1.atgādina, ka piekļuve universālai, cenas ziņā pieejamai un ilgtspējīgai enerģijai ir cilvēka pamattiesības un priekšnoteikums, lai sasniegtu IAM un mērķi nevienu neatstāt novārtā; šajā saistībā atzīst publiskā un privātā finansējuma nozīmi; uzsver, ka oglekļa nulles emisiju nākotnei un atjaunīgo energoresursu attīstībai jāiet roku rokā ar ekonomikas diversifikāciju, zaļo industrializāciju, dekarbonizāciju, nabadzības mazināšanu un cilvēktiesībās balstītu pieeju;

2.uzsver, ka stabilas energoapgādes nodrošināšana ir ne tikai ekonomikas un loģistikas, bet arī ģeopolitikas jautājums; atgādina, ka Krievijas agresijas karš pret Ukrainu ir smagi ietekmējis globālos enerģijas tirgus, jo īpaši jaunattīstības valstīs, un ka joprojām ir nepieciešama koordinēta rīcība, lai nodrošinātu stabilu energoapgādi un pieņemamas cenas;

3.aicina ES veicināt piekļuvi atjaunīgajiem energoresursiem jaunattīstības valstīs, izmantojot politisku, regulatīvu un administratīvu atbalstu, tostarp spēju veidošanu un tehnoloģiju nodošanu; atbalsta partnerattiecības, kas palīdz atteikties no fosilo resursu izmantošanas un ir vērstas uz tīras enerģijas izmantošanu; uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka zaļās investīcijas veicina jaunattīstības valstu sociālekonomisko attīstību un lielāku līdzdalību jaunajā ģeopolitiskajā kontekstā, kura pamatā ir neto nulles emisiju enerģija;

4.uzsver nepieciešamību izstrādāt risinājumus, lai palīdzētu nodrošināt atjaunīgās enerģijas, tostarp jūras un upju enerģijas, izvēršanu jaunattīstības valstīs, vienlaikus aizsargājot biodaudzveidību; uzsver, ka atjaunīgās jūras enerģijas ražošanas iekārtu uzstādīšanai jaunattīstības valstīs ir ievērojams potenciāls; uzsver nepieciešamību pēc jūras zonu visaptverošas pārvaldības, iesaistot visas attiecīgās ieinteresētās personas un ievērojot vietējo kopienu piekrišanu;

5.stingri mudina jaunattīstības valstis apņemties nodrošināt enerģētikas taisnīgumu, izmantojot savu tiesisko regulējumu, kam būtu jānodrošina vietēja mēroga pieņemšana, kopienas līdzdalība, zemes tiesību aizsardzība un starptautiski atzītu cilvēktiesību standartu ievērošana, lai visiem nodrošinātu piekļuvi cenas ziņā pieejamai enerģijai; uzsver nepieciešamību partnerattiecības enerģētikas jomā sasaistīt ar tiesiskā regulējuma pieņemšanu un sniegt tehnisko palīdzību to īstenošanai;

6.norāda, ka energoapgādes drošībai ir nepieciešama dzimumspecifiska pieeja; uzsver, ka enerģētiskā nabadzība nesamērīgi ietekmē sievietes un meitenes; uzsver, ka viņas ik dienu piedalās malkas un kokogļu vākšanā tālu no mājām; aicina iesaistīt sievietes kā aktīvas dalībnieces enerģētikas pārkārtošanas procesā, tostarp aizsargājamās jūras teritorijās;

7.aicina ES palielināt tehnisko atbalstu dzimumu līdztiesības aspekta iekļaušanai enerģētikas pārkārtošanā, tostarp par prioritāti izvirzot dzimumvērīgus enerģētikas projektus, kuros ir iesaistītas sieviešu vadītas enerģētikas organizācijas un uzņēmumi un nodrošināta vietējā līmeņa atbildība, īpašu uzmanību pievēršot vismazāk attīstītajām valstīm un valstīm ar vidējiem ienākumiem, kurās pastāv būtiska nevienlīdzība attiecībā uz piekļuvi enerģijai un tīru ēdiena gatavošanu; uzsver, cik svarīgi ir apkopot pēc dzimuma sadalītus datus par piekļuvi enerģijai, lai virzītu ES ārējo darbību enerģētikas jomā; norāda, ka enerģētiskā nabadzība skar arī minoritātes un atstumtās kopienas;

