1.uzsver, ka vispārējais cilvēktiesību ievērošanas līmenis visā pasaulē citu faktoru starpā ir atkarīgs no korporāciju rīcības, ņemot vērā pašreizējo globalizācijas un uzņēmējdarbības un vērtību ķēžu internacionalizācijas līmeni; šajā sakarā uzsver, ka ir svarīgi, lai uzņēmumi varētu paļauties uz labu publisko pārvaldību un visaptverošu un labi funkcionējošu tiesību sistēmu un regulējumu un līdz ar to varētu pildīt savus pienākumus cilvēktiesību jomā;

2.stingri atbalsta starptautisko standartu par atbildīgu uzņēmējdarbības praksi pilnīgu īstenošanu ES un ārpus tās nolūkā papildināt un stiprināt UNGP īstenošanu; uzsver UNGP un ESAO pamatnostādņu nozīmi un plašo atbalstu, kas tām tiek izrādīts; atgādina, ka UNGP ir vienīgais globālais satvars, kurā sīki izklāstīta korporatīvā atbildība par tādas nelabvēlīgas ietekmes uz cilvēktiesībām riska novēršanu un risināšanu, kas saistīta ar uzņēmējdarbību; uzsver, ka jebkādam darbam pie iespējamā juridiski saistošā instrumenta būtu jānodrošina pilnīga atbilstība šiem standartiem;

3.uzsver, ka uzņēmumu sociālā atbildība, kas balstās tikai uz brīvprātības pamata, proti, tā nav paredzēta piemērojamos instrumentos, un tas var radīt tirgus izkropļojumus un negodīgu konkurenci uzņēmumiem, kuri izvēlas ievērot starptautiskos standartus vai kuriem ir jāievēro valsts vai reģionālā līmeņa saistības; atzīst, ka, lai arī ir panākts zināms progress, cilvēktiesību pārkāpumi joprojām notiek; tādēļ atzinīgi vērtē centienus radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus un pasaules līmenī atbalstītas apņemšanās īstenošanu attiecībā uz atbildīgu uzņēmējdarbību; turklāt atzinīgi vērtē pašreizējo tiesību aktu izstrādes jomā vērojamo pāreju no rekomendējošām tiesību iniciatīvām uz saistošiem standartiem;

4.uzsver, cik svarīgi ir novērst juridiskās un regulējuma nepilnības, ko atsevišķi uzņēmumi un arī investori izmanto, tādējādi radot negatīvu ietekmi uz cilvēktiesībām un vidi;

5.ar bažām norāda, ka saistībā ar tiesu iestāžu pieejamību cietušajiem daudzu valstu tiesību sistēmās joprojām pastāv daudzi procesuāli, materiāli un praktiski šķēršļi, tostarp grūtības noteikt kompetento tiesu, šķēršļi, kas saistīti ar jurisdikcijas standartiem, īsi tiesību aktos noteikti noilguma termiņi, pārmērīgs pierādījumu sniegšanas slogs, ierobežota vai neskaidra atbildība uzņēmumu sarežģīto struktūru dēļ, apgrūtināta piekļuve juridiskajai pārstāvībai un informācijai, pārāk dārgas izmaksas, kas saistītas ar pārstāvību ārvalstīs, kā arī cita veida nevienlīdzība starp prasītājiem un atbildētājiem; turklāt ar bažām norāda uz gadījumiem, kad cietušie, kas cenšas panākt taisnību, saskaras ar korporāciju īstenotu iebiedēšanu vai vardarbību; uzsver, ka neaizsargātas vai marginalizētas personas vai grupas, kurām var būt nepieciešama papildu uzmanība saistībā ar ieinteresēto personu iesaistīšanas darbībām, saskaras ar lielākiem šķēršļiem, kas apgrūtina to iespējas taisnīgi gūt labumu no kompensācijas maksājumiem vai citiem atlīdzināšanas veidiem;

