1.atgādina, ka KZP ir jāgarantē tas, ka zvejas un akvakultūras darbības ilgtermiņā ir ekoloģiski ilgtspējīgas un tiek pārvaldītas atbilstīgi mērķim nodrošināt ieguvumus ekonomiskajā, sociālajā un nodarbinātības jomā un veicināt pārtikas pieejamību; turklāt atgādina, ka LESD 39. pantā ir noteikts, ka KZP ir jānodrošina krājumu pieejamība un pietiekami augsts dzīves līmenis zvejniecības un akvakultūras kopienām;

2.pauž nožēlu par to, ka kopš 2014. gada KZP īstenošanā nav pietiekami ņemti vērā sociālekonomiskie aspekti, pārtikas pieejamība vai ekosistēmas pieeja, kas visi ir nepieciešami, lai nodrošinātu krājumu ilgtspējīgu pārvaldību;

3.uzskata, ka no tā izrietošā negatīvā ietekme uz zvejniecības nozari ir saasinājusies, jo ir radušās jaunas bezprecedenta problēmas, kuras nevarēja paredzēt 2012. gadā, kad tika izstrādāta KZP, piemēram, Brexit, Covid-19 pandēmija un enerģētikas krīze; uzsver Krievijas agresijas kara pret Ukrainu smago ietekmi, kas rada negatīvas sekas tādās jomās kā jūras drošība, proti, dreifējošu mīnu dēļ tiek traucētas zvejas darbības, jo īpaši Melnajā jūrā, un ir izraisīts bioloģiskās daudzveidības zudums, ko jo īpaši atspoguļo satraucošais Melnās jūras vaļveidīgo mirstības pieaugums;

4.atzinīgi vērtē to, ka ES ir ātri pieņēmusi pasākumus nozares atbalstam un atvieglošanai grūtos laikos; tomēr uzsver, ka šīs situācijas kumulatīvā ietekme ir daudzas flotes novedusi pie sabrukuma sliekšņa un ir mazinājusi tūkstošiem uzņēmumu rentabilitāti tiktāl, ka ir apdraudēta to izdzīvošana, kas var postoši ietekmēt nodarbinātību un sociālo kohēziju piekrastes teritorijās;

5.uzsver, ka KZP īstenošanai būs jāpielāgojas klimata pārmaiņu apkarošanas izaicinājumam, jo ES ir apņēmusies līdz 2050. gadam kļūt klimatneitrāla;

6.tādēļ uzskata, ka KZP ir jāturpina īstenot un vajadzības gadījumā attiecīgi jāreformē un jāpielāgo;

7.uzsver, ka jūras produkti ir ļoti kvalitatīvs olbaltumvielu avots un būtiska daļa no veselīga uztura, kam parasti ir mazāka oglekļa pēda nekā uz sauszemes ražotai pārtikai; tādēļ norāda uz jūras produktu stratēģisko vērtību saistībā ar Eiropas zaļo kursu un sniedzot ieguldījumu vairāku ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšanā — piemēram, 2. IAM “Bada izskaušana”, 3. IAM “Laba veselība un labbūtība”, 12. IAM “Atbildīgs patēriņš un ražošana”, 13. IAM “Klimatrīcība” un 14. IAM “Dzīvība ūdenī”;

8.uzskata, ka KZP ir vienādi jāievēro visi politikas mērķi; uzsver, ka KZP ir jāsaglabā līdzsvars starp trim ilgtspējas pīlāriem; tādēļ atbalsta KZP sociālekonomiskās un pārtikas nodrošinājuma dimensijas stiprināšanu, trūkumu novēršanu un vērienīgāku mērķu izvirzīšanu, kā arī ekosistēmas pieejas pilnīgu piemērošanu un vienlīdzīgu konkurences apstākļu panākšanu tās starptautiskajā dimensijā;

9.uzskata, ka zivsaimniecības politikā vajadzētu būt tādiem mērķiem kā nodrošināt zivju piegādes iedzīvotājiem kā daļu no pārtikas nodrošinājuma un suverenitātes garantēšanas, attīstīt piekrastes kopienas un atbalstīt un veicināt ar zivsaimniecību saistītu profesiju sociālo atzīšanu, kā arī popularizēt darbvietas un uzlabot zvejnieku dzīves apstākļus;

10.šajā nolūkā aicina Komisiju sistemātiski veikt pilnīgus ex ante un ex post ietekmes novērtējumus, tostarp sociālekonomisko analīzi, pirms tā ierosina stratēģiju vai tiesību aktu vai pieņem politikas lēmumus, apspriežoties ar visām zivsaimniecības nozarē iesaistītajām ieinteresētajām personām;

11.norāda — lai gan KZP pamatregulā ir uzsvērti politikas mērķi vides, sociālekonomiskajā un pārtikas nodrošinājuma jomā, Regula (ES) 2016/2336 par dziļūdens krājumiem attiecas tikai uz vides aspektiem; uzskata, ka turpmāk visās pamatregulai pakārtotajās regulās būtu pilnībā jāiekļauj sociālekonomiskie un pārtikas nodrošinājuma aspekti;

12.aicina Komisiju un Padomi politikas veidošanā lielāku vērtību piešķirt tam, cik lielā mērā zivsaimniecība veicina pārtikas nodrošinājumu, piegādājot kvalitatīvus jūras produktus, jo īpaši tādās krīzēs kā Covid-19 pandēmija, kā arī tās ieguldījumam Eiropas piekrastes un salu kopienu ekonomiskajā un sociālajā struktūrā un kultūras, tūrisma un gastronomiskajā mantojumā;

13.uzsver zvejnieku un akvakultūras ražotāju stratēģisko nozīmi pārtikas vērtības ķēdē un pārtikas nodrošinājumā, kā arī sieviešu kā zvejnieku, kuģu kapteiņu, tīkla labotāju, krasta palīgu un iepakotāju u. c. lomu un nepieciešamību to atzīt;

14.atgādina, ka visas jūras un okeāns ir globāla mēroga kopējs labums un ka jūras resursi ir sabiedrisks dabas resurss, ka zvejas darbības un pārvaldība ir aktīvas, kas balstās uz šiem resursiem un pieder mūsu kopīgajam mantojumam, un ka šie resursi būtu jāpārvalda, vadoties pēc uzticamiem zinātniskiem ieteikumiem tā, lai nodrošinātu vislielākos ilgtermiņa ieguvumus visai sabiedrībai;

15.uzskata, ka zvejas un akvakultūras produktu pārstrādes uzņēmumiem paredzētā de minimis atbalsta maksimālā robeža būtu jāsaskaņo ar to pašu shēmu, kas paredzēta lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumiem, lai nodrošinātu konsekvenci un garantētu pārtikas nodrošinājumu; tādēļ šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas pieņemtos grozījumus de minimis shēmā;

16.atgādina, ka cita starpā KZP “mērķis ir nodrošināt, ka dzīvie jūras bioloģiskie resursi tiek izmantoti tā, lai izmantojamo sugu populācijas tiktu atjaunotas un uzturētas virs līmeņa, kas spēj nodrošināt MSY” un ka “maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu saistībā ar izmantošanas pakāpi sasniedz (...) vēlākais līdz 2020. gadam attiecībā uz visiem krājumiem” un līdz 2025. gadam attiecībā uz krājumiem, kuriem piemēro Vidusjūras rietumdaļas demersālo krājumu pārvaldības plānu; tomēr uzsver, ka dažādu sugu zvejniecībā nav iespējams īstenot sugu pārvaldību, kas pamatojas uz maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma modeli, pat ja tā ir zinātniski labi zināma un dokumentēta zvejniecība;

17.uzskata, ka maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma (MSY) kā zvejniecības pārvaldības atsauces punkta ieviešana ir veicinājusi zivju krājumu vispārējā stāvokļa uzlabošanos; atgādina, ka KZP piemērošanas gados zvejniecības nozare ir pielikusi ievērojamas pūles, lai samazinātu zvejas radīto slodzi līdz tādam līmenim, ka 2020. gadā kopējais zvejas izraisītās mirstības koeficients (F/FMSY) Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļā bija zemāks par vienu;

18.uzsver, ka ir ļoti svarīgi turpināt un paātrināt darbu, kas saistīts ar zivju krājumu atjaunošanu un saglabāšanu virs MSY līmeņa, jo īpaši Vidusjūrā, kur F/FMSY joprojām pārsniedz 1, vienlaikus nodrošinot, ka tiek saražoti maksimāli ilgtspējīgi jūras produkti, lai garantētu pārtikas pieejamību un pozitīvus sociālos un ekonomiskos ieguvumus zvejniekiem un piekrastes kopienām;

19.šajā sakarībā uzskata, ka MSY mērķis būtu jāīsteno, ņemot vērā praktisko realitāti un ievērojot Līgumā un Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) rīcības kodeksā nostiprināto sociālekonomisko, proporcionalitātes un pārtikas nodrošinājuma dimensiju;