8.pauž bažas par to, ka emisijas, ko rada koksnes kā kurināmā izmantošana mājsaimniecībās, ietekmē veselību un vidi, piemēram, veicina sirds un asinsvadu slimības, vēzi, mežu degradāciju, siltumnīcefekta gāzu emisijas un biodaudzveidības zudumu; vērš uzmanību uz risku, kas saistīts ar to, ka ēdiena gatavošanā arvien vairāk tiek izmantots "netīrs" kurināmais, lai apmierinātu pieaugošās iedzīvotāju vajadzības pēc enerģijas, jo īpaši Subsahāras Āfrikā;

9.uzsver, ka daudzviet cilvēkiem, kas dzīvo galējā nabadzībā, vairs nav pieejama malka un ka līdz ar to viņi apkurē un ēdiena gatavošanā izmanto citus materiālus, kas atrodami mājās vai to tuvumā, piemēram, riepas un citus veselībai kaitīgu vielu avotus; šajā kontekstā uzsver, ka mājsaimniecību radītais gaisa piesārņojums nesamērīgi ietekmē sievietes un meitenes;

10.norāda, ka temps, kādā daudzās jaunattīstības valstīs pašlaik tiek paplašināta piekļuve tīrai ēdiena gatavošanai nepieciešamajam kurināmajam, nav pietiekami ātrs, lai līdz 2030. gadam sasniegtu ar 7. IAM saistītos mērķus; atzīst daudzšķautņainās problēmas, kas saistītas ar tīras ēdiena gatavošanas un atbilstošu plīšu ieviešanu saskaņā ar PVO standartiem; aicina palielināt informētību par veselības riskiem, kas saistīti ar ēdiena gatavošanas tradicionālo metožu radīto gaisa piesārņojumu mājsaimniecībās, un par alternatīvu priekšrocībām; mudina ES finansiāli atbalstīt, aizstāvēt un veicināt valsts līmeņa rīcību partnervalstīs;

11.turklāt aicina ES piekļuvi tīrai ēdiena gatavošanai iekļaut kā prioritāti savās partnerattiecībās enerģētikas jomā un daudzgadu indikatīvajās programmās ar jaunattīstības valstīm, kā arī sadarbības plānošanā vietējā, reģionālā un valsts līmenī; uzsver, ka ir svarīgi uz vietas apspriesties ar pilsonisko sabiedrību, jo īpaši ar sieviešu vadītām organizācijām, lai panāktu dzimumu līdztiesību un veicinātu vienlīdzīgāku mājsaimniecības un aprūpes darba sadalījumu starp vīriešiem un sievietēm saskaņā ar "aprūpes sabiedrības" jēdzienu; norāda uz iespējām, ko sniedz Global Gateway iniciatīvas, piemēram, "Modern Cooking Facility for Africa" un "Strengthening the Entrepreneurial Environment for Clean Cooking";

12.turklāt aicina ES pievērst īpašu uzmanību infrastruktūrai un sabiedriskajiem pakalpojumiem, tostarp kanalizācijas sistēmu būvniecībai un piekļuvei tām, kā arī mājsaimniecību vai kopienu piekļuvei akām vai ūdens attīrīšanas sistēmām;

13.pauž nožēlu par to, ka nepietiekama piekļuve elektroenerģijai postoši ietekmē iedzīvotāju pamatvajadzības; aicina ES un tās dalībvalstis sadarbībā un partnerattiecībās ar jaunattīstības valstīm elektrifikāciju noteikt par prioritāti; īpaši uzsver nepieciešamību veikt investīcijas ražošanas jaudā, jo īpaši Subsahāras Āfrikā, lai sasniegtu mērķi nodrošināt vispārēju piekļuvi enerģijai;

14.vērš uzmanību uz iespējām piekļūt alternatīviem energoresursiem, piemēram, neizmantotiem ģeotermālās enerģijas resursiem; norāda, ka atbalsts enerģijas izmaksu pieejamībai ir būtisks, lai paplašinātu piekļuvi elektroenerģijai, jo īpaši Āfrikā, kur 30 % iedzīvotāju nevar atļauties būtisku elektroenerģijas pakalpojumu kopumu;

15.pauž bažas par nometnēs dzīvojošo bēgļu un iekšzemē pārvietotu personu pieaugošajām enerģijas vajadzībām; pauž nožēlu par to, ka izolētās teritorijās un humānās palīdzības sniegšanas vietās enerģētiskā nedrošība neļauj vietējām veselības aprūpes klīnikām un skolām pilnvērtīgi darboties;

16.uzsver, ka saistībā ar daudzgadu finanšu shēmas pārskatīšanu ir jāpalielina humānās palīdzības budžeta pozīcija, lai apmierinātu humānās vajadzības, tostarp palielinot finansiālo palīdzību, lai nodrošinātu enerģijas piegādi nometnēs, cita starpā izmantojot videi draudzīgus tīklus, minitīklus un atjaunīgas enerģijas projektus, lai garantētu, ka humānās palīdzības organizācijas uz vietas var sniegt humāno pamatpalīdzību, jo īpaši medicīnisko un steidzamo aprūpi;