6.uzsver, ka ir svarīgi paredzēt uz mātesuzņēmumu balstītu ekstrateritoriālu regulējumu un tiesu iestāžu pieejamību personām, kas cietušas no starptautisko uzņēmumu nodarītiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tajā valstī, kas ir šīs starptautiskās korporācijas piederības valsts; jo īpaši uzsver nepieciešamību noteikt skaidrus pienākumus starptautiskajām korporācijām attiecībā uz bērnu darba un piespiedu darba izskaušanu no to piegādes ķēdēm un darbībām;

7.atkārtoti pauž stingru atbalstu darbam, kas ar OEIGWG starpniecību tiek veikts ANO nolūkā izstrādāt instrumentu; pauž atzinību par vairāku priekšsēdētāju, kas pārstāvējuši Ekvadoru, veikto darbu, vadot šos sarežģītos centienus, un atzinīgi vērtē grupas “Priekšsēdētāja draugi” atbalstošo lomu;

8.aicina OEIGWG priekšsēdētāju un ANO dalībvalstis nodrošināt, ka sarunas notiek pārredzamā veidā, jēgpilni iesaistot visas ieinteresētās personas, tostarp pilsonisko sabiedrību, arodbiedrības, strādnieku pārstāvjus un privāto sektoru, pienācīgu vērību veltot neaizsargātajām ieinteresētajām personām; turklāt uzstāj, ka ir svarīgi nodrošināt visu reģionu aktīvu iesaistīšanos, lai izstrādātu efektīvu instrumentu, kas atspoguļotu cilvēktiesību ievērošanu ietekmējošo juridisko, sociālo un ekonomisko realitāšu daudzveidību pasaulē un kas būtu balstīts paraugpraksē, kura tiek izmantota vietējā un reģionālā līmenī; mudina reģionālās cilvēktiesību un uzņēmējdarbības organizācijas, kā arī iestādes palīdzēt veicināt šādu vispārēju iesaistīšanos;

9.atgādina, ka ES Līgumos ir apņēmusies veicināt cilvēktiesību ievērošanu visā pasaulē un ANO satvarā atrast daudzpusējus risinājumus kopīgajām problēmām, kam vēl jāatspoguļojas tās sarunās apspriestajā mandātā līdzdalībai OEIGWG darbā;

10.atzīst OEIGWG par vienīgo globālo un daudzpusējo forumu, kurā tiek apspriesti obligāti noteikumi attiecībā uz uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām, un tāpēc uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai ES kopā ar ANO dalībvalstu kritisko masu aktīvi iesaistītos šajā procesā, lai panāktu konsensā balstītu risinājumu, kas var rēķināties ar plašu starptautisko atbalstu;

11.uzsver, ka jaunākās norises tiesību aktu, kas attiecas uz uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām, izstrādes jomā ES līmenī ir pirmie soļi, lai pienācīgi risinātu tiesu iestāžu pieejamības un cietušo tiesību jautājumus, kas ir centrālais elements LBI kā pamatlīgumā par cilvēktiesībām; šajā saistībā uzsver abu tiesību aktu izstrādes scenāriju, kas norisināsies dažādos līmeņos, savstarpēji papildinošo raksturu, mērķus un darbības jomu, kā arī nepieciešamību tos saskaņot;

12.uzskata, ka ES ir aktīvi jāiesaistās notiekošajās sarunās, jo īpaši, lai palīdzētu izstrādāt LBI projektu, vienlaikus pievēršoties ar uzņēmējdarbību saistītu pārkāpumu upuriem visā vērtības ķēdē, novācot šķēršļus piekļuvei tiesiskumam un efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus un tiesisko paļāvību uzņēmumiem (ņemot vērā mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) īpatnības) un uzlabojot sadarbību, pamatojoties uz starptautiskām perspektīvām un paraugpraksi; uzskata, ka šī iesaistīšanās galu galā palīdzēs nodrošināt labāku cilvēktiesību īstenošanu un ievērošanu starptautiskā mērogā, vienlaikus veicinot arī līdzvērtīgus konkurences apstākļus starptautiskā mērogā un nodrošinot globālu instrumentu, kas tiek gan plaši atbalstīts, gan ratificēts visu reģionu valstīs, tostarp, taču ne tikai Eiropas Savienībā, un kas joprojām ir būtiski svarīgs, ņemot vērā mainīgos cilvēktiesību apdraudējumus;

