(2)To krīžu biežums un apmērs, kurās tiek lūgta konsulārā aizsardzība, palielinās. Covid-19 pandēmija, krīze Afganistānā 2021. gadā, Krievijas agresijas karš pret Ukrainu, konflikts Sudānā, repatriācija no Izraēlas un Gazas, arvien biežākās humanitārās krīzes un dabas un cilvēku izraisītas katastrofas un citas līdzīgas krīzes ļāva apzināt nepilnības un pārdomāt, kā stiprināt Savienības pilsoņu tiesības uz konsulāro aizsardzību. Novēršot visus trūkumus un stiprinot mūsu sagatavotību, informācijas vākšanu un lēmumu pieņemšanas spējas pirms krīzēm un to laikā, būtu jāstiprina Savienības spēja reaģēt uz šīm šā brīža aizvien biežākajām krīzēm. Mācoties no šīs pieredzes un tiecoties vienkāršot procedūras pilsoņiem un konsulārajām iestādēm, Direktīvas (ES) 2015/637 noteikumi un procedūras būtu jāprecizē un jāracionalizē, lai uzlabotu konsulārās aizsardzības nodrošināšanas efektivitāti nepārstāvētiem pilsoņiem, jo īpaši krīzes situācijās. Dalībvalstu un Savienības līmenī pieejamie resursi būtu pēc iespējas labāk jāizmanto gan vietējā mērogā trešās valstīs, gan kapitāla līmenī.

(4)Lai palielinātu juridisko noteiktību konsulārajām iestādēm un pilsoņiem, ir lietderīgi noteikt sīkāk izstrādātus kritērijus, kas palīdz novērtēt, vai Savienības pilsonis ir uzskatāms par nepārstāvētu un tādējādi tiesīgs saņemt konsulāro aizsardzību no dalībvalsts, kuras konsulārajā iestādē pilsonis ir vērsies. Šiem kritērijiem būtu jābūt pietiekami pragmātiskiem, elastīgiem un piemērojamiem, ņemot vērā vietējos apstākļus, piemēram, ceļošanas vieglumu vai drošības situāciju attiecīgajā trešā valstī. Šajā saistībā piekļūstamība, tuvums un drošība joprojām ir uzskatāmi par svarīgiem apsvērumiem.

(5)Pirmais kritērijs, kas konsulārajām iestādēm būtu jāņem vērā, ir tas, vai pilsoņiem ir grūtības 48 stundās droši sasniegt savas valstspiederības dalībvalsts vēstniecību vai konsulātu vai otrādi, ņemot vērā lūgtās palīdzības būtību un steidzamību, kā arī pilsonim pieejamos līdzekļus. Lai gan atbilstošais laikposms būs atkarīgs no katra palīdzības pieprasījuma īpatnībām, laikposms, kurā pilsoņi var droši sasniegt vai kurā viņu dalībvalsts vēstniecībai vai konsulātam ir jāsazinās ar viņiem, nekādā gadījumā nedrīkstētu pārsniegt 48 stundas. Piemēram, tāds pilsonis, kam ir nepieciešams ES pagaidu ceļošanas dokuments, jo tas ir nozaudēts, principā būtu jāuzskata par nepārstāvētu – ja tam, lai sasniegtu viņa valstspiederības dalībvalsts vēstniecību vai konsulātu, būtu nepieciešams ceļot ar nakšņošanu vai gaisa transportu, jo nevar sagaidīt, ka viņš ceļos šādos apstākļos.

(7)Pārstāvības neesamības jēdziens būtu jāinterpretē, lai nodrošinātu tiesību uz konsulāro aizsardzību efektivitāti. Pilsonis būtu jāuzskata par nepārstāvētu arī tad, ja, pārvirzot pilsoni uz viņa valstspiederības dalībvalsts vēstniecību vai konsulātu, konsulārā aizsardzība varētu netikt nodrošināta, jo īpaši, ja lietas steidzamības dēļ ir nepieciešama lūguma saņēmējas vēstniecības vai konsulāta tūlītēja rīcība. Tas jo īpaši attiecas uz krīzes situācijām, kad savlaicīgas palīdzības nesniegšana var ietekmēt pilsoni īpaši negatīvi. Turklāt būtu jāņem vērā vēstniecības vai konsulāta darbinieku skaita ievērojama samazināšana, kas var būtiski ietekmēt to darbību efektivitāti un lietderību, jo minētais apstāklis varētu vēl vairāk saasināt problēmas, ar kurām saskaras pilsoņi, kuri lūdz konsulāro palīdzību.

