ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. pantu,
ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,
pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,
ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu
saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,
“15. Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) …/… (…) par to, kā mazgāšanas līdzekļus un virsmaktīvās vielas dara pieejamus tirgū (OV L …).”
…,
4. PANTĀ MINĒTĀS BIONOĀRDĀMĪBAS PRASĪBAS
VIRSMAKTĪVO VIELU UN MAZGĀŠANAS LĪDZEKĻOS ESOŠO VIRSMAKTĪVO VIELU PILNĪGAS BIONOĀRDĀMĪBAS KRITĒRIJI UN TESTĒŠANAS METODES
Nevienā no a) un b) apakšpunktā minētajām testēšanas metodēm neizmanto iepriekšēju pielāgošanu un nepiemēro 10 dienu “loga” principu.
PRASĪBAS 5. PANTĀ MINĒTAJIEM MAZGĀŠANAS LĪDZEKĻIEM, KAS SATUR MIKROORGANISMUS
Šis punkts neattiecas uz mikroorganismiem, kas ar nolūku pievienoti pētniecības un izstrādes nolūkos tirgū laistiem mazgāšanas līdzekļiem.
7. PANTA 2. PUNKTĀ MINĒTĀ ATBILSTĪBAS NOVĒRTĒŠANAS PROCEDŪRA
A modulis. Iekšējais ražošanas protokols
Iekšējā ražošanas kontrole ir atbilstības novērtēšanas procedūra, ar kuru ražotājs izpilda 2., 3. un 4. punktā noteiktos pienākumus un nodrošina un, pilnībā uzņemoties atbildību, paziņo, ka attiecīgais mazgāšanas līdzeklis vai virsmaktīvā viela atbilst šīs regulas prasībām, kas uz tiem attiecas.
Piemērojot e) punktu, smaržu, ēterisko eļļu vai krāsvielu uzskata vienu sastāvdaļu.
Ražotājs veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai ražošanas process un tā pārraudzība nodrošinātu mazgāšanas līdzekļa vai virsmaktīvās vielas atbilstību 2. punktā minētajai tehniskajai dokumentācijai un šīs regulas prasībām, kas uz tiem attiecas.
MARĶĒŠANAS PRASĪBAS
A DAĻA — SATURA MARĶĒJUMS
Informācija, kas jāiekļauj to mazgāšanas līdzekļu un virsmaktīvo vielu etiķetēs, kurus dara pieejamus tirgū
Pirmās daļas b) apakšpunktā minētais nosacījums nav jāizpilda, ja konservanti nepārsniedz izpausmes robežvērtības, kas minētas Regulas (EK) Nr. 1272/2008 I pielikuma 3.4.3.3. punktā / 3.4.6. tabulā, vai tiem vairs nav konservanta funkcijas gatavajā izstrādājumā pat sinerģijā ar citiem konservantiem.
B DAĻA — IZMANTOJAMO DEVU NORĀDE MARĶĒJUMĀ
Informācija, kas jānorāda plaša patēriņa veļas mazgāšanas līdzekļu un automātiskajās trauku mazgājamās mašīnās lietojamo plaša patēriņa mazgāšanas līdzekļu etiķetē
D DAĻA — VIENKĀRŠOTA NORĀDE PAR IZMANTOJAMAJĀM PLAŠA PATĒRIŅA VEĻAS MAZGĀŠANAS LĪDZEKĻU DEVĀM
Vienkāršotajā dozēšanas tabulā ir šāda informācija:
PRODUKTA PASE
Produkta pasē ietilpst šāda informācija:
Pienākums, kas minēts f) punktā, neattiecas uz profesionāliem mazgāšanas līdzekļiem un tiem paredzētām virsmaktīvajām vielām, par ko ir pieejama Regulas (EK) Nr. 1907/2006 31. pantā minētā drošības datu lapa.
22. PANTA 2. PUNKTĀ MINĒTĀS TESTĒŠANAS METODES
Šī metode apraksta laboratorijas modeli “aktīvo dūņu iekārta un otrreizējas nosēdināšanas trauks”, kas paredzēts sadzīves notekūdeņu attīrīšanas imitācijai. Ņemot vērā jaunākos sasniegumus, šīs testēšanas metodes norisi var uzlabot saskaņā ar standartu EN ISO 11733.