13.atzinīgi vērtē Padomes apņemšanos stiprināt ES iesaistīšanos un aktīvi piedalīties OEIGWG darbā; tomēr uzskata, ka vienīgais jēgpilnais un uzskatāmais veids, kā īstenot šo apņemšanos, ir pieņemt ES sarunu mandātu; tādēļ mudina Padomi pēc iespējas ātrāk pieņemt vērienīgu sarunu mandātu, lai ES varētu aktīvi piedalīties sarunās un palīdzēt izstrādāt LBI; uzsver, ka ES nostājai ir jābūt vērstai uz stingriem noteikumiem attiecībā uz izpildes un uzraudzības mehānismiem, kā arī attiecībā uz tiesu iestāžu pieejamību tiem, kurus skāruši pārkāpumi;

14.aicina dalībvalstis tikmēr iesaistīties šajā procesā individuāli, saskaņojot savas nostājas visos sarunu posmos, lai aizstāvētu stingru, kopēju un skaidru ES nostāju, kurā konstruktīvi izklāstītas likumdošanas iniciatīvas, kuru mērķis ir reglamentēt uzņēmējdarbību saistībā ar cilvēktiesībām un pienākumiem klimata jomā, vienlaikus paužot atzinību par līdz šim panākto progresu; sagaida, ka Eiropas Ārējās darbības dienests |(EĀDD) un Komisija, jo īpaši ES delegācija ANO Ženēvā, aktīvi un konstruktīvi piedalīsies šajā procesā;

15.aicina Komisiju, EĀDD un dalībvalstis proaktīvi sadarboties ar visām partnervalstīm un piešķirt šim jautājumam prioritāti dialogos ar trešām valstīm un reģionālajām organizācijām, izmantojot ES strukturētā cilvēktiesību dialoga satvaru; mudina ES jo īpaši vērsties pie galvenajiem partneriem, kuri pašlaik izstrādā savus uzņēmējdarbības un cilvēktiesību satvarus valsts līmenī, piemēram, pie Brazīlijas un Japānas, vai partneriem, kas tos izstrādā reģionālā līmenī, piemēram, pie Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību komisijas un Amerikas Cilvēktiesību komisijas;

16.atzinīgi vērtē 2023. gada jūlijā publicēto atjaunināto LBI projektu un uzskata, ka tas ir stabils un daudzsološs pamats sarunu turpināšanai, vienlaikus atzīstot arī nepieciešamību veikt uzlabojumus un saskaņojumus ar UNGP, EASO pamatnostādnēm un citiem šobrīd spēkā esošajiem starptautiskajiem standartiem;

17.uzskata, ka ES ir jācenšas panākt, lai LBI sader ar ES līmenī notiekošajām normatīvo aktu izmaiņām un tās papildina, tādējādi veicinot saskaņotāka globāla tiesiskā regulējuma izveidi uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā;

