A.tā kā seksuālās vardarbības akti saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesībām ir krimināli sodāmi gan kara, gan miera laikā; tā kā gan starptautisko humanitāro tiesību, gan starptautisko krimināltiesību kontekstā izvarošana ir identificēta kā iespējams kara noziegums, noziegums pret cilvēci vai darbība, kas veicina genocīdu, ar nosacījumu, ka pastāv citi nepieciešamie šā nozieguma sastāva elementi; tā kā šī klasifikācija ir noteikta Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtos (8. pants), 1949. gada Ženēvas konvencijās un papildprotokolos; tā kā Starptautiskās Krimināltiesas ieskatā izvarošanas kā kara nozieguma juridiskā interpretācija kā būtisku elementu ietver piekrišanas neesamību;

B.tā kā saskaņā ar ECT sniegto informāciju definīcijas, kuru pamatā ir spēka kā nozieguma galvenā elementa izmantošana, sniedz nepietiekamu aizsardzību seksuālās vardarbības upuriem un apdraud personu seksuālās autonomijas efektīvu aizsardzību;

C.tā kā izvarošana ir vairāku cilvēktiesību pārkāpums, tostarp tiesību uz ķermeņa neaizskaramību, tiesību uz autonomiju un seksuālo autonomiju, tiesību uz privātumu, tiesību uz augstāko sasniedzamo fiziskās un garīgās veselības standartu, sieviešu tiesību uz līdztiesību likuma priekšā un tiesību netikt pakļautām vardarbībai, diskriminācijai, spīdzināšanai un citai nežēlīgai vai necilvēcīgai rīcībai pārkāpums; tā kā izvarošana arī liedz cietušajam pilnībā izmantot virkni citu cilvēktiesību, piemēram, tiesības uz dzīvību, cieņu, fizisko un garīgo neaizskaramību, tiesības uz brīvību un personīgo drošību, tiesības uz līdztiesību ģimenē un likuma priekšā neatkarīgi no dzimuma un dzimumidentitātes, kā arī tiesības cita starpā netikt pakļautam diskriminācijai, spīdzināšanai un citādai sliktai attieksmei;

D.tā kā dzimumbalstīta vardarbība joprojām ir viens no izplatītākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem Eiropā, par kuriem netiek pietiekami saņemti iesniegumi, un uz to ir jāreaģē Eiropas līmenī; tā kā pašreizējā starptautiskajā cilvēktiesību tiesiskajā regulējumā izvarošana ir atzīta gan par cilvēktiesību pārkāpumu, gan par dzimumbalstītas vardarbības veidu, kas galvenokārt skar sievietes un meitenes; tā kā izvarošana ir viens no izplatītākajiem un brutālākajiem dzimumbalstītas vardarbības veidiem, kas pārkāpj personu fizisko, psiholoģisko un seksuālo integritāti un ķermeņa autonomiju un rada smagas un ilgstošas sekas to pārdzīvojušiem;

E.tā kā ar dzimumu saistīta vardarbība būtiski ierobežo sieviešu un meiteņu līdzdalību sabiedriskajā dzīvē un viņu piekļuvi tiesu iestādēm, izglītībai un ekonomiskajai neatkarībai un tādējādi ir strukturāls šķērslis patiesas dzimumu līdztiesības panākšanai; tā kā izvarošanas upuri saskaras ar smagām un ilgstošām sekām, tostarp sociālām un ekonomiskām sekām, piemēram, darba zaudēšanu, finansiālu atkarību, mājokļa nestabilitāti un mazāku līdzdalību izglītībā vai darbavietā, kas pastiprina vardarbības sekas un nostiprina dzimumu līdztiesības trūkumu;

F.tā kā saskaņā ar FRA un EIGE datiem 17,2 % sieviešu ES ir saskārušās ar seksuālu vardarbību, tostarp izvarošanu un citām nevēlamām seksuālām darbībām, un viena no 20 sievietēm kopš 15 gadu vecuma ir izvarota, pielietojot spēku FRA un EIGE, Violence against women: an EU-wide survey – Results at a glance, Eiropas Savienības Publikāciju Birojs, Luksemburga, 2014. gads, 20. lpp.; tā kā saskaņā ar FRA datiem iepriekšējos gados ir palielinājusies vardarbība pret LGBTIK+ personām un transsievietes ir nesamērīgi pakļautas fiziskai un seksuālai vardarbībai; tā kā no seksuālas vardarbības cieš arī LGBTIK+ viņu dzimuma, dzimumidentitātes, dzimuma pašizpausmes un dzimumpazīmju dēļ; tā kā ar dzimumu saistītas vardarbības aplēstās gada izmaksas ES ir 366 miljardi EUR;