(11)Pieteikumus nedrīkstētu pārsūtīt, ja tādēļ konsulārā aizsardzība varētu netikt nodrošināta, jo īpaši, ja lietas steidzamības dēļ tās dalībvalsts vēstniecībai vai konsulātam, kurā pilsonis ir vērsies, ir jārīkojas nekavējoties. Tā tas varētu būt, piemēram, nopietnu medicīnisku ārkārtas situāciju vai šķietami patvaļīgu vai politiski pamatotu aizturēšanu gadījumos. Turklāt nepārstāvētie pilsoņi būtu jāinformē par jebkuru šādu pārsūtīšanu.

(13)Nodrošinot konsulāro aizsardzību nepārstāvētiem pilsoņiem, dalībvalstīm būtu jāņem vērā starpnozaru pieeja īpašām vajadzībām, kādas ir neaizsargātām grupām, piemēram, nepavadītiem nepilngadīgajiem, piespiedu laulību vai laulību, kurā sievietes tiek turētas gūstā, upuriem, grūtniecēm, personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, vecāka gadagājuma personām, personām ar invaliditāti vai personām, kuras ir pakļautas diskriminācijas riskam jebkāda iemesla dēļ, piemēram, tādu iemeslu dēļ, kas ir minēti Hartas 21. pantā.

(19)Lai nodrošinātu sagatavotību iespējamām konsulārajām krīzēm, kuru dēļ ir jāsniedz palīdzība nepārstāvētiem pilsoņiem, tostarp dabas katastrofām, politiskiem nemieriem vai teroristu uzbrukumiem, vietējā konsulārajā sadarbībā starp dalībvalstīm un Savienības delegācijām trešās valstīs būtu jāietver informācijas apmaiņa par jautājumiem, kas ir būtiski šādiem pilsoņiem, tostarp par viņu drošību un aizsardzību, kopīgu konsulāro ārkārtas rīcības plānu izstrādi un ātras reaģēšanas mehānismiem, un konsulāro mācību organizēšanu. Šajā saistībā var būt īpaši svarīgi, lai nepārstāvēto dalībvalstu konsulārās iestādes tiktu iekļautas šādā vietējā konsulārajā sadarbībā, koordinējot sagatavotību konsulārajām krīzēm un reaģēšanu krīzes situācijās.

(23)Attiecīgā gadījumā kopīgajos konsulārajos ārkārtas rīcības plānos būtu jāņem vērā arī vadītājvalstu, proti, attiecīgajā trešā valstī pārstāvēto dalībvalstu, kuras atbild par nepārstāvētiem pilsoņiem sniegtās palīdzības koordinēšanu un vadīšanu krīzes situācijās, uzdevumi un pienākumi, lai nodrošinātu efektīvu konsulārās palīdzības koordināciju. Turklāt kopīgie konsulārie ārkārtas rīcības plāni būtu jāizvērtē katru gadu vai biežāk, ja pastāv attiecīgi ārkārtas apstākļi, konsulāro mācību ietvaros, lai nodrošinātu to pastāvīgu atbilstību. Vienlaikus kopīgie konsulārie ārkārtas rīcības plāni nav uzskatāmi par tādiem, kas aizstāj dalībvalstu esošos valsts krīzes plānus vai ietekmē to pienākumu sniegt konsulāro palīdzību saviem valstspiederīgajiem, bet gan par saskanīgu pieeju, kas var palīdzēt vēl vairāk koordinēt pārstāvēto dalībvalstu pūliņus.

