1.uzskata, ka TNR ir nopietns un arvien lielāks drauds demokrātijai, cilvēktiesību pārkāpums un ārvalstu iejaukšanās veids, kas apdraud demokrātisku pārvaldību, tiesiskumu, pamattiesības un uzņēmējvalstu suverenitāti un drošību, kā arī to spēju nodrošināt to teritorijā dzīvojošo personu aizsardzību; uzsver, ka šīs tendences, visticamāk, kļūs intensīvākas starptautisko normu erozijas un straujo tehnoloģisko pārmaiņu dēļ, kas samazina arī šādu darbību īstenošanas izmaksas;

2.visstingrākajā veidā nosoda TNR un ārvalstu iejaukšanos, tostarp ES dalībvalstīs veiktās darbības; aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt, ka TNR ir nepieņemama un nelikumīga prakse, ko galvenokārt izmanto autoritāri režīmi, un apņemties pret jebkādām TNR ES teritorijā piemērot nulles toleranci, kam ir vajadzīga izlēmīga, koordinēta un visaptveroša rīcība;

3.uzskata, ka skaidras TNR definīcijas neesamība sekmē to, ka netiek pietiekamā mērā ziņots par TNR, kā arī ierobežo politikas risinājumu efektivitāti un kavē pārskatatbildības rīku, tostarp sankciju mehānismu, izmantošana; tāpēc aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis pieņemt vienotu ES TNR definīciju, pamatojoties uz šajā un iepriekšējos Eiropas Parlamenta ziņojumos sniegto definīciju, un sistemātiski integrēt to visos ES politikas virzienos un instrumentos, arī ārējā darbībā, tieslietās un iekšlietās, digitālajā politikā, finanšu regulējumā un sankciju satvaros, lai nepieļautu, ka ES tiesiskos un administratīvos regulējumus izmanto represiju īstenošanai; mudina dalībvalstis kodificēt TNR to tiesību aktos;

4.definē TNR kā tīšas darbības vai draudus, ko īsteno valstis, tostarp represīvi vai autoritāri režīmi, ar valsti saistītas struktūras vai struktūras, kuras ir pakļautas valsts vai tās pastarpināto spēku ietekmei vai spiedienam, lai aizstāvētu vai veicinātu savas intereses un pāri robežām iebiedētu, draudētu, apklusinātu, piespiestu, kontrolētu vai jebkādā citā veidā kaitētu ārvalstīs dzīvojošiem cilvēkiem vai grupām vai viņu atbalsta tīkliem un ģimenes locekļiem;

5.ar bažām norāda, ka par TNR mērķi var kļūt plašs cilvēku un grupu loks, kurā cita starpā ir disidenti, žurnālisti, aktīvisti, akadēmisko aprindu pārstāvji un diasporas locekļi un viņu ģimenes locekļi; atzīst, ka TNR īsteno ne tikai pret diasporām, bet arī pret organizācijām un personām, kas aizstāv cietušos vai palīdz tiem, tostarp pret personām, kurām nav valstiskas saiknes ar vainīgo valsti; pauž nopietnas bažas par to, ka sarūk pilsoniskās sabiedrības telpa un tiek apklusinātas trimdā esošās kopienas, kuru balsis ir svarīgas cilvēktiesību problēmu un pārkāpumu dokumentēšanā;

6.uzsver, ka TNR tiek izmantotas ļoti dažādas piespiešanas darbības, kuru skaits pastāvīgi palielinās, tostarp, bet ne tikai:a)tādas fiziskas TNR kā mērķtiecīgas slepkavības, nolaupīšanas, vardarbība, piespiedu atgriešanas, piespiedu pazušanas, deportācijas un uzbrukumi īpašumam;b)juridisko un administratīvo procedūru ļaunprātīga izmantošana, tostarp konsulāro pakalpojumu, izdošanas un savstarpējās tiesiskās palīdzības procedūru ļaunprātīga izmantošana, in absentia apsūdzēšana, starptautisko paziņojumu sistēmu ļaunprātīga izmantošana, līdzekļu iesaldēšana un piekļuves ierobežošana banku un finanšu pakalpojumiem, nepamatotas kriminālapsūdzības, selektīva apsūdzēšana, atļauju, licenču vai apstiprinājumu neizdošana bez pamatota iemesla vai patvaļīgi sodi un sankcijas;c)tādas nefiziskas piespiešanas metodes kā digitālā novērošana, draudi, iebiedēšana, digitālā vajāšana, spiegprogrammatūras tehnoloģiju ļaunprātīga izmantošana, hakeru uzbrukumi, šantāža, apsūdzības terorismā vai valsts drošības apdraudēšanā, radinieku vajāšana un pastarpināta piespiešana, tostarp izmantojot diplomātiskās vai konsulārās pārstāvniecības, organizētās noziedzības tīklus, privātos rīcībspēkus vai valsts atbalstītas vai ar valsti saistītas struktūras, kuras darbojas ārvalstīs;

