēkā esošo tiesību aktu par darba ņēmēju norīkošanu efektīvu īstenošanu un izpildi; atgādina, ka ES ir ieviesusi vairākus juridiskus instrumentus darbaspēka ekspluatācijas un nelegāla darba apkarošanai un ka to izmantošana ir jāuzlabo valstu līmenī; aicina Komisiju izvērtēt situāciju, nodrošināt attiecīgo juridisko instrumentu efektīvu un lietderīgu ieviešanu un izmantošanu dalībvalstīs un vajadzības gadījumā sākt pārkāpuma procedūras pret dalībvalstīm, kuras neievēro piemērojamos ES tiesību aktus;

18.uzsver publisku un savstarpēji sadarbspējīgu licencēto darba starpnieku reģistru pievienoto vērtību; uzsver, ka jebkādai licencēšanai vai reģistrācijai ir jāatbilst minimālajiem integritātes kritērijiem; aicina Komisiju izvērtēt valstu praksi un tiesību aktus attiecībā uz darba starpniekiem un nodrošināt, ka darba starpnieki, kas darbojas ES, tieši vai netieši neiekasē maksu no darba ņēmējiem un neliek viņiem segt nekādas izmaksas ne pilnībā, ne daļēji; uzsver, ka pret darba starpniekiem, kuri pārkāpj piemērojamos tiesību aktus vai koplīgumus, būtu jāpiemēro atturošas sankcijas, piemēram, to izslēgšana no publiskajiem reģistriem un dalības publiskajos līgumos;

19.aicina gaidāmajā publiskā iepirkuma direktīvu pārskatīšanā nodrošināt, ka izslēgšanas kritēriji ļauj labāk novērst nozarēm raksturīgos riskus, kas saistīti ar krāpšanu, korupciju un noziedzīgu iefiltrēšanos; uzsver, ka dažādās nozarēs ir vajadzīgi atsevišķi īpaši pielāgoti izslēgšanas kritēriji atkarībā no katras nozares īpašās neaizsargātības; uzsver, ka līgumslēdzējām iestādēm jābūt pilnvarotām pielāgot iepirkuma procedūras, lai apkarotu noziedzīgas darbības un efektīvāk uz tām reaģētu; uzsver – lai veicinātu iepirkuma procedūru efektivitāti un tās vienkāršotu, regulējums par izslēgšanu no iepirkuma būtu jāpadara skaidrāks; uzsver, ka būtu jāizslēdz no attiecīgās publiskā iepirkuma procedūras ikviens ekonomikas dalībnieks, kas nepilda savus pienākumus, kuri paredzēti piemērojamajos darba un vides tiesību aktos saskaņā ar Direktīvas 2014/24/ES 18. panta 2. punktu;

20.uzsver valstu uzņēmumu reģistru un Eiropas uzņēmumu reģistru savstarpējās savienojamības sistēmas nozīmi uzņēmumiem, kas meklē informāciju par apakšuzņēmējiem, arodbiedrībām, kas vēlas iesaistīties koplīguma sarunās, un izpildiestādēm; pauž nožēlu par to, ka valstu uzņēmumu reģistros pieejamās informācijas apjoms ir ļoti atšķirīgs; aicina Komisiju izvērtēt, kā varētu palielināt publiski pieejamās informācijas apjomu, pamatojoties uz dalībvalstu paraugpraksi;

21.pauž bažas par to, ka norīkotie darba ņēmēji un darba ņēmēji apakšuzņēmēju ķēdēs, jo īpaši būvniecības nozarē, saskaras ar nesamērīgi augstiem riskiem darba aizsardzības jomā sadrumstalotu atbildības ķēžu un nepietiekamas koordinācijas dēļ; šajā sakarībā uzsver, cik svarīga ir norīkoto darba ņēmēju un apakšuzņēmēju ķēdēs iesaistīto darba ņēmēju informēšana un apspriešanās ar viņiem, kā arī efektīva darba drošības noteikumu izpilde, kā noteikts SDO Konvencijā Nr. 167; šajā sakarībā uzskata, ka nākamajā ES stratēģiskajā satvarā par drošību un veselības aizsardzību darbā ir svarīgi stiprināt sociālo partneru lomu darba ņēmējiem paredzētu rīku un apmācības izstrādē un turpināt veicināt drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus; aicina Komisiju novērtēt, vai pašreizējie darba aizsardzības tiesību akti pienācīgi aptver minimālo darba aizsardzības prasību izpildi apakšuzņēmēju ķēdēs;