(25)Ceļotājiem paredzētie ieteikumi, proti, dalībvalstu sniegtā informācija par ceļojumu uz konkrētām trešām valstīm salīdzinošo drošumu, būtu regulāri jāatjaunina, lai viņi varētu pieņemt pārdomātu lēmumu par konkrētu ceļojuma galamērķi, tostarp trešām valstīm, kurās viņu valstspiederības dalībvalsts pārstāvēta nav. Lai gan par ceļotājiem paredzēto ieteikumu izdošanu ir atbildīgas dalībvalstis, būtu jānodrošina, ka jo īpaši krīžu situācijā tās savu rīcību koordinē, lai nodrošinātu sniegto ieteikumu konsekvenci. Tas varētu ietvert vienošanos par vienotu ceļotājiem paredzētajos ieteikumos norādīto risku līmeņu struktūru, izmantojot EĀDD drošo platformu. Šādai koordinācijai būtu jānotiek agrīnā posmā, kad dalībvalstis plāno mainīt savu ceļotājiem paredzēto ieteikumu līmeni.

(26)Efektīva koordinācija ir ļoti svarīga, lai nodrošinātu efektīvu reaģēšanu krīzes situācijās. Lai nodrošinātu šādu koordināciju, dalībvalstīm ir jāsaņem atbalsts un savlaicīga informācija no EĀDD Krīžu reaģēšanas centra un Komisijas Ārkārtas reaģēšanas koordinācijas centra. Koordinēta Savienības reaģēšana krīzes situācijās ir īpaši svarīga gadījumos, kad ir nepieciešama evakuācija, lai nodrošinātu, ka pieejamais atbalsts tiek sniegts ātri un efektīvi un ka tiek pēc iespējas labāk izmantotas pieejamās evakuācijas iespējas. Šā iemesla dēļ būtu laikus jāapmainās ar no pirmavotiem iegūtu un būtisku informāciju, piemēram, tādu kā pieejamā evakuācijas jauda, tostarp tādu glābšanas un evakuācijas operāciju gadījumā, kurās izmanto militāros līdzekļus, lai varētu strauji un efektīvi reaģēt. Šajā sakarībā EĀDD būtu jābūt iespējai no dalībvalstīm saņemt automātisku un pastāvīgu informāciju par situāciju trešās valstīs.

(28)Kopējo konsulāro grupu pamatā būtu jābūt solidaritātes ar pārstāvētajām dalībvalstīm principam, vienlīdzībai lēmumu pieņemšanā par iekšējām darba struktūrām, grupu sastāva vienkāršībai, izmaksu sadalei —, kur katra dalībvalsts, Savienības iestāde vai struktūra sedz pašu darbības izmaksas, — elastībai, koordinētas Savienības reakcijas pamanāmībai un atvērtībai attiecīgajām trešām valstīm.

(30)Lai atbalstītu Savienības pilsoņus, kuriem ir nepieciešama palīdzība, ir viņiem jāsniedz uzticama un viegli piekļūstama informācija par to, kā izmantot konsulāro palīdzību trešās valstīs, tostarp par digitālās saziņas iespējām. Komisijas dienestiem un EĀDD ciešā koordinācijā ar dalībvalstīm būtu jāizplata vajadzīgā informāciju, tostarp informācija, ko dalībvalstis sniedz to konsulārajos tīklos un trešās valstīs, kurās tās ir vienojušās par praktiskiem pasākumiem pienākumu sadalei attiecībā uz konsulārās aizsardzības nodrošināšanu nepārstāvētiem pilsoņiem. Lai atvieglotu šādas informācijas apstrādi, tā būtu jānodrošina mašīnlasāmā formātā.