G.tā kā izvarošanas nodarījuma pārrobežu dimensija rada īpašu nepieciešamību kopīgi apkarot to Eiropas Savienībā, lai nodrošinātu konsekventāku aizsardzību un lidztiesīgu tiesu iestāžu pieejamību cietušajiem visās dalībvalstīs, ietverot vairākus galvenos elementus: nepieciešamību nodrošināt minimālo aizsardzības līmeni visām sievietēm visās dalībvalstīs, nepieciešamību nodrošināt minimālo aizsardzības līmeni laikā, kad sievietes izmanto pārvietošanās brīvību visā Savienībā, jo saskaņotas definīcijas trūkums apdraud juridisko noteiktību cietušajām un piekļuvi tiesu iestādēm, tādējādi radot šķēršļus pārvietošanās brīvībai, un nepieciešamību un pienākumu saskaņot ES tiesību aktus ar starptautiskajiem standartiem, piemēram, Stambulas konvenciju, kurā ir paredzēta kriminālatbildības noteikšana par izvarošanu, pamatojoties uz piekrišanas trūkumu;

H.tā kā pašreizējā tiesiskā vide ES joprojām ir sadrumstalota, ar atšķirīgām juridiskām interpretācijām un atšķirīgām izvarošanas definīcijām, kas ne vienmēr atspoguļo starptautiskos cilvēktiesību standartus vai Stambulas konvencijas prasības attiecībā uz piekrišanu; tā kā saskaņotu juridisko definīciju trūkums dalībvalstīs apdraud cietušo tiesības, kavē pārrobežu sadarbību un veicina vainīgo nesodāmību, kā arī izpratnes trūkumu par to, kas ir seksuāla vardarbība; tā kā vairākas dalībvalstis joprojām definē izvarošanu, pamatojoties uz spēka vai draudu izmantošanu, tādējādi izslēdzot daudzus cietušos no tiesiskās aizsardzības; tā kā šis apstāklis uzsver steidzamo nepieciešamību ES mērogā izstrādāt definīciju, kurā izvarošana definēta kā darbības bez cietušās personas piekrišanas; tā kā tādas vienotas juridiskas definīcijas ieviešana attiecībā uz izvarošanu, kuras pamatā ir piekrišanas trūkums, palīdzētu uzlabot policijas un tiesu iestāžu sadarbību un uzlabotu datu par izvarošanu vākšanu un salīdzināmību ES;

I.tā kā visas dalībvalstis ir parakstījušas Stambulas konvenciju, bet piecām dalībvalstīm tā vēl ir jāratificē Bulgārija, Čehija, Ungārija, Lietuva un Slovākija.; tā kā no tiem tikai divas nesen ir reformējuši savus tiesību aktus, lai piekrišanas trūkumu atzītu par galveno elementu izvarošanas nozieguma definēšanā Bulgārija un Čehija.; tā kā kopš Stambulas konvencijas stāšanās spēkā 16 dalībvalstis ir grozījušas savus tiesību aktus, lai iekļautu vai precizētu piekrišanas jēdzienu, iekļaujot tās trūkumu kā izvarošanas nozieguma būtisku elementu; tā kā 2023. gadā ES pievienojās šai konvencijai jomās, kas ir tās ekskluzīvā kompetencē; tā kā Stambulas konvencijas noteikums par izvarošanas definīciju, kas balstīta uz piekrišanas elementu, ir bijis pagrieziena punkts tiesību aktu reformā, iezīmējot pāreju no tradicionālās pieejas, saskaņā ar kuru izvarošanas definīcija nozīmē pieņēmumu par vardarbību; tā kā FRA 2025. gada ziņojumā par pamattiesībām ir norādīts, ka dalībvalstīm, kuras ir ratificējušas Stambulas konvenciju, būtu jānosaka kriminālatbildība par seksuālu vardarbību, izmantojot uz izvarošanas un citu seksuālās vardarbības veidu definīcijas, kuru pamatā ir piekrišanas trūkums;

