1.konstatē, ka jēdzieniem „metaverss” un „virtuālā pasaule” pašlaik trūkst konsolidētu definīciju;

2.šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumā iekļauto priekšlikumu par definīciju, kurā ir definētas virtuālās pasaules galvenās iezīmes, proti: “virtuālā pasaule ir noturīga, visaptveroša vide, kuras pamatā ir tehnoloģijas, tostarp 3D un paplašinātā realitāte (XR), kurā dažādiem mērķiem var reāllaikā apvienot fizisko un digitālo pasauli, piemēram, projektējot, veicot simulācijas, sadarbojoties, mācoties, socializējoties, veicot darījumus vai nodrošinot izklaidi”; norāda, ka daudzas tehnoloģijas, ko dēvē par „virtuālajām pasaulēm”, ir pastāvējušas jau gadiem ilgi; uzsver, ka turpmākā Eiropas stratēģija būtu jābalsta uz pētniecību, zinātniskiem pierādījumiem un sabiedrisko nozīmību;

3.uzsver, ka ir ļoti svarīgi veicināt standartizāciju un sadarbspēju, lai savstarpēji savienotu virtuālo pasauļu ekosistēmu attīstītu pilnībā;

4.uzsver, ka virtuālajās pasaulēs, kas ir pieejamas Eiropas Savienībā, būtu jāievēro ētikas vērtības, principi un pamattiesības, kas ir noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā OV C 303, 14.12.2007., 1. lpp. un spēkā esošajos ES tiesību aktos, proti, par datu privātumu, drošības un drošuma standartiem, datu kopīgošanu, satura moderāciju, cīņu pret aizskaršanu un naida runu, kiberdrošību, darba ņēmēju tiesībām, patērētāju un bērnu aizsardzību, pieejamības prasībām, intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, zinātības un komercnoslēpumu aizsardzību, ļaunprātīgas izmantošanas un krāpšanas tiešsaistē novēršanu, kā arī par sāncensīgiem un godīgiem tirgiem;

5.atgādina, ka virtuālās pasaules būtu jāattīsta un jāievieš saskaņā ar vispārējo principu, ka visam tam, kas ir nelikumīgs bezsaistē, ir jābūt nelikumīgam arī tiešsaistē, nodrošinot, ka tiek pilnībā ievērotas cilvēku kā lietotāju, patērētāju, darba ņēmēju, ieguldītāju un radītāju tiesības, īpašu uzmanību pievēršot bērniem;

6.norāda, ka dažādiem virtuālās pasaules aspektiem jau ir piemērojami šādi tiesību akti: Digitālo pakalpojumu akts, Digitālo tirgu akts, Datu pārvaldības akts, Datu akts, priekšlikums par MI aktu, Vispārīgā datu aizsardzības regula Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.). (VDAR), Ražojumu vispārēja drošuma regula, “Negodīgas komercprakses direktīva”, Kriptoaktīvu tirgu regula, Eiropas digitālā identitāte, Direktīva par autortiesībām digitālajā vienotajā tirgū Regula par ES preču zīmi, Direktīva par tirdzniecības noslēpumu aizsardzību; Eiropas piekļūstamības akts, un Tīmekļa pieejamības direktīva;

7.uzsver, ka ir svarīgi uzraudzīt atbilstību un nodrošināt spēkā esošo piemērojamo juridisko instrumentu efektīvu izpildi; aicina Komisiju sadarbībā ar dažādām ieinteresētajām personām, tostarp pilsoniskās sabiedrības un patērētāju aizsardzības organizāciju, kā arī akadēmisko aprindu pārstāvjiem, izstrādāt pamatnostādnes un paraugpraksi, precizējot katras virtuālajā pasaulē iesaistītās ieinteresētās personas, piemēram, platformu operatoru, pakalpojumu sniedzēju, izstrādātāju un lietotāju, juridiskos pienākumus un atbildību, kas ir noteikti spēkā esošajos ES tiesību aktos;