7.uzsver, ka dalībvalstis pašlaik saskaras ar TNR dažādās pakāpēs un ka tām ir atšķirīgi informētības, iestāžu sagatavotības un aizsardzības mehānismu līmeņi; tomēr uzsver, ka, tā kā īstenotāji darbojas pāri robežām un izmanto atšķirības valstu sistēmās, TNR nevar efektīvi risināt, izmantojot izolētus valstu risinājumus, un tādēļ ir vajadzīga visu dalībvalstu iesaiste un sagatavotība koordinētā ES sistēmā;

8.uzsver, ka par TNR netiek pietiekami ziņots, neraugoties uz to, ka uzticamu datu vākšana ir būtiska, lai izprastu to apmēru; norāda, ka cilvēki, kas cieš no TNR, var nevēlēties ziņot par incidentiem, jo viņi baidās no represijām pret ģimenes locekļiem, izjūt neuzticību pret varas iestādēm, kuras pamatā ir pieredze autoritārās valstīs, vai saskaras ar valodas barjerām;

9.aicina Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) sadarbībā ar attiecīgajām ES struktūrām, tostarp Eiropolu, izveidot ES TNR datu vākšanas, uzraudzības un ziņošanas mehānismu, kas aptvertu incidentus Eiropas Savienībā un visā pasaulē, ļaujot publiskajām iestādēm un ieinteresētajām personām dot savu ieguldījumu, un kuru Komisija un dalībvalstis varētu izmantot, lai izstrādātu, uzlabotu un novērtētu savu politiku cīņā pret TNR; uzsver to, ka ir vajadzīga kopīga metodika un ka šajā jomā ir jānodrošina sadarbība ar līdzīgi domājošiem partneriem; uzsver, ka būtu vajadzīgi daudzvalodu ziņošanas kanāli, kuros tiek ņemta vērā informācija par traumām un vienlaikus tiek nodrošināta stingra datu aizsardzība un konfidencialitāte;

10.aicina dalībvalstis nodrošināt, ka visā ES tiek konsekventi uzskaitīti noziedzīgi nodarījumi un citas darbības, kam ir TNR elementi, un ka attiecīgās iestādes ir spējīgas identificēt TNR dimensiju;

11.uzsver, ka ir vajadzīga spēcīga šifrēšana un stingri aizsardzības pasākumi, ar kuriem nodrošina, ka nepilnvaroti rīcībspēki nevar pārtvert, izmantot vai piekļūt šajos kanālos kopīgotai informācijai un ka cietušie netiek pakļauti papildu kaitējumam;

12.uzsver, ka pa šiem kanāliem saņemtie ziņojumi būtu jānovērtē ātri un vajadzības gadījumā kompetentajām iestādēm būtu jāveic konkrētas darbības, tostarp jāveic izmeklēšana un jācenšas noteikt iespējamās saiknes ar ārvalstu izlūkošanas rīcībspēkiem;

13.atzīst pilsoniskās sabiedrības organizāciju svarīgo lomu visslēptāko TNR veidu dokumentēšanā, tostarp digitālās novērošanas, finanšu represiju, administratīvās vajāšanas un pastarpinātās piespiešanas dokumentēšanā; uzsver, ka patlaban datu vākšana par TNR joprojām galvenokārt balstās uz nevalstiskām struktūrām, no kurām daudzas saskaras ar lieliem finansējuma ierobežojumiem, tādēļ aizvien steidzamāk ir vajadzīgi dalībvalstu un ES līmeņa uzraudzības mehānismi; atkārtoti norāda, ka ir jāatbalsta pilsoniskā sabiedrība, žurnālisti, trauksmes cēlēji un citi, kas atklāj TNR mehānismus un gadījumus, bieži pakļaujot sevi augstam riskam;

14.aicina dalībvalstis uzturēt ciešu saikni ar diasporām, kuras ir visvairāk pakļautas TNR riskam; aicina Komisiju sniegt dalībvalstīm norādījumus un ieteikumus par to, kā aizsargāt trimdā esošas un riskam pakļautas grupas;

15.aicina dalībvalstis nodrošināt tiesībaizsardzības, tiesu, finanšu, kiberdrošības, imigrācijas un patvēruma iestādēm specializētu apmācību par TNR identificēšanu un reaģēšanu uz tām; aicina dalībvalstis iesaistīt skartās kopienas šādas apmācības sagatavošanā un īstenošanā;

16.mudina izveidot visaptverošu sistēmu, lai novērstu valstu reakcijas sadrumstalotību un nodrošinātu koordināciju un informācijas apmaiņu starp ES iestādēm un aģentūrām, dalībvalstīm, valstu cilvēktiesību iestādēm un attiecīgajām ieinteresētajām personām; uzsver nepieciešamību stiprināt sadarbību starp dienestiem un strukturētu politisko dialogu, lai nodrošinātu konsekventu un efektīvu ES reakciju;

17.aicina dalībvalstis izraudzīties valsts kontaktpunktu TNR jautājumos, kura uzdevums ir koordinēt attiecīgās iestādes visos līmeņos;

