1.atgādina par brīvu mediju nozīmību demokrātijas uzturēšanā, publisko un privāto iestāžu atbildības pieprasīšanā un piekļuves uz faktiem balstītai informācijai nodrošināšanā iedzīvotājiem; uzsver mediju plurālisma un žurnālistikas brīvības nozīmi; stingri nosoda to, ka 2022. gadā tika sasniegts vēl viens pasaules mēroga rekords attiecībā uz ieslodzīto žurnālistu skaitu, un prasa pilnībā nodrošināt taisnīgumu saistībā ar pētniecisko žurnālistu slepkavībām ES;

2.aicina dalībvalstis īstenot Komisijas ieteikumu par sabiedrības līdzdalībā iesaistījušos žurnālistu un cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību pret acīmredzami nepamatotu vai ļaunprātīgu tiesvedību un jo īpaši atcelt cietumsodus par neslavas celšanas lietām, atcelt kriminālatbildību par neslavas celšanu un tā vietā dot priekšroku civilprocesiem vai administratīviem procesiem; mudina Komisiju risināt jautājumu par kriminālprocesos izskatīto SLAPP lietu smagumu, iesniedzot priekšlikumu, ar ko izveido pasākumus, lai nodrošinātu, ka goda aizskaršanu, apmelošanu un neslavas celšanu, kas vairākumā dalībvalstu ir noziedzīgi nodarījumi, nevar izmantot SLAPP ne publiskās, ne privātās apsūdzībās; uzsver, ka SLAPP ir tikai viena metode, ko izmanto žurnālistu apklusināšanai, un aicina Komisiju turpināt izmeklēt citas prakses un iejaukties; aicina politiķus publiski nosodīt draudus un uzbrukumus žurnālistiem;

3.atkārtoti pauž bažas par pamattiesību pārkāpumiem saistībā ar Pegasus un līdzvērtīgas spiegprogrammatūras izmantošanu, lai vērstos pret indivīdiem un augsta profila personām, piemēram, žurnālistiem, blogeriem, cilvēktiesību aizstāvjiem, politiķiem vai citiem dalībniekiem; uzsver, ka spiegprogrammatūras nelikumīga izmantošana, ko veic valstu valdības, tieši un netieši ietekmē lēmumu pieņemšanas integritāti, tādējādi apdraudot demokrātiju ES un uzsverot steidzamo vajadzību pēc lielākas pārredzamības un juridiskās pārskatatbildības novērošanas jomā;

4.aicina dalībvalstis, jo īpaši Grieķiju, Ungāriju, Poliju, Spāniju un Kipru, ievērot tām adresētos ieteikumus, kas sniegti Parlamenta ziņojumā par Pegasus un līdzvērtīgas novērošanas spiegprogrammatūras izmantošanu; atgādina par saviem ieteikumiem attiecībā uz kopējiem ES standartiem, kas jāievēro, jo individuālās tiesības nevar apdraudēt, atļaujot neierobežotu piekļuvi novērošanai;

5.mudina dalībvalstis izstrādāt valsts rīcības plānus žurnālistu drošībai, radīt labvēlīgu vidi plurālistisku un neatkarīgu mediju uzplaukumam un pildīt savu būtisko uzraudzības funkciju, prasot atbildību no valdības un citiem dalībniekiem;

6.atgādina, ka spiegprogrammatūru tirdzniecība un izmantošana ir stingri jāreglamentē; uzsver, ka spiegprogrammatūras izmantošana ir jāatļauj tikai izņēmuma un īpašos gadījumos tādu izmeklēšanu vajadzībām, kas saistītas ar ierobežotu un slēgtu sarakstu, kurā iekļauti skaidri un precīzi definēti smagie noziegumi, šāda izmantošana ir jāpamato katrā konkrētajā gadījumā, tai ir jāatbilst Hartai un citiem attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem un rīkojums par izmantošanu ir ex ante jāizdod neatkarīgai un objektīvai tiesu iestādei, paredzot efektīvus, zināmus un pieejamus korektīvos pasākumus; uzsver, ka visi novērošanas spiegprogrammatūras izmantošanas gadījumi ir rūpīgi jāpārbauda neatkarīgai ex post uzraudzības iestādei, kurai jānodrošina, ka visi atļautie novērošanas pasākumi tiek veikti saskaņā ar pamattiesībām un nosacījumiem, ko noteikusi Tiesa, ECT un Venēcijas komisija; uzstāj, ka personām, pret kurām vērsta spiegprogrammatūra, ir jānodrošina piekļuve reāliem un jēgpilniem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem;