20.turklāt uzskata, ka MSY būtu jāizstrādā kā daļa no ekosistēmas modeļa, kas aptver visus faktorus, kuri ietekmē krājumu stāvokli, tostarp sugu mijiedarbību, globālo sasilšanu un piesārņojumu, lai nodrošinātu, ka krājuma noplicināšana netiek attiecināta tikai uz zivsaimniecības nozari;

21.aicina Komisiju pēc plašas apspriešanās ar ieinteresētajām personām izskatīt iespēju ieviest zvejniecības pārvaldības mērķus, kas nodrošinātu gan optimālu zivju krājumu līmeni, gan flotu optimālu sociālekonomisko sniegumu;

22.šajā sakarībā aicina dalībvalstis, kas vēlas uzsākt projektus, tostarp cita veida pārvaldības pasākumus, piemēram, maksimālo ekonomiski izdevīgas ieguves apjomu, attiecīgā gadījumā sākt apspriedes, lai noskaidrotu, kur šādus izmēģinājuma projektus varētu vislabāk īstenot;

23.atkārto viedokli, kas pausts 2021. gada 18. maija rezolūcijā par izkraušanas pienākumu; atgādina, ka dažas nevēlamas nozvejas vai piezvejas ir neizbēgamas, jo īpaši jauktu sugu zvejniecībās, jo zivis var būt bojātas vai nepārdodamas, pārāk mazas vai arī tās drīkst lietot cilvēku uzturā, bet nedrīkst tirgot u. c.; turklāt atgādina, ka, neraugoties uz visu ieinteresēto personu pastāvīgajiem centieniem un sadarbību, izkraušanas pienākumu nevar pienācīgi īstenot, ja netiek novērstas dažas nepilnības, piemēram, uzglabāšanas kapacitātes trūkums uz kuģa vai savākšanas iekārtās ostā, kā arī tas, ka netiek pienācīgi izmantoti atbrīvojumi; norāda, ka šīs nepilnības kavē pareizu īstenošanu, līdz ar to netiek vākti pietiekami dati par krājumiem un ir grūti precīzi aprēķināt nozveju, kas tādējādi kavē ticamas zinātniskas aplēses par zivju krājumiem;

24.uzsver, ka izkraušanas pienākums pats par sevi nav mērķis, bet gan instruments nevēlamas nozvejas samazināšanai; šajā sakarībā uzsver, ka, pateicoties pēdējos gados panāktajai lielākai selektivitātei, ir ievērojami samazinājies nevēlamas piezvejas apjoms; uzsver, ka tas ir noticis, pateicoties zvejnieku centieniem sadarbībā ar zinātnieku aprindām, kas nodrošināja lietišķas zināšanas, lai varētu izstrādāt selektīvākus zvejas paņēmienus un rīkus; tādēļ uzsver, ka vairāk ir jākoncentrējas uz attīstības finansēšanu, kā arī tādu zvejas rīku izmantošanu, kas veicina selektivitāti un labāku datu vākšanu;

25.atgādina par to, ka Parlaments lūdza Komisiju novērtēt izkraušanas pienākuma īstenošanu, tostarp novērtēt to, kādu sociālekonomisko ietekmi rada izkraušanas pienākums, kas jāveic visām zvejniecībām, tostarp mazapjoma zvejniecībām;

26.turklāt uzskata, ka:–pašreizējais izkraušanas pienākums būtu jāpiemēro elastīgi, ņemot vērā katras zvejniecības īpatnības; uzsver, cik svarīga ir zvejnieku pieredze par to, kad un kur zvejot, lai vienlaicīgi izvairītos no nevēlamas nozvejas, un novērtē viņu centienus uzlabot selektivitāti;–būtu jāveicina kvotu apmaiņa starp dalībvalstīm un starp ražotāju organizācijām, izmantojot kvotu rezerves, kā arī tehnisko un laiktelpisko selektivitāti;–būtu jāatzīst, cik svarīgi ir saglabāt spēkā esošos atbrīvojumus no izkraušanas pienākuma, pamatojoties uz labākajiem pieejamajiem zinātniskajiem ieteikumiem, kā arī samazināt administratīvo slogu izkraušanas pienākuma īstenošanā; Komisijai tas būtu jāņem vērā, pārskatot šos atbrīvojumus;–būtu jāpārskata izkraušanas pienākuma piemērošanas, tostarp tā darbības joma, lai ierobežotu kritisko sugu radītās problēmas un sarežģītās atkāpes;–izkraušanas pienākums būtu efektīvi jākontrolē un jāīsteno un vienlaikus jāpadara pievilcīgāks, lai uzlabotu operatoru līdzatbildību un tādējādi tā ievērošanu, jo īpaši ar stimuliem, piemēram, lai veicinātu mākslīgā intelekta rīku izmantošanu selektivitātes un sugu identificēšanas uzlabošanai, kā arī pienācīgus uzlabojumus un pielāgojumus Eiropas ostās; aicina dalībvalstis šajā nolūkā pilnībā izmantot EJZAF iespējas un atbalstu;

27.uzstāj, ka mērķi samazināt nevēlamu nozveju nevar pietiekami labi sasniegt ar izkraušanas pienākumu un ka tas galvenokārt būtu jāīsteno, izmantojot tehniskus pasākumus, un tas būtu jāatbalsta, labāk dokumentējot nozvejas, šajā ziņā pamatojoties uz labākajiem pieejamajiem zinātniskajiem ieteikumiem; aicina Komisiju izvērtēt citas alternatīvas nevēlamas nozvejas samazināšanai, kā arī ierosināt pasākumus, ar kuriem uzlabot izkraušanas pienākuma funkcionalitāti, vienlaikus turpinot meklēt dažādus veidus, kā īstenot izkraušanas pienākumu un izstrādāt selektīvākus zvejas rīkus;

28.atgādina, ka kopējā pieļaujamā nozveja (KPN) un kvotas ir vistiešākais veids, kā pārvaldīt zivju mirstību, taču KPN piemērošana vienam krājumam var radīt problēmas jauktu sugu zvejniecībās (kritiskā efekta dēļ);

29.uzsver, ka, nosakot KPN, ir jāuzlabo zinātniskie ieteikumi attiecībā uz jauktu sugu zvejniecībām, ņemot vērā arī klimata pārmaiņu ietekmi uz okeānu, kā arī ievērojot nozvejas sastāvu un sugu pārvietošanos klimata pārmaiņu dēļ;

30.uzsver, ka zvejniecībās, uz kurām attiecas kvotu pārvaldība, kritisko sugu problēmas dēļ zvejas darbības var tikt slēgtas pirms sezonas beigām, kas varētu radīt būtisku ekonomisku ietekmi uz zvejniekiem; aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot pašreizējās KZP iespējas, piemēram, kvotu apmaiņu vai elastību starp gadiem un sugām, vienlaikus šajā sakarā uzsverot, ka labai kvotu sistēmai vajadzētu būt pietiekami elastīgai, lai ļautu panākt savstarpēji izdevīgu rezultātu zvejniekiem, kuriem ir vajadzīgas papildu kvotas kritiskajai sugai, un zvejniekiem, kuriem ir pieejamas kvotas;

31.aicina Komisiju un Padomi apsvērt iespēju noteikt KPN laikposmiem, kas pārsniedz gada vai pusgada periodus, jo īpaši galvenajiem mērķa krājumiem, vienmēr pamatojoties uz labākajiem pieejamajiem zinātniskajiem ieteikumiem, lai zvejniekiem nodrošinātu lielāku paredzamību un ilgtermiņa noteiktību un ievērotu MSY principu; aicina Komisiju un Padomi rast labākos pieejamos zinātniskos ieteikumus par iespēju atcelt KPN konkrētiem krājumiem, vienlaikus nodrošinot, ka attiecīgais krājums īstermiņā un vidējā termiņā paliek drošās bioloģiskās robežās;

32.uzsver, ka pirms četrdesmit gadiem iedibinātā relatīvā stabilitāte ir plaši atzīta par būtisku instrumentu, kas nodrošina ilgtermiņa paredzamību un nepārtrauktību zivju krājumu kopīgošanā starp valstīm;

33.uzsver, ka, neraugoties uz starptautiskajiem un ES centieniem uzlabot drošības apstākļus uz zvejas kuģiem, joprojām pastāv trūkumi, t. i., starptautiskās konvencijas, kurās izklāstīti noteikumi un sistēmas kuģu un uz tiem esošo personu aizsardzībai, galvenokārt attiecas uz lielākiem kuģiem;