18.aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt regulāru informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm, izmantojot šo valstu kontaktpunktus TNR jautājumos un tādējādi dodot iespēju apmainīties ar pieredzi, tendencēm, paraugpraksi un atziņām; aicina šos valstu kontaktpunktus regulāri uzaicināt uz Eiropas Demokrātiskās noturības centra sanāksmēm; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka Komisijai tiek sistemātiski ziņots par valsts līmeņa norisēm un ka tiek stiprināta valsts pasākumu koordinācija, lai efektīvāk risinātu TNR pārrobežu dimensiju;

19.aicina Komisiju un EĀDD katru gadu publicēt publisku ziņojumu par TNR, kas ietekmē ES, un tajā izvērtēt tendences, pieejas un jaunos izaicinājumus, tostarp veidus, par kuriem netiek pietiekami ziņots, piemēram, par digitālo novērošanu, finanšu represijām, administratīvo vajāšanu un pastarpināto piespiešanu;

20.aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu par Eiropola un Eurojust pilnvaru atjaunināšanu, lai efektīvāk cīnītos pret TNR; aicina Eiropolu un Eurojust par prioritāti noteikt ciešu sadarbību un informācijas apmaiņu starp ES dalībvalstīm, lai novērstu TNR un nodrošinātu labāku informācijas apmaiņu, tostarp organizējot īpašu apmācību, kā arī veicot mērķtiecīgu TNR apdraudējuma novērtēšanas;

21.aicina Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un EĀDD stiprināt koordināciju esošo ES ārpolitikas instrumentu ietvaros, lai efektīvāk cīnītos pret TNR, tostarp stiprinot ES klātbūtni trešās valstīs un kontaktpunktus ES delegācijās, un izceltu ar TNR saistītos gadījumus trešās valstīs;

22.aicina Padomi izraudzīties koordinatoru cīņai pret TNR, kurš darbotos kā centrālais kontaktpunkts un atbalstītu visaptverošas ES TNR stratēģijas izstrādi; uzskata, ka šim koordinatoram būtu jāiesaistās Eiropas Demokrātiskās noturības centra darbā un būtu jādod arī savs ieguldījums tajā;

23.uzsver, ka visu datu vākšanā, cietušo atbalstā, aizsardzības pasākumos un visos pārējos mehānismos, kuru mērķis ir TNR novēršana, būtu jāņem vērā konkrētie riski, ar kuriem saskaras rasu, etniskās un reliģiskās minoritātes un LGBTIQ, un tiem vajadzētu būt kultūras ziņā kompetentiem un būtu sistemātiski jāņem vērā ar dzimumu saistītā ietekme un neaizsargātības faktori, kas savstarpēji pārklājas;

24.aicina īstenot visaptverošu, uz cietušajiem vērstu un intersekcionālu pieeju no TNR cietušo personu aizsardzībai un atbalstam un apvienot tūlītējus un ilgtermiņa aizsardzības pasākumus, kā arī nodrošināt pielāgotu atbalstu personām, kas pakļautas paaugstinātam riskam; šajā sakarā aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt dzimumsensitīvus aizsardzības pasākumus sievietēm un LGBTIQ kopienām, kuras skar TNR;

25.uzsver, ka ir jāveic novēršanas, aizsardzības, stabilizācijas, pārskatatbildības un atturēšanas pasākumi un ka ir jānovērš nepilnības aizsardzībā, tostarp jāuzlabo piekļuve juridiskajai un administratīvajai palīdzībai un psiholoģiskajam atbalstam; turklāt uzsver, ka kompetentajās iestādēs ir jāattīsta ātrās reaģēšanas spējas;

26.uzsver nopietnās psiholoģiskās, sociālās un ar drošību saistītās sekas, kuras TNR atstāj uz cietušajiem un viņu ģimenēm; aicina dalībvalstis atzīt psihosociālo kaitējumu par TNR raksturīgu iezīmi un nodrošināt piekļuvi daudzvalodu psihoemocionālās veselības atbalstam, kurā tiek ņemta vērā informācija par traumām; šajā saistībā atgādina par stratēģiskas tiesvedības pret sabiedrības līdzdalību (SLAPP) izraisītajām sekām un psiholoģisko slogu žurnālistiem vai juridisko spiedienu uz akadēmiskajām aprindām;

27.aicina dalībvalstis atzīt tiesību sistēmu ļaunprātīgu izmantošanu par TNR veidu un nodrošināt, ka cietušajiem ir piekļuve īpašai juridiskai palīdzībai, kā arī iedarbīgiem, samērīgiem un piemērojamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un kompensācijām, tostarp vainīgo veiktām kompensācijām un atlīdzinājumiem, par juridiskām izmaksām, kas radušās ļaunprātīgu vai kaitniecisku tiesvedību rezultātā;