(31)Dalībvalstīm būtu jāveic papildu pasākumi, lai vēl vairāk veicinātu Savienības pilsoņu informētību par viņu tiesībām uz konsulāro aizsardzību, ņemot vērā arī personu ar invaliditāti īpašās vajadzības. Ņemot vērā ierobežotās izmaksas, ko šāds solis rada, dalībvalstīm LESD 23. panta formulējums būtu jāatveido dalībvalstu izdotajās pasēs, lai uzlabotu pilsoņu izpratni par tiesībām uz diplomātisko un konsulāro aizsardzību, kā jau ieteikts Komisijas Ieteikumā C(2007) 5. Dalībvalstīm būtu arī jāiekļauj informācija par tiesībām uz konsulāro aizsardzību nepārstāvētiem pilsoņiem ceļotājiem paredzētajos ieteikumos un kampaņās, kas saistītas ar konsulāro palīdzību. Tām būtu jāsadarbojas arī ar pasažieru transporta pakalpojumu sniedzējiem un transporta mezgliem, kas piedāvā ceļojumus uz trešām valstīm, piemēram, aicinot tos iekļaut būtisku informāciju par tiesībām uz konsulāro aizsardzību klientiem pieejamajos informatīvajos materiālos.

__________________

5 Padomes 2007. gada 5. decembra Ieteikums C(2007) 5841 par EKL 20. panta teksta atveidošanu pasēs (OV L 118, 6.5.2008., 30. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/reco/2008/355/oj).

(32)Direktīvas (ES) 2015/637 finanšu noteikumi būtu jāpielāgo, lai vienkāršotu atmaksu un turpinātu nodrošināt finansiālā sloga sadali. Jo īpaši nepārstāvētiem pilsoņiem vajadzētu būt iespējai ar tādiem pašiem nosacījumiem kā dalībvalsts, kas palīdz, valstspiederīgajiem tieši atlīdzināt izmaksas par šīs dalībvalsts sniegto pakalpojumu, lai izvairītos no administratīvā sloga, kurš rodas, pieprasot atlīdzību no pilsoņa valstspiederības dalībvalsts. Turklāt dalībvalstīm būtu jāļauj arī atteikties no šādu izmaksu iekasēšanas. Tā kā dažās situācijās nepārstāvēti pilsoņi varētu nespēt samaksāt lūguma sniegt palīdzību iesniegšanas brīdī, jo īpaši tad, ja ir nozagta viņu nauda vai līdzekļi, kuri vajadzīgi, lai piekļūtu naudai, ir jāparedz, ka dalībvalsts, kas palīdz, konsulārās iestādes var lūgt nepārstāvētajiem pilsoņiem parakstīt apņemšanos veikt atmaksu. Pamatojoties uz šādu apņemšanos, tās dalībvalsts iestādes, kas palīdz, var lūgt atlīdzināt izmaksas, tiklīdz kopš palīdzības sniegšanas būs pagājuši trīs mēneši.

(33)Gadījumos, kad pilsonis nav atmaksājis izmaksas tieši, proti, uzreiz lūguma iesniegšanas brīdī vai vēlāk, kad to ir lūgusi dalībvalsts, kas palīdz, pamatojoties uz apņemšanos veikt atmaksu, dalībvalstij, kas palīdz, vajadzētu būt tiesīgai lūgt nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalstij atlīdzināt izmaksas. Lai nenāktos saņemt atlīdzināšanas lūgumus pēc ilgiem periodiem, dalībvalstij, kas palīdz, un valstspiederības dalībvalstij būtu jādod saprātīgs termiņš, kurā attiecīgi iesniedzams lūgums un atlīdzināmas izmaksas. Nosakot termiņu, būtu jāņem vērā problēmas sarežģītība, attiecīgās iestādes darbinieku iesaiste un palīdzības ilgums.

(41)Apstrādājot šādu īpašu kategoriju personas datus, dalībvalstu kompetentās iestādes un Savienības iestādes un struktūras nodrošina piemērotus un īpašus pasākumus, lai aizsargātu datu subjektu intereses un tiesības. Ja iespējams, tam būtu jāietver šādu personas datu šifrēšana un īpaša piekļuves tiesību piešķiršana darbiniekiem, kuriem ir piekļuve īpašu kategoriju personas datu konkrētiem veidiem.