7.uzsver, ka korupcija nav savienojama ar tādām vērtībām kā demokrātija un tiesiskums, jo tā padziļina nevienlīdzību un mazina iedzīvotāju uzticēšanos labai pārvaldībai; pauž nopietnas bažas par pieaugošo korupcijas līmeni vairākās dalībvalstīs, jo īpaši par lietām, kurās iesaistītas augsta līmeņa amatpersonas un politiķi; atkārtoti nosoda iespējamos korupcijas gadījumus, kuros iesaistīti pašreizējie un bijušie Eiropas Parlamenta deputāti; šajā sakarā uzsver, ka Parlamenta Reglamentā ir pieņemti grozījumi, kuru mērķis ir stiprināt tā integritāti, neatkarību un pārskatatbildību; pauž bažas par ES pretkorupcijas regulējuma īstenošanas atšķirīgajiem līmeņiem dalībvalstīs; prasa par normu uzskatīt pilnīgu neiecietību pret korupciju; prasa izveidot neatkarīgu ES ētikas struktūru; aicina dalībvalstis nodrošināt Trauksmes cēlēju aizsardzības direktīvas Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 23. oktobra Direktīva (ES) 2019/1937 par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem (OV L 305, 26.11.2019., 17. lpp.). pilnīgu īstenošanu;

8.uzsver, ka tiesu iestāžu neatkarība un efektīvas līdzsvara un atsvara sistēmas, kas dalībvalstīs var atšķirties, ir būtiski tiesiskuma elementi; uzsver, ka joprojām pastāv nopietnas bažas par tiesiskumu un tiesu iestāžu neatkarību vairākās dalībvalstīs; nosoda jebkādus dalībvalstu valdību mēģinājumus politiski ietekmēt vai kontrolēt — gan tieši, gan organizatoriskiem līdzekļiem — tiesu iestāžu neatkarīgu lēmumu pieņemšanu;

9.atbalsta ES stratēģijas izstrādi, lai nodrošinātu konkrētu un koordinētu rīcību ES līmenī, cita starpā izveidojot aizsardzības mehānismu cilvēktiesību aizstāvjiem Eiropā un pamatojoties uz piemēriem ES ārpolitikā, ar mērķi nodrošināt preventīvus pasākumus, tiešu palīdzību un pārskatatbildību;

10.atbalsta atveseļošanas un noturības mehānisma izmantošanu un horizontālos veicinošos nosacījumus ES finansējuma iesaldēšanai, lai apkarotu korupciju un tiesiskuma lejupslīdi dalībvalstīs; uzsver, ka līdzekļi, kas ierobežoti ar dažādiem nosacījumu izpildes pasākumiem, ir jāpiešķir tikai tad, kad ir izpildīti galvenie to atļaujošie nosacījumi; mudina dalībvalstis pabeigt atbilstīgos pasākumus, lai sasniegtu to attiecīgajos atveseļošanas un noturības plānos noteiktos atskaites punktus; aicina Eiropadomi rīkoties un saskaņā ar LES 7. panta 2. punktu noteikt, vai Ungārija ir nopietni un pastāvīgi pārkāpusi ES vērtības; pauž dziļu nožēlu par to, ka Ungārijas iestādes sistemātiski vaino LGBTQI+ kopienu; uzsver, ka Padome ir līdzatbildīga par LES 2. pantā noteikto vērtību aizsardzību un, ja tā neuzņemsies šo atbildību, tam var būt ilgstošas un potenciāli kaitīgas sekas; uzstāj uz Parlamenta lomas un kompetences respektēšanu;

11.pauž nožēlu par to, ka dažas dalībvalstis pagarina ārkārtas stāvokļa pasākumus, pārsniedzot to, kas ir nepieciešams un samērīgs, un steidzas pieņemt tiesību aktus bez pienācīgas apspriešanās;

12.atkārtoti norāda, ka ir steidzami jāizveido ES mehānisms demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām un mudina Komisiju un Padomi nekavējoties sākt sarunas ar Parlamentu par šo nolīgumu;

13.atzinīgi vērtē to, ka Tiesa 2022. gadā ieviesa raidīšanu un tiešraides straumēšanu, lai atvieglotu daļēju publisku piekļuvi tās tiesvedības darbībai;

14.pauž dziļas bažas saistībā ar aizvien lielākajiem draudiem biedrošanās, runas un pulcēšanās brīvībai; atkārtoti norāda, ka tiesības uz miermīlīgu pulcēšanos var ierobežot tikai tad, ja tas paredzēts tiesību aktos un ja tas ir nepieciešams un ir samērīgi, lai aizsargātu Savienības atzītas vispārējās intereses vai citu personu tiesības un brīvības; nosoda dažos gadījumos notikušo tiesībaizsardzības iestāžu vardarbīgo un nesamērīgo iejaukšanos miermīlīgos protestos un nosoda patvaļīgus iespējamu protestētāju masveida arestus; mudina attiecīgās valstu iestādes nodrošināt pārredzamu, objektīvu, neatkarīgu un efektīvu izmeklēšanu gadījumos, kad radušās aizdomas vai izskanējuši apgalvojumi par nesamērīgu spēka lietošanu; aicina dalībvalstis sabiedriskās kārtības uzturēšanai izmantot alternatīvas metodes, kas jau ir izrādījušās efektīvas citās dalībvalstīs;