34.atkārtoti uzsver, ka darba un dzīves apstākļus uz kuģa nevar skatīt atsevišķi no drošības apstākļiem; uzskata, ka labi darba un dzīves apstākļi uz kuģiem un to pienācīga modernizācija uzlabo zvejnieku drošību un atpūtas laiku; uzskata, ka šie aspekti tieši ietekmē drošību uz kuģa, jo liela daļa negadījumu un starpgadījumu uz zvejas kuģiem joprojām ir saistīti ar cilvēka kļūdām, ko izraisa zināšanu vai apmācības trūkums vai nogurums;

35.mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt visaugstākos drošības standartus uz kuģiem neatkarīgi no to lieluma; mudina nozari īstenot labākos iespējamos nosacījumus drošībai uz kuģa;

36.ņemot vērā pašreizējās EJZAF iespējas atbalstīt veselību, drošību, darba apstākļus un energoefektivitāti uz zvejas kuģiem, uzstāj, ka pašreizējā bruto tilpības izmantošana par kritēriju zvejas kapacitātes mērīšanai ES varētu kavēt kuģu energoefektivitātes, drošības un komforta uzlabošanu, jo tas ierobežo iespējas tos aizstāt un modernizēt vai palielināt platību, pat ja tas nepalielina kuģu spēju zvejot vairāk; uzsver, ka tas savukārt kavē iepriekš minēto iezīmju uzlabošanu, kas galu galā veicinātu nodarbinātību, piekrastes kopienu attīstību un nozares pievilcību, jo īpaši jauniešiem un sievietēm;

37.pieņem zināšanai Komisijas paziņojumu par ES zvejniecības un akvakultūras nozares enerģētisko pārkārtošanu COM(2023)0100., kura mērķis ir nodrošināt, ka zvejniecības nozare palīdz ES 2050. gadā kļūt klimatneitrālai, vienlaikus nodrošinot, ka zveja ES ir sociāli, ekonomiski un vidiski ilgtspējīga; norāda, ka šai pārkārtošanai ir vairāki šķēršļi, piemēram, pašreizējā zvejas kapacitātes definīcija un ierobežojumi; atgādina, ka ūdeņraža, amonjaka vai elektriskie dzinēji parasti ir smagāki un lielāki par līdzvērtīgiem dīzeļdzinējiem, tādēļ to uzstādīšanai uz kuģa ir nepieciešama papildu bruto tilpība, un ka trūkst pielāgotu tehnoloģiju, tām ir augstas izmaksas un trūkst pētniecības un izstrādes, kas būtu īpaši vērsta uz zvejniecības un akvakultūras nozarēm; pauž nožēlu par to, ka Komisijas paziņojumā šie šķēršļi nav izskatīti;

38.aicina Komisiju ierosināt pasākumus, lai reaģētu uz nepieciešamību veicināt zvejniecības nozares dekarbonizāciju, atrisināt jautājumu par novecojošiem zvejas kuģiem un uzlabot drošību un darba apstākļus; uzskata, ka šādi pasākumi attiecīgā gadījumā varētu ietvert šādas darbības:–pilnībā izmantot pieejamo bruto tilpību valsts maksimāli pieļaujamās kapacitātes robežās,–pārdefinēt zvejas kapacitāti, piemēram, no zvejas kapacitātes aprēķina izslēdzot ar “sociālo un drošības jomu” saistīto tilpību,–palielināt zvejas kapacitātes limitus bruto tilpības un dzinēja jaudas izteiksmē, nepalielinot kuģu spēju zvejot vairāk zivju;

39.aicina Komisiju un dalībvalstis atvieglot nozares speciālistiem piekļuvi EJZAF līdzekļiem;

40.turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis paātrināt pētniecību un izstrādi, pielāgot valsts atbalsta politiku un sinerģijā ar EJZAF nodrošināt pienācīgu un pietiekamu finansējumu, lai nozare varētu panākt ES flotes dekarbonizāciju ļoti īsajā termiņā, kas noteikts Eiropas zaļajā kursā un citos saistītos pienākumos;

41.aicina Komisiju arī pārskatīt EJZAF saskaņā ar PTO Nolīgumu par zivsaimniecības subsīdijām, kas pieņemts tās 12. ministru konferencē (MC12) 2022. gada 17. jūnijā, lai panāktu oglekļneitralitāti; prasa apstiprināt finansējumu jauniem kuģiem saskaņā ar parametriem, kas noteikti starptautiskajos zivsaimniecības nolīgumos;

42.turklāt aicina izstrādāt ekonomikas pārejas atbalstu, lai veicinātu dekarbonizāciju, aptverot visus flotes segmentus; stingri prasa šādu palīdzību izmantot arī tam, lai aizstātu esošos kuģus ar efektīvākiem, drošākiem, tehnoloģiski novatoriskākiem un apjomīgākiem kuģiem, kas palīdz padarīt nozari pievilcīgāku un veicināt paaudžu maiņu, jo pašreizējā flote ir ļoti veca;

43.aicina Komisiju un dalībvalstis papildināt EJZAF finansējumu, piemēram, izmantojot Taisnīgas pārkārtošanās fondu, RePower EU un programmu “Apvārsnis Eiropa”, lai veicinātu dekarbonizāciju un finansētu pētniecību nolūkā veicināt taisnīgu ekoloģisko pārkārtošanos, kas nevienu neatstāj novārtā;

44.mudina Komisiju un dalībvalstis sadarboties, lai atbalstītu pētniecību un atļautu inovatīvus zvejas rīkus un paņēmienus selektīvai zvejai, kas palīdz būtiski samazināt CO2 emisijas un degvielas izmantošanu;

45.atzīst, ka daudzgadu plāniem ir būtiska nozīme kā galvenajām ilgtermiņa reģionālās zvejniecības pārvaldības sistēmām, kas pamatojas uz labākajiem pieejamiem zinātniskiem, tehniskiem un ekonomiskiem ieteikumi, taču pauž nožēlu, ka to potenciāls vēl netiek pilnībā izmantots;

46.aicina Komisiju izvērtēt, cik efektīvi tiek īstenoti spēkā esošie daudzgadu plāni, lai nodrošinātu, ka tie veicina KZP mērķu sasniegšanu; vajadzības gadījumā šie plāni būtu jāatjaunina un jāuzlabo, lai tajos ņemtu vērā sociālekonomiskos apsvērumus un mainīgos apstākļus;

47.aicina Komisiju sadarbībā ar citiem partneriem šajā jomā, proti, trešām valstīm un attiecīgajām reģionālajām zvejniecības pārvaldības organizācijām (RZPO), izpētīt, vai attiecībā uz atlikušajiem ES ūdeņiem, jo īpaši Vidusjūras austrumdaļā un Melnajā jūrā, varētu ierosināt daudzgadu plānus, kas ir līdzīgi tiem, kuri ir spēkā citos jūras baseinos, un kā tie varētu papildināt jau esošos pārvaldības instrumentus šajos jūras baseinos un darboties kopā ar tiem;

48.uzsver, ka ir jānodrošina sinerģija starp reģionālajiem daudzgadu plāniem un konkrētu jūrniecības politiku katrā baseinā;

49.uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai visas vietējās un reģionālās pašvaldības, kuru kompetencē ir zivsaimniecības pārvaldība, kā arī konsultatīvās padomes, kurām šajā ziņā ir būtiska loma, tiktu pilnībā iesaistītas daudzgadu plānu noteikšanā, izstrādē un īstenošanā saskaņā ar KZP;

50.uzsver, ka zvejniecība ir nozare, kas ir visvairāk atkarīga no veselīgiem, produktīviem un noturīgiem krājumiem un jūras ekosistēmām, un ka šīs ekosistēmas ietekmē arī daudzi citi jūras vides izmantošanas veidi un darbības, piemēram, jūras transports un tūrisms, pilsētu un piekrastes attīstība, izejvielu un enerģijas avotu izmantošana, tostarp jūras izrakteņu ieguve, kā arī jūras piesārņojums un klimata pārmaiņas; tādēļ uzsver, ka ir jāuzlabo ekosistēmas pieejas īstenošana reģionālā, valsts un Eiropas līmenī, kurā būtiska nozīme ir daudzgadu plāniem un citiem pārvaldības instrumentiem;

51.uzsver, ka ir vajadzīgi konsekventi zvejniecības pārvaldības pasākumi attiecībā uz krājumiem, kuri ir sniedzas pāri reģionu robežām un uz kuriem attiecas vairāki daudzgadu plāni, kā arī attiecībā uz reģioniem, uz kuriem neattiecas daudzgadu plāni;

52.ņemot vērā zvejniecības un akvakultūras kā veselīgas un kvalitatīvas pārtikas avota stratēģisko nozīmi, stingri iesaka šai politikai Komisijā veltīt pelnītu stratēģisko uzmanību un Komisijas atbildīgajos dienestos nodrošināt pietiekamu skaitu zvejniecības un akvakultūras ekspertu;