(a)attiecīgajam pilsonim ir grūti saprātīgā laikposmā droši sasniegt viņa valstspiederības dalībvalsts vēstniecību vai konsulātu vai otrādi, ņemot vērā lūgtās palīdzības būtību un steidzamību, kā arī pilsonim pieejamos līdzekļus. Lai gan atbilstošais laikposms būs atkarīgs no katra palīdzības pieprasījuma īpatnībām, laikposms, kurā pilsoņi var droši sasniegt viņu dalībvalsts vēstniecību vai konsulātu vai kurā minētās viņu dalībvalsts iestādes sazinās ar viņiem, nekādā gadījumā nepārsniedz 48 stundas;

(2)direktīvas 9. pantā pievieno šādu punktu:

svītrots

svītrots

2.Savienības delegācijas atbalsta dalībvalstis konsulārās aizsardzības sniegšanā nepārstāvētiem pilsoņiem saskaņā ar Lēmuma 2010/427/ES 5. panta 10. punktu. Šāds atbalsts var ietvert konkrētu konsulārās palīdzības uzdevumu veikšanu pēc dalībvalstu lūguma un to vārdā. Dalībvalsts, kas palīdz, un valstspiederības dalībvalsts nekavējoties sniedz Savienības delegācijai visu attiecīgo informāciju par konkrēto gadījumu.

1.Saistībā ar 12. pantā minēto vietējo konsulāro sadarbību dalībvalstis un EĀDD ikvienai trešai valstij izstrādā un apstiprina kopīgu konsulāro ārkārtas rīcības plānu. Kopīgo konsulāro ārkārtas rīcības plānu atjaunina katru gadu vai biežāk, ja pastāv attiecīgi ārkārtēji apstākļi, un tajā iekļauj:

(a)konsulārās situācijas analīzi valstī, tostarp pārskatu par dalībvalstu vēstniecībām vai konsulātiem, Savienības pilsoņu skaita un atrašanās vietu aplēsi, kā arī ticamāko scenāriju, kas varētu ietekmēt Savienības pilsoņus, riska novērtējumu; piemēram, bet ne tikai, militāriem, politiskiem, krimināliem un veselības apdraudējumiem un dabas katastrofām;

Savienības delegācijas, ja tādas ir, koordinē kopīgu konsulāro ārkārtas rīcības plānu izstrādi un saskaņošanu, pamatojoties uz informāciju, ko iesniegušas attiecīgajā trešā valstī pārstāvēto dalībvalstu vēstniecības vai konsulāti un nepārstāvēto dalībvalstu konsulārās iestādes. Vajadzības gadījumā minētā koordinācija varētu ietvert sadarbību ar trešām valstīm un starptautiskām organizācijām. Kopīgos konsulāros ārkārtas rīcības plānus dara pieejamus visām dalībvalstīm, EĀDD un Komisijas dienestiem.

4.Dalībvalstis saskaņā ar valsts tiesību aktiem veic proaktīvus pasākumus, ar kuriem tās nodrošina, ka to pilsoņi reģistrējas kompetentajās valsts iestādēs vai, izmantojot piemērotus līdzekļus un rīkus, informē šīs iestādes par viņu ceļojumiem uz trešām valstīm vai uzturēšanos trešās valstīs, jo īpaši tad, ja attiecīgās trešās valstīs par pilnīgi drošām uzskatītas netiek.

5.Dalībvalstis savlaicīgi apmainās ar informāciju par izmaiņām savos ceļotājiem paredzētajos ieteikumos, jo īpaši saistībā ar krīzes situācijām, un cenšas nodrošināt ceļotājiem paredzēto ieteikumu konsekvenci. Ikreiz, kad dalībvalstis uzzina par palielinātiem drošības riskiem, tās par tiem informē cita citu.

2.Vajadzības gadījumā dalībvalstis var saņemt atbalstu no kopējām konsulārajām grupām, kuru sastāvā ir eksperti no dalībvalstīm, jo īpaši no dalībvalstīm, kuras nav pārstāvētas krīzes skartajā trešā valstī, EĀDD un Komisijas dienestiem. Kopējās konsulārās grupas ir pieejamas ātrai izvietošanai trešās valstīs, kuras skārusi konsulārā krīze. Dalība kopējās konsulārajās grupās ir brīvprātīga. EĀDD un Komisija atbalsta minēto ekspertu un kopējo konsulāro grupu sagatavotību.

