1.kategoriski nosoda Turcijas Republikas militāro iebrukumu Kipras Republikā un tās nelikumīgo okupāciju, kas joprojām turpinās un ilgst jau 52. gadu, jo tas ir nopietns starptautisko tiesību pārkāpums un rada šķēršļus mieram, stabilitātei un ES un Turcijas attiecībām; stingri nosoda smagās un paliekošās sekas, ko uz Kipras sievietēm un meitenēm atstājis iebrukums, tajā skaitā ar konfliktu saistīta seksuāla vardarbība un citi seksuālās izmantošanas veidi, piespiedu pārvietošana, ģimeņu šķiršana un citi starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību pārkāpumi, kas nesamērīgi skāruši sievietes un meitenes, kā arī nosoda nodarīto ilgstošo sociālo, ekonomisko un psiholoģisko kaitējumu;
2.uzsver, ka Turcijas Republika saskaņā ar starptautiskajām tiesībām joprojām ir atbildīga par pārkāpumiem, kas izdarīti 1974. gada iebrukuma laikā un pēc tā, tajā skaitā par smagiem Ženēvas konvenciju pārkāpumiem, un atgādina, ka šāda atbildība ietver pienākumu nodrošināt cietušajiem pilnīgu reparāciju, ietverot restitūciju, reabilitāciju, kompensāciju un neatkārtošanās garantijas; aicina dalībvalstis nodrošināt efektīvu reparāciju visiem no dzimumbalstītas vardarbības, tostarp seksuālās vardarbības, cietušajiem; atgādina, ka šādai reparācijai jābūt atbilstošai, piešķirtai bez kavēšanās un visaptverošai, lai atspoguļotu nodarīto kaitējumu;
3.prasa steidzamības kārtā ANO ģenerālsekretāra aizgādībā atsākt sarunas par Kipras atkalapvienošanos un uzsver, ka tās jāatsāk no punkta, kurā sarunas tika pārtrauktas 2017. gadā Kransmontānā; vēlreiz pauž stingru pārliecību, ka vienīgais Kipras problēmas risinājums ir taisnīgs, visaptverošs, dzīvotspējīgs un demokrātisks noregulējums saskaņā ar sen izveidoto un saskaņoto ANO satvaru un ES acquis, kas paredz veidot divu kopienu, divu zonu federāciju ar politisku vienlīdzību, kā noteikts attiecīgajās ANO Drošības padomes rezolūcijās;
4.pilnībā atzīst iebrukuma un okupācijas dziļo un daudzdimensionālo ietekmi uz Kipras sievietēm un meitenēm, kuru drosme, spēks un ciešanas pārāk bieži ir palikušas neredzamas, nepietiekami atspoguļotas un nepietiekami atzītas valsts, Eiropas un starptautiskā līmenī; uzsver, ka Kipras sievietēm un meitenēm ir arī bijusi nozīmīga loma pretošanās kustībā un solidaritātes un miera veidošanā, un aicina atzīt un atbalstīt viņu līderību visās attiecīgajās politikas jomās; norāda, ka jebkurā politiskā procesā, kas skar salas nākotni, saskaņā ar ANO Drošības padomes Rezolūciju 1325 (2000) ir pilnvērtīgi jāiesaista sievietes;
5.aicina Turciju izvest savu karaspēku no Kipras un atturēties no jebkādām vienpusējām darbībām, kas nostiprinātu salas pastāvīgo okupāciju, kā arī atturēties no darbībām, kas maina demogrāfisko līdzsvaru;