17.mudina ES un tās dalībvalstis nodrošināt politikas saskaņotību ilgtspējīgai attīstībai visā ES ārējā rīcības programmā enerģētikas jomā, kas būtu jāpielāgo vietējai specifikai un vajadzībām;

18.atkārtoti pauž apņēmību panākt taisnīgumu enerģētikas jomā; aicina ES atbalstīt jaunattīstības valstis, palīdzot tām īstenot tiesībās balstītu atjaunīgās enerģijas sistēmu, kas efektīvi veicina to ilgtspējīgu attīstību; uzskata, ka skarto kopienu brīvas, iepriekšējas un informētas piekrišanas princips ir priekšnoteikums veiksmīgai un taisnīgai pārejai uz zaļo enerģiju; uzsver, cik svarīgi ir veicināt energoefektivitāti un vietējās prasmes, kā arī veicināt tehnoloģiju inovāciju, tehnoloģiju nodošanu un tehnisko sadarbību šādos enerģētikas pārkārtošanas projektos;

19.uzsver, ka ES vajadzības gadījumā ir jāatbalsta jaunattīstības valstis, palīdzot izveidot vai stiprināt tiesisko regulējumu, kas garantē enerģijas sadali un universālo pakalpojumu visā to teritorijā, kā arī labas pārvaldības spējas un pārredzamību visos enerģētikas pārkārtošanas projektos; aicina ES palielināt tehnisko palīdzību elektroenerģijas sistēmu reformēšanai; turklāt aicina Komisiju ziņot par panākumiem, kas gūti, uzlabojot piekļuvi enerģijai un enerģētikas nozares regulējumu, izmantojot īpašus ES projektus un investīcijas jaunattīstības partnervalstīs;

20.uzsver iespējamos riskus saistībā ar konfliktiem par zemes izmantošanu un ūdens izmantošanu, jo īpaši attiecībā uz piespiedu pārmitināšanu un piespiedu atsavināšanu liela mēroga atjaunīgās enerģijas objektu izveidei; mudina ES savās partnerattiecībās atbalstīt jaunattīstības valstu valdības, lai:a)pirms atjaunīgās enerģijas projektu izstrādes veiktu neatkarīgu un objektīvu zemes un ūdens tradicionālās izmantošanas kartēšanu, tostarp saistībā ar īslaicīgām ganībām, pirmiedzīvotāju kultūras mantojumu un augstvērtīgām biodaudzveidības sistēmām, lai veicinātu ilgtspējīgu zemes izmantošanas plānošanu un novērtētu vidisko un sociālo ietekmi;b)censtos iegūt vietējo kopienu brīvu, iepriekšēju un informētu piekrišanu, vienlaikus garantējot viņiem noraidījuma tiesības, kā arī tiesības uz taisnīgu tiesu, tiesībaizsardzību un zaudējumu atlīdzināšanu vai kompensēšanu;c)definētu vides un sociālos kritērijus un atbildīgu uzņēmējdarbības praksi saskaņā ar starptautisko tiesisko regulējumu un nodrošinātu to ievērošanu, izmantojot uzraudzības un sūdzību mehānismus;d)nodrošinātu klimata aktīvistu aizsardzību;e)veicinātu zināšanu un paraugprakses apmaiņu starp jaunattīstības valstīm un reģioniem, kuri ir veiksmīgi pārvaldījuši ar enerģētikas projektiem saistītus zemes izmantošanas konfliktus;

21.norāda, ka attiecībā uz liela mēroga zaļās enerģijas projektiem, tādiem kā vēja un saules enerģijas projekti, kas tiek īstenoti, piemēram, sausāju teritorijās, ir svarīgi, lai notiktu pienācīga apspriešanās ar tradicionālajiem zemes lietotājiem, piemēram, lopkopjiem; atgādina, ka tradicionālajām komunālajām tiesībām ir diezgan vājš juridiskais statuss un tās bieži netiek īstenotas, un tas var palielināt zemes sagrābšanas risku; šajā kontekstā aicina ES un tās partnervalstis atzīt un aizsargāt pirmiedzīvotāju paražu tiesības uz viņu zemi un dabas resursiem, kā arī tiesības tos kontrolēt, kā to paredz ANO Deklarācija par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām un Starptautiskās Darba organizācijas 169. konvencija, un ievērot brīvas, iepriekšējas un informētas piekrišanas principu;

22.iesaka ES dalībvalstīm, kuras to vēl nav izdarījušas, ratificēt Starptautiskās Darba organizācijas Konvenciju Nr. 169 par pirmiedzīvotāju un cilšu tautām;