18.atbalsta plašu LBI tvērumu, kas nodrošinātu, ka atbildība attiecas uz visām globālajām vērtības ķēdēm; uzskata, ka, ļaujot valstīm, kas būs Konvencijas puses, elastīgi un saskaņā ar valsts tiesību aktiem noteikt, kā uzņēmumiem, īpaši MVU, jāpilda LBI paredzētie profilakses pasākumi, kas atbilst to lielumam, nozarei, īpašnieka profilam, darbības kontekstam vai ietekmes uz cilvēktiesībām smagumam, valstīm tiktu sniegta ievērojama rīcības brīvība un nodrošināta atbilstība UNGP vispārējai darbības jomai; uzsver, ka daudzos pasaules reģionos mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi (MMVU) bieži vien ir vietējās ekonomikas dzinējspēks; uzsver, ka MMVU veido 90 % pasaules uzņēmumu, 60–70 % no nodarbinātības un 50 % no iekšzemes kopprodukta; atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai instrumenta pienākumi un prasības būtu samērīgas un saderīgas ar uzņēmumu lielumu, resursiem un tā radīto sviras efektu, un aicina ES sarunās par instrumentu paredzēt MMVU aizsardzības pasākumus;

19.uzskata, ka uzņēmējdarbība būtu jāsaprot saskaņā ar UNGP;

20.uzstāj, ka saskaņā ar cilvēktiesību universāluma un nedalāmības principu LBI būtu jāattiecas uz plašu starptautisko instrumentu loku, tostarp, taču ne tikai, uz Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, visiem galvenajiem starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību jomā un Starptautiskās Darba organizācijas pamatkonvencijām;

21.pauž nožēlu par to, ka jaunākajā LBI projektā no tā darbības jomas tika svītrotas vairākas atsauces uz vidi un klimata pārmaiņām, kā arī atbildība par tiem; uzskata, ka ES un dalībvalstīm ir jācenšas panākt, lai uzņēmējdarbības ietekme uz vidi un klimatu tiktu iekļauta LBI darbības jomā atbilstīgi ES tiesību aktiem, politikai un darbības vērienam šajā jomā un tādējādi atspoguļotu pieaugošo izpratni par uzņēmējdarbības ietekmi uz klimata pārmaiņām un vides degradāciju, kas savukārt ietekmē cilvēktiesības;

22.uzsver, ka LBI būtu jānodrošina vērienīgs, visaptverošs, reaģētspējīgs un obligāti ievērojams regulējums korporāciju izdarītu cilvēktiesību pārkāpumu novēršanai, jo īpaši nosakot pienākumu valstīm , kas būs Konvencijas puses, pieņemt atbilstīgus un efektīvus likumdošanas, regulatīvos un citus pasākumus, lai nepieļautu ļaunprātīgu uzņēmumu rīcību un nodrošinātu, ka visi uzņēmumi ar pienācīgu rūpību izturas pret vidi un ievēro cilvēktiesības; šajā saistībā norāda, ka, lai nodrošinātu plašu LBI ievērošanu, būtiski svarīgi ir, lai valstis, kas būs Konvencijas puses, varētu elastīgi pielāgot šo preventīvo regulējumu savām tiesību sistēmām, taču tā, lai tiktu saglabāts cilvēktiesību primārums;

23.aicina ES un dalībvalstis saskaņā ar UNGP noteikumiem nodrošināt, ka LBI prevencijas satvars uzliek par pienākumu korporācijām rīkoties ar paaugstinātu rūpību vietās, kur ir paaugstināts smagu cilvēktiesību pārkāpumu risks, tādām kā konfliktu skartas, okupētas vai aneksētas teritorijas, cita starpā LBI iekļaujot atsauces uz starptautiskajām humanitārajām tiesībām, starptautiskajām krimināltiesībām un starptautiskajām paražu tiesībām; uzskata, ka LBI būtu jāpievēršas arī aspektiem, kas saistīti ar korporatīvām darbībām katastrofu skartās vietās vai saistībā ar klimata pārmaiņām īpaši smagi pakļautām kopienām, un kas kļūst arvien svarīgāki klimata krīzes kontekstā;

24.uzskata, ka uzņēmumu pienākums piemērot uz risku balstītu pieeju un pirms darbību veikšanas un to laikā regulāri veikt ietekmes uz cilvēktiesībām novērtējumus, kā arī ņemt vērā paaugstināta riska grupu vajadzības, ir īpaši svarīgi LBI preventīvā regulējuma elementi, cita starpā integrējot dzimumperspektīvu, kā arī ņemot vērā jautājumus, kas attiecas uz neaizsargātām vai atstumtības riskam pakļautām grupām, piemēram, pirmiedzīvotājiem un tradicionālajām kopienām, minoritātēm un cilvēktiesību un vides aizstāvjiem;