6.atzīst iebrukuma un joprojām pastāvošās okupācijas rezultātā notikušās piespiedu pārvietošanas, tajā skaitā iekšzemes pārvietošanas, sekas, kā arī tās ilgstošo ietekmi uz pirmās, otrās un trešās paaudzes kipriešiem, it sevišķi sievietēm un meitenēm, kuras tā ir skārusi nesamērīgi; uzsver, ka daudzi ir zaudējuši mājas, kopienas saiknes un kultūras pēctecību, kā arī piedzīvojuši paaudžu traumas, identitātes sadrumstalotību un pastāvīgu atsvešinātības un nepiederības izjūtu, ko pastiprina dzimumu nevienlīdzība un sievietēm uzliktās īpašās sociālās gaidas; uzsver, ka šī problēma ir jārisina ar mērķtiecīgu politiku, lai sniegtu psihosociālo atbalstu cietušajiem un izdzīvojušajiem;
7.atzīst, ka ar konfliktiem saistītai seksuālai vardarbībai ir ilgtermiņa sekundāras sociālās un ekonomiskās sekas, piemēram, nabadzība, atstumtība un stigmatizācija, un aicina Padomi nodrošināt, lai šī ietekme tiktu pilnībā novērtēta un atspoguļota valsts līmenī pieņemtajos reparācijas pasākumos;
8.atzīst, ka lielākajai daļai sieviešu un meiteņu, kuras tika izvarotas iebrukuma laikā un pēc tā, Kipras slimnīcās un Lielbritānijas bāzēs bija pieejami seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumi, it īpaši aborti, lai gan tolaik aborts bija krimināli sodāms;
9.aicina dalībvalstis nodrošināt, lai izvarošanas upuriem izvarošanas seku klīniskās pārvaldības ietvaros būtu pilnībā pieejami visi seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību pakalpojumi, jo īpaši ārkārtas kontracepcija, profilakse pēc nodarījuma, seksuāli transmisīvo infekcijas slimību ārstēšana un profilakse, tostarp HIV un HPV testēšana, droši un likumīgi aborta pakalpojumi un pēcdzemdību aprūpe;
10.pauž atzinību 22 ES dalībvalstīm, tostarp Kiprai, par to, ka tās ir ratificējušas Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija); aicina Komisiju ierosināt tiesību aktus, ar kuriem ievieš ES mēroga izvarošanas definīciju, kas izvarošanu definē kā rīcību, kura tiek veikta bez brīvas, apzinātas un atsaucamas piekrišanas, saskaņā ar Stambulas konvencijas 36. pantu; aicina dalībvalstis sākt izmaiņas tiesību aktos, lai izvarošanas definīciju savos tiesību aktos saskaņotu ar Stambulas konvencijas 36. pantu;
11.aicina Komisiju atbalstīt Kipru tās turpmākajos centienos noteikt ar konfliktu saistīto noziegumu, arī seksuālās vardarbības, pilnu apmēru un noteikt cietušo skaitu, apkopot datus un droši dokumentēt liecības, tādējādi nodrošinot pienācīgu oficiālu atzīšanu, atlīdzināšanu un reparāciju izdzīvojušajiem un attiecīgā gadījumā viņu pēcnācējiem, kā arī veicināt vēstures izpratni un sniegt atbalsta pakalpojumus cietušajiem saskaņā ar uzlabotu valsts rīcības plānu;
12.atzīst Kipras iniciatīvu Nikosijā uzcelt pieminekli sievietēm, kas cietušas no seksuālas vardarbības, kā vietu kolektīvai atcerei un atzīšanai; uzskata, ka pieminekļa novietošana redzamā un prominentā vietā veicinās cietušo traumu un ciešanu atzīšanu;
13.mudina dalībvalstis, kuras bruņotu konfliktu vai autoritāru režīmu laikā ir pieredzējušas plašus cilvēktiesību pārkāpumus, nekavējoties pievērsties jautājumam par cietušo un izdzīvojušo pārciesto seksuālo un dzimumbalstīto vardarbību, pārtraukt klusēšanu, veicināt liecību sniegšanu oficiālas izmeklēšanas ietvaros un izveidot piemiņas iniciatīvas, kas īpaši atzīst un dokumentē pret sievietēm un meitenēm pastrādātos pārkāpumus, tajā skaitā ar konfliktiem saistītu seksuālo vardarbību, piespiedu pārvietošanu un vajāšanu dzimuma dēļ, lai oficiāli atzītu noziegumus un pavērtu iespēju sniegt kompensāciju; uzsver, ka šādām iniciatīvām vajadzētu būt neatņemamai daļai taisnīguma atjaunošanas procesos, kuru mērķis ir izbeigt vēsturisko apklusināšanu, novērst stigmatizāciju un apstiprināt sieviešu autonomiju, integritāti, rīcībspēju un cieņu;