8.uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai Komisija regulāri pārbaudītu spēkā esošo piemērojamo juridisko instrumentu atbilstību, proti, apsvērtu iespēju pārskatīt Negodīgas komercprakses direktīvu, Patērētāju tiesību direktīvu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp.). un Negodīgu līguma noteikumu direktīvu Padomes Direktīva 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV L 95, 21.4.1993., 29. lpp.)., un uzsver, ka visos turpmākajos tiesību aktos par virtuālajām pasaulēm būtu jāizvairās no pārklāšanās vai nekonsekvences, vienlaikus vajadzības gadījumā novēršot nepilnības;

9.konstatē, ka daži regulatīvie jautājumi tomēr jau ir konstatējami starptautisko privāto tiesību, civiltiesību un intelektuālā īpašuma tiesību jomā, kā tas ir sīkāk izklāstīts turpmāk;

10.uzsver, ka nesenie pētījumi liecina, ka VR sensoru dati ir tikpat unikāli identificējami kā pirkstu nospiedumu nolasījums un tos var izmantot, lai gūtu padziļinātu priekšstatu par attiecīgās personas raksturu un secinātu dažādas pazīmes, piemēram, vecumu, dzimumu, ienākumus, etnisko piederību, invaliditātes statusu, garastāvokli un emocijas; uzskata, ka minētais apstāklis raisa būtiskas ētiskas un juridiskas bažas, jo īpaši saistībā ar mērķtiecīgu, uz uzvedību balstītu reklāmu, kas būtu jārisina; uzsver, ka, novēršot šīs ētiskās bažas, kuras rada liela apjoma personas datu, tostarp lietotāju sensitīvo datu, piemēram, biometrisko un uzvedības datu vākšana, emocionālās reakcijas un haptiskā informācija, cita starpā tiek garantēts, ka lietotājs par šādu datu vākšanu ir informēts un ka piekrišana šādu datu vākšanai tiek iegūta ne tikai ieiešanas virtuālajā pasaulē brīdī, bet par katru izmantošanas gadījumu saskaņā ar tādiem VDAR noteiktajiem principiem kā integrēta privātuma aizsardzība un mērķa ierobežojums;

11.uzsver, ka gadījumos, kad lietotāja identifikācija Savienības vai valsts tiesību aktos prasīta nav, proti, atbildības apsvērumu dēļ, un tā ir tehniski iespējama un pamatota, virtuālajām pasaulēm būtu jāļauj anonīmi izmantot pakalpojumus, lai nodrošinātu privātuma aizsardzības vairogu un praksē nepieļautu aizliegtu datu izpaušanu, identitātes zādzību un citus tiešsaistē savākto personas datu ļaunprātīgas izmantošanas veidus;

12.šajā sakarībā norāda, ka Komisijas paziņojumā ierosinātās darbības, kuru mērķis ir palielināt informētību, uzlabot digitālās prasmes un lietpratību un vairot lietotāju piekļuvi svarīgām tehnoloģijām, proti, to darīt, atvieglojot piekļuvi ātrdarbīga interneta infrastruktūrai un piemērotam aprīkojumam, ir būtiski svarīgas, lai novērstu digitālās plaisas, un tās būtu jāīsteno pēc iespējas ātrāk, lai veicinātu iekļaujošu un konkurētspējīgu digitālo sabiedrību un nodrošinātu, ka šajā straujajā tehnoloģiju attīstībā neviens netiek atstāts novārtā;

13.uzsver, ka daži tradicionālie teritoriālie principi par piemērojamiem tiesību aktiem un jurisdikciju varētu izrādīties neatbilstoši virtuālajām pasaulēm, kuru neteritorialitāti nodrošina decentralizētas tehnoloģijas, piemēram, blokķēde, un varētu radīt problēmas brīdī, kad būs jānodrošina ES tiesību aktu piemērojamība un patērētāju un uzņēmumu tiesību aizsardzība;

14.konkrētāk runājot, konstatē, ka, tā kā virtuālajām pasaulēm var var piekļūt no ikvienas vietas pasaulē, Eiropas Savienības Tiesas noteiktais “mozaīkas kritērijs”, saskaņā ar kuru cietusī puse var prasīt kompensāciju to valstu tiesās, kurās ir nodarīta vismaz daļa kaitējuma, varētu nebūt īstenojams; tomēr atgādina, ka Tiesa ir noteikusi papildu kritēriju, saskaņā ar kuru cietušās personas var pieprasīt kompensāciju tās valsts tiesās, kurā tām ir galvenā interese, un apstiprina, ka varētu apsvērt šā kritērija kodifikāciju Brisele I regulā;