28.aicina dalībvalstis sniegt mērķtiecīgu atbalstu, lai no TNR cietušās personas varētu turpināt savu profesionālo un pilsonisko darbību, un nodrošināt efektīvu un savlaicīgu aizsardzību tiem, kuri izvēlas publiski dokumentēt pārkāpumus vai ziņot par tiem; šajā sakarā atzinīgi vērtē ES SLAPP direktīvu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2024/1069 (2024. gada 11. aprīlis) par sabiedrības līdzdalībā iesaistījušos personu aizsardzību pret acīmredzami nepamatotām prasībām vai ļaunprātīgu tiesvedību (“stratēģiska tiesvedība pret sabiedrības līdzdalību”) (OV L, 2024/1069, 16.4.2024., ELI: http://data.europa.eu/eli/dir/2024/1069/oj).; uzskata, ka līdzīgi pasākumi būtu jāīsteno, lai aizsargātu akadēmisko aprindu brīvību no ārēja spiediena;

29.aicina tiesībaizsardzības un drošības iestādes izveidot pastāvīgus kontaktus un uzticamus saziņas kanālus ar kopienām, kuras skar TNR, un kopienas koordinēšanas struktūras, lai uzlabotu informētību, atvieglotu drošu ziņošanu un uzlabotu izpratni par jaunām TNR metodēm, tostarp par darbībām, kas nesasniedz noziedzīga nodarījuma sliekšņus;

30.aicina ES un tās dalībvalstis atzīt cietušos cilvēkus un kopienas par svarīgiem palīdzības sniedzējiem un atbalstīt tās; atzīst trimdā esošos žurnālistus par svarīgiem sabiedrotajiem cīņā pret autoritāro propagandu un ārvalstu īstenoto informācijas manipulāciju un iejaukšanos; aicina Komisiju izmantot ES pilsoniskās sabiedrības stratēģiju un veicināt labāku sadarbību un informācijas apmaiņu starp pilsonisko sabiedrību un ES iestādēm un dalībvalstīm;

31.aicina EĀDD atjaunināt ES rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā un ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem, lai skaidri vērstos pret TNR, ietverot trimdā esošu cilvēktiesību aizstāvju un diasporas kopienu aizsardzību un atbalstu tiem;

32.aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt paredzamu finansējumu šādam cietušo atbalstam, tostarp saskaņā ar Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentu “Eiropa pasaulē” (NDICI), programmu “Pilsoņi, vienlīdzība, tiesības un vērtības” (CERV) un pamatprogrammu “Apvārsnis Eiropa”;

33.prasa dalībvalstīm un Komisijai izstrādāt jaunus vai pielāgot spēkā esošos mehānismus, kas pievērstos fizisko TNR pārrobežu aspektam, ietverot novērošanu, piespiešanu, uzbrukumus un nolaupīšanas mēģinājumus, lai nodrošinātu, ka šādas darbības tiek sistemātiski identificētas, izmeklētas un atzītas par valsts īstenotām represijām, nevis par atsevišķiem noziedzīgiem nodarījumiem;

34.aicina ES un tās dalībvalstis atzīt, novērst un cīnīties pret tādām digitālajām TNR kā cenzūra, dezinformācija, nomelnošanas kampaņas, vajāšana un iebiedēšana tiešsaistē, kuras īstenošanu atvieglo tiešsaistes platformu izmantotie mehānismi, tostarp uz uzmanības noturēšanu balstītas ieteikumu sistēmas, viltus profili un botu tīkli; uzsver nepieciešamību atzīt īpašo problēmu, proti, dzimumbalstītas digitālas TNR, un šo represiju īpašo ietekmi uz sievietēm, pret kurām tiek vērstas TNR; aicina Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā TNR, kad tiek piemērots esošais attiecīgo ES tiesību aktu satvars, tostarp Digitālo pakalpojumu akts, MI akts Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2024/1689 (2024. gada 13. jūnijs), ar ko nosaka saskaņotas normas mākslīgā intelekta jomā un groza Regulas (EK) Nr. 300/2008, (ES) Nr. 167/2013, (ES) Nr. 168/2013, (ES) 2018/858, (ES) 2018/1139 un (ES) 2019/2144 un Direktīvas 2014/90/ES, (ES) 2016/797 un (ES) 2020/1828 (Mākslīgā intelekta akts) (OV L, 2024/1689, 12.7.2024., ELI: http://data.europa.eu/eli/reg/2024/1689/oj). un Regula par divējāda lietojuma precēm Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2021/821 (2021. gada 20. maijs), ar ko izveido Savienības režīmu divējāda lietojuma preču eksporta, starpniecības, tehniskās palīdzības, tranzīta un pārvadājumu kontrolei (OV L 206, 11.6.2021., 1. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/reg/2021/821/oj)., lai nodrošinātu stingru piemērošanu un eksporta kontroli, kā arī pārskatatbildības mehānismus;

35.mudina digitālās platformas efektīvi rīkoties, lai mazinātu un novērstu digitālo TNR draudus; aicina Komisiju izvērtēt, vai digitālās TNR atbilst kritērijiem, lai tās varētu uzskatīt par darbībām, kurām ir nelabvēlīga ietekme uz pamattiesībām, kā tās definētas Digitālo pakalpojumu aktā; aicina Komisiju, drīzumā pārskatot pamatnostādnes saistībā ar riska novērtēšanas un mazināšanas pasākumiem, kas piemērojami ļoti lielām tiešsaistes platformām, pievērst īpašu uzmanību TNR ietekmei, tostarp izpētīt sistēmisko apdraudējumu, ko rada tādas platformas kā WeChat un TikTok;