14.aicina ANO ģenerālsekretāru, kurš regulāri sagatavo ikgadējus ziņojumus par seksuālo vardarbību konfliktu zonās, izpētīt attiecīgos ANO arhīvus un citus avotus, lai dokumentētu šīs Kiprā pastrādātās zvērības;
15.atzinīgi vērtē Kiprā valsts līmenī veiktos centienus apzināt izdzīvojušos un risināt pagātnes netaisnības, kas nodarītas visām kopienām; aicina dalībvalstis izveidot kompensācijas mehānismus seksuālajā vardarbībā cietušajiem un izdzīvojušajiem saskaņā ar Cietušo tiesību direktīvu; uzsver, ka Cietušo tiesību direktīvas 16. pantā ir noteikts, ka kompensāciju maksā likumpārkāpējs;
16.aicina Turciju sniegt efektīvu kompensāciju ar konfliktiem saistītā seksuālā vardarbībā, kā arī citos nopietnos pārkāpumos, kas izdarīti 1974. gada iebrukuma laikā vai pēc tam, cietušajām un izdzīvojušajām personām;
17.mudina ES mērogā veicināt izpratni par ar konfliktiem saistītu seksuālu vardarbību un tās ilgtermiņa sekām, lai lauztu tabu, apkarotu stigmatizāciju un iedrošinātu cietušos atklāt savu pieredzi;
18.atbalsta ieceri organizēt augsta līmeņa atklātu uzklausīšanu, kurā piedalītos cilvēki, kas visā pasaulē un jo īpaši Kiprā ir pārcietuši ar konfliktiem saistītu seksuālu vardarbību, kā arī sieviešu tiesību organizācijas un miera veidotāji, starptautisko krimināltiesību eksperti un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji un kuras mērķis būtu oficiāli atzīt cietušo liecības un pieredzi ES institucionālajā satvarā un parādīt 1974. gada Turcijas iebrukuma smagumu;
19.uzsver nepieciešamību pēc stingrāka tiesiskā regulējuma Kiprā un uz cietušajiem orientētiem tiesiskuma mehānismiem, kas pienācīgi pievērstos ar konfliktu saistītajai seksuālajai vardarbībai, kas tika vērsta pret neskaitāmām sievietēm, un garantētu pienācīgu reakciju uz cietušo aicinājumiem pēc taisnīguma;
20.stingri nosoda seksuālās vardarbības izmantošanu par kara ieroci, kas ir rupjš Ženēvas konvenciju pārkāpums, un aicina Komisiju vairot izpratni par šo jautājumu, ņemot vērā pieredzi Kipras konfliktā, lai novērstu turpmāku vardarbību un veiktu pasākumus jaunu konfliktu gadījumā; turklāt aicina Komisiju arī turpmāk veicināt saukšanu pie atbildības un atbalstīt iniciatīvas, arī īpašus finanšu mehānismus, kas aizsargā cietušo un viņu ģimeņu tiesības, veicināt piemiņu, sekmēt dzimumu līdztiesību ES un atvieglot cietušo reintegrāciju sabiedrībā;