J.tā kā ECT ir bijusi izšķiroša nozīme, veidojot mūsdienu izpratni par izvarošanu saskaņā ar cilvēktiesību aktiem, jo īpaši ar tās nozīmīgo 2003. gada spriedumu lietā MC / Bulgārija, kurā tā ir noteikusi valstu pozitīvo pienākumu ieviest krimināltiesību normas, lai efektīvi izmeklētu izvarošanu un sodītu par to, ir konstatējusi, ka, pieprasot pierādījumus par cietušā fizisko pretestību, pastāv risks, ka daži izvarošanas veidi paliktu nesodīti un netiktu aizsargāta seksuālā autonomija, kā noteikts ECTK 3. un 8. pantā, un ir nospriedusi, ka šie panti prasa sodīt par jebkādu seksuālu darbību bez piekrišanas un efektīvi saukt pie atbildības par to, tostarp gadījumos, kad nav fiziskas pretestības; tā kā turpmākajos ECT spriedumos, piemēram, spriedumos JL / Itālija (2021. g.) un X / Kipra (2025. g.) Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2025. gada 27. februāra spriedums lietā X / Kipra (prasības pieteikums Nr. 40733/22)., ir nosodīta cietušo līdzvainošanas argumentu un stereotipu izmantošana tiesvedībā, konstatējot, ka šāda prakse ir ECTK 8. pantā noteikto tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpums, turpina radīt aizspriedumus un kavē seksuālās vardarbības upuru piekļuvi tiesu iestādēm; tā kā ECT spriedumā lietā HW / Franciju Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2025. gada 23. janvāra spriedums lietā HV / Francija (prasības pieteikums Nr. 13805/21). ir noteikusi, ka jebkuras seksuālas darbības bez piekrišanas ir seksuālas vardarbības veids; tā kā spriedumā lietā L u. c. / Francija Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2025. gada 24. aprīļa spriedums lietā L u. c. / Francija, (prasības pieteikumi Nr. 46949/21, 24989/22 un 39759/22). ECT ir interpretējusi ECTK 3. un 8. pantu kā prasību ECTK pusēm izveidot krimināltiesību sistēmas, kas spēj sodīt par seksuālām darbībām, kas notikušas bez piekrišanas;

K.tā kā ANO Rokasgrāmatā par tiesību aktiem attiecībā uz vardarbību pret sievietēm ir noteikts, ka tiesību aktos ir jāparedz atbildību pastiprinoši apstākļi, tostarp, piemēram, nodarījumu pārdzīvojušās personas vecums, attiecības starp šo personu un vainīgo, fiziskas vardarbības izmantošana vai draudi, vairāku vainīgo klātbūtne un smagas fiziskas vai garīgas uzbrukuma sekas cietušajai personai; tā kā rokasgrāmatā ir arī norādīts, ka tiesību aktos “īpaši būtu jānosaka kriminālatbildība par seksuālu vardarbību attiecībās (t. i., “izvarošanu laulībā”), vai nu paredzot, ka noteikumus par seksuālu vardarbību piemēro “neatkarīgi no attiecību rakstura” starp vainīgo un iesnieguma iesniedzēju, vai nosakot, ka “neviena laulība vai citas attiecības nav attaisnojums pret apsūdzību seksuālā vardarbībā saskaņā ar tiesību aktiem”;

L.tā kā 2021. gada 16. septembrī Parlaments pieņēma rezolūciju par dzimumbalstītas vardarbības noteikšanu par jaunu noziegumu jomu, kas minēta LESD 83. panta 1. punktā; tā kā minētajā rezolūcijā dalībvalstis tika aicinātas grozīt “izvarošanas” definīciju savos valsts tiesību aktos, lai tā būtu balstīta uz piekrišanas trūkumu, un tika uzsvērts, ka dzimumbalstīta vardarbība ir nopietns cilvēktiesību un cieņas pārkāpums un ka izvarošana ir dzimumbalstītas vardarbības veids;

M.tā kā LESD 83. Pantam vajadzētu būt piemērojamam tiesību aktu priekšlikumu juridiskajam pamatam attiecībā uz izvarošanas nodarījumu, jo izvarošana ir uzskatāma par smagu noziegumu ar pārrobežu dimensiju un pieder pie “sieviešu un bērnu seksuālas izmantošanas” jomas;

N.tā kā termins “seksuālā izmantošana” LESD 83. panta 1. punktā neaprobežojas tikai ar cilvēku tirdzniecību, jo šāda šaura interpretācija nepamatoti ierobežotu cilvēku tirdzniecību un sieviešu un bērnu seksuālu izmantošanu, attiecinot to tikai uz nodarījumiem, kas saistīti ar cilvēku tirdzniecību; tā kā formulējums un likumdošanas prakse, tostarp Direktīva par seksuālas vardarbības pret bērniem apkarošanu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīva 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI (OV L 335, 17.12.2011., 1. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/dir/2011/93/oj)., apliecina, ka “seksuālā izmantošana” aptver plašāku noziedzīgu nodarījumu klāstu, tostarp seksuālu vardarbību; tā kā seksuālā izmantošana parasti attiecas uz citas personas prettiesisku izmantošanu seksuālā labuma gūšanai, kas ietver cietušo neaizsargātību, kam ir būtiska nozīme izvarošanas noziegumā;

O.tā kā Stambulas konvencijas 36. pantā ir noteikts pienākums paredzēt kriminālatbildību par visām seksuālajām darbībām bez piekrišanas un precizēts, ka “Piekrišanai jābūt brīvprātīgai, paužot personas brīvu gribu, ko novērtē atbilstoši konkrētajiem apstākļiem”; tā kā šis princips atbilst ECT nolēmumiem un valstu tiesu praksei;