36.pauž dziļas bažas par to, ka trešās valstis un to pastarpinātie spēki izmanto MI kā TNR rīku, tostarp īstenojot ar MI iespējotu digitālo novērošanu, spiegprogrammatūras izvēršanu, pikšķerēšanas un uzlaušanas uzbrukumus, doksingu, automatizētu vajāšanu tiešsaistē un koordinētas dezinformācijas kampaņas sociālajos medijos; aicina Komisijas MI biroju turpināt novērtēt MI ietekmi uz TNR un ierosināt konkrētus aizsardzības pasākumus, ar kuriem var novērst MI sistēmu nepareizu lietošanu, lai nebūtu iespējams veikt novērošanu, piespiešanu vai represijas pāri robežām;

37.uzsver, ka tiesības uz drošu un privātu saziņu ir pamattiesības; stingri nosoda to, ka trešās valstis un to pastarpinātie spēki izmanto spiegprogrammatūru un novērošanas tehnoloģijas pret ES iedzīvotājiem; ar bažām norāda par dokumentētiem gadījumiem, kuros ir iesaistīti privāti uzņēmumi, kuri izstrādā un eksportē progresīvu spiegprogrammatūru un digitālās novērošanas rīkus, kas ir izmantoti TNR;

38.atgādina par PEGA komitejas (Izmeklēšanas komiteja Pegasus un līdzvērtīgas novērošanas spiegprogrammatūras izmantošanas izmeklēšanai) ziņojumu, kurā pausti ieteikumi cīņai pret spiegprogrammatūras, jo īpaši agresīvas spiegprogrammatūras, izmantošanu; uzskata, ka Komisija līdz pat šim brīdim nav ņēmusi vērā ieteikumus, lai gan šīs problēmas turpina pastāvēt; šajā sakarā aicina dalībvalstis un Komisiju īstenot Parlamenta PEGA komitejas ieteikumus un stiprināt aizsardzības pasākumus pret spiegprogrammatūras izplatīšanu un ļaunprātīgu izmantošanu, un novērst trūkumus valstu tiesību aktos, labāk piemērojot ES tiesību aktus, piemēram, Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīvu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/849 (2015. gada 20. maijs) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 648/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK (OV L 141, 5.6.2015., 73. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/dir/2015/849/oj)., iepirkuma noteikumus un Regulu par divējāda lietojuma precēm; aicina ES un dalībvalstis nodrošināt spiegprogrammatūras tirgu stingru pārraudzību, efektīvus pārskatatbildības mehānismus un tādas nelikumīgas datu vākšanas kriminalizēšanu, ko veic ārvalstu vārdā pretrunā ES tiesību aktiem;

39.prasa tehnoloģiju uzņēmumus un citus privātos dalībniekus saukt pie atbildības, ja tie veicina TNR, tostarp nemazina apdraudējumu ES dzīvojošo cilvēku pamattiesībām, jo īpaši ja šīs lietotnes tiek izmantotas valsts sponsorētai novērošanai, politisko runu cenzūrai un pret diasporas kopienām vērstu TNR sekmēšanai; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai ļoti lielas tiešsaistes platformas un meklētājprogrammas piemēro uz cilvēktiesībām balstītu satura moderāciju; aicina šīs platformas izveidot ātrās reaģēšanas mehānismus apdraudētām personām, ietverot prioritārus ziņošanas kanālus, savlaicīgas cilvēka veiktas pārbaudes, aizsardzības pasākumus pret patvaļīgu saturu izņemšanu un efektīvu reaģēšanu uz doksingu, konta pārņemšanām un koordinētu vajāšanu tiešsaistē;

40.atzīst, ka represijas pret trimdā esošu personu ģimenes locekļiem neatkarīgi no tā, vai tās notiek ES, vai trešās valstīs, ir nepārprotams un nopietns TNR veids; aicina ES uzraudzības, sankciju un diplomātiskās reakcijas satvaros sistemātiski vērsties pret mērķtiecīgu ģimenes locekļu iebiedēšanu, aizturēšanu, īpašuma konfiscēšanu, ceļošanas aizliegumiem un līdzīgu praksi;

41.uzsver, ka ģimenes apvienošana un citi aizsardzības veidi samazina iespējas pielietot pastarpināto piespiešanu;

42.aicina Komisiju un dalībvalstis apzināt, novērtēt un mazināt ES un valstu administratīvo, juridisko un finanšu sistēmu, tostarp konsulāro pakalpojumu, strukturālo neaizsargātību, ko var izmantot TNR vajadzībām;

43.mudina ES iestādes un dalībvalstis veikt pasākumus, lai izvairītos no riska, ka TNR īstenotāji ļaunprātīgi izmanto to struktūras, un cita starpā ieviest par apdraudējumu informētus aizsardzības pasākumus un — vajadzības gadījumā — alternatīvas procedūras, kā arī uzlabot juridiskās, administratīvās un finanšu infrastruktūras pārraudzību, tostarp izmantojot novērtējumus par ietekmi uz pamattiesībām, ieguldītāju uzturēšanās atļauju shēmas un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas satvarus, lai nepieļautu, ka īstenotāji tās izmanto nepareizi, un lai nodrošinātu pārskatatbildību;