53.prasa, lai turpmākajās komisāru kolēģijās būtu komisārs, kas ir atbildīgs tikai par zvejniecību, akvakultūru un jūrlietām;

54.uzsver, ka ir svarīgi, lai Komisija savos KZP 50. pantā minētajos gada ziņojumos iekļautu pietiekami detalizētu informāciju, lai varētu efektīvi uzraudzīt un novērtēt, kā Komisija īsteno KZP; turklāt aicina Komisiju, pārskatot KZP, grozīt 49. pantu, lai noteiktu termiņu ziņojuma iesniegšanai Eiropas Parlamentam un Padomei 10 gadus pēc pārskatīšanas un pēc tam reizi piecos gados;

55.aicina Komisiju labāk atbalstīt dalībvalstis KZP mērķu īstenošanā un atbilstības nodrošināšanā; uzsver, ka ir būtiski, lai Komisija un dalībvalstis nodrošinātu pārredzamību zvejas resursu pārvaldībā; uzsver, ka pārredzama pārvaldība ir būtiska, lai nodrošinātu augstu uzticēšanās līmeni ES iedzīvotāju vidū un saglabātu ES zivsaimniecības nozares labo reputāciju;

56.ierosina, lai Komisija un Padome piešķirtu Eiropas Parlamentam novērotāja statusu, tādējādi ikgadējās sarunās par zvejas iespējām nodrošinot pilnīgu politisko pārstāvību;

57.uzsver, ka ir svarīgi stiprināt KZP reģionalizāciju, ļaujot reģioniem un vietējām pašvaldībām vairāk iesaistīties zivsaimniecības valsts darbības programmu izstrādē, attīstīšanā un izvērtēšanā un vispārīgāk zvejniecības pārvaldībā, vienlaikus pilnībā izmantojot KZP sniegtās iespējas;

58.uzsver, ka ir svarīgi ņemt vērā reģionālās īpatnības, vienlaikus piemērojot saskaņotu pieeju zvejniecības pārvaldībai visā ES; mudina dalībvalstis pastiprināt sadarbību reģionālajās grupās kopā ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, konsultatīvajām padomēm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām saskaņā ar KZP pamatregulas 18. pantu, lai izstrādātu reģionālus saglabāšanas pasākumus, izmantojot kopīgus ieteikumus, kas būtu labāk pielāgoti katra konkrētā jūras baseina īpatnībām;

59.uzsver konsultatīvo padomju būtisko lomu sadarbības stiprināšanā ar ieinteresētajām personām un to pienācīgas un taisnīgas līdzdalības nodrošināšanā ES lēmumu pieņemšanas procesā;

60.turklāt uzsver, ka konsultatīvās padomes ir būtiskas, lai nodrošinātu pieredzi un zināšanas Komisijai un dalībvalstīm, kā arī sniegtu ieteikumus par jautājumiem, kas saistīti ar zvejniecības pārvaldību un zvejniecības un akvakultūras sociālekonomiskajiem un saglabāšanas aspektiem, kā arī izskaidrotu nozares un citu ieinteresēto personu problēmas, tādējādi atbalstot un uzlabojot tiesību aktus;

61.uzsver, ka konsultatīvajām padomēm ir arī būtiska nozīme reģionalizācijas kontekstā;

62.aicina Komisiju nodrošināt, ka reģionālajām ieinteresētajām personām un konsultatīvajām padomēm ir lielāka loma sarunās un apspriedēs ar trešām valstīm, jo īpaši ar Apvienoto Karalisti un Norvēģiju; norāda, ka Komisija ir atbildīga par sarunu organizēšanu ar trešām valstīm tā, lai nodrošinātu tiešu saziņu un apmaiņu starp abu pušu ieinteresētajām personām;

63.atbalsta konsultatīvo padomju sastāvu, kurā salīdzinājumā ar citām interešu grupām vairākumā ir pārstāvēti sociālekonomiskie operatori;

64.uzsver, ka ir svarīgi, lai ieinteresētās personas aktīvi piedalītos konsultatīvajās padomēs labā darba gaisotnē, kuras pamatā ir cieņa, visu dažādu ieinteresēto personu grupu viedokļu ņemšana vērā, objektīvi sekretariāti, rotējoši priekšsēdētāji un ārēji, regulāri un neatkarīgi snieguma pārskati;

65.uzsver, ka ir svarīgi iesaistīt konsultatīvās padomes Eiropas Parlamenta darbā, un tādēļ iesaka rīkot regulāras sanāksmes starp konsultatīvo padomju pārstāvjiem un attiecīgajām Parlamenta komitejām;

66.pauž nožēlu par nepietiekamu uzraudzību un pārredzamību attiecībā uz to, kā konsultatīvo padomju ieteikumi tiek ņemti vērā lēmumu pieņemšanā; aicina Komisiju izstrādāt procedūru, lai konsultatīvās padomes labāk informētu par to ieteikumu rezultātiem, piemēram, izskatīt iespēju izstrādāt gada ziņojumu, kā arī konkrētos Komisijas priekšlikumos, piemēram, attiecīgo tiesību aktu apsvērumos, iekļaut skaidrojumus par to, kā ir ņemti vērā konsultatīvo padomju ieteikumi;

67.aicina Komisiju sistemātiski un aktīvi piedalīties konsultatīvo padomju sanāksmēs un labāk informēt par šo padomju sniegto ieteikumu vērtību, kā arī aicina dalībvalstis sniegt pienācīgu atbalstu konsultatīvo padomju darbībai;

68.uzskata, ka kopīga pārvaldība ir līdzdalības un līdzatbildības modelis, kas pamatojas uz augšupēju pieeju, kura ir pārredzama, proaktīva un demokrātiska un atbildības kultūras gaisotnē palīdz radīt lielāku zināšanu apmaiņu zvejniecības pārvaldībā, izveidojot uzticības tīklu un palīdzot mazināt konfliktus un pārvarēt šķēršļus, lai īstenotu inovāciju un nepieciešamos pasākumus zvejniecības pārvaldībā, kā arī aizsargājamo jūras teritoriju izveidē, īstenošanā un pārvaldībā, kur tā ir izrādījusies ļoti veiksmīga;

69.atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumā par KZP šodien un rīt pausto priekšlikumu laikposmā no 2023. gada pavasara līdz 2024. gada vasarai īstenot ES mēroga līdzdalīgas prognozēšanas projektu “Nākotnes zvejniecības”, izmantojot uz vietas rīkotas intervijas;

70.aicina Komisiju visas politiskās un likumdošanas iniciatīvas (tostarp īstenošanas aktus, ar kuriem nosaka zvejniecības ierobežojumus) balstīt uz labākajiem pieejamajiem zinātniskajiem, tehniskajiem un ekonomiskajiem ieteikumiem (tostarp zvejnieku empīriskajām zināšanām) un apspriešanos ar zivsaimniecības nozari un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām un to līdzdalību, uz iepriekšējiem sociālekonomiskās ietekmes novērtējumiem, kas sagatavoti, izmantojot inovatīvus instrumentus, piemēram, tos, kas izstrādāti CABFishman projektā, kurā analizēta zvejniecības ietekme uz piekrastes teritorijām;

71.aicina dalībvalstis palielināt savus cilvēkresursus un materiālos resursus un nodrošināt tos piemērotām zinātniskām kampaņām un projektiem, lai tām būtu pietiekamas zināšanas par sugām, uz kurām attiecas saglabāšanas politika;

72.aicina EJZAF sniegt efektīvu atbalstu selektīvāku un mazāk ietekmējošu zvejas paņēmienu izmantošanai ES zvejas flotēs un jo īpaši atbalstīt zvejniekus, kurus visvairāk ietekmē ierobežojumi, šajā nolūkā pamatojoties uz zinātniskiem ietekmes novērtējumiem par konkrētu zvejas paņēmienu izmantošanu; mudina Komisiju popularizēt zinātnisko koncepciju “zvejekoloģija” (“fishecology”), kuras mērķis ir saskaņot saglabāšanas pasākumus un jūras dzīvo resursu ilgtspējīgu izmantošanu;

73.uzskata, ka konsultatīvajām padomēm būtu jādod iespēja sniegt ieguldījumu saistībā ar Komisijas konsultāciju pieprasījumiem Starptautiskajai Jūras pētniecības padomei (ICES) un Zivsaimniecības zinātnes, tehnikas un ekonomikas komitejai (ZZTEK), lai veicinātu ciešāku sadarbību starp zinātniekiem un ieinteresētajām personām;

74.aicina Komisiju sistemātiski informēt Eiropas Parlamentu par šiem pieprasījumiem, jo īpaši par to, kā tie veicina KZP mērķu sasniegšanu;