15.konstatē, ka “patērētāja” definīcija regulā “Brisele I” pašlaik ir balstīta uz tiešām līgumattiecībām, kuras nepastāv, piemēram, starp neaizstājama žetona (NFT) emitentu un pircēju, kad NFT tiek laists sekundārajā tirgū; konstatē, ka līdz ar to strīda ar emitentu gadījumā galapircējam tiktu liegts jurisdikcijas režīms, kuru viņš bauda saskaņā ar regulu “Brisele I”;

16.aicina Komisiju ņemt vērā šīs un citas potenciāli problemātiskas situācijas un izvērtēt Eiropas Savienībā spēkā esošo starptautisko privāttiesību normu atbilstību, vajadzības gadījumā ierosinot attiecīgus grozījumus, kas garantētu, ka iedzīvotājiem un uzņēmumiem savu tiesību aizsardzības nodrošināšanas nolūkā nav sistemātiski jātiesājas ārvalstu tiesās vai tas jādara saskaņā ar ārvalstu tiesībām, un tādējādi nodrošinot, ka tiek pilnībā ievērotas viņu tiesības, kas ir paredzētas ES tiesību sistēmā, un vienlaikus ielāgojot labvēlīgākās tiesas izvēles risku, jo īpaši no trešo valstu uzņēmumu puses;

17.konstatē, ka paredzams, ka nākamajā desmitgadē palielināsies virtuālajās pasaulēs veikto komercdarījumu skaits un ekonomiskā nozīme; šajā sakarībā uzsver, ka ir jānodrošina, lai virtuālos preču un pakalpojumu sniedzējus varētu identificēt un saukt pie atbildības par jebkādu kaitējumu, ko ir nodarījuši viņu produkti;

18.norāda uz bažām, ko rada reklāmas paņēmieni, kurus izmanto tā dēvētā virtuālā nekustamā īpašuma pārdošanā, piemēram, ar NFT apzīmēta virtuālās pasaules ēka vai zemes gabals, kas lietotājiem varētu likt domāt, ka viņi iegūst reālas īpašumtiesības, kaut arī patiesībā viņi iegūst tikai virtuālās “zemes” izmantošanas licenci; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai piemērojamie noteikumi būtu pārredzami, skaidri, taisnīgi un viegli saprotami, jo īpaši tāpēc, ka ir pierādīts, ka lietotāji bieži vien noteikumus un nosacījumus to blīvuma un tehniskā rakstura dēļ neizlasa;

19.atgādina, ka atbildības noteikumi virtuālajām pasaulēm būtu jāpiemēro pilnībā, un uzsver, ka ir svarīgi ieviest efektīvus pasākumus, ar kuriem virtuālajās pasaulēs nepieļauj un risina jebkāda veida kaitīgu rīcību un nodrošina tiesību aktu īstenošanu tajās saskaņā ar pamattiesībām, tostarp attiecīgā gadījumā un neskarot tiesības vērsties tiesā, izveido ziņošanas un strīdu izšķiršanas mehānismu;

20.pauž bažas par to, ka avatāru un decentralizētu sistēmu izmantošana, piemēram, tādu, kuru pamatā ir blokķēdes tehnoloģija, varētu ārkārtīgi apgrūtināt pārkāpēju saukšanu pie atbildības; uzskata, ka efektīvu identitātes pārvaldības sistēmu ieviešana ir būtiska, lai viņus varētu pienācīgi un savlaicīgi identificēt un apkarot viltus identitātes, ņemot vērā arī īpatnības, kas ir saistītas ar decentralizētu autonomu organizāciju pārzināšanu (DAO) un kolektīvo atbildību; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas nodomu izpētīt DAO iespējamā tiesiskā regulējuma pievienoto vērtību;

21.atgādina, ka avatāriem nav tiesībsubjektības, tāpēc visi jautājumi par to tiesībspēju, tiesībām, pienākumiem un saistībām ir jārisina, atsaucoties uz fiziskām vai juridiskām personām, kas tos izmanto; uzskata — tā kā virtuālās pasaules attīstās un kļūst sarežģītākas, būtu jāapsver īpaša juridiskā statusa avatāriem piešķiršanas lietderība; uzskata, ka avatāram vai personai, kas atrodas aiz avatāra, būtu jābūt identificējamai un ka būtu jāpiemēro “pazīsti savu uzņēmumu un klientu” princips;