23.atzīst ietekmi, ko uz lauksaimniecības kopienām atstāj enerģijas pārveides risinājumi, kas prasa lielus ūdens resursus, piemēram, hidroelektrostacijas un ūdeņraža ražošana; uzsver hidroelektrostaciju aizsprostu nelabvēlīgo ietekmi uz upēm un biodaudzveidību, jo īpaši estuāros, kā tas cita starpā izklāstīts Pasaules Aizsprostu komisijas 2000. gada 16. novembra ziņojumā; tomēr uzsver potenciālu attīstīt osmozes enerģiju, jo īpaši estuāros un deltās, lai nodrošinātu risinājumus atjaunīgās enerģijas ražošanai;

24.atgādina, ka lieli hidroenerģijas projekti jaunattīstības valstīs bieži saskaras ar dažādām problēmām, tostarp pārmērīgām sākotnējām izmaksām, ievērojamu izmaksu pārsniegšanu, kavēšanos, grūtībām piesaistīt finansējumu, sociālo un vidisko ietekmi, neaizsargātību pret klimata pārmaiņām un sliktiem iepriekšējiem rezultātiem solītās varas īstenošanā; uzsver, cik svarīgi ir veicināt ilgtspējīgus hidroenerģijas projektus, veicot visaptverošus novērtējumus par ietekmi uz vidi un sociālo jomu un nodrošinot jēgpilnu sabiedrības līdzdalību; uzskata — ja iespējams, prioritāte būtu jāpiešķir citiem neliela mēroga un dažāda veida atjaunīgās enerģijas projektiem;

25.uzsver, ka saskaņā ar Pasaules Aizsprostu komisijas 2000. gada 16. novembra ziņojuma ieteikumiem jebkura aizsprostu plānošana jānovērtē saskaņā ar piecām vērtībām: taisnīgums, efektivitāte, līdzdalīga lēmumu pieņemšana, ilgtspēja un pārskatatbildība; uzsver, ka plašākā nozīmē, pieņemot lēmumus par aizsprostiem, būtu pilnīgi jāievēro cilvēktiesību jēdziens, kā tas noteikts 1948. gada Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un pēc tam pieņemtajās ar to saistītajās konvencijās, lai risinātu sarežģītos jautājumus attiecībā uz ūdeni, aizsprostiem un attīstību; uzsver, ka ES jāstrādā saskaņā ar savām partnerattiecībām ar jaunattīstības valstīm, lai nodrošinātu, ka kopienas, kuras skar aizsprostu projekti, saņem pienācīgu kompensāciju un ka tām tiek nodrošināti atbilstoši iztikas līdzekļu atjaunošanas pasākumi;

26.pauž bažas par iekārtu trauslumu, saskaroties ar ekstrēmiem laikapstākļiem, kā to parādīja nesenie plūdi Lībijā, kas aizslaucīja veselas apkaimes un izpostīja kritisko infrastruktūru; uzstāj, cik svarīgs ir 9. IAM, kas ir vērsts uz noturīgas infrastruktūras izveidi, ilgtspējīgu industrializācijas veicināšanu un inovācijas sekmēšanu;

27.ar bažām norāda, ka Āfrikā arvien vairāk tiek īstenoti fosilā kurināmā projekti, kas var traucēt tai savlaicīgi pāriet uz atjaunīgo enerģiju; turklāt norāda — lai gan Āfrikā dzīvo 18 % pasaules iedzīvotāju, tā patērē tikai 6 % no pasaules enerģijas patēriņa; atgādina, ka lielākā daļa no naftas, gāzes un oglēm, ko patlaban saražo Āfrikā, ir paredzēta eksportam, lai gan kontinentā joprojām ir izplatīta enerģētiskā nabadzība; uzstāj, ka prioritāte jāpiešķir investīcijām ilgtspējīgā atjaunīgās enerģijas infrastruktūrā Āfrikā, jo īpaši lauku un atstumtām kopienām, izveidojot decentralizētas energosistēmas un mikrotīklus;

28.aicina ES saskaņā ar Starptautiskās Enerģētikas aģentūras ieteikumiem veicināt tādu energosistēmu attīstību, kas neparedz pašreizējo fosilā kurināmā projektu paplašināšanu vai jaunu projektu izveidi un nebalstās uz to; uzsver, cik svarīgas ir abpusēji izdevīgas partnerattiecības, kas dod labumu arī eksportētājvalstīm un to iedzīvotājiem atjaunīgās enerģijas jomā;