75.uzsver, ka politikas izstrādē un telpiskajā plānošanā zivsaimniecībai un akvakultūrai ir jānodrošina taisnīga vieta starp citām nozarēm; atgādina, ka ir jāpanāk labāks līdzsvars starp dažādām saimnieciskajām darbībām, kas saistītas ar zilo ekonomiku, lai samazinātu un nepieļautu konfliktus un veicinātu sinerģiju, jo īpaši ar atjaunojamo jūras energoresursu infrastruktūru Saskaņā ar Revīzijas palātas 2023. gada 5. jūlija īpašo ziņojumu “Atkrastes atjaunīgā enerģija ES: ir labāk jāapzina un jānovērš atkrastes atjaunīgās enerģijas attīstības iespējamā negatīvā ietekme uz zivsaimniecības nozari” (https://www.eca.europa.eu/ECAPublications/SR-2023-22/SR-2023-22_EN.pdf, 40. lpp.)., izmantojot Jūras telpiskās plānošanas direktīvu 2014. gada 23. jūlija Direktīva 2014/89/ES, ar ko izveido jūras telpiskās plānošanas satvaru (OV L 257, 28.8.2014., 135. lpp.).; norāda, ka šajā nolūkā ir vajadzīga plaša un iekļaujoša ieinteresēto personu līdzdalība;

76.atgādina, ka vides aizsardzības prasības ir jāiekļauj KZP, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību saskaņā ar LESD;

77.uzsver, ka nav iespējams pārvaldīt zvejniecību neatkarīgi no pārējiem politikas virzieniem, un aicina Komisiju īstenot KZP sinerģijā ar visiem ES publiskās politikas virzieniem, kas ietekmē hidrosfēru, un ņemot vērā visas ar Eiropas jūras teritorijām saistītās problēmas;

78.jo īpaši uzsver, ka KZP ir jāatbilst ES vides tiesību aktiem, jo īpaši mērķim panākt labu vides stāvokli, kā noteikts Jūras stratēģijas pamatdirektīvā 2008. gada 17. jūnija Direktīva 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva) (OV L 164, 25.6.2008., 19. lpp.)., un tā jāīsteno, vienlīdzīgi ievērojot trīs ilgtspējas pīlārus;

79.uzsver, ka citās ES politikas jomās un stratēģijās ir pienācīgi jāņem vērā KZP un jānodrošina to saskaņotība ar šo politiku;

80.norāda, ka, īstenojot pasākumus jūras vides apstākļu uzlabošanai, ir vajadzīga holistiska pieeja, kas nodrošinātu pienācīgu atbalstu zvejniecības un akvakultūras nozarei;

81.atgādina, ka LESD 13. pantā ir noteikts, ka, nosakot un īstenojot ES zivsaimniecības politiku, ES un tās dalībvalstīm būtu pilnībā jāņem vērā dzīvnieku labturības prasības, vienlaikus ievērojot dalībvalstu normatīvos vai administratīvos aktus un paražas;

82.aicina Komisiju vēl vairāk palielināt zinātniski pamatotas zināšanas par lauksaimniecības ūdensdzīvnieku labturību un ņemt vērā šos pētījumus turpmākajās zvejniecības un akvakultūras politikas norisēs; uzsver, ka visās turpmākajās politikas norisēs būtu jāņem vērā arī praktiskā īstenojamība attiecībā uz zvejniecības un akvakultūras pārvaldību un iespējamais ekonomiskais un operatīvais slogs operatoriem un darbībām, kā arī būtu jāapsver nepieciešamība starptautiskā mērogā nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

83.uzskata, ka tīri augu izcelsmes produktu tirdzniecība ar tirdzniecības nosaukumu “zivis” vai kādas zivju sugas nosaukumu var radīt zināmas neskaidrības patērētājiem pirkšanas laikā; apgalvo, ka tirdzniecības nosaukums “zivis” vai kādas zivju sugas nosaukums iekšējā tirgū būtu jāparedz tikai dzīvnieku izcelsmes zvejas vai akvakultūras produktiem;

84.aicina Komisiju pārskatīt un atjaunināt jēdzienu “teritorija, kas ir ļoti atkarīga no zivsaimniecības”, un piešķirt tam regulatīvo saturu, lai šī atzīšana nodrošinātu diferencētu attieksmi ar mērķi saglabāt zivsaimniecību šajos apgabalos, izmantojot preferenciālu zvejas kvotu sadalījumu; atbalsta viedokli, ka atjauninātā jēdziena “teritorija, kas ir ļoti atkarīga no zivsaimniecības” noteicošajos elementos būtu jāiekļauj kvalitatīvu dzīvnieku olbaltumvielu ražošana, ieguldījums pārtikas nodrošinājumā vai augstas pievienotās vērtības nodrošināšana nozvejai un citiem jūras produktiem, kā arī darbības sociālā nozīme;

85.norāda, ka daži KZP aspekti varētu pienācīgi neņemt vērā mazapjoma zvejas nozares īpatnības un to, ka ir jānodrošina tās būtiskā sociālekonomiskā loma daudzās piekrastes kopienās un stratēģiskā loma pārtikas pieejamības nodrošināšanā;

86.uzskata, ka KZP būtu pienācīgi jāņem vērā mazapjoma zvejas un gliemju, vēžveidīgo un adatādaiņu nozares daudzveidība, īpatnības un problēmas;

87.vērš uzmanību uz to, ka ir jānodrošina mazapjoma zvejas speciālistu iesaistīšana un līdzdalība zvejniecības politikas pārvaldībā, izstrādē un īstenošanā;

88.uzskata, ka KZP pārskatīšanā būtu jāparedz kopējas, plašas un atbilstīgas mazapjoma, nerūpnieciskās un piekrastes zvejas definīcijas; uzsver, ka šādām definīcijām vajadzētu būt pragmatiskām, izmērāmām un skaidrām; turklāt uzsver, ka šai definīcijai būtu jāizriet no atbilstoša novērtējuma, kurā ņemtas vērā mazapjoma segmenta īpatnības un kritēriji, nevis jākoncentrējas tikai uz kuģa garumu, un tādējādi labāk jāatspoguļo konkrētā segmenta realitāte;

89.aicina Komisiju kopā ar konsultatīvajām padomēm ierosināt saskaņotu definīciju, kas jāiekļauj KZP pamatregulas pārskatīšanā, lai tā vajadzības gadījumā aptvertu visus ES zivsaimniecības tiesību aktus; uzskata, ka nevienai no iepriekš minētajām izmaiņām nevajadzētu ietekmēt EJZAF īstenošanu pašreizējā budžeta periodā;

90.uzsver, ka ir jāgroza Padomes Regula (EK) Nr. 1967/2006, kas attiecas uz Vidusjūras zvejas resursu ilgtspējīgas izmantošanas pārvaldības pasākumiem, arī pazīstama arī kā “Vidusjūras regula”, kurā paredzēti noteikumi par zvejas rīku tehniskajiem parametriem un to izmantošanu un kura diemžēl ir novecojusi un tādējādi kavē kopējās zivsaimniecības politikas galveno mērķu sasniegšanu, jo īpaši attiecībā uz mazapjoma zveju;

91.uzsver, ka saskaņā ar 17. pantu dalībvalstis, piešķirot to flotei pieejamās zvejas iespējas, piemēro pārredzamus un objektīvus kritērijus, tostarp kritērijus, kas attiecas uz vidi, sociālo jomu un ekonomiku; uzsver, ka dalībvalstu ziņā ir noteikt kritērijus, ko tās izmanto, piešķirot zvejas iespējas;

92.atzinīgi vērtē to, ka pašreizējās piešķiršanas metodes, kuru pamatā galvenokārt ir vēsturiskās tiesības, nodrošina zvejniecības nozarē zināmu ekonomiskās stabilitātes līmeni, kas var būt nosacījums, kurš ļauj uzņēmējiem veikt inovāciju un izmantot ilgtspējīgākas metodes;

93.uzsver, ka viegli pieejama zvejas iespēju sistēma kopā ar pārredzamiem tās piešķiršanas kritērijiem un pārredzamu praktisko piemērošanu ļauj labāk veikt rūpīgu pārbaudi, nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, vienlīdzīgas iespējas visām ieinteresētajām personām un lielāku paredzamību, stabilitāti un juridisko noteiktību zvejniekiem;

94.pauž nožēlu par pārredzamības trūkumu attiecībā uz zvejas iespēju sadalījumu dažās dalībvalstīs un aicina publiskot kritērijus atbilstīgi piemērojamajiem datu aizsardzības tiesību aktiem;

95.uzskata, ka piešķiršanas metodes būtu jāizstrādā, iesaistot zvejnieku kopienas, reģionālās pašvaldības un citas attiecīgās ieinteresētās personas, nodrošinot, ka visi flotes segmenti, RO, zvejnieku apvienības un darba ņēmēju organizācijas ir taisnīgi pārstāvētas, pamatojoties uz labākajiem pieejamajiem zinātniskajiem ieteikumiem, un ka tajās būtu jāiekļauj tādi aizsardzības pasākumi kā paziņošanas termiņi, lai zvejnieki varētu pielāgoties gadījumā, ja dalībvalstis nolemj mainīt savu sadales metodi;