15.uzsver, ka, lai nodrošinātu tiesības uz vārda un informācijas brīvību, kas ir jebkuras demokrātijas pamats, informācijai jābūt vispārēji pieejamai un daudzveidīgai; uzsver, ka ir jāgarantē mākslinieciskā brīvība; uzsver, ka dezinformācija var ļoti traucēt demokrātisku sabiedrību, ekonomiku un politisko sistēmu darbību; atgādina, ka pilsoniskajā izglītībā ir jāiekļauj medijpratība un digitālā pratība, lai cīnītos pret dezinformācijas izplatīšanos; atkārtoti iesaka veikt efektīvus pasākumus, lai apkarotu ļaunprātīgu ārvalstu varu dezinformāciju, jo īpaši saistībā ar gaidāmajām Eiropas vēlēšanām; uzsver, ka neatkarīga un plurālistiska mediju vide gan tiešsaistē, gan bezsaistē ir neaizstājama, lai efektīvi apkarotu dezinformāciju un propagandu, un tāpēc tā ir jāveicina, cita starpā efektīvi vēršoties pret mediju koncentrāciju;

16.uzsver, ka saskaņā ar Savienības tiesību aktiem valsts regulatīvajām iestādēm un/vai struktūrām ir jābūt funkcionāli neatkarīgām no valdības un tās nedrīkst lūgt vai pieņemt norādījumus no kādas citas struktūras; norāda, ka ārkārtīgi svarīga ir mediju regulējuma un uzraudzības, ko veic dalībvalstis un Komisija, politiskā neatkarība, redakcionālās neatkarības aizsardzība visā ES, žurnālistu aizsardzība pret novērošanu un žurnālistu avotu aizsardzība; šajā sakarībā prasa pieņemt spēcīgu Eiropas mediju brīvības aktu, lai garantētu mediju neatkarību, plurālismu un brīvību visā ES, nodrošinot īpašumtiesību un finansējuma pārredzamību;

17.uzsver PSO izšķirošo lomu aktīva pilsoniskuma, pamattiesību un demokrātiskas līdzdalības veicināšanā Eiropā; mudina Komisiju iesniegt stratēģiju un noteikt minimālos standartus PSO aizsardzībai visās dalībvalstīs, lai veicinātu tādu regulatīvo un politisko vidi, kas būtu brīva no atturošas ietekmes, draudiem un uzbrukumiem, nodrošinātu PSO ilgtspējīgu un nediskriminējošu piekļuvi resursiem un atbalstītu to iesaistīšanos pilsoniskajā dialogā un līdzdalību politikas veidošanā; pauž nožēlu par to, ka cilvēktiesību aizstāvju stāvoklis ES pēdējos gados ir satraucoši pasliktinājies; mudina Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka cilvēktiesību aizstāvji var strādāt netraucēti un droši;

18.atgādina, ka saskaņā ar Hartas 6. pantu ikvienam ir tiesības uz brīvību un drošību, kas nozīmē, ka ikviens ES iedzīvotājs ir jāaizsargā pret nelikumīgu un patvaļīgu arestu; aicina dalībvalstis ievērot Komisijas ieteikumu par aizdomās turēto un apsūdzēto personu procesuālajām tiesībām, lai uzlabotu apcietinājuma apstākļus un tādējādi nodrošinātu augstāku aizsardzības līmeni tiesībām uz brīvību un drošību;

19.nosoda diskriminācijas reliģijas vai pārliecības dēļ pieaugumu un rasistisku incidentu skaita palielināšanos ES; aicina Komisiju un dalībvalstis izlēmīgi rīkoties šajā jomā, tostarp starptautiskā līmenī; atgādina, ka saskaņā ar Hartas 10. pantu ikvienam ir tiesības uz domu, pārliecības un ticības brīvību; pauž nožēlu, ka varas iestādēm bieži netiek ziņots par diskriminācijas, rasistisku un ksenofobisku noziegumu gadījumiem, tādējādi faktiski radot apstākļus nesodāmībai; pauž nožēlu, ka visas dalībvalstis vēl nav pilnībā transponējušas pamatlēmumu par krimināltiesību izmantošanu cīņā pret noteiktiem rasisma un ksenofobijas veidiem un izpausmēm;

20.pauž bažas par to, ka pieaug pret romu tautības iedzīvotājiem vērstas policijas vardarbības gadījumu skaits; aicina dalībvalstis rūpīgi izmeklēt šos incidentus, lai nodrošinātu, ka represīvu un vardarbīgu pasākumu ieviešana un/vai īstenošana pret romu izcelsmes personām vai romu kopienām nepaliek nesodīta; turklāt aicina dalībvalstis vērsties pret neobjektivitāti policijas ierakstos, ziņošanā, kriminālvajāšanā un tiesas spriedumos, kā arī pret romu nepietiekamu piekļuvi tiesu iestādēm;