29.nosoda dubultstandartus, kurus izmanto privātā un publiskā sektora finanšu iestādes attīstītās valstīs, arvien pārliecinošāk paužot apņēmību līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti, bet vienlaikus finansējot fosilo kurināmo risinājumu attīstību un izvēršanu; uzsver, ka aicinājumi valstīm ar zemiem un vidējiem ienākumiem samazināt savu atkarību no oglēm nebūs efektīvi, kamēr attīstītās valstis turpinās lielā mērā paļauties uz citu fosilo kurināmo;

30.atgādina, ka uz atjaunīgajiem energoresursiem balstītas alternatīvas arvien vairāk var nodrošināt lētāku, pieejamāku, iekļaujošāku un uzticamāku enerģijas avotu; uzsver atjaunīgās enerģijas nozīmi lauksaimniecības pārtikas sistēmu pielāgošanas un efektivitātes palielināšanā; aicina ES un tās dalībvalstis partnerattiecību nolīgumos ar trešām valstīm par prioritāti noteikt atjaunīgo energoresursu izmantošanu lauksaimniecības pārtikas sistēmās;

31.iesaka īstenot kopīgu enerģētikas pārkārtošanas plānošanu ES un Āfrikas Savienības partnerattiecību ietvaros, izmantojot ĀKK un ES Apvienoto parlamentāro asambleju un Āfrikas pilsonisko sabiedrību, vienlaikus ievērojot Āfrikas valstu suverenitāti; iesaka izstrādāt pamatnostādnes par investīciju, ieņēmumu, tehnoloģiju un prasmju taisnīgu sadali;

32.aicina ES un tās dalībvalstis enerģētiskajās partnerattiecībās ar trešām valstīm iekļaut izglītības un apmācības programmas vietējiem iedzīvotājiem, lai atbalstītu enerģētikas pārkārtošanu uz vietas un radītu nodarbinātības iespējas vietējām kopienām; tāpat aicina ES pastiprināt zinātnisko sadarbību ar jaunattīstības valstīm attiecībā uz piekļuvi pētniecībai un atjaunīgās enerģijas tehnoloģijām; uzskata, ka atjaunīgās enerģijas ražošanas matrica ir jāmaina, lai virzītos prom no tīri ekstraktivistiskas perspektīvas;

33.atgādina, ka 2021. gada Glāzgovas paziņojumā par starptautisko publisko atbalstu pārejai uz tīru enerģiju ir paredzēts pienākums tā parakstītājiem izbeigt jaunu tiešu publisko atbalstu fosilā kurināmā enerģijas nozarei; aicina ES un tās dalībvalstis rādīt piemēru un pārtraukt finansēt fosilā kurināmā projektus;

34.uzsver, ka zaļajam ūdeņradim ir liela nozīme kā instrumentam, ar ko dekarbonizēt energosistēmu, līdz 2050. gadam panākt neto nulles emisijas visā pasaulē un sasniegt Parīzes nolīguma mērķus, taču atgādina, cik svarīgi ir veikt aprites cikla novērtējumu, ņemot vērā izmantotos ražošanas un transporta veidus;

35.brīdina par jauna tā dēvētā zaļā ūdeņraža lāsta iespējamo risku, kas veicinātu jaunattīstības valstu paļaušanos uz eksportu un varētu izspiest investīcijas no vietējo enerģijas tirgu attīstības jomas; norāda, ka zaļā ūdeņraža nozarei var būt liela nozīme ar resursiem bagātu jaunattīstības valstu attīstībā, ja pastāv noteikti faktori, piemēram, laba pārvaldība, pareiza tiesiskā regulējuma īstenošana un uzraudzība, korupcijas novēršana, funkcionējošs tiesiskums un pārredzamība attiecībā uz finanšu plūsmām;

36.uzsver nepieciešamību pievērsties globālajai infrastruktūrai, kas saistīta ar zaļā ūdeņraža ražošanu, uzglabāšanu, pārvadāšanu, izplatīšanu un patēriņu, tālsatiksmes transporta izmaksām un ietekmi uz klimatu, ierobežotajām investīcijām un finanšu iespējām, kā arī riskiem, kas saistīti ar vājajām iestādēm un korupciju dažās jaunattīstības valstīs;

37.aicina ES, jo īpaši izmantojot iniciatīvu Global Gateway, atbalstīt abpusēji izdevīgas partnerattiecības, no kurām labumu gūtu gan importējošās, gan eksportējošās valstis un to iedzīvotāji; šajā nolūkā aicina ES atbalstīt zaļā ūdeņraža vērtības ķēdes attīstību, ja tā sniedz vienlīdzīgus sociālos un ekonomiskos ieguvumus eksportētājvalstīm, jo īpaši attiecībā uz vietējo iedzīvotāju apmācību un pārkvalifikāciju, darbvietu radīšanu, grūti dekarbonizējamu rūpniecisko darbību dekarbonizāciju un piekļuvi tīrākai mobilitātei un enerģijai;