96.mudina Padomi zvejas iespēju piešķiršanā ņemt vērā katra flotes segmenta, tostarp mazapjoma segmenta, īpatnības un vajadzības;

97.atgādina par KZP 17. panta nozīmi, jo tas ir instruments, ar ko stimulēt mazietekmes un mazapjoma zveju, un ka dalībvalstīm ir jāizmanto tā piedāvātās iespējas, piemēram, stimuli izmantot selektīvākus zvejas rīkus vai izmantot zvejas paņēmienus ar samazinātu enerģijas patēriņu vai ietekmi uz dzīvotni;

98.norāda, ka Komisija sāks diskusijas starp dalībvalstīm un ieinteresētajām personām, lai sagatavotu rokasgrāmatu par zvejas iespēju piešķiršanu ar mērķi uzlabot pārredzamību, veicināt ilgtspējīgu zvejas praksi visā ES un atbalstīt mazapjoma un piekrastes zveju;

99.uzsver ražotāju organizāciju lomu ilgtspējas veicināšanā, pārtikas pieejamības veicināšanā un izaugsmes un nodarbinātības veicināšanā zvejniecības un akvakultūras nozarē, cita starpā:–pārvaldot un īstenojot kolektīvo rīcību;–sasaistot ražotājus, pirmos pircējus un patērētājus piegādes ķēdē;–ar dalību sertifikācijas shēmās popularizējot dzīvotspējīgus un ilgtspējīgus zvejas produktus patērētājiem;–veicinot zvejas regulējuma ievērošanu, atbalstot izsekojamību un uzlabojot nozvejas deklarāciju pārredzamību un datu kvalitāti, lai apkarotu NNN zveju;–sadalot un pārvaldot zvejas kvotas dažās dalībvalstīs;

100.turklāt norāda, ka daudzās dalībvalstīs ražotāju organizācijās ir salīdzinoši maz mazapjoma zvejnieku un vēl mazākam skaitam mazapjoma zvejnieku ir pašiem savas ražotāju organizācijas, līdz ar to viņiem ir ierobežotas iespējas izmantot šo kanālu, lai piekļūtu zvejas kvotām; tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis atvieglot un veicināt tādu ražotāju organizāciju izveidi, kas ņem vērā mazapjoma zvejnieku intereses, un mazapjoma zvejnieku organizāciju izveidi;

101.uzsver, ka zvejnieku apvienībām, piemēram, ģildēm, kas īsteno ražotāju organizāciju galvenos mērķus saskaņā ar tirgu kopīgo organizāciju Regula (ES) Nr. 1379/2013 (2013. gada 11. decembris) par zvejas un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju (OV L 354, 28.12.2013., 1. lpp.)., vajadzētu būt tiesīgām saņemt finansiālu atbalstu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā pašlaik atzītām ražotāju organizācijām; šajā sakarībā stingri prasa attiecīgajām dalībvalstīm, Komisijai un ģildēm saskaņoti apsvērt attiecīgās iespējas un risinājumus;

102.norāda, ka KZP standarti ir vieni no pašiem stingrākajiem pasaulē un dod būtisku ieguldījumu vides, ekonomikas un sociālajā ilgtspējā un, lai gan darāmā vēl ir daudz, pēdējās desmitgadēs panāktais rāda, ko iespējams darīt, lai, no vienas puses, veicinātu zivju krājumu un dzīvotņu ilgtspēju, un, no otras puses, palielinātu zvejnieku un kuģu īpašnieku ienākumus; uzsver, ka augstu vidiskās, ekonomiskās un sociālās ilgtspējas standartu veicināšana zvejniecības nozarē līdz ar citiem faktoriem ir svarīga, lai piesaistītu jaunu zvejnieku paaudzi un nodrošinātu šīs nozares ilgtermiņa ekonomisko stabilitāti;

103.norāda, ka vides aizsardzība rada arvien lielākas bažas eiropiešiem, jo īpaši jaunākajām paaudzēm; uzsver to, cik svarīga ir ilgtspējīgi pārvaldīt zvejniecību, lai piesaistītu jaunus zvejniekus; šajā sakarībā aicina veicināt mazietekmes zveju;

104.turklāt aicina Komisiju nodrošināt, ka daļa no ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumos paredzētā finansiālā ieguldījuma iespēju robežās tiek piešķirta arī jauniešu un sieviešu labākai integrācijai zvejniecības un akvakultūras nozarē, jūras vides atjaunošanai un zināšanu uzlabošanai par klimata un jūras vides stāvokli;

105.uzsver, ka jaunieši ir jāpiesaista ne tikai jūras zvejas darbībām, bet arī zvejniecības uzņēmumu pārvaldībai un akvakultūrai, tādējādi nodrošinot paaudžu maiņu visā nozarē;

106.uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt paaudžu maiņu, lai pārvarētu demogrāfiskās problēmas, ar kurām jo īpaši saskaras piekrastes un apkārtējās lauku teritorijas, un paaudžu maiņa palīdzēs saglabāt to kultūras mantojumu;

107.atzinīgi vērtē to, ka jaunā EJZAF 2021.–2027. gadam sniedz palīdzību un atbalstu jauniem zvejniekiem, kas pirmoreiz iegādājas kuģi vai zvejas uzņēmumu; šajā sakarībā aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt paaudžu maiņu, atbalstot cilvēkus, kuri vēlas sākt karjeru zivsaimniecības nozarē, un likvidējot šķēršļus, piemēram, augstās uzņēmējdarbības sākšanas izmaksas, ienākumu nestabilitāti, dzimumu nevienlīdzību un nepietiekamu karjeras stabilitāti;

108.aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm nodrošināt jaunus pasākumus, kā arī aicina nozari veikt pasākumus, kas stimulētu jauniešu un sieviešu iekļaušanu visos nozares līmeņos un labāk veicinātu paaudžu maiņu, jo īpaši padarot visas darbvietas zvejniecības un akvakultūras vērtību ķēdē pievilcīgākas, drošākas un labāk apmaksātas;

109.uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pienācīgu informāciju un mācības, jo īpaši jauniešiem, lai nodrošinātu zināšanu apmaiņu, sevišķi saistībā ar zivsaimniecības ieguldījumu ilgtspējas jautājumu risināšanā; uzskata, ka tas ir svarīgi, lai garantētu gan viņu personīgo situāciju, veicinot viņu ienākumu uzlabošanos, gan pastarpināti arī vietējo kopienu kohēziju, jo īpaši izolētākajos piekrastes reģionos, kuros ir mazāk darba iespēju;

110.uzsver, ka paaudžu maiņā ir jāņem vērā Eiropas zaļā kursa mērķi un nepieciešamība nodrošināt digitālo pārkārtošanos arī ilgtspējīgā zilajā ekonomikā; uzskata, ka paaudžu maiņa nedrīkst izraisīt paaudžu sadursmi un ka būtu jāiekļauj visu vecumu zvejnieki, gādājot par līdzsvarotu ekoloģisko un digitālo pārkārtošanos, lai nodrošinātu, ka netiek zaudēts pieredzes mantojums; turklāt aicina uzlabot mobilitāti un nodarbinātības iespējas visā ES, neradot grūtības vai ierobežojumus attiecībā uz zvejnieku prasmju un mācību atzīšanu;

111.atzīst sieviešu svarīgo lomu zvejas kuģu loģistiskajā un administratīvajā atbalstā, kā arī zivju tirdzniecībā un apstrādē; tomēr uzsver, ka sieviešu loma bieži vien nav ņemta vērā vai ir maz pamanāma, jo īpaši tādos amatos kā zvejnieces vai kuģu kapteines vai zinātnes jomā;

112.tādēļ aicina Komisiju uzsākt iniciatīvas, lai atzītu sieviešu darbu zivsaimniecības nozarē un palielinātu viņu lomas pamanāmību, gan veicinot viņu iekļaušanu dažādās zivsaimniecības jomās, gan atbalstot sieviešu labāku pārstāvību visās pārstāvības organizācijās un struktūrās, kā arī nodrošināt vienlīdzīgu samaksu starp dzimumiem;

113.atgādina, ka dzimumu līdztiesības stratēģija 2020.–2025. gadam paredz, ka attiecīgie ES fondi, piemēram, EJZAF, atbalsta pasākumus, ar kuriem veicina sieviešu darba un privātās dzīves līdzsvaru un līdzdalību darba tirgū, sekmē investīcijas aprūpes iestādēs, atbalsta sieviešu uzņēmējdarbību un apkaro dzimumu segregāciju;