44.mudina dalībvalstis stingri pārbaudīt un attiecīgā gadījumā anulēt ar ieguldījumiem saistītas uzturēšanās atļaujas un līdzīgus “zelta vīzas” nosacījumus personām, kas ir ticami saistītas ar režīmiem vai tīkliem, kuri ir iesaistīti TNR, lai neļautu īstenotājiem un veicinātājiem saņemt ES uzturēšanās tiesības, kas atvieglo nelikumīgu darbību;

45.aicina dalībvalstis saglabāt modrību un noraidīt, dokumentēt un ziņot par ārvalstu iestāžu veiktiem neoficiāliem, piespiedu vai ārpustiesas pieprasījumiem uzraudzīt, aizturēt, iebiedēt vai nodot trimdā esošas personas vai diasporas kopienu locekļus vai noteikt tiem ierobežojumus, tostarp ja šādus pieprasījumus nosūta pa diplomātiskajiem kanāliem; šajā sakarā aicina veikt pastiprinātas pārbaudes, ja tās attiecas uz personām, kam draud TNR; turklāt aicina dalībvalstis atturēties no TNR cietušo vai potenciālu cietušo izdošanas un nodrošināt viņu aizsardzību Eiropas Savienībā;

46.aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiesībaizsardzības, tiesu un citas attiecīgās iestādes, kas saņem Interpola datus un īsteno divpusējus sadarbības nolīgumus ar valstīm, kuras tur aizdomās par TNR veikšanu, ir pienācīgi apmācītas identificēt un novērtēt ļaunprātīgas izmantošanas apdraudējumu;

47.uzsver, ka, lai risinātu jautājumu par Interpola ļaunprātīgu izmantošanu, iekšzemes tiesību aktos un operatīvajās pamatnostādnēs ir jāapstiprina, ka Interpola paziņojumiem un pieprasījumiem pirms to izdošanas netiek piemērotas tikpat rūpīgas pārbaudes kā apcietināšanas orderiem, tādēļ tos nevajadzētu uzskatīt par līdzvērtīgiem apcietināšanas orderiem; uzsver, ka saistībā ar cīņu pret TNR būtu jāpārskata Interpola korektīvo pasākumu nosacījumi un novērtējumi;

48.aicina Komisiju izveidot ES līmeņa apstrīdēšanas mehānismu attiecībā uz Interpola sarkanajiem paziņojumiem, apsvērt iespēju apturēt sadarbību gadījumos, kad pastāv bažas par likumā paredzētās kārtības neievērošanu vai in absentia spriedumu izmantošanu, un atlikt vainīgo valstu pieprasījumu atzīšanu vai palīdzības sniegšanu tām, līdz tiek atjaunota tiesu iestāžu neatkarība;

49.aicina dalībvalstis prasīt Interpolam reizi gadā publicēt detalizētu statistiku par katru paziņojuma un pieprasījuma veidu, sakārtojot datus pēc izdevējas valsts un norādot apstiprinājumu, atteikumu un dzēšanu skaitu un iemeslus;

50.aicina veikt pienācīgas reformas un piešķirt resursus, lai nodrošinātu ilgtermiņa risinājumus un liegtu izdot politiski motivētus sarkanos paziņojumus un apcietināšanas pieprasījumus, tostarp noteiktu kritērijus, lai novērstu Interpola paziņojumu sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu un pastiprinātu tādu valdību kontroli, kurām ir slikta reputācija cilvēktiesību vai TNR jomā;

51.aicina ES finanšu regulatorus un attiecīgās uzraudzības iestādes atzīt, ka atbilstību FATF NILLN/TFN regulējumam un kiberdrošības satvariem var nepareizi izmantot kā NTR rīku, lai vērstos pret pilsonisko sabiedrību un tās līdzekļu devējiem, žurnālistiem, diasporas kopienām, kā arī uzņēmējiem un to struktūrām, saistītajiem subjektiem un personām; aicina dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādes un tiesu iestādes sadarboties ar finanšu regulatoriem, lai palīdzētu nepieļaut un novērst finanšu sistēmu un ceļošanas datubāzu ļaunprātīgu izmantošanu TNR sekmēšanai;

52.aicina ES finanšu regulatorus, tostarp AMLA, izstrādāt aizsardzības pasākumus, ar kuriem novērst šādu manipulāciju, tostarp pirmsiesaldēšanas pārbaudes, kā arī izstrādāt pienācīgus skrīninga un datu aizsardzības pasākumus;

53.aicina ES finanšu regulatorus izstrādāt uz cietušajiem vērstus tiesiskās aizsardzības mehānismus, lai novērstu finanšu manipulācijas un ilgtermiņa kaitējumu, arī publiskus korekcijas mehānismus; aicina palielināt koordināciju starp finanšu regulatoriem, struktūrām un attiecīgajām uzraudzības iestādēm un attiecīgajām ES struktūrām, kuras risina TNR jautājumus;