Šai mērīšanas metodei izmanto nelielu aktīvo dūņu iekārtu, kas parādīta 1. attēlā, sīkāk — 2. attēlā. Šī iekārta ietver sintētisko notekūdeņu uzglabāšanas trauku A, dozēšanas sūkni B, aerācijas trauku C, nostādināšanas trauku D, pneimatisko sūkni E aktīvo dūņu atkārtotai apstrādei un kolektoru F attīrītā efluenta savākšanai.
Traukiem A un F jābūt no stikla vai piemērotas plastmasas un ar vismaz 24 litru tilpumu. Sūknim B jānodrošina sintētisko notekūdeņu nemainīga plūsma uz aerācijas trauku; normālā darba režīmā šis trauks satur 3 litrus šķidra maisījuma. Trauka C konusveida daļā, pašā apakšā, ir iekārts poraina stikla aerācijas kubs G. Caur aeratoru ienākošā gaisa daudzumu kontrolē ar caurplūdes mērītāju H.
Testam izmanto sintētiskos notekūdeņus. Vienā litrā krāna ūdens izšķīdina:
Sintētiskos notekūdeņus gatavo katru dienu no jauna.
Virsmaktīvās vielas tīrā veidā pārbauda bez iepriekšējas apstrādes. Pirms sintētisko notekūdeņu pagatavošanas (1.3. punkts) jānosaka aktīvās vielas saturs virsmaktīvās vielas paraugos.
Vispirms aerācijas traukā C un nostādināšanas traukā D iepilda sintētiskos notekūdeņus. Trauku D novieto tādā augstumā, lai aerācijas traukā C ieplūstu 3 litri šķidruma. Inokulācijai ievada 3 ml labas kvalitātes otrreizējā efluenta, kas tikko iegūts no attīrīšanas iekārtas, kurā galvenokārt apstrādā sadzīves notekūdeņus. Laikā starp paraugu ņemšanu un izmantošanu efluents jāuzglabā aerobos apstākļos. Tad iedarbina aeratoru G, pneimatisko sūkni E un dozēšanas ierīci B. Sintētiskos notekūdeņus izlaiž cauri aerācijas traukam C ar ātrumu 1 litrs stundā; tādējādi vidējais izdalīšanas laiks ir 3 stundas.
Aerācijas ātrumu regulē tā, lai trauka C saturs visu laiku būtu suspendētā stāvoklī un izšķīdušā skābekļa saturs būtu vismaz 2 mg/l. Putošanas novēršanai izmanto attiecīgus līdzekļus. Nedrīkst lietot pretputošanas līdzekļus, kas kavē aktīvo dūņu darbību vai satur virsmaktīvās vielas. Pneimatiskais sūknis E ir jānoregulē tā, lai aktīvās dūņas no nostādināšanas trauka nepārtraukti un vienmērīgi nokļūtu atpakaļ aerācijas traukā C. Dūņas, kas sakrājušās aerācijas trauka C virspusē, nostādināšanas trauka D apakšā vai cirkulācijas sistēmā, vismaz reizi dienā ar suku vai kādu citu piemērotu līdzekli jāievada atpakaļ cirkulācijā. Ja dūņas nenogulsnējas, nogulsnēšanās procesa veicināšanai pēc vajadzības vairākkārt var pievienot pa 2 ml 5 % dzelzs(III) hlorīda šķīduma.
Efluentu, kas plūst no nostādināšanas trauka D, 24 stundas uzkrāj traukā F, tad to rūpīgi samaisa un noņem paraugu. Pēc tam trauku F rūpīgi iztīra.
Virsmaktīvās vielas saturu (mg/l) sintētiskajos notekūdeņos nosaka tieši pirms izmantošanas.
Virsmaktīvās vielas saturu (mg/l) efluentā, kas 24 stundās ir savākts traukā F, nosaka analītiski ar to pašu metodi tūlīt pēc savākšanas; citādi paraugi jāiekonservē, vēlams, sasaldējot. Virsmaktīvās vielas koncentrāciju nosaka ar 0,1 mg/l precizitāti.
Lai pārbaudītu procesa efektivitāti, vismaz divreiz nedēļā nosaka ķīmisko skābekļa patēriņu (ĶSP) vai izšķīdušo organisko oglekli (IOO) efluentā, kas izlaists caur stiklšķiedras filtru un savākts traukā F, kā arī sintētiskajos notekūdeņos traukā A pēc filtrēšanas.