25.aicina LBI noteikumos galveno lomu piešķirt skartajām ieinteresētajām personām, jo īpaši nosakot pienākumu veicināt attiecīgo ieinteresēto personu, tostarp arodbiedrību, nevalstisko organizāciju, pirmiedzīvotāju un kopienā balstītu organizāciju, kā arī privātā sektora aktīvu un jēgpilnu līdzdalību tiesību aktu, politikas un citu pasākumu īstenošanā, īpašu uzmanību pievēršot piekļuvei tiesu sistēmai un tiesiskās aizsardzības līdzekļiem;

26.aicina LBI definēt, ko nozīmē attiecīgo ieinteresēto personu aktīva un jēgpilna līdzdalība, tostarp regulāra un godprātīga interaktīva iesaiste, nodrošinot pienācīgu darbu ar iegūtajiem rezultātiem, tostarp identificējot un likvidējot iespējamos šķēršļus iesaistei un nodrošinot, ka ieinteresētās personas droši iesaistās, nebaidoties no represijām;

27.uzsver, cik svarīgi ES un dalībvalstīm ir nodrošināt, lai LBI tiktu iekļauts pienākums aizsargāt cilvēktiesību aizstāvju, vides aizstāvju, žurnālistu, darba ņēmēju, pamatiedzīvotāju un citu atstumto grupu tiesības un drošību, kā arī visā instrumenta tekstā ņemt vērā apsvērumus, kas attiecas uz šīm grupām; jo īpaši uzstāj, ka ir svarīgi tajā nostiprināt pirmiedzīvotāju brīvas, iepriekšējas un apzinātas piekrišanas principu;

28.aicina ES un dalībvalstis atbalstīt LBI iekļaušanu cīņā pret korupciju saskaņā ar ANO Pretkorupcijas konvenciju, atzīstot, ka korupcija veicina, nostiprina un institucionalizē cilvēktiesību pārkāpumus;

29.pauž bažas par labvēlīgas jurisdikcijas meklēšanas riskiem, arī ES iekšienē, un tās ietekmi uz vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem; mudina izmantot ES līmeņa instrumentus šo risku mazināšanai, tostarp uzraudzības mehānismu; tādēļ uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka valstis ievieš stingrus un efektīvus, tomēr praktiski īstenojamus un samērīgus izpildes un atbilstības uzraudzības mehānismus; turklāt uzstāj, ka valstīm, kas būs Konvencijas puses, jānosaka pienākums sniegt regulārus un padziļinātus ziņojumus; šajā sakarā norāda uz iespējamo nozīmi, kāda varētu būt procesiem, kas tiek izmantoti, lai izstrādātu valstu rīcības plānus uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā; norāda, ka ES mandātam būtu jānodrošina, ka prasības ir izstrādātas tā, lai tās varētu saskaņot ar spēkā esošajiem ES tiesību aktiem šajā jomā;

30.sagaida, ka ES un dalībvalstis saskaņā ar savu apņemšanos aizsargāt cietušos, cīnīties pret nesodāmību un atbalstīt UNGP ievērošanu veicinās stingru noteikumu izstrādi LBI ietvaros attiecībā uz tiesu iestāžu pieejamību, tostarp piekļuvi valsts nodrošinātiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem;