54.aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot mehānismus, kas nodrošina garantētu piekļuvi banku pamatpakalpojumiem personām, kuras ir ticami pakļautas TNR riskam, un ārkārtas finanšu turpināmības vai likviditātes mehānismus gadījumos, kad represijas noved pie pēkšņas aktīvu iesaldēšanas;

55.aicina finanšu ziņu vākšanas vienības identificēt un sistemātiski analizēt ar TNR saistītas finanšu modeļus un ziņot par attiecīgajiem konstatējumiem valstu un ES TNR koordinācijas centriem;

56.aicina dalībvalstis nodrošināt tiesībaizsardzības, tiesu, finanšu un kiberdrošības iestādēm specializētu apmācību par tādu finanšu modeļu identificēšanu, kas ir saistītas ar TNR, ietverot FATF, Interpola un ceļošanas datubāžu rīku nepareizu izmantošanu;

57.aicina dalībvalstis sniegt finanšu iestādēm norādījumus, nodrošināt, ka to valsts finanšu regulatori ir pilnvaroti tiem pieejamos datus kopīgot ar tiesībaizsardzības un tiesu iestādēm, un izveidot efektīvu sūdzību un to izskatīšanas mehānismu valstī;

58.uzsver, ka konsulāro pakalpojumu liegšana ir TNR veids, kas var būt saistīts ar iebiedēšanu, novērošanu vai piespiešanu; nosoda to, ka pārkāpējas valstis izmanto mobilitātes kontroli, tostarp pasu anulēšanu, konsulāro pakalpojumu liegšanu un citus pārvietošanās ierobežojumus;

59.aicina Komisiju izdot oficiālas pamatnostādnes par cīņu pret konsulāro piespiešanu, nodrošinot, ka personām, pret kurām tiek vērstas TNR, nav jāapmeklē savas valsts vēstniecības vai konsulāti ārvalstīs;

60.aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiek pienācīgi risināti to pieteikumu iesniedzēju individuālie apstākļi, kuri cieš no TNR; aicina dalībvalstis un citas Šengenas zonas valstis konsekventi un elastīgi izmantot ES Vīzu kodeksu un rokasgrāmatu, lai risinātu to personu aizsardzības vajadzības, pret kurām tiek vērstas TNR;

61.uzsver, ka ir jāpalielina TNR izmaksas un jāstiprina atturēšanas pasākumi, tostarp veicot efektīvu izmeklēšanu un īstenotāju un veicinātāju saukšanu pie atbildības; aicina dalībvalstis noteikt skaidru juridisko atbildību personām un struktūrām, kuras apzināti ārvalstu vārdā veicina TNR darbības vai gūst no tām labumu; turklāt aicina efektīvi īstenot uzņēmumu cilvēktiesību pienācīgas rūpības pienākumus, arī saskaņā ar Direktīvu par uzņēmumu pienācīgu rūpību; uzskata, ka piemērotākais veids, kā cīnīties pret TNR pieaugošo fenomenu, ko autoritāri režīmi īsteno pret ES iedzīvotājiem, ir parādīt, ka ES var būt atturošs spēks; tādēļ mudina ES turpināt palielināt savas aizsardzības spējas un mazināt atkarību;

62.aicina dalībvalstis stiprināt preventīvos un pārskatatbildības pasākumus, tostarp pirms viņu akreditēšanas pārbaudīt diplomātu, iesaistīto valstu oficiālo darbinieku, tulku, lobistu pārstāvju un citu attiecīgo rīcībspēku iespējamo dalību TNR, un piemērot personām, kas ir atbildīgas par šādām darbībām, atbilstīgus pasākumus, tostarp izraidīšanu, ieceļošanas aizliegumu vai akreditācijas apturēšanu; turklāt aicina dalībvalstis kopīgot attiecīgo informāciju ar partnervalstīm, lai nepieļautu atkārtotu akreditāciju vai turpmāku ļaunprātīgu izmantošanu; pauž nepieciešamību atzīt riskus, ko rada TNR iefiltrēšanās demokrātiskās opozīcijas grupās ārvalstīs, un īstenot koordinētus, kolektīvus pasākumus, lai nepieļautu un cīnītos pret šādām darbības;

63.aicina ES un tās dalībvalstis uzraudzīt tiesu vai tiesībaizsardzības mehānismu ļaunprātīgu izmantošanu, ko veic vainīgā valsts vai ar to saistīti rīcībspēki; aicina ES un tās dalībvalstis, pamatojoties uz pietiekamiem pierādījumiem, apsvērt iespēju piemērot šādām valstīm piesardzības pasākumus;

64.aicina dalībvalstis nodrošināt, ka to tiesiskajā regulējumā ir aizliegta iejaukšanās tiesībās, kas ir aizsargātas saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, tostarp gadījumos, kad šādas darbības tiek veiktas ārvalstu varas vārdā, un ka šāda iesaistīšanās tiek uzskatīta par atbildību pastiprinošu apstākli notiesāšanā par saistītiem nodarījumiem;