22.atgādina, cik svarīga ir pārrobežu sadarbība, efektīva izpilde un pārredzamība cīņā pret noziedzīgiem tīkliem, kas saistīti ar darbu; šajā sakarībā atbalsta pastiprinātu sadarbību starp EDI, Eiropolu, valstu iestādēm un sociālajiem partneriem; uzsver – lai apkarotu darbaspēka ekspluatāciju un veicinātu godīgu konkurenci vienotajā tirgū, ir vajadzīgas efektīvas un ar pietiekamiem resursiem nodrošinātas izpildes sistēmas; uzsver, ka ir jānovērš ļaunprātīga apakšuzņēmuma līgumu slēgšana, izmantojot mākslīgus mehānismus, piemēram, pastkastītes uzņēmumus un fiktīvas pagaidu darba aģentūras; atgādina, ka Direktīvā 2009/52/EK ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina efektīvas un pienācīgas pārbaudes, lai kontrolētu to trešo valstu valstspiederīgo nodarbinātību, kuri uzturas nelikumīgi, un aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt šīs direktīvas pienācīgu izpildi;

23.atzinīgi vērtē Komisijas novērtējuma ziņojumu par EDI un atkārtoti aicina Eiropas Parlamenta 2024. gada 18. janvāra rezolūcija par Eiropas Darba iestādes pilnvaru pārskatīšanu. Komisiju būtiski stiprināt EDI pilnvaras, lai tā varētu izmeklēt iespējamos ES darba tiesību pārkāpumus un pēc savas iniciatīvas sākt un veikt pārrobežu lietu pārbaudes, paplašinot aģentūras pilnvaru tvērumu, lai tas aptvertu trešo valstu valstspiederīgo darbaspēka mobilitāti, uzlabojot tās operatīvā riska analīzes spējas, kā arī nodrošinot pietiekamus resursus tās uzdevumu veikšanai; uzsver, ka EDI vadībā ir jāturpina saskaņot un vienkāršot darbaspēka mobilitātes noteikumus un kontroles procedūras, tostarp ieviest vienotus kontroles standartus un uzlabot informācijas apmaiņu; iesaka EDI paspārnē izveidot ar nozarēm, jo īpaši būvniecību, transportu un lauksaimniecību, saistītas izpildes struktūrvienības un uzlabot sadarbību ar sociālajiem partneriem šajās nozarēs;

24.uzsver darba inspekcijas pārbaužu būtisko nozīmi gan darbaspēka ekspluatācijas atklāšanā un novēršanā, gan vispārējā darba tiesību ievērošanā; mudina dalībvalstis palielināt darba inspektoru skaitu un darba inspekcijām sniegto atbalstu; atgādina, ka Direktīvā 2006/22/EK Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/22/EK ( 2006. gada 15. marts ) par minimālajiem nosacījumiem Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85 un (EEK) Nr. 3821/85 īstenošanai saistībā ar sociālās jomas tiesību aktiem attiecībā uz darbībām autotransporta jomā un par Padomes Direktīvas 88/599/EEK atcelšanu (OV L 102, 11.4.2006., 35. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/dir/2006/22/oj). jau ir paredzēti minimālie noteikumi, kas ļauj pārbaudīt sociālās jomas tiesību aktu ievērošanu autotransporta nozarē, un aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot darba inspekcijas pārbaužu kvalitāti un biežumu un nodrošināt pienācīgas minimālās darba inspekciju spējas saskaņā ar SDO kritēriju, kas paredz, ka uz 10 000 darba ņēmējiem ir vismaz viens darba inspektors; uzsver, ka, neraugoties uz sūdzību izskatīšanas mehānismu svarīgo lomu mērķtiecīgu pārbaužu uzsākšanā, tie joprojām netiek pietiekami izmantoti un nav pieejami, jo īpaši mobilajiem darba ņēmējiem un darba ņēmējiem no trešām valstīm; atgādina, ka saskaņā ar Direktīvu 2009/52/EK dalībvalstīm ir jānodrošina efektīvi mehānismi, ar kuru starpniecību nelegāli nodarbināti trešo valstu valstspiederīgie var iesniegt sūdzības par saviem darba devējiem;

25.uzsver precīzu un atjauninātu datu nozīmi; norāda, ka informācijas apjoms Eiropā par apakšuzņēmēju ķēžu struktūru un ar darbu saistītu noziedzību atšķiras un ka tas rada grūtības gan izpildes panākšanas, gan politikas veidošanas jomā; aicina Komisiju uzlabot datu vākšanu šajā jomā un uzsver EDI lomu uzticamas informācijas sniegšanā par vispārējām tendencēm un ļaunprātīgu rīcību pārrobežu situācijās;