114.aicina Komisiju un dalībvalstis censties nodrošināt, ka visām saskaņā ar KZP īstenotajām programmām un darbībām, kuru mērķis ir piesaistīt jauniešus zvejniecības nozarei, ir jāveicina dzimumu līdztiesības sasniegšana;

115.aicina Komisiju vairāk popularizēt KZP kā okeānu pārvaldības politikas modeli, paužot ES nostāju reģionālajās zvejniecības pārvaldības organizācijās, ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumos, kā arī plašākā nozīmē starptautiskos forumos; uzsver, ka tas būs svarīgi, lai nodrošinātu godīgu konkurenci ES operatoriem un aizsargātu ES zvejniecības un akvakultūras nozares intereses pasaules līmenī;

116.aicina Komisiju uzraudzīt ES finansiālo ieguldījumu sadalījumu, nodrošinot, ka tie tiek piešķirti zvejniecības un akvakultūras nozarēm;

117.aicina stiprināt reģionālo zvejniecības pārvaldības organizāciju lomu un aicina Komisiju ierosināt vispārēju satvaru sarunu pilnvarām dalībai šajās organizācijās; turklāt aicina Komisiju nodrošināt Parlamenta iesaistīšanu reģionālajās zvejniecības pārvaldības organizācijās pieņemamu pasākumu un ieteikumu izstrādes sākumposmā, tādā veidā, kas neapdraud ES nostāju sarunās;

118.uzskata, ka nevajadzētu būt tādai okeāna teritorijai un attiecīgiem zvejas resursiem, kas nav kādas reģionālajās zvejniecības pārvaldības organizācijas atbildības jomā; aicina Komisiju vajadzības gadījumā starptautiskos forumos veicināt jaunu reģionālo zvejniecības pārvaldības organizāciju izveidi, kā arī esošo organizāciju pielāgošanu, lai uzlabotu zivju krājumu aizsardzību un zvejas resursu ilgtspējīgu pārvaldību un aizsargātu šajās teritorijās darbojošos flotu ilgtspējīgas darbības;

119.norāda, ka IZPN ar trešām valstīm sniedz abpusēju labumu gan ES, gan partnervalstīm; uzsver, ka jaunākajos IZPN ir iekļautas cilvēktiesību klauzulas un ņemtas vērā vietējo iedzīvotāju vajadzības;

120.uzskata, ka Komisijai, iesaistoties KZP ārējā dimensijā, ir pilnībā jāievēro visi starptautisko tiesību aspekti;

121.aicina Komisiju nodrošināt KZP mērķu pilnīgu iekļaušanu ES nostājā, ko tā pauž visos starptautiskajos vides forumos, piemēram, Konvencijā par bioloģisko daudzveidību (KBD) vai Konvencijā par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES), kur tiek apspriesti jautājumi par jūras bioloģiskajiem resursiem;

122.uzskata, ka importētiem no ūdensdzīvniekiem iegūtas pārtikas produktiem ir jāpiemēro stingras uzraudzības un sertifikācijas procedūras, lai nodrošinātu, ka tie iegūti ilgtspējīgā zvejniecībā, kā arī augsti veselības, vides un sociālie standarti, kas ir tikpat stingri kā tie, kurus piemēro ES produktiem; pauž viedokli, ka tas būtu jāpieprasa ar īpašām klauzulām ES noslēgtajos jaunajos tirdzniecības nolīgumos;

123.norāda, ka ir būtiski īstenot izsekojamības sistēmu attiecībā uz Savienībā importētiem svaigiem, saldētiem un apstrādātiem no ūdensdzīvniekiem iegūtiem pārtikas produktiem, tostarp tunzivju filejām, kas importētas saskaņā ar autonomo tarifu kvotu (ATQ) režīmu, lai ar sniegto informāciju apmierinātu patērētāju vēlmes nolūkā uzlabot pārtikas nekaitīgumu un atļaut trešo valstu importa kontroli līdztekus pasākumiem cīņai pret NNN zveju; aicina ES īstenot saskaņotāku pieeju ar NNN zveju saistītu ES tiesību aktu īstenošanai;

124.atgādina, ka ES ir lielākais un pievilcīgākais zvejas un akvakultūras produktu importa tirgus; aicina izmantot šo komerciālā spēka pozīciju, lai aizsargātu ES patērētāju intereses augstu standartu veicināšanā un ES nozaru intereses, novērstu partneru atteikšanos no nolīgumiem vai saistībām un veicinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus starptautiskā līmenī, jo īpaši attiecībā uz sociālajiem, ekonomiskajiem un vides standartiem;

125.atzinīgi vērtē to, ka ES un Apvienotās Karalistes Tirdzniecības un sadarbības nolīgumā ir iekļauta tieša saikne starp tirdzniecības noteikumiem un zivsaimniecības noteikumiem; aicina Komisiju un Padomi nodrošināt, ka sarunas par zivsaimniecību ar Apvienoto Karalisti, kā arī citām Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu piekrastes valstīm ir saistītas arī ar jautājumiem, kas skar tirdzniecību un piekļuvi ES vienotajam tirgum;

126.uzsver, cik svarīga ir ES nulles tolerances politika attiecībā uz NNN zveju, ņemot vērā, ka tā joprojām notiek starptautiskā līmenī, šādu gadījumu amplitūda svārstās no pārredzamības trūkuma attiecībā uz nelegālām zvejas darbībām līdz mūsdienu verdzībai, kā tas ir dažu Ķīnas kuģu gadījumā, un pauž nožēlu par to, ka vairākos ES tirgos joprojām tiek pārdoti neatļauti jūras produkti;

127.norāda, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jādivkāršo centieni apkarot NNN zveju un jānodrošina, ka jūras produktu patēriņš ES to neveicina;

128.aicina Komisiju stiprināt EFCA lomu NNN zvejas apkarošanā;

129.aicina visos brīvās tirdzniecības nolīgumos ar trešām valstīm iekļaut sadaļu par NNN zvejas apkarošanu;

130.uzskata, ka daži KZP aspekti pietiekami nerisina tālāko reģionu īpašās vajadzības; aicina Komisiju un attiecīgās dalībvalstis risināt šo situāciju, pamatojoties uz LESD 349. pantu un izmantojot reģionalizētu pieeju, kā noteikts KZP, un vajadzības gadījumā veikt nepieciešamos pielāgojumus;

131.norāda uz zvejniecības un akvakultūras nozaru īpatnībām tālākajos reģionos; aicina Komisiju ierosināt attālu un salu reģionu īpašo attīstības problēmu pārvarēšanas programmu (POSEI) arī zvejniecībai un akvakultūrai, līdzīgi kā tas ir lauksaimniecībai;

132.uzsver, ka šiem reģioniem ir ārkārtīgi svarīgs ES un valstu atbalsts nerūpnieciskās zvejas flotu atjaunošanai; jo īpaši aicina Komisiju zvejas kapacitātes un zvejas iespēju līdzsvara analīzes pamatnostādnes (COM(2014)0545) pielāgot tālāko reģionu īpatnībām;

133.uzsver, ka ir svarīgi veikt pamatīgus pētījumus, lai novērtētu jūras bioloģiskos resursus visos Savienības ūdeņos un jo īpaši tālākajos reģionos;

134.stingri prasa atbalstīt selektīvas zvejas metodes, piemēram, noenkurotas zivju pievilināšanas ierīces, ko izmanto nerūpnieciskās zvejas flotes tālākajos reģionos, ja šīs ierīces veicina ilgtspējīgu un selektīvu zveju;

135.uzsver, ka ir jānodrošina nepieciešamie resursi, lai uzlabotu zinātniskās atziņas par tālāko reģionu ekskluzīvajām ekonomiskajām zonām;

136.uzsver, ka klimata pārmaiņu mazināšana un pielāgošanās tām ir galvenie izaicinājumi, kas ar pašreizējo KZP netiek pietiekami risināti;

137.uzsver, ka zvejniecības nozares centieni uzlabot krājumu ilgtspēju un apņemšanās pēc laba stāvokļa sasniegšanas to saglabāt būs bezjēdzīgi, ja netiks risināti klimata pārmaiņu jautājumi;

138.stingri uzsver, ka zinātniskajos pētījumos vairāk uzmanības jāpievērš mijiedarbībai starp klimata pārmaiņu izraisītām vides pārmaiņām un zivju krājumiem, lai nepieļautu, ka krājumu noplicināšanās gadījumā tiek vainota tikai zvejniecības nozare;

139.uzsver, ka zvejnieki un pārējā jūras produktu ķēde nav klimata pārmaiņu cēlonis, bet gan to upuri;