38.aicina ES atbalstīt ekonomikas diversifikāciju un vietējā līmeņa piekļuvi elektroenerģijai un ūdenim, pilnībā ievērojot ekosistēmas un cenšoties samazināt pārmērīgu atkarību no fosilā kurināmā eksporta; uzsver, ka ciešāka sadarbība starp ES un partnervalstu uzņēmumiem un MVU, apvienojot dažādu līdzīgi domājošu partneru zināšanas, var radīt ceļu uz stabilu uzņēmējdarbību zaļā ūdeņraža nozarē;

39.atzīst, ka zaļā ūdeņraža izmantošanas paplašināšanai var būt arī nelabvēlīga sociālā un vidiskā ietekme globālajos dienvidos, jo īpaši tādēļ, ka tā ir atkarīga no izrakteņu ieguves un izejvielu un retzemju elementu izmantošanas, kam ir nepieciešams liels daudzums saldūdens un kas rada ūdens piesārņojumu; uzsver nepieciešamību izveidot globālu resursu pārvaldības sistēmu, kurā par prioritāti tiktu atzīta ilgtspēja, efektivitāte un apritīgums, lai pasaulē samazinātu pieprasījumu pēc jaunmateriāliem, vienlaikus atzīstot faktorus, kas apgrūtina šā mērķa sasniegšanu;

40.uzsver, ka ir nepieciešama sistēmiska pieeja, lai novērtētu zaļā ūdeņraža ražošanas vietējās iespējas un ietekmi uz Eiropas vajadzībām jaunattīstības valstīs; uzsver, ka ES būtu jānodrošina tādu iegūtu, pārstrādātu un reciklētu kritiski svarīgu izejvielu ilgspēja, kas ir būtiskas ūdeņradim un citām neto nulles emisiju tehnoloģijām;

41.ar bažām norāda uz pretrunīgo ūdens izmantošanu saistībā ar izrakteņu ieguvi un liela mēroga atjaunīgās enerģijas, piemēram, zaļā ūdeņraža, ražošanas objektu attīstību; atkārtoti norāda, ka piekļuve ūdenim ir viena no cilvēka pamattiesībām; uzsver nepieciešamību uzlabot ūdens infrastruktūru reģionos, kur izrakteņu ieguvei un atjaunīgās enerģijas ražotnēm ir liela nozīme, investējot ūdens attīrīšanas iekārtās un ūdens pārstrādes sistēmās;

42.uzsver, ka ūdens kā zaļā ūdeņraža ražošanas resurss ir jāregulē ilgtspējīgā veidā, jo īpaši sausajos reģionos, tostarp īstenojot noteikumus, kas paredz ilgtspējīgas ūdens ieguves metodes, efektīvu ūdens izmantošanu un notekūdeņu novadīšanas samazināšanu līdz minimumam, lai tas neapdraudētu vietējo iedzīvotāju piekļuvi ūdenim un nepalielinātu ūdens izmaksas;

43.norāda uz atsāļošanas iekārtu izplatību, lai risinātu ūdens trūkuma problēmu; atzīst, ka atsāļošanas iekārtas var nākt par labu vietējām kopienām un valsts ekonomikai, taču norāda, ka jūras ūdens atsāļošanai var būt liela ietekme uz vidi, jo īpaši uz jūras biodaudzveidību; aicina veicināt ilgtspējīgu pieeju ūdens atsāļošanai un risinājumus, kas neietekmē piekrastes zonas, piemēram, dziļjūras atsāļošanu; uzsver, ka ūdens patēriņa samazināšana un notekūdeņu attīrīšana vai attīrītu notekūdeņu atkalizmantošana bieži vien rada mazākas izmaksas nekā atsāļošana;

44.uzsver iespējamos ūdens sagrābšanas un ūdens piesārņošanas riskus, kas saistīti ar ārvalstu tiešajām investīcijām liela mēroga zemes iegādē atjaunīgās enerģijas ieguvei; aicina ES un tās dalībvalstis ieviest obligātus ar ūdeni saistītus pienācīgas pārbaudes un ziņošanas standartus, kas ir jāievēro korporācijām;