Sasniedzot daudzmaz vienmērīgu virsmaktīvās vielas ikdienas noārdīšanos 3. attēlā parādītā piestrādes laika beigās, ĶSP vai IOO samazinājumam būtu jāizlīdzinās.
Aktīvo dūņu sausnas saturu (g/l) aerācijas traukā nosaka divreiz nedēļā. Ja tas ir lielāks par 2,5 g/l, aktīvo dūņu pārpalikums jālikvidē.
Noārdīšanās testu veic istabas temperatūrā; tai jābūt nemainīgai 19–24 °C diapazonā.
Virsmaktīvās vielas noārdīšanās pakāpi procentos aprēķina katru dienu, pamatojoties uz virsmaktīvās vielas saturu (mg/l) sintētiskajos notekūdeņos un attiecīgajā efluentā, kas uzkrāts traukā F.
Šādi iegūtie noārdāmības dati ir jāatveido grafiski, kā parādīts 3. attēlā.
Virsmaktīvās vielas noārdāmību aprēķina kā vidējo aritmētisko no skaitļiem, kas iegūti 21 dienas laikā pēc tam, kad beidzies piestrādes un pielāgošanas laiks un kad noārdīšanās kļuvusi vienmērīga un iekārta darbojas bez traucējumiem. Piestrādes laiks nekādā gadījumā nedrīkst ilgt vairāk kā sešas nedēļas.
Dienas noārdīšanās lielumus aprēķina ar 0,1 % precizitāti, bet galarezultātu noapaļo līdz veselam skaitlim.
Atsevišķos gadījumos ir pieļaujams samazināt paraugu ņemšanas biežumu, bet vidējās vērtības aprēķinam jāizmanto vismaz 14 rezultāti, kas iegūti 21 dienas laikā pēc piestrādes laika.
Metodes pamatā ir tas, ka metilēnzilā katjonkrāsviela veido zilus sāļus ar anjonu virsmaktīvajām vielām (MBAS) un tos var ekstrahēt ar hloroformu. Lai novērstu traucējošus efektus, ekstrakciju vispirms veic sārmainā šķīdumā un tad ekstraktu sakrata kopā ar skābu metilēnzilā šķīdumu. Izdalītās organiskās fāzes absorbciju nosaka fotometriski maksimālās absorbcijas viļņu garumā (650 nm).
Dejonizētā ūdenī izšķīdina 24 g analītiski tīra nātrija bikarbonāta (NaHCO
Dejonizētā ūdenī izšķīdina 0,35 g analītiski tīra metilēnzilā un atšķaida līdz 1000 ml. Šķīdumu pagatavo vismaz 24 stundas pirms lietošanas. Tukšās hloroforma fāzes absorbcija, salīdzinot ar hloroformu, nedrīkst pārsniegt 0,015 uz 1 cm slāņa 650 nm viļņu garumā.
Izšķīdina 0,35 g analītiski tīra metilēnzilā 500 ml dejonizēta ūdens un sajauc ar 6,5 ml H
Izšķīdina 1 g fenolftaleīna 50 ml etanolā un, nepārtraukti maisot, pievieno 50 ml dejonizēta ūdens. Ja veidojas nogulsnes, šķīdumu filtrē.
Paraugus analīzēm nedrīkst ņemt caur putu slāni.
Pēc rūpīgas skalošanas ar ūdeni analīzēm izmantojamais aprīkojums ir rūpīgi jāizskalo ar sālsskābes šķīdumu metanolā (2.2.10. punkts) un pirms lietošanas ar dejonizētu ūdeni.
Filtrē aktīvo dūņu attīrīšanas iekārtas influentu un efluentu, ņem paraugus un tūlīt tos analizē. Pirmos 100 ml filtrātu izlej.
Nomērītu parauga tilpumu, nepieciešamības gadījumā to neitralizējot, ielej 250 ml dalāmpiltuvē (2.2.11. punkts). Paņemtajā paraugā jābūt 20 līdz 150 g MBAS. Ja tas nesatur tik daudz MBAS, var izmantot paraugu līdz 100 ml. Ja parauga tilpums ir mazāks par 100 ml, to atšķaida ar dejonizētu ūdeni līdz 100 ml. Paraugam pievieno 10 ml buferšķīduma (2.2.1. punkts), 5 ml neitrāla metilēnzilā šķīduma (2.2.2. punkts) un 15 ml hloroforma (2.2.4. punkts). Maisījumu vienmērīgi un ne pārāk strauji krata vienu minūti. Hloroforma slāni pēc fāzu sadalīšanās pārlej citā dalāmpiltuvē, kurā jau ieliets 110 ml dejonizēta ūdens un 5 ml skāba metilēnzilā šķīduma (2.2.3. punkts). Maisījumu krata vienu minūti. Hloroforma slāni caur vates filtru, kas jau iepriekš izskalots un samitrināts ar hloroformu, ielej mērkolbā (2.2.12. punkts).
