A.tā kā Rīgā esošās Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Korupcijas apkarošanas koordinācijas nodaļas prokurors saskaņā ar Latvijas Krimināllikuma 320. panta ceturto daļu pieprasīja atcelt no Latvijas ievēlētā Eiropas Parlamenta deputāta Andra Amerika imunitāti, lai uzsāktu kriminālprocesu par noziedzīgu nodarījumu – kukuļa iegūšanu pirms nelikumīgas darbības veikšanas trešās personas interesēs, izmantojot dienesta stāvokli;

B.tā kā laikposmā no 2017. gada 22. jūlija līdz 2017. gada 17. septembrim Andris Ameriks, būdams Rīgas pilsētas vicemērs, proti, atrazdamies publiski atbildīgā amatā, cita starpā uzņēmuma “Rīgas mikroautobusu satiksme” pastarpinātajam īpašniekam esot pieprasījis kukuli 50 % apmērā no summām, ko šis uzņēmums saņēma no Rīgas pašvaldības par tā pārvadātajiem pasažieriem, kuriem bijušas tiesības uz braukšanas maksas atlaidēm;

C.tā kā Andris Ameriks par Eiropas Parlamenta deputātu tika ievēlēts Eiropas Parlamenta 2019. gada maija vēlēšanās;

D.tā kā inkriminētais noziedzīgais nodarījums neattiecas nedz uz viedokli, kas ir pausts, nedz uz balsojumiem, kas ir veikti, pildot Eiropas Parlamenta deputāta pienākumus, kā tas ir noteikts Protokola (Nr. 7) par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 8. pantā;

E.tā kā saskaņā ar Protokola (Nr. 7) par privilēģijām un imunitātēm Eiropas Savienībā 9. pantu Eiropas Parlamenta deputātiem savā valstī ir imunitāte, ko piešķir attiecīgās dalībvalsts parlamenta deputātiem;

F.tā kā Latvijas Republikas Satversmes 29. un 30. pants paredz, ka:

“29. pants

Saeimas locekli nevar apcietināt, izdarīt pie viņa kratīšanas, ne citādi aprobežot viņa personas brīvību, ja tam nepiekrīt Saeima. (..)

30. pants

Pret Saeimas locekli nevar uzsākt kriminālvajāšanu vai uzlikt viņam administratīvu sodu bez Saeimas piekrišanas.”

G.tā kā, no vienas puses, Parlaments nevar tikt pielīdzināts tiesai un, no otras puses, deputāts imunitātes atcelšanas procedūras kontekstā nevar tikt uzskatīts par apsūdzēto Vispārējās tiesas 2019. gada 30. aprīļa spriedums, Briois/Parlaments, T-214/18, ECLI:EU:T:2019:266.;

H.tā kā parlamentārās imunitātes mērķis ir aizsargāt Parlamentu un tā deputātus pret tiesvedību, kas tiek ierosināta par darbībām, kuras ir veiktas, pildot parlamentāros pienākumus, un kuras no šiem pienākumiem nošķirt nevar;

I.tā kā izmeklēšana nav spējusi droši noteikt iespējamo noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas precīzu vietu un laiku;

J.tā kā Andrim Amerikam inkriminētais nodarījums esot izdarīts 2017. gadā un Latvijas Republikas ģenerālprokurors pieprasījumu atcelt imunitāti nosūtīja tikai 2023. gada 23. maijā; tā kā nav sniegts neviens pārliecinošs šādas novēlotas rīcības iemesls;

K.tā kā no EST judikatūras izriet, ka Parlamentam “ir ļoti plaša rīcības brīvība attiecībā uz virzienu, kādu tas vēlas piešķirt lēmumam, kas pieņemts pēc pieprasījuma atcelt imunitāti (..), jo šāds lēmums ir politisks” Tiesas 2013. gada 17. janvāra spriedums, Gollnisch, lietās T-346/11, un T-347/11, ECLI:EU:T:2013:23, 59. punkts.;

L.tā kā šo konkrēto apstākļu sakritība rada nopietnas aizdomas par iespējamu nodomu kaitēt Andra Amerika politiskajai darbībai un jo īpaši viņa kā Eiropas Parlamenta deputāta darbībai; tā kā, pamatojoties uz šajā lietā sniegto informāciju un paskaidrojumiem, tostarp Latvijas Republikas prokurora vietnieka viedokļu apmaiņas laikā sniegtajām atbildēm, kriminālprocess ir neskaidrs no tādu apstākļu viedokļa, uz kuriem ir balstīts pieprasījums atcelt imunitāti, un tas rada aizdomas, tostarp par pieteikuma atcelt imunitāti pamatā esošajiem iemesliem;

M.tā kā tādēļ šķiet, ka šis ir tas gadījums, kad var konstatēt fumus persecutionis, proti, ir gūti “konkrēti pierādījumi” Tiesas 2020. gada 17. septembra spriedums, Troszczynski, C-12/19, ECLI:EU:C:2020:725, 26. punkts., kas liecina, ka attiecīgais tiesiskais process tika uzsākts ar mērķi kaitēt Andra Amerika politiskajai darbībai un līdz ar to cita starpā viņa kā Eiropas Parlamenta deputāta darbībai;