21.norāda, ka ikdienas dzīves datu izmantošanas un datu skandālu dēļ tiesības uz personas datu aizsardzību kļūst arvien svarīgākas; atkārtoti pauž bažas par Vispārīgās datu aizsardzības regulas nevienādu piemērošanu; atbalsta iniciatīvas, kuru mērķis ir stiprināt likumdošanas procesu attiecībā uz ES tiesisko regulējumu mākslīgā intelekta jomā, nodrošinot stingrus pamattiesību aizsardzības pasākumus;

22.stingri nosoda plaši izplatītos pamattiesību pārkāpumus un nesamērīgu vardarbības izmantošanu pie ES robežām pret migrantiem, tostarp bēgļiem, piemēram, patvaļīgu aizturēšanu, necilvēcīgus dzīves apstākļus un piekļuves veselības aprūpei trūkumu, nelikumīgu atgriešanu un vardarbīgu atpakaļraidīšanu; ir ļoti nobažījies par to, ka dalībvalstis savos tiesību aktos kodificē atpakaļraidīšanas izmantošanu; nosoda visus dalībvalstu tiesību aktus, kas apdraud bēgļu, patvēruma meklētāju un migrantu cilvēktiesību efektīvu aizsardzību uz sauszemes un jūrā, kā arī kriminālatbildības noteikšanu humānās palīdzības darbiniekiem un aktīvistiem; uzsver, ka gandrīz trešdaļa patvēruma meklētāju ir bērni, un atkārtoti norāda, ka imigrācijas kontekstā nevajadzētu ļaut aizturēt bērnus;

23.aicina ES un dalībvalstis nodrošināt, ka tiek ieviesti efektīvi pārraudzības mehānismi, lai nodrošinātu pamattiesību ievērošanu pie ārējām robežām, ietverot arī robežuzraudzības darbību pārraudzību; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai personas, kuru dati tiek glabāti ES lielapjoma informācijas sistēmu datubāzēs, tiktu informētas par viņu tiesībām un tām būtu piekļuve pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem;

24.pauž dziļu nožēlu par to, ka jūrā iet bojā bēgļi un migranti, kuri bieži vien ir cilvēku tirdzniecības upuri un kuriem nākas piedzīvot necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos un nerēķināšanos ar viņu drošību; atkārtoti uzsver starptautiskajās jūras tiesībās noteikto pienākumu palīdzēt personām, kas nonākušas briesmās, un aicina steidzami veikt pastāvīgas koordinētas meklēšanas un glābšanas operācijas ar ātru izkāpšanu krastā, un aicina dalībvalstis veikt visus iespējamos pasākumus, lai glābtu jūrā apdraudēto cilvēku dzīvības; prasa ievērot visu jūrā izglābto personu tiesības uz patvērumu, izvērtējot individuālos apstākļus katrā gadījumā atsevišķi;

25.norāda, ka vairākas dalībvalstis izmanto valsts drošību kā vienu no faktoriem, kas nosaka iekšpolitiku, piemēram, migrācijas politiku; uzsver, ka visiem pasākumiem, ko veic, pamatojoties uz valsts drošību, jābūt nepieciešamiem un samērīgiem un tie nedrīkst apdraudēt Hartā garantētās tiesības; atgādina, ka Hartas 19. pantā ir paredzēta aizsardzība pārvietošanas, izraidīšanas vai izdošanas gadījumā, aizliedzot kolektīvu izraidīšanu, un tāpēc ir pieprasīts individuāls novērtējums un ir aizliegts noraidīt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, pamatojoties tikai uz konkrētu valstspiederību;

26.atzinīgi vērtē to, ka saistībā ar karu Ukrainā ir iedarbināta ES Pagaidu aizsardzības direktīva Padomes 2001. gada 20. jūlija Direktīva 2001/55/EK par obligātajiem standartiem, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un par pasākumiem, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas (OV L 212, 7.8.2001., 12. lpp.)., kuras mērķis ir nodrošināt jebkādas izcelsmes bēgļu un patvēruma meklētāju piekļuvi aizsardzībai; atgādina, ka saskaņā ar Pagaidu aizsardzības direktīvu piekļuvē mājokļiem, nodarbinātībai, izglītībai, veselības aprūpei un sociālās labklājības pakalpojumiem ir jāizmanto ar dzimumu saistīta pieeja; pauž nožēlu par nevienlīdzīgo attieksmi, rasu diskrimināciju un vardarbību, ar ko saskaras no konflikta bēgošas personas, kuras nav ukraiņu izcelsmes, jo īpaši citas ādas krāsas cilvēki un LGBTIQ+; pauž nožēlu par dubultajiem standartiem attiecībā uz migrantiem un bēgļiem ES un prasa izbeigt šo situāciju;