P.tā kā piekrišana ir brīvprātīga vienošanās iesaistīties konkrētā seksuālā darbībā un to var atsaukt jebkurā laikā;

Q.tā kā daudzas dalībvalstis Austrija, Beļģija, Dānija, Francija, Grieķija, Horvātija, Īrija, Kipra, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Polija, Portugāle, Slovēnija, Somija, Spānija, Vācija un Zviedrija. un vairākas citas Eiropas valstis Islande, Norvēģija, Melnkalne, Ukraina un Apvienotā Karaliste. savos kriminālkodeksos jau ir ieviesušas izvarošanas definīcijas, kuras balstītas uz piekrišanas trūkumu, kā rezultātā ir panākta efektīvāka seksuālas vardarbības noziegumu novēršana, iesniegumi par tiem un saukšana pie atbildības par tiem, kā arī ir palielinājusies sabiedrības informētība;

R.tā kā Parlamenta nostāja un pilnvaras attiecībā uz direktīvu par vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē ir stingrs atbalsts izvarošanas nodarījuma definīcijas, kuras balstītas uz piekrišanas trūkumu, iekļaušanu tekstā, kā tas arī ir Komisijas priekšlikumā; tā kā Padome diemžēl uzskatīja, ka šajā direktīvā nebūtu jāiekļauj kriminālatbildības noteikšana par izvarošanu;

S.tā kā Komisijas priekšlikumā direktīvai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē apkarošanu bija iekļauts priekšlikums noteikt kriminālatbildību par izvarošanu, pamatojoties uz atzinumu, ka “sieviešu seksuāla izmantošana” ietver izvarošanu; tā kā šāda interpretācija ir saskaņā ar Līgumos pausto apņemšanos nodrošināt sieviešu un vīriešu līdztiesību; tā kā tādēļ LESD 83. panta 1. punkts ir uzskatāms par piemērotu juridiskais pamatu, lai noteiktu minimālos ES noteikumus par izvarošanas definīciju;

T.tā kā izvarošanas upuriem bieži tiek jautāts par pretošanos seksuālai vardarbībai, un vainīgie apgalvo, ka tas, ka cietušie nav pretojušies, liecina par pasīvu vienošanos; tā kā Zviedrijas pētījumā 70 % seksuālās vardarbības upuru ziņoja par ievērojamu baiļu izraisītu īslaicīgu paralīzi, kas pazīstama arī kā “sastinguma reakcija”; tā kā reakcija, kas ir pazīstama kā “īslaicīga paralīze” (jeb baiļu izraisīta īslaicīga paralīze), nevis aktīva fiziskā pretestība vainīgajam, ir dominējošais reaģēšanas veids starp izvarošanu pārdzīvojušām personām; tā kā pretošanās trūkums jeb “sastingums” ir izplatīta nebrīvprātīga reakcija un izdzīvošanas reflekss, saskaroties ar draudiem, un tā rezultātā var rasties paralīze (nemainīga poza, muskuļu tonusa zudums, nespēja veikt brīvprātīgas darbības), disociācija, kuras dēļ personas informētība ir atrauta no traucējošām un sāpīgām sajūtām un emocijām, kas rodas tās ķermenī, un var tikt zaudēta sajūta par spēju rīkoties; tā kā šo realitāti nevar ignorēt, lai nodrošinātu tiesu iestāžu pieejamību izvarošanas upuriem un veicinātu tiesisko un sociālo vidi, kurā vairs nav vietas iecietībai pret izvarošanu;

U.tā kā tādi faktori kā piespiešana, spēka pielietošana, draudi, finansiālā un psiholoģiskā atkarība, fiziski vai garīgi stāvokļi, piemēram, baiļu izraisīta īslaicīga paralīze, sastingums, pārsteiguma faktors, baiļu stāvoklis, iebiedēšana, bezsamaņa, intoksikācija, sazāļošana, atrašanās miega stāvoklī, slimība, miesas bojājumi, invaliditāte vai citi stāvokļi, vai cita īpašas neaizsargātības situācija, vai strukturāla un intersekcionāla diskriminācija var radīt neaizsargātību un apdraudējumu un var kavēt brīvas piekrišanas sniegšanu, kuras trūkums ir būtisks izvarošanas gadījumos;

V.tā kā trauma, ko radījis seksuāls uzbrukums, var ietekmēt atmiņas darbību, izraisot fragmentāru atmiņu vai tās trūkumu par notikumiem un laika secības izkropļojumus, kas apgrūtina atcerēšanos par to, kādā secībā notikumi ir risinājušies; tā kā izvarošanas izraisītā trauma ir saistīta ar posttraumatiskā stresa sindromu un citiem smagiem garīgās veselības traucējumu simptomiem, tostarp samazinātu koncentrāciju, trauksmi, panikas lēkmēm, smagu depresiju, nepatīkamiem atmiņu uzplaiksnījumiem un murgiem;