Sārmaino un skābo šķīdumu ekstrahē trīs reizes, izmantojot 10 ml hloroforma otrajai un trešajai ekstrakcijai. Apvienotos hloroforma ekstraktus caur to pašu vates filtru pārlej 50 ml kolbā (2.2.12. punkts) un atšķaida līdz atzīmei ar hloroformu, ar ko atkārtoti skalota vate. Hloroforma šķīduma absorbciju nosaka ar fotometru 650 nm viļņu garumā 1 līdz 5 cm kivetēs attiecībā pret hloroformu. Analīzes laikā izdara arī tukšo analīzi.
No standartvielas dodecilbenzolsulfoskābes metilestera (tetrapropilēna tips ar molekulmasu 340) pēc pārziepošanas par kālija sāli gatavo kalibrēšanas šķīdumu. MBAS aprēķina kā nātrija dodecilbenzolsulfonātu (molekulmasa 348).
Apaļdibena kolbā ar sverpipeti iesver 400 līdz 450 mg dodecilbenzolsulfoskābes metilestera (2.2.5. punkts) ar 0,1 mg precizitāti un pievieno 50 ml kālija hidroksīda šķīduma etanolā (2.2.6. punkts), kā arī dažus vārķermeņus. Pēc atteces dzesinātāja uzstādīšanas vāra vienu stundu. Pēc atdzišanas dzesinātāju un šlifa savienojumu skalo ar apmēram 30 ml etanola un saskalas pievieno kolbas saturam. Šķīdumu titrē ar sērskābi fenolftaleīna klātbūtnē, līdz tas zaudē krāsu. Šķīdumu pārnes 1000 ml mērkolbā (2.2.14. punkts), atšķaida līdz atzīmei ar dejonizētu ūdeni un apmaisa.
Daļu no šā virsmaktīvās vielas izejas standartšķīduma atšķaida tālāk. 25 ml šķīduma ielej 500 ml mērkolbā (2.2.13. punkts), atšķaida līdz atzīmei ar dejonizētu ūdeni un apmaisa.
Šis standartšķīdums satur
kur E ir parauga svars (mg).
Lai iegūtu kalibrēšanas līkni, ņem 1, 2, 4, 6 un 8 ml no standartšķīduma un atšķaida līdz 100 ml ar dejonizētu ūdeni. Tad rīkojas, kā norādīts 2.3. punktā (tas attiecas arī uz tukšo analīzi).
Anjonu virsmaktīvās vielas (MBAS) daudzumu paraugā nosaka pēc kalibrēšanas līknes (2.4. punkts). MBAS saturu paraugā norāda šādi:
kur V = izmantotā parauga daudzums (ml).
Rezultātus izsaka kā nātrija dodecilbenzolsulfonātu (molekulmasa 348).
Rezultātus izsaka kā MBAS mg/l ar precizitāti 0,1.
Virsmaktīvās vielas koncentrē un izdala, izmantojot desorbciju gāzes plūsmā. Nejonu virsmaktīvās vielas daudzumam izmantojamā paraugā jābūt 250–800 g diapazonā.
Desorbēto virsmaktīvo vielu izšķīdina etilacetātā.
Pēc fāzu sadalīšanās un šķīdinātāja iztvaicēšanas nejonu virsmaktīvo vielu izgulsnē ūdens šķīdumā ar modificētu Dragendorfa reaģentu (KBiI
Iegūtās nogulsnes filtrē, skalo ar ledus etiķskābi un izšķīdina amonija tartrāta šķīdumā. Bismutu šķīdumā potenciometriski titrē ar pirolidīnditiokarbamāta šķīdumu (pH 4–5), izmantojot pulēta platīna indikatorelektrodu un kalomela vai sudraba / sudraba hlorīda standartelektrodu. Šo metodi izmanto ar nejonu virsmaktīvajām vielām, kas satur 6–30 alkilēnoksīda grupas.