22.uzsver, ka ES tiesību aktu kopums par intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma tiesību aizsardzību pilnībā attiecas uz virtuālajām pasaulēm, tostarp uz tām pilnībā attiecas arī autortiesības, preču zīmes, patenti, dizainparaugi un komercnoslēpumi; tomēr uzsver, ka virtuālo pasauļu attīstība rada jaunas problēmas, tiklīdz runa ir par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu, pārkāpēju identificēšanu un jautājumiem, kas skar kolīziju normas par piemērojamiem tiesību aktiem un jurisdikciju;

23.atgādina, ka platformu operatoriem, pakalpojumu sniedzējiem un lietotājiem virtuālajās pasaulēs ir pienākums ievērot tiesību īpašnieku ekskluzīvās prerogatīvas un viņu tiesības uz taisnīgu atlīdzību; uzsver, ka, lai izmantotu ar intelektuālā īpašuma tiesībām (IĪT) aizsargātu saturu, tostarp elektroniskas vides digitālā formātā, piemēram, kā NFT, ir vajadzīga atļauja, kas var izpausties kā licencēšana vai tiesību piešķiršana, ja vien uz to neattiecas kāds IĪT aizsardzības izņēmums vai ierobežojums (piemēram, privāta kopija, izglītība, pētniecība, citāts, analīze, parodija vai stilizācija); šajā sakarībā atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt licenču darbības jomas pārredzamību, tostarp, ja runa ir par teritoriālām licencēm, lai panāktu, ka lietotāji var noteikt, uz kādiem ar IĪT aizsargāta satura izmantošanas veidiem virtuālajās pasaulēs attiecas viņiem piešķirtās licences un lai autori un tiesību subjekti var saņemt precīzu un pienācīgu informāciju par aizsargāto darbu faktisko izmantojumu;

24.atzinīgi vērtē tā Nicas klasifikācijas divpadsmitā izdevuma atjauninājumu, saskaņā ar kuru var reģistrēt preču zīmes klasēs, kuras aptver to izmantošanu virtuālajās pasaulēs; prasa veikt ciešus turpmākos pasākumus, reaģējot uz šīs klasifikācijas konkrētu piemērošanu; tomēr pauž bažas par preču zīmes apzīmējošo NFT izmantošana bez to īpašnieku atļaujas, un prasa īstenot efektīvus pasākumus, kas risinātu šos un citus pārkāpumu gadījumus; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izstrādāt viltošanas apkarošanas instrumentu kopumu;

25.atzīst, ka ir piemērojami Digitālo pakalpojumu tiesību aktā paredzētie noteikumi par atbildību un īpašais režīms, kas ir noteikts Autortiesību direktīvas 17. pantā, lai aptvertu lietotāju radītā satura augšupielādi; tomēr uzskata, ka ir nepieciešams sīkāks skaidrojums par to, kā spēkā esošie noteikumi būtu jāpiemēro tiešsaistes satura kopiskošanas pakalpojumiem, kuri saturu dara pieejamu virtuālajās pasaulēs, un kā būtu jānodrošina to īstenošana;

26.uzsver, ka NFT attiecībā uz digitālo aktīvu nekādas IĪT kā tādas nepiešķir, un norāda, ka ir vajadzīga lielāka skaidrība un pārredzamība, kas nepieļautu krāpšanu un biežo tiesību uz pašu žetonu sajaukšanu ar tiesībām uz tās pamatā esošo aizsargāto saturu;

27.konstatē, ka NFT un citi uz blokķēdēm balstīti piedāvājumi veicina uz autortiesību aizsargātiem darbiem balstītu aktīvu nepārtrauktu tālākpārdošanu, veicot tiešsaistes darījumus, un uzskata, ka ir jānodrošina pienācīga un samērīga atlīdzība autoriem par katru šādu aktīvu tālākpārdošanu;