W.tā kā paļaušanās uz materiāliem pierādījumiem par pretestību, draudiem vai vardarbību pastiprina kaitīgus mītus par izvarošanu un stereotipus par to, kāda uzvedība no cietušajām personām tiek sagaidīta, veicinot sekundāru viktimizāciju, jo īpaši gadījumos, kad cietušās personas neatbilst sociāli veidotiem priekšstatiem par traumām, pretestību vai redzamiem miesas bojājumiem; tā kā šāda prakse veicina neuzticēšanos tiesībaizsardzības un tiesu sistēmām, kā rezultātā cietušo vēršanās rādītāji ar iesniegumu ir zemi un vainīgie paliek nesodīti;

X.tā kā seksuālā autonomija un ķermeņa integritāte ir neaizskaramas tiesības un izvarošanas tiesību aktu, kuri balstīti uz piekrišanas trūkumu, mērķis ir stiprināt to aizsardzību; tā kā tāda normatīva akta par izvarošanu pieņemšana, kas ir balstīta uz piekrišanu, ir ļoti svarīga, lai atzītu, ka seksuālās autonomijas un integritātes pārkāpumi var tikt izdarīti pat situācijās, kad fiziska vardarbība piemērota netiek, piemēram, kad pastāv spaidi vai tiek ļaunprātīgi izmantota vara;

Y.tā kā seksuālās autonomijas nozīmīguma uzsvēršanas mērķis ir veicināt dzimumu līdztiesību un jo īpaši sieviešu un meiteņu tiesību īstenošanu; tā kā tiesību akti par izvarošanu, kuri balstīti uz piekrišanas trūkumu, īpaši uzsver sieviešu tiesības pieņemt lēmumus par sevi un savu ķermeni;

Z.tā kā piekrišanai vajadzētu būt galvenajam elementam tiesību aktos par izvarošanu; tā kā tiesību akti par izvarošanu, kas balstīti uz piekrišanas trūkumu, ir nepieciešami, lai efektīvāk aptvertu situācijas, kad seksuālā darbība sākas tik pēkšņi, ka cietušajai personai nav iespējas paust savu gribu vai aizstāvēties pirms darbību uzsākšanas; tā kā tiesību akti par izvarošanu, kuri balstīti uz piekrišanas trūkumu, ir arī būtiski, lai labāk risinātu situācijas, kurās cietušās personas baiļu dēļ nevar iebilst pret attiecīgajām darbībām;

AA.tā kā pierādījumi liecina, ka lielāko daļu izvarošanas veic paziņas vai intīmie partneri un izvarošana notiek iekštelpās, tomēr cietušās personas šādos gadījumos bieži saskaras ar aizdomām un neticību krimināltiesību sistēmā, jo īpaši jurisdikcijās, kurās joprojām tiek piemērotas novecojušas pierādīšanas prasības, un tas pastiprina mītus, ka izvarošanu parasti veic svešinieki sabiedriskās vietās un ka cietušie provocē vai safabricē izvarošanu apstiprinošus faktus; tā kā šādus mītus vēl vairāk pastiprina neatbilstošs attēlojums medijos, publiskais diskurss un sabiedrības informētības trūkums;

AB.tā kā vispārpieņemtie mīti un uzskati par izvarošanu un seksuālu uzbrukumu kaitē izvarošanas nozieguma definēšanai un rada papildu draudus šo nodarījumu pārdzīvojušo personu labklājībai, gatavībai vērsties ar iesniegumu un aizsardzībai pret sekundāru viktimizāciju, kā arī kavē kriminālvajāšanu un tiesu iestāžu pieejamību; tā kā šie atzītie uzskati un mīti ir viens no faktoriem, kas palīdz saglabāt nesodāmību par izvarošanu un kavē atbilstošu tiesību aktu izstrādi;