45.uzstāj, ka zaļā ūdeņraža stratēģijās ir jāievēro stingri sociālie un ilgtspējas standarti; aicina ES savos partnerattiecību nolīgumos izveidot atbilstošas uzraudzības sistēmas, kas ļautu novērtēt to plašāku ietekmi uz IAM izpildi, jo īpaši nosakot vides, sociālos un pārvaldības rādītājus un izmērāmus mērķus; aicina veikt obligātus ietekmes uz vidi pētījumus, tostarp attiecībā uz atsāļošanu, un izslēgt biodaudzveidībai būtiskas vietas kā zaļā ūdeņraža objektiem piemērotas teritorijas; uzskata, ka zaļā ūdeņraža ražotājiem ir jāpierāda atkarība no materiāliem, kas iegūti saskaņā ar ieguves darbībām piemērojamajiem vides un cilvēktiesību standartiem (piemēram, valstīm, kas parakstījušas Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvu);

46.mudina Komisiju izveidot iekļaujošu pārvaldības sistēmu partnerattiecību nolīgumiem, kurā piedalās arī pilsoniskās sabiedrības organizācijas, lai attiecībā uz vietējām kopienām tiktu ievērots princips "nenodarīt kaitējumu", kā arī tiktu ievēroti vispārējie cilvēktiesību standarti;

47.uzsver, ka ES finansējumam atjaunīgajiem energoresursiem būtu jāatbilst taisnīguma, ilgtspējas un klimatiskā taisnīguma principiem, kas cita starpā varētu ietvert palīdzību parādu segšanā, parādu atvieglojumus un dzēšanu, parādu pārstrukturēšanu un zaudējumu un kaitējuma novēršanas fondu;

48.uzsver, ka trešo valstu investīcijām atjaunīgajā ūdeņradī būtu jāpiemēro starptautiski atzīti pienācīgas pārbaudes principi, tādi kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vadošie principi uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām, ESAO vadlīnijas daudznacionāliem uzņēmumiem un ESAO Pienācīgas pārbaudes vadlīnijas attiecībā uz atbildīgu uzņēmējdarbības praksi;

49.aicina ES un tās dalībvalstis palielināt oficiālās attīstības palīdzības apjomu, kas paredzēts enerģētikas nozarei, jo īpaši saskaņā ar nākamās daudzgadu finanšu shēmas 6. izdevumu kategoriju un jo īpaši Āfrikā, priekšroku dodot dotācijām, nevis aizdevumiem, un pārorientējot finansējumu uz valstīm ar zemāku elektroenerģijas pieejamības līmeni, lai atbalstītu šo valstu pāreju uz tīru un atjaunīgu enerģiju saskaņā ar Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam;

50.mudina veidot publiskā un privātā sektora partnerības, kā arī programmas zināšanu un zaļo tehnoloģiju nodošanas veicināšanai; uzsver, ka daudzu Āfrikas valstu elektroenerģijas nozarei ir specifiskas iezīmes (piemēram, straujš pieprasījuma pieaugums, mazi tīkli, nestabili valsts komunālie pakalpojumi un patērētāju ierobežotā maksātspēja), kas ir jāņem vērā;

51.uzsver, ka ir jāvienkāršo un jāpaātrina jaunattīstības valstu piekļuve finansējumam, kas paredzēts taisnīgai enerģētikas pārkārtošanai; uzsver, ka ES var piedāvāt inovatīvus risinājumus, lai paātrinātu zaļo pārkārtošanos un palielinātu atjaunīgo energoresursu īpatsvaru pasaulē; šajā nolūkā aicina ES un tās dalībvalstis apsvērt "parāds pret klimata aizsardzību" mijmaiņas darījumus, lai jaunattīstības valstis, kam ir parāds, varētu to izmantot, lai finansētu projektus, kas saistīti ar pielāgošanos klimata pārmaiņām un to mazināšanu;

52.plašākā mērogā prasa, lai saistībā ar G20 parāda apkalpošanas apturēšanas iniciatīvu sāktu darboties ilgtermiņa "parāds pret klimata aizsardzību" mijmaiņas mehānisms un lai SVF speciālās aizņēmumtiesības tiktu pārvirzītas;

53.aicina ES un tās dalībvalstis palielināt finansējumu, kas paredzēts, lai palīdzētu jaunattīstības valstīm pielāgoties klimata pārmaiņām, padarot enerģētikas sistēmas noturīgākas pret klimata pārmaiņu radītajiem riskiem; uzsver zaļās enerģijas nozīmi projektos, kas saistīti ar agromežsaimniecību un pielāgošanos klimata pārmaiņām, piemēram, iniciatīvā "Lielais zaļais mūris";