27.atzinīgi vērtē Eiropas Padomes Ministru komitejas ieteikumu par migrantu, bēgļu un patvēruma meklētāju sieviešu un meiteņu tiesību aizsardzību, aicinot dalībvalstis veikt pasākumus, lai novērstu šādu sieviešu diskrimināciju, cita starpā veicinot piekļuvi nodarbinātībai un seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpei un atvieglojot ar dzimumu saistītas vardarbības upuru piekļuvi pakalpojumiem un tiesiskumam Eiropas Padome, “Recommendation CM/Rec(2022)17 of the Committee of Ministers to member States on protecting the rights of migrant, refugee and asylum-seeking women and girls”, 2022. gada 20. maijs.;

28.ar bažām norāda, ka ES ir liels bezvalstnieku skaits, jo īpaši bērnu, kas dzimuši kā bezvalstnieki; aicina Komisiju izstrādāt visaptverošu stratēģiju un rīcības plānu bezvalstniecības problēmas risināšanai ES un šādu personu aizsargāšanai no izraidīšanas; aicina dalībvalstis pienācīgi identificēt, atzīt un aizsargāt bezvalstniekus, pievēršoties viņu īpašās neaizsargātības aspektiem;

29.aicina Komisiju nodrošināt, ka visā ES tiek ievērotas tiesības uz nediskrimināciju un vienlīdzīgu attieksmi; pauž nožēlu par to, ka priekšlikums par horizontālo diskriminācijas novēršanas direktīvu Padomē ir bloķēts kopš 2008. gada; uzskata, ka jebkuram šā priekšlikuma atjauninājumam, ko veic Komisija, ir jābalstās uz Parlamenta nostāju, jāpievēršas intersekcionālajai diskriminācijai un skaidri jāaizliedz diskriminācija jebkuras Hartā uzskaitīto iemeslu kombinācijas dēļ; pauž nožēlu par to, ka Padome nav ņēmusi vērā šos pieprasījumus, un mudina Padomi iekļaut tos savā mandātā un veikt visas atbilstošās darbības, lai cīnītos pret diskrimināciju ES;

30.aicina Komisiju uzraudzīt un nodrošināt pienācīgus turpmākos pasākumus saistībā ar dalībvalstu valsts rīcības plānu rasisma apkarošanai un ES rasisma apkarošanas rīcības plāna īstenošanu; turklāt mudina Komisiju visās ES rīcībpolitikās iekļaut rasisma un diskriminācijas novēršanas pasākumus; aicina nākamās Padomes prezidentvalstis nopietni apsvērt iespēju izveidot Padomes sastāvu dzimumu līdztiesības un vienlīdzības jautājumos;

31.aicina Komisiju un dalībvalstis apkarot rasu diskrimināciju visās sabiedrības jomās, īpašu uzmanību pievēršot izglītībai un skolu segregācijas novēršanai, izmantojot efektīvus likumdošanas un politikas pasākumus gan dalībvalstīs, gan paplašināšanās procesā iesaistītajās valstīs;

32.attiecībā uz digitalizāciju atgādina, ka ir jāpievērš īpaša uzmanība diskriminējošiem aizspriedumiem, kas ieviešas jaunajās tehnoloģijās, un ka ir jāprasa izstrādātājiem un ieviesējiem sniegt publiski pieejamu informāciju par to, kā šīs sistēmas tiek apmācītas; aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest pasākumus, lai novērstu iespēju, ka jaunās tehnoloģijas, tostarp mākslīgais intelekts, vēl vairāk pastiprina diskrimināciju, pastāvošo nelīdztiesību un nabadzību; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka mākslīgā intelekta sistēmas vadās pēc pārredzamības, izskaidrojamības, taisnīguma un pārskatatbildības principiem un ka tiek veikti ietekmes uz pamattiesībām novērtējumi; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis novērst dzimumu nelīdztiesību un trūkumus daudzveidības jomā informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) nozarē un zinātnes, tehnoloģiju, inženierzinātņu un matemātikas (STEM) nozarēs, jo īpaši jaunu tehnoloģiju izstrādē un jo sevišķi ar lēmumu pieņemšanu saistītos gadījumos;

33.atgādina, ka ir svarīgi, lai nacionālo minoritāšu bērniem būtu iespēja mācīties īpašās skolās, kas piedāvā izglītību viņu valodā; mudina iesaistīt nacionālo minoritāšu pārstāvjus tādu lēmumu pieņemšanas procesos, kuri ietekmē viņu izglītības sistēmas;

34.atgādina, ka ar dzimumu saistīta vardarbība ES ir ļoti izplatīta visās dalībvalstīs; stingri nosoda straujo regresu attiecībā uz sieviešu un LGBTIQ+ tiesībām vairākās dalībvalstīs; stingri nosoda piekļuves liegšanu drošiem un likumīgiem aborta pakalpojumiem, jo tas ir viens no veidiem, kā izpaužas ar dzimumu saistīta vardarbība; uzsver, ka ECT ir nospriedusi, ka abortus ierobežojoši tiesību akti un neīstenošana pārkāpj sieviešu tiesības uz fizisko autonomiju un neaizskaramību; atkārtoti nosoda Polijas tiesību aktu, kas nosaka gandrīz pilnīgu abortu aizliegumu; atgādina, ka nevajadzētu vajāt cilvēkus, kuri palīdz sievietēm piekļūt aborta pakalpojumiem, ja tādi nav brīvi vai likumīgi pieejami; atkārtoti prasa Hartā iekļaut tiesības uz abortu;