4.Sniedzot palīdzību, dalībvalstis var saņemt atbalstu no tādiem Savienības instrumentiem kā EĀDD krīzes pārvarēšanas struktūras un tā Krīžu reaģēšanas centrs. Dalībvalstis var iesaistīt arī Ārkārtas reaģēšanas koordinēšanas centru, kas ir izveidots ar Lēmuma Nr. 1313/2013/ES 7. pantu, Savienības civilās aizsardzības mehānismu un attiecīgā gadījumā kopējās drošības un aizsardzības politikas ietvaros īstenojamās ES misijas un operācijas un ES ātrās izvēršanas spējas, kas ir paredzētas Stratēģiskajā kompasā drošībai un aizsardzībai.

Reizi sešos mēnešos dalībvalstis sniedz EĀDD un Komisijai šādu informāciju:

2.Dalībvalstis, Komisijas dienesti un EĀDD 1. punktā minēto informāciju dara publiski pieejamu tādā veidā, kas nodrošina sniegtās informācijas saskaņotību.

3.Dalībvalstis sniedz 1. punktā minēto informāciju mašīnlasāmā formātā.

1.Dalībvalstis veic pasākumus, lai informētu savus pilsoņus par viņu tiesībām, kas paredzētas LESD 20. panta 2. punkta c) apakšpunktā, īpaši:

svītrots

Ja nepārstāvēts pilsonis, iesniedzot palīdzības lūgumu, nespēj segt 1. punktā minētās izmaksas dalībvalstij, kas palīdz, attiecīgā dalībvalsts var lūgt nepārstāvētajam pilsonim parakstīt apņemšanos veikt atmaksu. Pamatojoties uz to, dalībvalsts, kas palīdz, var lūgt attiecīgo nepārstāvēto pilsoni segt minētas izmaksas, tiklīdz ir pagājuši trīs mēneši kopš palīdzības sniegšanas. Tas, ka, iesniedzot palīdzības lūgumu, nepārstāvētais pilsonis nespēj segt 1. punktā minētās izmaksas, viņa tiesības saņemt konsulāro aizsardzību neietekmē.

6.Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, ar kuriem tā noteiktu standarta veidlapas, kuras būtu pieejamas visās dalībvalstu valodās un kuras būtu jāizmanto, lai paustu apņemšanos veikt atmaksu saskaņā ar 2. punktu un lai valstspiederības dalībvalsts atlīdzinātu izmaksas saskaņā ar 3. punktu. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 15.a panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

6.Apstrādājot 5. punktā minētos personas datus, dalībvalstu kompetentās iestādes un Savienības iestādes un struktūras nodrošina piemērotus un īpašus pasākumus, lai aizsargātu datu subjektu intereses un tiesības. Tās arī ievieš iekšējo politiku un veic nepieciešamos tehniskos un organizatoriskos pasākumus, lai novērstu nesankcionētu piekļuvi šādiem personas datiem un to pārsūtīšanu.

Šīs direktīvas nolūkiem dalībvalstu kompetentās iestādes pārsūta personas datus trešai valstij vai starptautiskai organizācijai tikai, lai veiktu 9., 10. un 13.a pantā minētos uzdevumus un saskaņā ar Regulas (ES) 2016/679 V nodaļu. No minētās pārsūtīšanas izslēdz 5. punktā minētos datus, ja vien attiecīgais Savienības pilsonis nav sniedzis nepārprotamu iepriekšēju piekrišanu.

Dalībvalstis nodrošina, ka nepārstāvēto pilsoņu rīcībā ir valsts tiesību aktos paredzētā efektīvā piekļuve sūdzību mehānismiem un tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kurus viņi var izmantot, ja ir pārkāptas viņu tiesības, kas noteiktas šajā direktīvā.

“Ne agrāk kā [piecus gadus pēc direktīvas, ar ko izdara grozījumus, transponēšanas dienas] Komisija veic šīs direktīvas izvērtēšanu un iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu, kurā izklāstīti galvenie konstatējumi.