1.uzskata, ka valstu parlamentu tiesību un pienākumu īstenošana, kas izriet no Lisabonas līguma, ir palielinājusi to nozīmi Eiropas konstitucionālajā sistēmā, tādējādi nodrošinot lielāku plurālismu, demokrātisko leģitimitāti un labāku Savienības darbību;

2.uzskata, ka valstu valdību pārskatatbildība valstu parlamentiem, kas atzīta LES 10. panta 2. punktā, ir valstu parlamentu palātu lomas stūrakmens Eiropas Savienībā; uzskata, ka valstu parlamenti ir partneri ES institucionālā līdzsvara saglabāšanā; mudina valstu parlamentus pilnībā izmantot savas Eiropas funkcijas, lai varētu tieši ietekmēt un kontrolēt Eiropas politikas saturu, jo īpaši uzraugot savu valstu valdības, kas darbojas kā Eiropadomes locekles; aicina valstu un reģionālo parlamentu deputātus veicināt Eiropas apziņu lēmumu pieņemšanā un atzīt ES politikas tiešo ietekmi uz saviem vēlētājiem; atzinīgi vērtē labo pieredzi, kas gūta sadarbībā starp valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentu, un uzskata, ka valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentam ir potenciāls kļūt par dabiskiem sabiedrotajiem, veidojot spēcīgāku ES parlamentāro dimensiju;

3.aicina dalībvalstis nodrošināt, ka valstu parlamentiem tiek atvēlēts pietiekami daudz laika, kapacitātes, resursu un vajadzīgās piekļuves informācijai, lai tie varētu pildīt savu konstitucionālo uzdevumu — kontrolēt un tādējādi leģitimizēt valstu valdību darbību, kad šīs valdības rīkojas Eiropas līmenī; atgādina, cik svarīga ir piekļuve informācijai, un atzīst, ka Padomei ir jāpieņem nepieciešamie dokumentu drošības pasākumi, vienlaikus nodrošinot, ka valstu parlamenti var veikt demokrātisku savu attiecīgo valdību kontroli, cita starpā nodrošinot piekļuvi Padomes tiesību aktu datubāzei, vienlaikus pilnībā ievērojot konfidencialitāti;

4.uzskata, ka ES iestāžu darba metožu un lēmumu pieņemšanas procesu pārredzamība ir priekšnosacījums, lai valstu parlamentiem nodrošinātu no Līgumiem izrietošās institucionālās lomas efektīvu īstenošanu; tādēļ aicina publiskot dalībvalstu balsošanas rezultātus un nostājas Padomē; turklāt aicina valstu parlamentus pilnībā izmantot to attiecīgās kompetences, cita starpā, šajā nolūkā pielāgojot savu iekšējo organizāciju, laika grafikus un reglamentus, lai tie varētu to veikt; apņemas un mudina valstu parlamentus ieviest inovatīvākus un spēcīgākus sadarbības instrumentus politiskā un administratīvā līmenī, tostarp intensīvākus apmaiņas un dialoga veidus ar Eiropas politiskajām saimēm un politiskajām grupām;

5.rosina veidot pastiprinātu politisko dialogu starp Eiropas iestādēm un valstu parlamentiem un atgādina, ka lēmumi ir jāpieņem saskaņā ar konstitucionālajām kompetencēm, ES Līgumiem un ES acquis un ņemot vērā vietējo, reģionālo, valstu un Eiropas struktūru attiecīgo lēmumu pieņemšanas kompetenču skaidru sadalījumu;

6.norāda, ka Eiropas pusgada saskaņošana ar valstu parlamentu darba kārtībām varētu vēl vairāk veicināt ekonomikas politikas koordinēšanu, vienlaikus uzsverot, ka, īstenojot šādu saskaņošanu, nedrīkst neņemt vērā pašpārvaldes pilnvaras un katras parlamenta palātas konkrēto reglamentu;

7.aicina paredzēt valstu parlamentiem lielāku lomu saistībā ar valsts periodu dialogam par budžetu un ekonomikas politiku, kura laikā valstu parlamenti varētu sadarboties, apspriest un sniegt ieguldījumu Eiropas pusgadā, dodot savām valdībām mandātu to attiecībās ar Komisiju un Padomi;

8.šajā sakarā uzsver dažādu politisko partiju locekļu proporcionālas pārstāvības nozīmīgumu; tāpēc iesaka, lai valstu parlamentu delegācijas, kuras darbojas Eiropas iestādēs, atspoguļotu politisko daudzveidību;

9.norāda, ka parlamenta vairākuma saistošā griba būtu jāpauž valstu parlamentu sniegtajos atzinumos ABS ietvaros vai ārpus tās; tomēr atbalsta ideju valstu parlamentu politiskajam mazākumam dot iespēju izteikt savu atšķirīgo viedokli, ko tad varētu iekļaut šādu atzinumu pielikumos;