35.atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu direktīvai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē apkarošanu un aicina ātri pabeigt sarunas un ES noziegumu jomu sarakstā iekļaut ar dzimumu saistītu vardarbību; uzsver, ka ar šādu direktīvu būtu jāgarantē, ka Stambulas konvencijā noteiktie pienākumi ir minimālais standarts, un jācenšas stiprināt šos standartus, lai paaugstinātu aizsardzības līmeni; atzinīgi vērtē to, ka ES ir ratificējusi Stambulas konvenciju, kura stājās spēkā 2023. gada 1. oktobrī; aicina atlikušās dalībvalstis ātri ratificēt konvenciju, lai aizsargātu sievietes pret vardarbību;

36.uzsver, ka personas ar invaliditāti, jo īpaši sievietes ar invaliditāti, joprojām saskaras ar multiplo un intersekcionālo diskrimināciju savas invaliditātes, kā arī dzimuma, rases, etniskās piederības, vecuma, reliģijas vai pārliecības, seksuālās orientācijas, migrācijas statusa vai sociālekonomiskās izcelsmes dēļ; uzsver, ka sievietes un meitenes ar invaliditāti ir īpaši pakļautas ar dzimumu saistītai vardarbībai, tostarp fiziskai, seksuālai, psiholoģiskai un ekonomiskai vardarbībai; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka tiek ieviesti un ir pieejami mehānismi ziņošanai par vardarbību pret personām ar invaliditāti, kā arī atbalsta pakalpojumi cietušajiem;

37.uzsver, ka bērna tiesības ir universālas un ka ikvienam bērnam vajadzētu būt vienādām tiesībām bez diskriminācijas, piemēram, tiesībām uz vecāku statusa atzīšanu, tostarp arī viendzimuma pāru gadījumā; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu regulai par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un publisku aktu akceptēšanu vecāku stāvokļa lietās un par Eiropas vecāku stāvokļa apliecības izveidi, lai aizsargātu visu bērnu tiesības, nodrošinot, ka viņu saikne ar vecākiem, tostarp jo īpaši viendzimuma vecākiem, kas noteikta vienā dalībvalstī, tiek atzīta visās ES dalībvalstīs;

38.aicina dalībvalstis noteikt, ka piespiedu sterilizācija ir sodāma kā noziedzīgs nodarījums; atkārtoti pauž nostāju, ka direktīvā par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē apkarošanu piespiedu sterilizācija būtu jāiekļauj kā noziedzīgs nodarījums saskaņā ar LESD 83. panta 1. punktu;

39.atgādina, ka naida noziegumi un naida runa, ko izraisa rasisms, ksenofobija vai reliģiska neiecietība vai naidīgums vai aizspriedumi, kuru pamatā ir personas invaliditāte, seksuālā orientācija, dzimuma identitāte, dzimuma pašizpausme vai dzimumpazīmes, ir ārkārtēji diskriminācijas piemēri; norāda, ka dalībvalstīm ir pienākums apkarot un izmeklēt naida noziegumus, sodīt vainīgos un veikt preventīvus pasākumus; uzsver, ka tiesībaizsardzības iestādēm ir pienācīgi jāreģistrē naida noziegumi, lai labāk izprastu šīs parādības būtību un izplatību un tās ietekmi uz cietušajiem un novērstu tās pamatcēloņus;

40.atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu paplašināt LESD 83. panta 1. punktā minēto ES noziegumu sarakstu, iekļaujot tajā naida runu un naida noziegumus, tādējādi uzsverot nepieciešamību nodrošināt stingru ES krimināltiesisko reakciju uz naida runu un naida noziegumiem; pauž dziļu nožēlu par šīs iniciatīvas novēloto apstiprināšanu un atkārtoti aicina Padomi cītīgi strādāt, lai panāktu vienprātību;

41.atgādina, ka ES tiesību aktiem par naida runu un naida noziegumiem būtu vispārēji jāaizsargā cilvēka cieņa un jāapkaro naids un neiecietība neatkarīgi no to pamatā esošās motivācijas, īpašu uzmanību pievēršot personām, grupām un kopienām, pret kurām tie vērsti; stingri nosoda pret žurnālistiem, politiķiem, valsts amatpersonām, aktīvistiem un citiem dalībniekiem vērstu jebkāda veida naida runu un nomelnošanas kampaņas sabiedriskajos medijos;