AC.tā kā seksuālās vardarbības apmērs joprojām tiek novērtēts pārāk zemu un netiek pietiekami novērtēts, jo lielākā daļa seksuālo noziegumu joprojām netiek atklāti; tā kā daudzi izvarošanas gadījumi, par kuriem saņemts iesniegums, nekad netiek izmeklēti un lielākā daļa kriminālvajāšanas gadījumu par izvarošanu nebeidzas ar notiesāšanu; tā kā tas padziļina sieviešu neuzticēšanos sistēmai, noved pie zemiem rādītājiem attiecībā uz vēršanos ar iesniegumiem un nostiprina sabiedrības nesodāmības sajūtu, kā rezultātā seksuālā vardarbība, tostarp izvarošana, tiek uzskatīta par normālu parādību; tā kā plaši izplatītā nesodāmība par izvarošanu veicina dominējošo uzskatu un sociālo normu kopumu, kas veicina vīriešu seksuālo agresiju un atbalsta vardarbību pret sievietēm, radot vidi, kurā seksuālā vardarbība tiek uzskatīta par normālu un attaisnota ar pastāvīgu dzimumu līdztiesības trūkumu un kaitīgu attieksmi pret dzimumu jautājumu un seksualitāti; tā kā ir nepieņemami, ka izvarošana bez fiziskas vardarbības nerada nekādas sekas; tā kā konsekventa kriminālvajāšana par visiem izvarošanas veidiem ir būtiska, lai saglabātu sabiedrības uzticēšanos tiesu sistēmām, un tai ir būtiska nozīme seksuālās vardarbības novēršanā; tā kā tiesību aktiem par izvarošanu, kuri balstīti uz piekrišanas trūkumu, ir izšķiroša nozīme, gan atspoguļojot un mainot attieksmi pret dzimumnoziegumiem, gan palielinot informētību visā ES, tādējādi galu galā samazinot dzimumnoziegumu skaitu; tā kā tiesību akti, kuros ņemts vērā piekrišanas jēdziens, var izraisīt paradigmas maiņu, nepieciešamību panākt piekrišanu aizstājot ar skaidras pretestības trūkumu seksuālai darbībai;

AD.tā kā Stambulas konvencijas paskaidrojuma ziņojumā attiecībā uz konvencijas 36. panta 2. punktu ir precizēts, ka saukšanai pie atbildības par seksuālu vardarbību, tostarp izvarošanu, “vajadzēs veikt pierādījumu novērtējumu, ņemot vērā kontekstu, lai katrā atsevišķā gadījumā noteiktu, vai cietušā persona ir brīvi piekritusi veiktajai seksuālajai darbībai. Šādā novērtējumā ir jāatzīst plašais reakcijas uzvedības klāsts uz seksuālu vardarbību un izvarošanu, ko izrāda cietušas personas, un tas nav balstīts uz pieņēmumiem par tipisku uzvedību šādās situācijās. Tikpat svarīgi ir nodrošināt, lai dzimumu stereotipi un mīti par vīriešu un sieviešu seksualitāti neietekmētu izvarošanas tiesību aktu interpretāciju un kriminālvajāšanu izvarošanas lietās”;

AE.tā kā ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteja savā paziņojumā Nr. 34/2011 mudina valstis pārskatīt tiesību aktus par izvarošanu, atceļot prasības attiecībā uz spēku vai pierādījumiem par ielaušanos un nosakot, ka nodarījuma pamatā ir piekrišanas trūkums, un vispārējā ieteikumā Nr. 35 (2017) mudina valstis atzīt dzimumbalstītu vardarbību par diskriminācijas veidu un pieņemt tiesību aktu reformas, kas nodrošina šādas vardarbības izskaušanu, tostarp nosakot kriminālatbildību par seksuālām darbībām bez piekrišanas un atbalstot tiesu iestāžu un pakalpojumu pieejamību visām sievietēm un meitenēm, jo īpaši tām, kuras saskaras ar intersekcionāliem diskriminācijas veidiem;

AF.tā kā dzimumu līdztiesība un nediskriminēšana ir ES pamatvērtības, Eiropas sociālo tiesību pīlāra pamattiesības un pamatprincipi, kā arī būtiski nosacījumi progresam; tā kā saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 21. pantu diskriminācija dzimuma, dzimtes un citu iemeslu dēļ ir aizliegta;

AG.tā kā intersekcionalitāte ir svarīgs pamatprincips, kas ir nostiprināts ES tiesību aktos; tā kā sievietes saskaras ar intersekcionālu nevienlīdzību un diskrimināciju, tostarp saistībā ar viņu rasi, etnisko vai sociālo izcelsmi, seksuālo orientāciju, dzimumidentitāti un dzimuma pašizpausmi, reliģiju vai pārliecību, uzturēšanās statusu vai invaliditāti; tā kā dzimumbalstīta seksuāla vardarbība ir viens no svarīgākajiem dzimumu līdztiesības jautājumiem un reālu progresu dzimumu līdztiesības jomā var panākt, tikai īstenojot intersekcionālu pieeju; tā kā intersekcionālas pieejas piemērošana ļauj risināt strukturālos šķēršļus dzimumu līdztiesībai un sniedz pierādījumus, lai izstrādātu kritērijus un noteiktu virzību uz stratēģisku un efektīvu politiku cīņai pret sistēmisku diskrimināciju, atstumtību un sociālo nevienlīdzību;