10.uzskata, ka mijiedarbību ar valstu parlamentiem var netieši stiprināt, dodot iespējas Eiropas politiskajām partijām; atkārtoti pauž jau izsenis pausto aicinājumu ļaut šīm partijām aktīvi iesaistīties dalībvalstu politiskajās jomās un atbalstīt to sastāvā esošās partijas gadījumos, kad tiek skarti ES jautājumi; aicina ātri pabeigt pārstrādāt Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1141/2014 par Eiropas politisko partiju un Eiropas politisko fondu statusu un finansēšanu OV L 317, 4.11.2014., 1. lpp., lai Eiropas politiskās partijas varētu atbalstīt savas dalībpartijas Eiropas Parlamenta vēlēšanu un referenduma kampaņu kampaņās par ES jautājumiem;

11.uzskata, ka ikgadējas Eiropas nedēļas izveide ļautu Eiropas Parlamenta deputātiem, komisāriem un Padomes prezidentūras ministriem stāties visu valstu un — attiecīgā gadījumā — reģionālo parlamentu priekšā, lai kopā ar valstu parlamentu deputātiem apspriestu un izskaidrotu Eiropas darba kārtību; ierosina sākt diskusiju par kopējas politiskas deklarācijas vai pamatnolīguma izstrādi starp valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentu par ierosinātās Eiropas nedēļas organizēšanu, lai nodrošinātu saskaņotāku sadarbības satvaru politiskā, institucionālā un administratīvā līmenī; uzskata, ka ierosinātajā Eiropas nedēļā būtu jāņem vērā pieredze, kas gūta pašreizējos un iepriekšējos forumos, piemēram, parlamentārajā nedēļā, ko rīko Eiropas pusgada konference, un IPC par stabilitāti, ekonomikas koordināciju un pārvaldību Eiropas Savienībā, kā arī CoFoE; turklāt pauž pārliecību, ka politisko saimju sanāksmes, kā arī tikšanās starp valsts un Eiropas politiskajām grupām un to iekšienē ES parlamentārās sadarbības kontekstā varētu sniegt pievienoto vērtību īstenu Eiropas politisko debašu veidā;

12.uzskata, ka kandidātvalstu parlamentu ciešāka iesaistīšana ir būtisks instruments, kā panākt, lai ES paplašināšanās stratēģija būtu sekmīga; ierosina ierosinātajā Eiropas nedēļā iesaistīt kandidātvalstu parlamentu pārstāvjus;

13.uzsver, ka visbūtiskākā valstu parlamentu prerogatīva, ko paredz Lisabonas līgums, ir to spēja kontrolēt subsidiaritātes principa ievērošanu ES likumdošanas procedūru sākumposmā;

14.norāda, ka tādas procedūras kā “dzeltenās” vai “oranžās” kartītes netiek plaši izmantotas; ierosina, ka visām ES iestādēm un dalībvalstīm būtu jāvienojas par kopīgu izpratni attiecībā uz subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, kas sākotnēji pievienoti Amsterdamas līgumam, attiecīgo Eiropas Savienības Tiesas judikatūru un pašas Komisijas praksi; uzskata, ka šīs kopīgās izpratnes veidošanā būtu jāiekļauj visi subsidiaritātes elementi un to varētu veicināt ar jauniem sadarbības instrumentiem;

15.ņem vērā valstu parlamentu prasību pagarināt astoņu nedēļu periodu, kura laikā tie var iesniegt pamatotus atzinumus saskaņā ar Protokola Nr. 1 3. pantu; tomēr uzsver, ka pašreizējā Līgumā šāds pagarinājums nav paredzēts; norāda, ka Komisija, nosakot valstu parlamentiem paredzēto astoņu nedēļu periodu pamatotu atzinumu iesniegšanai, ietekmes mazināšanas nolūkā kopš 2019. gada sāka izslēgt svētku periodu gada beigās; tādēļ uzskata, ka divpadsmit nedēļu perioda ieviešana būtu jāskata nākamās Līguma pārskatīšanas laikā;

16.aicina valstu parlamentus savos galīgajos pamatotajos atzinumos, ko tie nosūta Parlamenta, Padomes un Komisijas priekšsēdētājiem, iekļaut reģionālo parlamentu ar likumdošanas pilnvarām pamatotus atzinumus gadījumos, kad tiek skartas reģionu ekskluzīvās kompetences;

17.ierosina izveidot sistēmu, ko dažkārt dēvē par “zaļās kartītes” procedūru, saskaņā ar kuru vismaz viena trešdaļa dalībvalstu parlamentu var pieprasīt, lai Komisija vai Eiropas Parlaments pēc tam, kad tam ir piešķirtas vispārējas tiešas iniciatīvas tiesības, iesniedz priekšlikumus, kuru mērķis ir pozitīvi ietekmēt Eiropas debates; šajā saistībā ierosina, ka Komisijai vai Eiropas Parlamentam varētu būt rīcības brīvība vai nu ņemt vērā šos priekšlikumus, vai sniegt oficiālu atbildi, norādot šādas rīcības iemeslus; norāda, ka šāda procedūra nevar sastāvēt no iniciatīvas tiesībām vai tiesībām atsaukt vai grozīt tiesību aktus, jo tā varētu graut Savienības metodi un kompetenču sadali valsts un Eiropas līmenī, tādējādi pārkāpjot Līgumus;