42.aicina Komisiju efektīvi uzraudzīt to pasākumu īstenošanu, kas ietverti dažādās līdztiesības stratēģijās, piemēram, ES LGBTIQ+ līdztiesības stratēģijā 2020.–2025. gadam, ES dzimumu līdztiesības stratēģijā 2020.–2025. gadam, romu līdztiesības un iekļaušanas stratēģijā un ES rasisma apkarošanas rīcības plānā 2020.–2025. gadam; mudina dalībvalstis ātri izstrādāt un īstenot valsts rīcības plānus rasisma apkarošanai;

43.atzinīgi vērtē to, ka Komisija, vēršoties Tiesā pret Ungārijas “bērnu aizsardzības likumu”, kas maskēja citus mērķus, pirmo reizi atsaucās tieši uz LES 2. panta pārkāpumu;

44.atzīst, ka nabadzība ir vēl viens diskriminācijas veids, kas izraisa pamattiesību pārkāpumus un iespēju nevienlīdzību piekļuvē precēm un pakalpojumiem; uzsver bērnu īpašo neaizsargātību pret nabadzību un nabadzības ietekmi uz viņiem un viņu fizisko un psiholoģisko attīstību; aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis izstrādāt rīcībpolitiku nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai, izmantojot intersekcionālu pieeju un īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātā situācijā esošām personām; atzinīgi vērtē Eiropas Garantijas bērniem apstiprināšanu, taču uzskata, ka ir jāpieliek lielākas pūles, jo īpaši sociālās aizsardzības jomā; aicina dalībvalstis garantēt vienlīdzīgu piekļuvi un iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību un nodarbinātību, jo tām ir izšķiroša nozīme nevienlīdzības mazināšanā un cilvēku izkļūšanā no nabadzības;

45.pauž dziļas bažas par nabadzības, nevienlīdzības un sociālās atstumtības pieaugumu ES; aicina dalībvalstis novērst menstruālās higiēnas preču nabadzību un atcelt PVN personīgās higiēnas produktiem; uzsver, ka Covid-19 pandēmijas ilgtermiņa ekonomiskās sekas un pārtikas un enerģijas cenu pieaugums ir smagi skāruši ar zemiem ienākumiem vai nabadzībā dzīvojošu cilvēku tiesības, cita starpā ietekmējot tiesības uz pienācīgu dzīves līmeni, pārtiku, veselību, mājokli un sociālo nodrošinājumu; aicina Komisiju un Padomi izstrādāt makroekonomikas politiku, kuras pamatā būtu ne tikai ekonomikas izaugsme, bet arī sociālie standarti, un atgādina sociālo standartu nozīmi Eiropas pusgadā;

46.atzinīgi vērtē Padomes 2023. gada 30. janvāra Ieteikumu par adekvātu minimālo ienākumu, kas nodrošina aktīvu iekļaušanu Padomes 2023. gada 30. janvāra Ieteikums par adekvātu minimālo ienākumu, kas nodrošina aktīvu iekļaušanu (OV C 41, 3.2.2023., 1. lpp.)., uzskatot to par soli uz priekšu Eiropas sociālo tiesību pīlāra 14. principa īstenošanā; tomēr pauž nožēlu par to, ka trūkst konkrētu pasākumu, lai pārvarētu strukturālo diskrimināciju, kas vērsta pret neaizsargātām grupām; aicina dalībvalstis vākt sadalītus datus par šo grupu minimālajiem ienākumiem;

47.uzsver, ka digitalizācija ir transversāls process, kas ietekmē piekļuvi visiem pakalpojumiem, jo īpaši veselības aprūpei, un sekmē pamattiesību īstenošanu; uzsver, ka digitālā nabadzība ES būtu jāuzrauga un jānovērtē tādā aspektā kā piekļuve pamatpakalpojumiem un pamattiesībām, tostarp vecāka gadagājuma cilvēkiem, attālos reģionos dzīvojošiem cilvēkiem, bezpajumtniekiem un romiem; atgādina, ka Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, lai personām ar invaliditāti būtu iespēja pilnībā piedalīties sabiedrības dzīvē; atgādina, ka tehnoloģiskā atkarība ir sabiedrības veselības problēma, kas jo īpaši ietekmē nepilngadīgos un viņu fizisko un garīgo neaizskaramību;

48.norāda, ka mājoklis ir nevis prece, bet nepieciešamība, un tas ir priekšnosacījums pilnvērtīgai līdzdalībai sabiedrībā; aicina dalībvalstis palielināt investīcijas sociālajos un cenas ziņā pieejamos mājokļos, lai novērstu pārmērīgu mājokļa izmaksu slogu, jo īpaši nelabvēlīgā situācijā esošu un neaizsargātu grupu vidū, un nepieļaut konkurenci starp šīm grupām;