AH.tā kā, ņemot vērā dzimumu līdztiesības trūkuma un ar dzimumbalstītas vardarbības strukturālo raksturu, piekrišanu var sniegt piespiešanas vai sociālo spaidu apstākļos, un tas liecina, ka ir vajadzīga pieeja, kas ietver ne tikai individuālo autonomiju, bet arī sociālās varas dinamiku, dzimumu normas un nevienlīdzīgu rīcības kompetences sadalījumu starp vīriešiem un sievietēm;

AI.tā kā ar dzimumbalstīta vardarbība, tostarp seksuāla vardarbība, ir gan cēlonis, gan sekas strukturālās līdztiesības trūkumam un varas asimetrijai, kas sakņojas dzimumu stereotipos un sociālajās normās; tā kā šādas vardarbības novēršanai ir jāvēršas pret šīm normām un jāīsteno visaptverošas juridiskās, sociālās un izglītības reformas;

AJ.tā kā plaši iesakņojusies dzimumu stereotipi attiecībā uz sieviešu seksualitāti veicina dominējošo uzskatu un sociālo normu kopumu, kas sekmē vīriešu seksuālo agresiju un atbalsta vardarbību pret sievietēm, radot vidi, kurā seksuālā vardarbība tiek uzskatīta par normālu un attaisnota ar pastāvīgu dzimumu nevienlīdzību un kaitējošu attieksmi pret dzimumu jautājumu un seksualitāti; tā kā tas rada stigmatizāciju un diskriminējošu attieksmi pret konkrētām sievietēm un citiem cilvēkiem, jo viņi pārkāpj ar dzimumu saistītas sociālās un seksuālās normas vai neatbilst dzimumu lomām;

AK.tā kā izvarošana, tostarp elementi, kas varētu būt bijuši pirms nozieguma, piemēram, iedraudzināšana un krāpšana tiešsaistē, var notikt pārrobežu kontekstā; tā kā vardarbība pret sievietēm un meitenēm notiek gan tiešsaistē, gan bezsaistē un ietver tehnoloģiju veicinātu seksuālu vardarbību, uzmākšanos, intīmu attēlu kopīgošanu bez piekrišanas un koercitīvu kontroli; tā kā šādi ļaunprātīgas izmantošanas veidi nesamērīgi ietekmē sievietes un marginalizētas grupas un daudzās valstu sistēmās tiem joprojām netiek pievērsta pietiekama uzmanība;

AL.tā kā no izvarošanas cietušajām personām ir vajadzīga tūlītēja, vairākdisciplīnu, pieejama un visaptveroša medicīniskā aprūpe, tostarp izvarošanas klīniskā ārstēšana, seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpe, kas ietver ārkārtas kontracepciju, pēcekspozīcijas profilaksi, seksuāli transmisīvo infekciju ārstēšanu un piekļuvi drošiem un likumīgiem abortiem, kā arī atbalstu traumu gadījumā, un turklāt cietušajām personām ir jābūt iespējai saņemt ilgtermiņa atbalstu, tostarp psiholoģiskās konsultācijas; tā kā dažās dalībvalstīs netiek nodrošināta piekļuve dažiem būtiskiem veselības aprūpes pakalpojumiem;

AM.tā kā izvarošanas kultūra ir definēta kā strukturāla un plaši izplatīta attieksmes, uzvedības, vērtību un sociālo normu sistēma, kas normalizē un trivializē seksuālo vardarbību, mazina piekrišanas nozīmi, nostiprina izvarošanas mītus un veicina šādas vardarbības normalizēšanos sabiedrībā;

AN.tā kā sekundārās viktimizācijas lielā izplatība liecina ne tikai par tiesu sistēmu, bet arī par novecojušu tiesību aktu, kas nav balstīti uz piekrišanas trūkumu, būtisko nespēju nodrošināt izdzīvojušajiem tiesu iestāžu pieejamību Eiropas Padome, lieta L. un citi / Francija: criminal-law system inadequate for the punishment of all non-consensual sexual acts, exposing rape victim to secondary victimisation, ziņu raksts, Eiropas Padome, Strasbūra, Francija, 2025. gada 24. aprīlis., par ko liecina cietušo personu iesniegumu skaita zemais līmenis, viņu vajadzībām atbilstošas palīdzības trūkums, pieejamu procedūru pastāvēšana un zemais notiesāšanas līmenis izvarošanas lietās, kas norāda uz sistemātiskiem trūkumiem tiesībaizsardzības iestāžu un tiesu sistēmu darbā ar izvarošanas gadījumiem, kas savukārt rada plašu nesodāmības sajūtu sabiedrībā par izvarošanas noziegumiem un nopietni apdraud dzimumu līdztiesību;