Titrēšanas rezultātu reizina ar empīrisko koeficientu 54, lai pārrēķinātu standartvielā nonilfenolā, kas kondensēts ar 10 moliem etilēnoksīda (NP 10).
Reaģentus izšķīdina dejonizētā ūdenī.
1,7 g analītiski tīra bismuta nitrāta (BiONO
290 g analītiski tīra bārija hlorīda (BaCl
IZEJAS STANDARTŠĶĪDUMS
1,249 g analītiski tīra vara sulfāta (CuSO
STANDARTŠĶĪDUMS
50 ml izejas standartšķīduma sajauc kopā ar 10 ml 0,5 M H
Ūdeni saturošo paraugu izlaiž caur kvalitatīvu filtrpapīru. Pirmos 100 ml filtrāta izlej.
Gāzes desorbcijas ierīcē, kas iepriekš izskalota ar etilacetātu, ievieto noteiktu parauga daudzumu, lai nejonu virsmaktīvās vielas saturs tajā būtu 250–800 g.
Lai atvieglotu sadalīšanas norisi, pievieno 100 g nātrija hlorīda un 5 g nātrija bikarbonāta.
Ja parauga tilpums ir lielāks par 500 ml, šos sāļus cietā veidā ievieto gāzes desorbcijas ierīcē un izšķīdina ar slāpekļa vai gaisa plūsmas palīdzību.
Ja izmanto mazāka tilpuma paraugu, sāļus izšķīdina 400 ml ūdens un tad ievada gāzes desorbcijas ierīcē.
Uzpilda ūdeni līdz augšējā krāna līmenim.
Ūdens virsmai uzmanīgi uzlej 100 ml etilacetāta.
Skalotni gāzes (slāpekļa vai gaisa) pievadā uzpilda ar etilacetātu par divām trešdaļām no tās tilpuma.
Iekārtā ievada gāzes plūsmu ar ātrumu 30–60 l stundā; ieteicams izmantot caurplūdes mērītāju. Pašā sākumā aerācijas ātrums pakāpeniski jāpalielina. Gāzes padevi noregulē tā, lai fāzes paliktu skaidri nodalītas un lai cik iespējams nepieļautu to sajaukšanos ar etilacetāta šķīdumu ūdenī. Gāzes padevi pārtrauc pēc piecām minūtēm.
Ja organiskās fāzes tilpums samazinās vairāk nekā par 20 %, izšķīstot ūdenī, šī procedūra ir jāatkārto, īpašu vērību pievēršot gāzes plūsmas ātrumam.
Organisko fāzi nolej dalāmpiltuvē. Gāzes desorbcijas ierīcē atlej atpakaļ dalāmpiltuvē iekļuvušo ūdens fāzes ūdeni — tiem vajadzētu būt tikai dažiem mililitriem ūdens. Etilacetāta fāzi izlaiž caur sausu, kvalitatīvu filtrpapīru un savāc 250 ml vārglāzē.
Vēlreiz ievieto 100 ml etilacetāta gāzes desorbcijas ierīcē un atkal piecas minūtes ievada tajā slāpekli vai gaisu. Organisko fāzi nolej dalāmpiltuvē, kas jau iepriekš izmantota, veicot pirmo sadalīšanu, ūdens fāzi izlej, bet organisko fāzi izlaiž caur to pašu filtru, kas izmantots pirmās etilacetāta porcijas filtrēšanai. Dalāmpiltuvi un filtru skalo ar aptuveni 20 ml etilacetāta.
Etilacetāta izvilkumu iztvaicē sausu ūdens vannā (velkmes skapī). Lai paātrinātu iztvaicēšanu, uz šķīduma virsmu novirza vieglu gaisa plūsmu.
Šķīduma (3.3.1. punkts) sauso atlikumu izšķīdina 5 ml metanola, pievieno 40 ml ūdens, 0,5 ml atšķaidītas HCl (3.2.3. punkts) un šo maisījumu maisa ar magnētisko maisītāju.
Šim šķīdumam pievieno 30 ml nogulsnētājvielas (3.2.6. punkts), izmantojot mērcilindru. Nogulsnes veidojas pēc atkārtotas apmaisīšanas. Maisījumu pēc 10 minūšu maisīšanas vismaz 5 minūtes nostādina.