54.mudina Komisiju palielināt to Global Gateway iniciatīvas programmu skaitu, kurās par prioritāti ir noteikta pamatpiekļuve elektroenerģijai un tīrai ēdiena gatavošanai, jo īpaši valstīs, kurās tās visvairāk nepieciešamas; uzsver privātā sektora nozīmi finansējuma palielināšanā, lai nodrošinātu pamatpiekļuvi enerģijai un tīrai ēdiena gatavošanai, vienlaikus garantējot publisku piekļuvi un stiprinot valstu publiskos enerģijas piegādātājus; šajā nolūkā aicina Komisiju izmantot Eiropas Fondu ilgtspējīgai attīstībai plus kā instrumentu privātā sektora investīciju atbalstam jaunattīstības valstīs, lai stiprinātu enerģētikas infrastruktūru un nodrošinātu labāku piekļuvi enerģijai un tīrai ēdiena gatavošanai mājsaimniecības vajadzībām;

55.mudina ES atbalstīt jaunattīstības valstis, lai tās pakāpeniski pārtrauktu subsīdijas fosilajam kurināmajam, un pievērsties efektīvām, mūsdienīgām un cenas ziņā pieņemamām ēdiena gatavošanas tehnoloģijām; mudina mobilizēt investīcijas un radīt labvēlīgu vidi tīras ēdiena gatavošanas izaugsmes veicināšanai;

56.aicina ES un Eiropas attīstības finansēšanas iestādes:a)veikt tiešas investīcijas sadales segmentā, jo īpaši lauku elektrifikācijā, un par prioritāti noteikt decentralizētas, maza mēroga un ārpustīkla atjaunīgās enerģijas sistēmas, ja šādi risinājumi ir piemērotāki nekā tīkla paplašināšana, lai lauku iedzīvotāji varētu piekļūt elektroenerģijai;b)koordinēt investīcijas starp dažādām iestādēm, lai maksimāli palielinātu ietekmi un izvairītos no centienu dublēšanās;c)nodrošināt, ka tiek veikti neatkarīgi un objektīvi ietekmes uz cilvēktiesībām novērtējumi un pienācīgi īstenoti un uzraudzīti visi prasītie pārvaldības, sociālo un vides tiesību aizsardzības pasākumi un tiesiskās aizsardzības līdzekļi, tostarp pamatnostādnes cilvēktiesību un zemes lietošanas tiesību jomā;d)nodrošināt, ka vietējās kopienas tiek iesaistītas un pienācīgi informētas visā projekta plānošanas un īstenošanas posmā;e)īstenot un stingri piemērot uz tiesībām balstītu pieeju, nodrošinot efektīvus sūdzību izskatīšanas un tiesiskās aizsardzības mehānismus saskaņā ar atbildīgas uzņēmējdarbības prakses starptautiskajiem standartiem un pieprasot projektu ietekmes pētījumus, jo īpaši attiecībā uz klimata pārmaiņām, nevienlīdzību un vietējo iedzīvotāju pārvietošanu, tostarp iniciatīvas Global Gateway projektos;f)nodrošināt, ka visi aizsprostu projekti ar apstiprinātu finansējumu atbilst Pasaules Aizsprostu komisijas pamatnostādnēm;g)atbalstīt vietējos un reģionālos elektrotīklu starpsavienojumu projektus;h)piedāvāt tehnisko atbalstu un spēju veidošanas iniciatīvas, lai jaunattīstības valstis varētu efektīvi īstenot tīras enerģijas projektus;

57.aicina Komisiju sniegt sadalītus datus par enerģijas pieejamībā veikto investīciju apjomu, lai izsekotu, cik daudz līdzekļu ir atvēlēts 7. IAM, kā arī sniegt datus par galveno darbības rādītāju "Atjaunīgās enerģijas ražošanas jauda (MW), kas uzstādīta ar Savienības atbalstu", kas noteikts Kaimiņattiecību, attīstības sadarbības un starptautiskās sadarbības instrumentā "Eiropa pasaulē";

58.atzinīgi vērtē 2023. gada COP 28 secinājumus, ar kuriem pirmo reizi vēsturē aicina uz pārkārtošanos, kas paredz atteikties no fosilā kurināmā un skaidri apņemties sasniegt 1,5 grādu mērķi, rīkoties, lai līdz 2030. gadam pasaules mērogā trīskāršotu atjaunīgās enerģijas jaudu un divkāršotu energoefektivitātes uzlabojumus, un visā pasaulē veicināt uz cilvēku vajadzībām vērstu pieeju klimata finansējuma un enerģētikas infrastruktūras projektiem;

59.aicina ES uzņemties galveno lomu sarunās par ietekmes mazināšanas pasākumiem jaunattīstības valstīs, lai apkarotu piesārņojoša kurināmā izmantošanas kaitīgo ietekmi, vienlaikus veicinot ilgtspējīgas un tīras enerģētikas attīstību;

60.uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam un Eiropas Investīciju bankai.