AO.tā kā sekundāra viktimizācija notiek tad, ja cietušajiem tiek nodarīts papildu kaitējums nevis izvarošanas noziedzīgas darbības tiešā rezultātā, bet gan tādēļ, kā iestādes un citas personas pret viņiem izturas; tā kā sekundāru viktimizāciju izraisa cietušā atkārtota eksponēšana likumpārkāpējam, nesensitīva attieksme, piemēram, atkārtota nopratināšana par tiem pašiem notikumiem, cietušos vainojoša attieksme, nepiemērotas valodas vai nesensitīvu komentāru izmantošana no to personu puses, kuras nonāk saskarē ar cietušajiem, medicīniska iejaukšanās un tiesvedība, tostarp to ilgums, un citi institucionāli procesi; tā kā sekundārā viktimizācija apdraud cietušo tiesības, kavē viņu piekļuvi tiesu iestādēm un paildzina viņu traumu, tostarp izraisot posttraumatiskā stresa traucējumus, depresiju un trauksmi un tādējādi kavējot viņu atveseļošanos;

AP.tā kā izvarošanas traumatiskais raksturs un tās ilgtermiņa ietekme uz cietušo personu fizisko un psiholoģisko veselību, drošību, ķermeņa integritāti, labbūtību un sociālo dzīvi prasa koordinētu, dzimumsensitīvu un traumu izprotošu reakciju, ko īsteno apmācīti un specializēti darbinieki, jo īpaši tiesībaizsardzības iestādēs un tiesu iestādēs, lai izskatītu izvarošanas lietas un izvairītos no sekundāras viktimizācijas; tā kā juridisko un tiesībaizsardzības speciālistu apmācība dažās dalībvalstīs joprojām ir neviendabīga un nepietiekama; tā kā uz izvarošanas definīciju, kura balstīta uz piekrišanas trūkumu, efektīva īstenošana ar tiesību aktu starpniecību ir atkarīga no policijas darbinieku, prokuroru un tiesu iestāžu spējas pareizi interpretēt un piemērot šos noteikumus un tādējādi nodrošināt, ka galvenā uzmanība joprojām tiek pievērsta brīvi sniegtas piekrišanas trūkumam, nevis pierādījumiem par pretestību vai fizisku vardarbību; tā kā pienākums cietušajiem sniegt pierādījumus par piekrišanas trūkumu pastiprina kaitīgus stereotipus par izvarošanu;

AQ.tā kā visaptveroša, uz izglītošana par seksualitāti un attiecībām, kas balstīta uz piekrišanu, ir būtiska, lai samazinātu maldinošu informāciju un mītus par izvarošanu un seksualitāti, pievērstos dzimumu normām un novērstu visu veidu dzimumbalstītu vardarbību, tostarp izvarošanu; tā kā vīriešu un zēnu iesaistīšana dzimumu līdztiesības veicināšanā, kaitīgu dzimumu stereotipu un neveselīgu un kaitīgu vīrišķības modeļu apkarošanā un uz tiesībām balstītu dzimuma uzskatu apšaubīšanā ir būtiska saistībā profilaktiskiem centieniem; tā kā pāreja uz kultūru, kuras pamatā ir piekrišana, ir būtiska, lai nodrošinātu savstarpējas cieņas un drošības vidi, kas vērsta uz veselīgu sociālo mijiedarbību; tā kā dzimumsensitīvas, visaptverošas un vecumam atbilstošas dzimumaudzināšanas un izglītošanas nodrošināšana par piekrišanu un attiecībām ir uzskatāma par izšķirošu faktoru izvarošanas un seksuālas vardarbības novēršanā un pamatcēloņu risināšanā;

AR.tā kā ANO Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam 5. IAM aicina panākt dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu visām sievietēm un meitenēm, bet 16. IAM aicina veicināt miermīlīgas un iekļaujošas sabiedrības, tiesu iestāžu pieejamību un efektīvas un atbildīgas iestādes;

AS.tā kā ANO Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam un princips “nevienu neatstāt novārtā”, jo īpaši 3., 4., 5., 10. un 16. IAM, aicina izskaust seksuālo vardarbību, panākt dzimumu līdztiesību, tiesu iestāžu pieejamību, iekļaujošu izglītību un cieņu un aizsargāt visu personu fizisko un garīgo integritāti;

AT.tā kā pret dalībvalstu nepilnībām strukturālo un normatīvo faktoru novēršanā, kuru rezultātā vainīgie paliek nesodīti, tiek vērstas demonstrācijas, protesti un pilsoniskās sabiedrības kustības, piemēram, kustība “#MeToo”, kas pārtrauc klusēšanu par izvarošanu un dažās dalībvalstīs ir veicinājušas izmaiņas tiesību aktos; tā kā lietas, kas ir izraisījušas plašus protestus, ietver “vilku bara” lietu Spānijā un Gisèle Pelicot lietu Francijā, kas uzsver to izvarošanas definīciju neatbilstību, kuras ir balstītas uz spēka pielietošanu, nevis uz piekrišanas trūkumu,