28.atgādina, ka saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem MI sistēmu autonomi radītie rezultāti varētu autortiesību aizsardzību nebaudīt, jo oriģinalitātes princips ir saistīts ar fizisku personu un jēdziens “intelektuālā jaunrade” nozīmē autora personību; piedevām atgādina par atšķirību starp MI veicinātiem cilvēku jaunrades veidiem un MI autonomi radītiem rezultātiem; atgādina, ka, lai gan pašreizējais intelektuālā īpašuma regulējums MI atbalstītai jaunradei joprojām ir piemērojams, MI autonomi radītie rezultāti no intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības viedokļa rada jaunus regulatīvos izaicinājumus, piemēram, jautājumus par īpašumtiesībām, autorību un izgudrojumu, kā arī par pienācīgu atlīdzību un jautājumus, kas ir saistīti ar iespējamo tirgus koncentrāciju; atzinīgi vērtē IĪ rīcības plānā izklāstīto Komisijas apņemšanos iesaistīties ieinteresēto personu diskusijās par to, kā risināt problēmas, ko rada MI atbalstīti izgudrojumi un jaunrade; aicina Komisiju apsvērt iespēju paplašināt šā dialoga priekšmetu, lai plaši aptvertu ar MI saistītus jautājumus, tostarp ģeneratīvo MI;

29.uzsver, ka virtuālās pasaules var nodrošināt iespējas sniegt vispārējas nozīmes sabiedriskos pakalpojumus, no kuriem iedzīvotāji gūs lielāku labumu; tomēr uzsver, ka ir jānodrošina visu ES lietotāju iekļaušana un pieejamība gan no izmaksu, gan tehnikas izmantošanas, gan izpratnes par programmatūru viedokļa; norāda, ka pieejamība ir īpaši svarīga, lai nodrošinātu, ka neaizsargātas iedzīvotāju grupas, piemēram, vecāka gadagājuma cilvēki, personas ar invaliditāti, bērni un cilvēki, kas dzīvo lauku un attālos apvidos, apgūst būtiskas digitālās prasmes, kas viņiem paver iespējas piedalīties virtuālajās pasaulēs, un būtu jāņem vērā tādi aspekti kā ģeogrāfiskā atrašanās vieta, dzimums, iegūtās izglītības līmenis un sociālekonomiskā izcelsme;

30.šajā sakarībā piebilst, ka digitālā lietpratība ir ārkārtīgi svarīga, lai nodrošinātu virtuālo pasauļu drošu un sociāli izdevīgu likšanu lietā un informētu un atbildīgu to pielietojumu, kas nepieļauj atkarību, neobjektivitāti un diskriminatīvu praksi un novērš dezinformāciju, manipulāciju un ļaunprātīgu izmantošanu virtuālajā vidē un veicina demokrātisku kontroli;

31.uzsver, ka ir jāievieš efektīvi izglītības pasākumi, ar kuriem iedzīvotājiem nodrošina plašu lietpratību, ja runa ir par virtuālo pasauli, un ceļ dažādu jomu speciālistu, proti, skolotāju, kvalifikāciju, un ar kuriem mudina un veicina Eiropas talantu un tehnoloģiju attīstību, vienlaikus piesaistot vairāk cilvēku, tostarp vairāk sieviešu, zinātnē, tehnoloģijās, inženierzinātnēs un matemātikā;

32.iesaka turpināt izstrādāt plašai sabiedrībai paredzēto virtuālo pasauļu rīkkopu, kā tas ir izklāstīts Komisijas paziņojumā, saskaņā ar pilsoņu paneļdiskusijas ieteikumiem, lai palīdzētu iedzīvotājiem labāk izprast, kā pārzināt viņu virtuālo identitāti, virtuālo jaunradi, virtuālos aktīvus un datus, un lai palīdzētu izstrādāt visaptverošu ES virtuālo pasauļu stratēģiju, kas būtu gan ilgtspējīga, gan antropocentriska;

33.kā to konstatē Komisija, atzinīgi vērtē ES atklātā pirmkoda kopienas pozitīvo ieguldījumu virtuālo pasauļu pamatiezīmju attīstīšanā, piemēram, saistībā ar sadalītās virsgrāmatas tehnoloģijas un citu tehnoloģiju izmantošanu, kas ir vajadzīgas virtuālo objektu un identitāšu autentiskuma, pārvaldības un drošības garantēšanā;

34.uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.