Maisījumu izlaiž caur Guka tīģeli, kura dibenā ir ieklāts stiklšķiedras filtrpapīrs. Vispirms filtru skalo ar aptuveni 2 ml ledus etiķskābes nelielā vakuumā. Tad rūpīgi izskalo vārglāzi, magnētu un tīģeli ar ledus etiķskābi (ap 40–50 ml). Pie vārglāzes sienām pielipušo nogulšņu kvantitatīva pārnešana uz filtru nav vajadzīga, jo nogulšņu šķīdumu pirms titrēšanas ievieto atpakaļ nogulsnēšanās vārglāzē, tad atlikušās nogulsnes tiks izšķīdinātas.
Nogulsnes izšķīdina filtrēšanas tīģelī, trīs reizes pievienojot pa 10 ml karsta (ap 80 °C) amonija tartrāta šķīduma (3.2.8. punkts). Katru tīģelī ielieto porciju pēc dažām minūtēm caur filtru iesūc kolbā.
Filtrkolbas saturu pārlej nogulsnēšanās vārglāzē. Vārglāzes sienas vēlreiz noskalo ar 20 ml tartrāta šķīduma, lai izšķīdinātu atlikušās nogulsnes.
Rūpīgi noskalo tīģeli, turētāju un filtrkolbu ar 150–200 ml ūdens un skalošanas ūdeni pārlej atpakaļ nogulsnēšanās vārglāzē.
Šķīdumu maisa ar magnētisko maisītāju (3.2.16. punkts), pievieno dažus pilienus bromkrezolsarkanā (3.2.5. punkts) un atšķaidītu amonjaka šķīdumu (3.2.9. punkts), līdz tas kļūst violets (sākotnējais šķīdums ir nedaudz skābs, jo tas satur skalošanai izmantotās etiķskābes paliekas).
Tad pievieno 10 ml acetāta standartbuferšķīduma (3.2.10. punkts), iegremdē šķīdumā elektrodus un potenciometriski titrē ar “karbāta standartšķīdumu” (3.2.11. punkts), ievietojot biretes galu šķīdumā.
Titrēšanas ātrums nedrīkst pārsniegt 2 ml/min.
Ekvivalence tiek sasniegta, krustojoties abu potenciāla līknes atzaru tangentēm.
Dažreiz novēro potenciāla līknes izliekuma iztaisnošanos; to var novērst, rūpīgi notīrot platīna elektrodu (nopulējot to ar smilšpapīru).
Vienlaikus paralēli veic tukšo analīzi saskaņā ar norādījumiem 3.3.2. punktā, izmantojot 5 ml metanola un 40 ml ūdens. Veicot tukšo analīzi, titrēšanas šķīduma patēriņam jābūt mazākam par 1 ml, citādi rodas šaubas par reaģentu (3.2.3., 3.2.7., 3.2.8., 3.2.9., 3.2.10. punkts) tīrību, jo īpaši smago metālu saturu, un tie nav izmantojami. Rezultātu aprēķinos obligāti ņem vērā tukšās analīzes rezultātus.
“Karbāta šķīdumam” nosaka koeficientu tā izmantošanas dienā. Šim nolūkam 10 ml vara sulfāta šķīduma (3.2.12. punkts) titrē ar “karbāta šķīdumu”, iepriekš pievienojot tam 100 ml ūdens un 10 ml acetāta standartbuferšķīduma (3.2.10. punkts). Ja izmantotais daudzums ir a ml, iegūst šādu koeficientu f:
un visus titrēšanas rezultātus reizina ar šo koeficientu.
Katrai nejonu virsmaktīvajai vielai ir savs koeficients, kas ir atkarīgs no tās sastāva, jo īpaši no alkēnoksīda ķēdes garuma. Nejonu virsmaktīvās vielas koncentrāciju norāda attiecībā pret standartvielu nonilfenolu, kam ir 10 etilēnoksīda vienību (NP 10); izmanto pārrēķina koeficientu 0,054.
Virsmaktīvās vielas daudzumu paraugā aprēķina ar šā koeficienta palīdzību, norādot to NP 10 ekvivalentā (mg), šādi:
(b − c) × f × 0,054 = mg nejonu virsmaktīvās vielas, kas pielīdzināta NP 10,
kur
Rezultātus izsaka mg/l ar 0,1 precizitāti kā NP 10 ekvivalentu.
1. attēls. Aktīvo dūņu iekārtas kopskats
2. attēls. Aktīvo dūņu iekārtas sastāvdaļas (izmēri norādīti milimetros)
3. attēls. Bionoārdāmības aprēķināšana — apstiprinošais tests
ATBILSTĪBAS TABULA