18.atkārtoti apstiprina, ka LES 12. pants un Protokols Nr. 1 sniedz valstu parlamentiem tiesības saņemt informāciju tieši no Eiropas iestādēm; ierosina tiesības saņemt informāciju attiecināt arī uz reģionālajiem parlamentiem ar likumdošanas pilnvarām;

19.iesaka valstu parlamentiem savlaicīgi izmantot IPEX platformu, lai nodrošinātu valsts kontroles mehānisma agrīnu uzsākšanu; iesaka izmantot IPEX kā kanālu sistemātiskai informācijas apmaiņai un agrīnai brīdināšanai par bažām saistībā ar subsidiaritāti; atzinīgi vērtē atjaunināto IPEX pamatnostādņu versiju, kura tika apstiprināta ģenerālsekretāru sanāksmē 2023. gada februārī un kurā aprakstīta jaunā IPEX platformas versija un šīs jaunās versijas piedāvātās iespējas un rīki;

20.ņem vērā pašreizējo sadarbību starp Eiropas Parlamentu un valstu parlamentiem Eiropas lietu komiteju konferencē (COSAC) un IPC par KĀDP, un LSKP 13. panta ietvaros; turklāt ņem vērā arī jaunākos parlamentārās sadarbības veidus, piemēram, Kopīgo parlamentārās uzraudzības grupu Eiropola jautājumos un ICM par Eurojust novērtēšanu; uzsver, ka šāda sadarbība būtu jāattīsta, pamatojoties uz vienprātības principu, informācijas apmaiņu un apspriešanos, lai valstu parlamenti īstenotu kontroli pār to attiecīgajām valdībām un administrācijām;

21.atgādina, ka pašreizējo attiecību sistēma starp Savienības un valstu parlamentiem būtu jāvienkāršo un jāsaskaņo, lai to padarītu efektīvāku un iedarbīgāku; šajā sakarā prasa pārskatīt saistības starp Savienību un tās dalībvalstu parlamentiem esošo platformu un forumu ietvaros ar mērķi stiprināt šīs attiecības un tās pielāgot pašreizējām vajadzībām; mudina Eiropas iestādes un reģionālos parlamentus ar likumdošanas pilnvarām aktīvāk iesaistīties un tiešāk savstarpēji mijiedarboties, vienlaikus pilnībā ievērojot valstu parlamentu lomu un kompetences;

22.norāda, ka politiskā un tehniskā dialoga pastiprināšana starp parlamenta komitejām, kā arī politiskajām grupām gan valstu, gan Eiropas līmenī būtu produktīvs solis pilnīgas parlamentu sadarbības virzienā; šajā nolūkā ierosina palielināt informētību valstu līmenī par iespējamiem sadarbības instrumentiem; tādēļ ierosina piešķirt papildu resursus šā mērķa sasniegšanai, cita starpā lai finansētu videokonferenču izmantošanu, darbinieku apmaiņu vai izmēģinājuma projektus;

23.atzīst ar Protokola Nr. 1 9. un 10. pantu izveidoto ICM nozīmi un “komiteju metodes” panākumus parlamentu sadarbībā; uzskata, ka labāku sadarbību starp iestādēm varētu panākt, ja Eiropas Parlamenta deputāti un valstu parlamenti vairāk atbilstu ICM un šīs sanāksmes sagatavotu, izmantojot ciešāku sadarbību; uzskata, ka reglamentu varētu mainīt, lai reglamentētu ciešākas sadarbības formas starp valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentu, pilnībā ievērojot to institucionālās kompetences un to sadalījumu;

24.iesaka valstu parlamentus pilnībā iesaistīt KDAP nepārtrauktā uzlabošanā; uzskata, ka šāda iesaiste jāveicina ciešā sadarbībā ar Eiropas Parlamentu atbilstoši Protokola Nr. 1 10. pantam un pilnībā ievērojot valstu konstitūciju noteikumus attiecībā uz drošības un aizsardzības politiku; aicina valstu parlamentus detalizētāk izskatīt iespēju aizsardzības spējas noteikt par prioritāti ES līmenī, tostarp izmantojot valstu parlamentu pārstāvju un Eiropas Parlamenta deputātu kopīgās starpparlamentārās sanāksmes par KĀDP/KDAP un politisko dialogu;

25.atgādina, ka ir svarīgi uzlabot sadarbību un dialogu starp valstu parlamentiem un Eiropas Parlamentu par izmeklēšanas tiesībām;

26.uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.