26.uzsver panākumus, kas gūti, īstenojot darba vietu identificēšanas iniciatīvas valsts un nozaru līmenī, piemēram, sociālās identifikācijas karšu ieviešanu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Eiropas sociālā nodrošinājuma kartes (ESSPASS) projekta iekļaušanu Komisijas 2026. gada darba programmā; atkārtoti aicina Eiropas Parlamenta 2021. gada 25. novembra rezolūcija par Eiropas sociālā nodrošinājuma kartes ieviešanu, lai uzlabotu sociālā nodrošinājuma tiesību un taisnīgas mobilitātes digitālo īstenošanu. ātri ieviest ESSPASS sistēmu, uzlabot sociālā nodrošinājuma tiesību aizsardzību un nodrošināt taisnīgus mobilitātes nosacījumus, kā arī stiprināt šo tiesību digitālu īstenošanu, tostarp veicot pārbaudes un informācijas apmaiņu reāllaikā starp izpildiestādēm; aicina integrēt ESSPASS valstu un nozaru darba karšu sistēmās, lai nodrošinātu šo sistēmu sadarbspēju un minimālus traucējumus to darbībā; uzsver, ka ESSPASS ieviešanai būtu jāsamazina nevajadzīgs administratīvais slogs, jāvienkāršo atbilstības prasību izpilde, nodrošinot minimālas izmaksas MVU, kā arī jāatbalsta EDI un valstu iestāžu centieni cīņā pret ļaunprātīgām un noziedzīgām darbībām; uzsver, cik svarīga ESSPASS ir augsta līmeņa datu drošība un aizsardzība un sociālo partneru iesaiste sistēmas izstrādē un ieviešanā; turklāt vērš uzmanību uz notiekošo darbu pie citām ES iniciatīvām, piemēram, digitālās identitātes maka, kas varētu palīdzēt palielināt iestāžu spēju apkarot noziedzīgas darbības, neapgrūtinot MVU un nepalielinot izmaksas patērētājiem

27.ar bažām norāda, ka personas, kurām tiek piemēroti tirdzniecības aizliegumi vienā dalībvalstī, var apiet valsts līmenī noteiktos ierobežojumus, reģistrējot un veicot uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, kas apdraud cīņu pret darbaspēka ekspluatāciju visā vienotajā tirgū; aicina Komisiju nodrošināt efektīvāku informācijas apmaiņu un sadarbību starp dalībvalstīm, kā arī tirdzniecības aizliegumu un kriminālsodu savstarpēju atzīšanu saskaņā ar Līgumiem, lai novērstu ierobežojumu apiešanu; uzsver, ka šajā sakarībā ir svarīgi ievērot tiesiskumu un nodrošināt tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas; iesaka izmantot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (IMI), lai nodrošinātu savlaicīgu un drošu attiecīgās informāciju apmaiņu starp dalībvalstīm;

28.norāda uz atšķirībām sodu un sankciju režīmos dažādās ES politikas jomās; uzsver, ka sodiem un sankcijām par noziegumiem, kas saistīti ar darbu, un par darba ņēmēju tiesību pārkāpumiem jābūt efektīviem, atturošiem un samērīgiem ar uzņēmuma veiktā pārkāpuma veidu, smagumu un ilgumu, kā arī skarto darba ņēmēju skaitu; aicina Komisiju izvērtēt sankciju sasaisti ar uzņēmuma lielumu vai apgrozījumu, lai nodrošinātu samērīgumu, atturošu iedarbību un vienlīdzīgus konkurences apstākļus; uzsver, ka ir vajadzīgs mehānisms neizmaksāto algu, sociālā nodrošinājuma iemaksu, naudas sodu un zaudējumu atgūšanai pārrobežu lietās;

29.uzsver problēmu saistībā ar to, ka negodīgi un noziedzīgi darba tirgus dalībnieki izmanto stratēģisku bankrotu un uzņēmumu pazušanu, lai izvairītos no atbildības par neveiktajiem maksājumiem un no sankcijām; aicina Komisiju un dalībvalstis analizēt problēmas, kas saistītas ar stratēģisku bankrotu un uzņēmumu pazušanu, jo īpaši pārrobežu lietās, un uzsākt nepieciešamās iniciatīvas, lai ierobežotu šo problēmu izplatību;

30.atgādina, ka publisko izdevumu sasaistīšana ar darba ņēmēju tiesību ievērošanu un pienācīgiem darba apstākļiem ir viens no pieejamajiem līdzekļiem cīņai pret ļaunprātīgu apakšuzņēmuma līgumu slēgšanu un ar darbu saistītu noziedzību;

31.uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.