140.uzskata, ka akvakultūras nozare, kas spēj sniegt stabilu ieguldījumu ekosistēmu pakalpojumu nodrošināšanā sabiedrībai, un jo īpaši dīķu akvakultūra un aļģu un gliemeņu audzēšana var veicināt ES ekonomikas dekarbonizāciju un mazināt klimata pārmaiņas; tomēr uzsver, ka oglekļa sekvestrācija ar aļģu un gliemju, vēžveidīgo un adatādaiņu audzēšanu ir ierobežota atkarībā no ražošanas metodes un izmantošanas, kad produkts tiek novākts; aicina dalībvalstis vajadzības gadījumā veicināt efektīvas īsas piegādes ķēdes, lai palīdzētu cīņā pret klimata pārmaiņām;

141.norāda, ka konkrēta akvakultūras prakse, piemēram, gliemju vai austeru audzēšana un dīķu polikultūra, var būt sekmīgs modelis turpmākajai emisijas kredītu sistēmai ES klimata tiesību aktu kontekstā; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt šāda veida zaļo uzņēmējdarbību;

142.aicina dalībvalstis arī turpmāk mudināt pievērsties aļģu audzēšanu un sekmēt aļģu kā pārtikas un barības izmantošanu un attīstību; uzsver, ka aļģu audzēšanai ir neizmantots potenciāls radīt jaunas darbvietas un nodrošināt ekosistēmu pakalpojumus un videi draudzīgāku pārtiku un barību;

143.aicina Komisiju kopējās zivsaimniecības politikas pārskatīšanā ņemt vērā to, ka pēdējos 10 gados ir mainījušās okeāna īpašības (temperatūra, blīvums, sāļums, skābekļa piesātinājums utt.);

144.uzsver, ka ir vajadzīgas noturīgākas ekosistēmas savienotās un efektīvi pārvaldītās aizsargājamās jūras teritorijas, kas ir pamats noturīgām un ienesīgām zvejniecības nozarēm;

145.uzsver, ka zvejniecību noturība pret klimata pārmaiņām tiek panākta, izmantojot daudzveidīgas zvejas zonas un mērķsugas;

146.mudina Komisiju un dalībvalstis palielināt cilvēkresursus un finanšu resursus zvejniecības zinātnei, kas saistīta ar klimata pārmaiņām un flotes dekarbonizāciju, analizējot klimata pārmaiņu ietekmi uz zvejniecību stāvokli un to vidi;

147.aicina ciešā sadarbībā starp zinātnieku aprindām un ieinteresētajām personām inovēt veidu, kā tiek uzraudzīta klimata pārmaiņu ietekme uz krājumiem, lai tādējādi palielinātu reaģētspēju un izstrādātu pielāgotus pārvaldības instrumentus;

148.aicina Komisiju izstrādāt instrumentus un paredzēt pietiekamu finansējumu klimata pārmaiņu skartajām nozarēm;

149.nolūkā veicināt aprites ekonomiku zivsaimniecības nozarē aicina Komisiju izveidot Eiropas programmas, kas ļautu zvejniekiem iespēju robežās vākt piedrazojumu jūrā laikposmos, kad viņi nespēj zvejot, un tādējādi papildināt savus ienākumus;

150.aicina Komisiju un dalībvalstis pievērsties visiem vēl neīstenotajiem KZP noteikumiem un veikt turpmākus pasākumus saistībā ar tiem;

151.uzsver, ka steidzami ir jāuzlabo datu vākšana par atpūtas zvejā gūto nozveju; mudina Komisiju un dalībvalstis Eiropas datu vākšanas sistēmā, kas izveidota ar Regulu (ES) 2017/1004 2017. gada 17. maija Regula (ES) 2017/1004 par Savienības sistēmas izveidi datu vākšanai, pārvaldībai un izmantošanai zivsaimniecības nozarē un par atbalstu zinātniskā ieteikuma izstrādei saistībā ar kopējo zivsaimniecības politiku, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 199/2008 (OV L 157, 20.6.2017., 1. lpp.)., iekļaut visas sugas, uz kurām attiecas KPN un kvotas, papildus tām, kas iekļautas daudzgadu pārvaldības plānos un izkraušanas pienākumā;

152.uzsver, ka ir vajadzīgi dati, pēc kuriem novērtē ES atpūtas zvejas ietekmi uz ES jūras ekosistēmu un jūras bioloģiskajiem resursiem, tostarp dati par piezveju, jo īpaši tādu sugu piezveju, kas aizsargātas ES vai starptautiskajos tiesību aktos, dati par atpūtas zvejas ietekmi uz jūras dzīvotnēm, tostarp jutīgām jūras teritorijām, un dati par zvejniecības ietekmi uz barošanās tīkliem;

153.uzsver, ka atpūtas zveja varētu būtiski ietekmēt zivju krājumus; atzinīgi vērtē progresu, kas panākts, pārskatot Zivsaimniecības kontroles regulu, un aicina dalībvalstis nodrošināt, ka atpūtas zveja tiek veikta atbilstīgi KZP mērķiem;

154.atgādina, cik svarīga ir akvakultūra, lai garantētu ilgtermiņa nodrošinātību ar pārtiku un palīdzētu apmierināt pasaulē augošo pieprasījumu pēc pārtikas, kas iegūta no ūdensdzīvniekiem, kā arī atgādina, ka tā veicina izaugsmes un nodarbinātības radīšanu ES iedzīvotājiem, ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības labāku saglabāšanu un ir daļa no apritīgākas resursu pārvaldības;

155.uzsver, ka saimniecībās audzētiem jūras produktiem kā pārtikas olbaltumvielu avotam ir mazāka oglekļa pēda un tiem ir nepieciešams vismazāk dabas resursu nekā citiem sauszemes lauksaimniecības dzīvniekiem, un šiem produktiem ir svarīga loma ilgtspējīgas pārtikas sistēmas veidošanā;

156.atzīst stratēģisko pamatnostādņu un valstu daudzgadu stratēģisko plānu nozīmi ilgtspējīgas un noturīgas akvakultūras attīstībā;

157.pauž nožēlu par to, ka kopš 2014. gada Eiropas akvakultūra stagnē un ka ir panākts ierobežots progress administratīvā sloga samazināšanā un akvakultūras integrēšanā jūras, piekrastes un iekšzemes telpiskajā plānošanā;

158.uzsver, ka Eiropas akvakultūra nebūt nedarbojas ar pilnu jaudu un ka ES ir lielā mērā atkarīga importa, jo gandrīz 75 % no kopējā ES patērēto jūras produktu daudzuma tiek importēti no trešām valstīm;

159.aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt tādas akvakultūras izaugsmi, kurai ir maza ietekme uz vidi un kura ietver ne tikai gliemjus un aļģes, bet arī saldūdens un jūras zivju audzēšanu, nevis veicināt maztrofiskas akvakultūras izaugsmi; jo īpaši uzsver zivju ražošanas nozīmi ES tirgus apgādē, ņemot vērā importētā apjoma īpatsvaru (94 % 2021. gadā);

160.atgādina, ka lielās ārpussavienības ražotājvalstis turpina būtiski veicināt savas zivju audzēšanas nozares izaugsmi, un ES ir to galvenais eksporta tirgus;

161.aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvi atbalstīt pārskatīto stratēģisko pamatnostādņu un valstu daudzgadu plānu īstenošanu un veicināt to ilgtermiņa ilgtspēju, koncentrējoties ne tikai uz ES akvakultūras vidisko ilgtspēju, bet arī ekonomisko un sociālo ilgtspēju;

162.pauž nožēlu par to, ka ES pašreizējā tirdzniecības politika nenodrošina vienlīdzīgus konkurences apstākļus starp ES un trešo valstu ražotājiem, kas ļautu akvakultūras nozarei sasniegt ilgtspējīgus ekonomiskos rezultātus un savukārt veicināt ES reģionu sociālo un ekonomisko attīstību;

163.atgādina, cik svarīga ir akvakultūra, lai garantētu ilgtermiņa nodrošinātību ar pārtiku un palīdzētu apmierināt pasaulē augošo pieprasījumu pēc pārtikas, kas iegūta no ūdensdzīvniekiem, kā arī atgādina, ka tā veicina izaugsmes un nodarbinātības radīšanu ES iedzīvotājiem, ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības labāku saglabāšanu un ir daļa no apritīgākas resursu pārvaldības; pauž nožēlu par to, ka kopš 2014. gada Eiropas akvakultūra stagnē un ka ir panākts ierobežots progress administratīvā sloga samazināšanā un akvakultūras integrēšanā jūras, piekrastes un iekšzemes telpiskajā plānošanā; uzsver, ka Eiropas akvakultūra nebūt nedarbojas ar pilnu jaudu un ka 75 % no ES patērētajiem jūras produktiem tiek audzēti saimniecībās ārpus ES; aicina Komisiju aktīvi atbalstīt pārskatīto stratēģisko pamatnostādņu un valstu plānu īstenošanu un veicināt to ilgtermiņa vidisko, ekonomisko un sociālo ilgtspēju;

164.uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.