31.uzsver, ka LBI noteikumos par cietušo un tiesību subjektu tiesībām ir jāprecizē līdzekļi, ar kuriem tiks nodrošinātas tiesības uz taisnīgu, adekvātu, ātru, nediskriminējošu, atbilstošu un dzimumsensitīvu piekļuvi tiesu iestādēm, individuālām vai kolektīvām kompensācijām un efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem saistībā ar cilvēktiesību pārkāpumiem, ko izraisījuši vai veicinājuši uzņēmumi; norāda, ka tam būtu jāietver tiesības uz kolektīvu tiesisko aizsardzību, piekļuve juridiskajai palīdzībai, tiesības tikt uzklausītiem visos tiesvedības posmos, informācija, kas ir korporāciju rīcībā, kā noteikts attiecīgajā jurisdikcijā un aizsardzība pret represijām un atkārtotu nonākšanu cietušā lomā; uzskata, ka projektā būtu jāparedz mehānismi cietušo pierādīšanas sloga mazināšanai, lai atvieglotu cietušo iespējas izmantot tiesības uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem; uzskata arī, ka valstīm, kas būs konvencijas Puses, būtu jāļauj steidzamos gadījumos pieņemt pagaidu vai piesardzības pasākumus;

32.uzstāj, ka LBI noteikumos būtu jāiekļauj valstu, kas būs Konvencijas puses, pienākums izstrādāt visaptverošu un adekvātu juridiskās atbildības sistēmu, kas spētu reaģēt uz cietušo vajadzībām attiecībā uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un būtu samērīga ar pārkāpuma smagumu, vienlaikus nepieļaujot prasību ļaunprātību; uzstāj, ka LBI būtu jāparedz nosacījumi, saskaņā ar kuriem var pienācīgi noteikt uzņēmumu atbildību par kaitējumu, par kuru tie ir atbildīgi;

33.uzstāj, ka LBI ir jānovērš praktiskie un procesuālie šķēršļi, ar kuriem saskaras uzņēmumu nelikumīgas rīcības upuri, cenšoties panākt taisnīgumu, tostarp novēršot problēmas, ar kurām saskaras tiesas, pieprasot jurisdikciju noteiktās situācijās, un jānodrošina, ka noteiktie ierobežojumi ir pienācīgi un nav pārlieku ierobežojoši; uzstāj, ka šajā sakarā ir svarīgi pievērst pienācīgu uzmanību neaizsargātām vai marginalizētām personām vai grupām;

34.atzinīgi vērtē priekšlikumu saskaņā ar LBI izveidot cietušajiem paredzētu starptautisku fondu, kas sniegtu juridisku un finansiālu palīdzību cietušajiem, kuri vēlas saņemt tiesisko aizsardzību;

35.uzstāj, ka LBI būtu jāpiešķir Pušu konferencei pietiekamas pilnvaras izveidot mehānismus LBI īstenošanas uzraudzībai un sniegt ieteikumus iespējamiem tālākiem pasākumiem; uzskata, ka komitejai, kas izveidota saskaņā ar LBI, vajadzētu būt pilnvarotai saņemt un izskatīt paziņojumus un sūdzības no privātpersonām, kopienām vai to pārstāvjiem par uzņēmumu izdarītiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas ietilpst LBI tvērumā un ir pretrunā LBI noteikumiem, un par to, ka kāda dalībvalsts ir pārkāpusi LBI noteiktās tiesības;

36.aicina Komisiju pastiprināt finansiālo un tehnisko atbalstu trešo valstu iestādēm uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā, jo īpaši i) pieņemot un īstenojot valstu rīcības plānus saskaņā ar UNGP, ii) izveidojot nejuridiskus mehānismus tādus kā ombudu biroji un valstu kontaktpunkti, iii) izveidojot likumdošanas iniciatīvas, kuru mērķis ir aizsargāt trauksmes cēlējus un reglamentēt uzņēmējdarbību saistībā ar cilvēktiesībām un pienākumiem vides jomā, kā arī iv) sekmēt cietušajiem pieejamus un efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus un nodrošināt tos; mudina Komisiju palielināt atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām šajā jomā;

37.uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam/ Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, ANO Cilvēktiesību padomes priekšsēdētājam un beztermiņa starpvaldību darba grupas priekšsēdētājam.