21.aicina Komisiju pastiprināt finansiālo atbalstu Komitejai Kiprā bezvēsts pazudušo personu jautājumos, lai tā varētu pilnībā izpildīt savu uzdevumu – ekshumēt, identificēt un atdot bezvēsts pazudušo personu mirstīgās atliekas viņu radiniekiem, kuru vidū ir arī Kipras sievietes, kuras papildus kara konkrētajai ietekmei joprojām piedzīvo dziļas psiholoģiskas ciešanas; tomēr uzsver, ka ar finansiālu palīdzību vien nepietiek, ņemot vērā to, ka joprojām nenotiek pilnvērtīga sadarbība, piekļuve militārajām zonām un arhīviem ir ierobežota un Turcija un nelikumīgais separātiskais veidojums Kipras ziemeļu daļā rada šķēršļus, kas būtiski kavē komitejas humānā mandāta efektīvu izpildi un savlaicīgu pabeigšanu;
22.aicina Turciju piešķirt pilnīgu un neierobežotu piekļuvi visiem attiecīgajiem oficiālajiem reģistriem, kas attiecas uz 1974. gadā noritējušo iebrukuma un tā sekām, un pilnībā sadarboties ar starptautiskajām iestādēm un Kipras Republiku jautājumos par seksuālo vardarbību, kas saistīta ar konfliktiem, piespiedu pazušanu un citiem nopietniem starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem;
23.atkārtoti apstiprina, ka ES ir ne tikai politisks, bet arī morāls un juridisks pienākums aizsargāt visu ES pilsoņu, tajā skaitā to Kipras sieviešu un vīriešu, kuri saistībā ar konfliktu cietuši no vardarbības, cieņu, tiesības un vēsturisko atmiņu, un uzsver, ka ir jāveic pastāvīgs un principiāls darbs šādu nopietnu pārkāpumu novēršanai, lai nodrošinātu atbilstību ES ārējām saistībām dzimumu līdztiesības un cilvēktiesību jomā;
24.aicina sniegt pastiprinātu un pastāvīgu ES finansiālo un tehnisko atbalstu uz cietušo vajadzībām orientētiem pakalpojumiem Kiprā, tajā skaitā specializētām dzimumsensitīvām konsultācijām ar iejūtīgu attieksmi pret pārdzīvotajām traumām, ilgtermiņa psihosociālajai palīdzībai un starppaaudžu dziedināšanas programmām, kas ir īpaši pielāgotas cietušajiem un viņu ģimenēm un ko nodrošina kvalificēts un specializēts personāls, lai novērstu sekundāru viktimizāciju;
25.atbalsta ANO Drošības padomes Rezolūcijas 1325 (2000) par sievietēm, mieru un drošību pilnīgu īstenošanu Kiprā, it īpaši uzlabota un visaptverošāka valsts rīcības plāna pieņemšanu, un aicina miera veidošanas procesos iesaistīt vairāk sieviešu;
26.aicina pilnībā ievērot Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, it īpaši attiecībā uz atbalstu no seksuālās vardarbības cietušajiem un pienācīgu rūpību šādu vardarbības aktu novēršanā, izmeklēšanā, sodīšanā un reparācijas nodrošināšanā;
27.atzinīgi vērtē pilsoniskās sabiedrības organizāciju un divkopienu grupu darbu dzimumu līdztiesības jomā Kiprā, ietverot arī vietējās pilsoniskās sabiedrības iniciatīvas, īpaši sieviešu vadītās, un pauž atzinību par to lomu uzticēšanās, izlīguma un dialoga veicināšanā; mudina veikt labās prakses apmaiņu starp Kipru un citām valstīm, kurām ir pieredze sieviešu tiesību pārkāpumu jomā; mudina Komisiju stiprināt sadarbību ar Kipras pilsonisko sabiedrību, cietušo apvienībām un attiecīgajām starptautiskajām struktūrām, kas iesaistītas patiesības noskaidrošanas un izlīguma centienos, cita starpā nodrošināt atbilstošu ES finansējumu;
28.atkārtoti apstiprina ANO Drošības padomes rezolūciju par Kipru saistošo raksturu;
29.uzdod priekšsēdētājai nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram un prasa to iztulkot turku valodā un nosūtīt Turcijas Republikas prezidentam, valdībai un parlamentam.