49.atzinīgi vērtē to, ka ANO Cilvēktiesību padome 2021. gada 8. oktobrī ir atzinusi vispārējas tiesības uz piekļuvi veselīgai un ilgtspējīgai videi; uzsver, ka kaitējums videi un dažu valsts iestāžu nespēja sniegt informāciju par nopietniem vides riskiem, kam ir pakļauti indivīdi, var radīt cilvēkiem nopietnas nelabvēlīgas sekas; atgādina, ka līdz 2030. gadam ES apkārtējā gaisa kvalitātes standarti ir pilnībā jāsaskaņo ar jaunākajām Pasaules Veselības organizācijas pamatnostādnēm;

50.atzinīgi vērtē progresu, kas panākts kopš 2020. gada jūnija atsāktajās sarunās par ES pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, un 2023. gada martā panākto provizorisko vienošanos par pārskatīto pievienošanās instrumentu projektiem; aicina Komisiju un Padomi pēc iespējas ātrāk atrisināt vēl neatrisināto jautājumu par situāciju saistībā ar ES tiesību aktiem kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā, lai pabeigtu pievienošanās procesu;

51.atbalsta datu analīzi, ko veic FRA, lai dokumentētu diskrimināciju, un atzinīgi vērtē turpmāko attīstību šajā jomā; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus divām direktīvām par līdztiesības iestāžu standartiem, kuru mērķis ir nodrošināt ES diskriminācijas novēršanas noteikumu īstenošanu un izpildi; aicina valstu struktūras, kas sadarbojas ar FRA, sniegt objektīvus datus; aicina FRA izmantot papildu avotus, ja turpina pastāvēt nopietnas bažas par datu kvalitāti;

52.uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt un stiprināt sadarbību starp ES iestādēm, dalībvalstīm, OLAF un EPPO; aicina Komisiju sniegt ziņojumu, kurā izvērtētas EPPO pilnvaru paplašināšanas iespējas un kārtība, kā paredzēts LESD 86. pantā, lai iekļautu smagus noziegumus pret vidi, kas kaitē Savienības interesēm vai ietekmē ar vides aizsardzību saistītās ES politikas konsekventu piemērošanu;

53.prasa izveidot FRA kā neatkarīgu cilvēktiesību iestādi, kas līdzinātos valstu cilvēktiesību iestādēm un atbilstu ANO Ģenerālās asamblejas 1993. gada Parīzes principiem, ar mērķi aizsargāt un veicināt Hartu ES iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru politikā un praksē, kā arī dalībvalstu politikā un praksē, īstenojot ES tiesību aktus; uzskata, ka šajā nolūkā ir nepieciešams juridiskais pamats Līgumos, lai izveidotu Eiropas Savienības Pamattiesību iestādi, nostiprinot tās neatkarību un ieviešot parasto likumdošanas procedūru tās pilnvaru pieņemšanai un grozīšanai; prasa piešķirt šai jaunajai iestādei tiesības celt prasības saskaņā ar LESD 263. pantu, pamatojoties uz Hartas pārkāpumiem; prasa tās pilnvarās iekļaut tiesības izskatīt sūdzības un to, ka Komisijai ir obligāti jāapspriežas ar FRA, sagatavojot tiesību aktu priekšlikumus vai ieteikumus, kas ietekmē pamattiesības;

54.atgādina, cik svarīga nozīme ir attiecīgajai Tiesas judikatūrai, kas atbalsta pamattiesību ievērošanu un sīkāk definē tiesiskumu; pauž bažas par dažu dalībvalstu pastāvīgo atteikšanos izpildīt valsts, Tiesas un ECT spriedumus, tādējādi veicinot tiesiskuma vājināšanos; uzsver, ka spriedumu nepildīšana var novest pie tā, ka cilvēktiesību pārkāpumu gadījumos netiek piemēroti tiesiskās aizsardzības līdzekļi; uzsver, ka ES tiesību pārākums ir ES tiesiskās kārtības pamats; aicina Komisiju nodrošināt atbilstošus turpmākos pasākumus gadījumā, ja šis princips netiek īstenots;

55.uzsver valsts un vietējo pārvaldes iestāžu, kā arī dalībvalstu parlamentu un tiesībaizsardzības iestāžu nozīmi Hartā paredzēto tiesību veicināšanā un aizsardzībā;

56.norāda uz FRA konstatējumu, ka dalībvalstīm, šķiet, trūkst strukturētas iesaistes tās Komisijas stratēģijas īstenošanā, kura paredzēta stingrākai Hartas piemērošanai, piemēram, nav skaidri definēti mērķrādītāji, atskaites punkti un termiņi; aicina dalībvalstis pilnībā īstenot šo stratēģiju;

57.atgādina, ka Līgumos un jo īpaši LES 10. pantā ir aizsargātas tiesības piedalīties demokrātiskajā dzīvē un noteikts pienākums nodrošināt, ka lēmumi tiek pieņemti iespējami atklāti un tie, cik iespējams, ir tuvināti pilsoņiem; aicina ES iestādes un dalībvalstis nodrošināt pietiekamu laiku sabiedriskajai apspriešanai un pārredzamībai un proaktīvi publicēt publiskos dokumentus;

58.uzdod priekšsēdētājai šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.