65.aicina Padomi izskatīt iespēju identificēt TNR par smagu noziedzīgu nodarījumu ar pārrobežu dimensiju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 83. pantu, lai attiecīgā gadījumā izveidotu kopīgus ES noteikumus par definīcijām un sankcijām; aicina Komisiju sākt izstrādāt tiesību aktus, lai saskaņotu ārvalstu novērošanas darbību aizliegšanu ES, jo īpaši darbības, kas ir daļa no TNR;

66.aicina tiesībaizsardzības un tiesu iestādes izmeklēt un saukt pie atbildības par TNR, kuras saskaņā ar Romas statūtiem ir noziegumi pret cilvēci;

67.aicina dalībvalstis sadarbībā ar Komisiju un EĀDD integrēt TNR apdraudējumus ES ceļošanas informācijā un konsulārajos norādījumos, tostarp izmantojot mērķorientētu ceļošanas informāciju par valstīm, par kurām ir ticami pierādījumi, kas liecina par valsts iestāžu vai pastarpināto spēku iesaisti TNR;

68.aicina Komisiju un EĀDD nodrošināt sistemātisku izvērtēšanu attiecībā uz personām un struktūrām, kas ir iesaistītas TNR, lai tām piemērotu ES globālo cilvēktiesību sankciju režīmu (ES Magņitska likumu), un skaidri norādīt TNR kā iemeslu gaidāmā ES pārrobežu noziedzīgas darbības sankciju režīma piemērošanai;

69.aicina Komisiju un dalībvalstis vairāk ieguldīt ar TNR saistītā tiesu medicīnas, finanšu un digitālajā izmeklēšanā, lai identificētu un dokumentētu TNR un noteiktu vainīgos, kā arī lai atbalstītu cietušo ierosinātu tiesvedību;

70.aicina dalībvalstis par prioritāti noteikt TNR tīklu izmeklēšanu un izjaukšanu, ietverot pastarpinātos spēkus un saiknes ar organizēto noziedzību, un to panākt ar uzlabotu koordināciju starp drošības, tiesu un finanšu iestādēm;

71.aicina Komisiju un EĀDD sistemātiski ES ārējā darbībā integrēt cīņu pret TNR, tostarp politiskajos un cilvēktiesību dialogos, sadarbībā ar trešām valstīm un kandidātvalstīm un publiskajā diplomātijā, un publiski paust bažas; aicina Komisiju un EĀDD starptautiskos nolīgumos un sadarbības satvaros iekļaut nosacījumus, kas liedz daudzpusējus un divpusējus nolīgumus par sadarbību krimināllietās ekspluatēt TNR īstenošanai, tostarp paredzot sadarbības apturēšanu;

72.aicina ES un tās dalībvalstis divpusējās attiecībās ar vainīgajām valstīm apspriest TNR gadījumus, tostarp pastarpinātu piespiešanu un represijas pret ģimeni, un prasīt šādas prakses izbeigšanu;

73.aicina Komisiju un EĀDD stiprināt stratēģisko komunikāciju par TNR, skaidri atzīstot tās par globālu draudu, stingri nosodot īstenotājus un apliecinot ES atbalstu cietušajām personām;

74.aicina EĀDD nepārprotami iekļaut TNR ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos pilnvarās un nodrošināt, ka tās tiek iekļautas ES cilvēktiesību ziņojumos;

75.aicina Komisiju un EĀDD, gatavojot finansēšanas, sadarbības un partnerības nolīgumus ar trešām valstīm, sistemātiski ņemt vērā TNR risku;

76.aicina Komisiju iekļaut TNR kā kategoriju savos ziņojumos par tiesiskumu un ziņojumos par paplašināšanos;

77.aicina Komisiju, īstenojot Eiropas demokrātijas vairogu, noteikt TNR par prioritāti, jo īpaši attiecībā uz Eiropas Demokrātiskās noturības centru;

78.aicina Padomes nākamās prezidentvalstis piešķirt TNR prioritāti ES darba kārtībā, veicināt paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm un strādāt pie Padomes paziņojuma, kurā būtu izklāstīta saskaņota ES pieeja cīņā pret TNR;

79.atzinīgi vērtē G7 valstu vadītāju paziņojumu par TNR un aicina Padomi un Komisiju vēl vairāk stiprināt koordināciju G7, Eiropas Padomes, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas un ANO līmenī, tostarp pastāvīgi iesaistoties ANO Cilvēktiesību padomē un atbalstot ANO Augstā cilvēktiesību komisāra biroja darbu; turklāt aicina, vērtējot vainīgo valstu iesaisti starpvaldību struktūrās un tajās veiktās iniciatīvas, ņemt vērā šo valstu sistemātisko TNR praksi;

80.aicina dalībvalstis atbalstīt Eiropas Padomes konvenciju par TNR;

81.stingri uzskata, ka ES būtu cieši jākoordinējas ar līdzīgi domājošiem partneriem, tostarp apmainoties ar paraugpraksi par likumdošanu, cietušo aizsardzību, vainīgo noteikšanu un sankcijām pret pastarpināto spēku tīkliem;

82.uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniecei / Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.